Augstākās tiesas mājaslapas Tiesu prakses sadaļā nolēmumu arhīva klasifikatoros februārī pievienoti septiņpadsmit Krimināllietu departamenta nolēmumi (iekavās aiz virsraksta norādīta nolēmuma klasifikācija pēc lietu kategorijām).

 

Pievienoti klasifikatoros tikai ar virsrakstu (bez tēzēm)

 

Tēzes:
Ekvivalences jeb nosacījumu teorija Krimināllikuma 260. panta otrās daļas piemērošanā, ja ceļu satiksmes negadījumu izraisījuši divi transportlīdzekļu vadītāji

Cēloņsakarība starp viena transportlīdzekļa vadītāja laika ziņā agrāk pieļautu ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumu un negadījuma sekām netiek pārtraukta vai izbeigta, ja otra transportlīdzekļa vadītāja vēlākais pārkāpums ir pirmā vadītāja radītā apdraudējuma izraisīta nepareiza reakcija (piemēram, nepamatota iebraukšana pretējā braukšanas joslā), nevis no tā neatkarīgs cēlonis.

Ja kaitīgās sekas iestājušās divu personu pieļautās neuzmanības (pārkāpumu) summēšanās rezultātā, attiecīgās sekas nav dalāmas un tādēļ nav iespējams katram no vadītājiem noteikt kriminālatbildību par kādu atsevišķu seku daļu. Līdz ar to transportlīdzekļa vadītāju var atzīt par vainīgu pēc Krimināllikuma 260. panta par cita transportlīdzekļa vadītājam nodarītajiem miesas bojājumiem arī tad, ja pēdējais arī ir vainojams tā paša ceļu satiksmes negadījuma izraisīšanā.

Kaitējuma kompensācijas piedziņa, ja ceļu satiksmes negadījuma izraisīšanā par līdzvainīgiem atzīti vairāki transportlīdzekļu vadītāji

Tiesa ir tiesīga piedzīt kaitējuma kompensāciju no transportlīdzekļa vadītāja, kas atzīts par vainīgu pēc Krimināllikuma 260. panta otrās daļas, arī tad, ja citā kriminālprocesā par tā paša negadījuma izraisīšanu par līdzvainīgu atzīts vēl cits vadītājs.

Tēzes:
Valsts noslēpuma nelikumīgas vākšanas nolūks (Krimināllikuma 85. panta otrā daļa likuma redakcijā līdz 2023. gada 29. decembrim)

Krimināllikuma 85. panta otrajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma dispozīcijā ietvertā darbība „vākšana” ir obligāti saistāma ar nolūku nodot valsts noslēpumu ārvalstij vai ārvalsts organizācijai. Šis nolūks var izpausties sadarbībā vai saziņā ar spiegošanas koordinatoru, pamatoti izrietēt no vāktā valsts noslēpuma rakstura vai arī būt konstatējams citādi, izvērtējot visus lietā esošos pierādījumus un konstatētos apstākļus kopumā un savstarpējā sakarībā.

Dienesta stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, kas izpaudusies kā valsts noslēpuma aprites noteikumu pārkāpums (Krimināllikuma 318. panta redakcijā līdz 2021. gada 4. augustam)

Valsts amatpersonu pilnvaru robežas darbā ar valsts noslēpumu nosaka likums „Par valsts noslēpumu” un uz tā pamata izdotie Ministru kabineta noteikumi. Valsts noslēpuma objekts var būt personas valdījumā vai lietošanā tādos gadījumos un tādā kārtībā, kāda noteikta likumā vai Ministru kabineta noteikumos (likuma „Par valsts noslēpumu” 6. panta trešā daļa). Tās ir situācijas, kad amatpersonai valsts noslēpums nepieciešams amata pienākumu veikšanai.

Valsts amatpersonas pieļauti valsts noslēpuma aprites kārtības pārkāpumi, kas izpaudušies kā darbības, kuras nav nepieciešamas tās profesionālo pienākumu veikšanai, bet kuras ir iespējams veikt amatpersonas statusa dēļ, piemēram, valsts noslēpuma objektu iegūšana, glabāšana vai pārvietošana, ir atzīstamas par Krimināllikuma 318. panta pirmajā daļā (likuma redakcijā līdz 2021. gada 4. augustam) minētajām darbībām, ja vien tās neatbilst dienesta pilnvaru acīmredzamai pārsniegšanai (Krimināllikuma 317. pants).

Dienesta stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, kā rezultātā radīts būtisks kaitējums – valsts noslēpuma izpaušanas risks

Krimināllikuma 318. panta pirmajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāva kvalificējošā pazīme – būtisks kaitējums – konstatējama arī tad, ja ievērojami apdraudētas citas ar likumu aizsargātās intereses, konkrētajā gadījumā – pārvaldes kārtības intereses (likuma „Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību” 23. panta pirmās daļas 3. punkts).

Valsts noslēpuma statusa noteikšana ir saistīta ar to, ka tā izpaušana vai nozaudēšana var radīt kaitējumu valsts drošībai, ekonomiskajām vai politiskajām interesēm (likuma „Par valsts noslēpumu” 2. panta pirmā daļa). Tas nozīmē, ka valsts noslēpuma aprites kārtības pārkāpumi vienmēr rada tā izpaušanas vai nozaudēšanas risku. Šā riska iestāšanās iespējamība un reālās sekas ir atkarīgas arī no valsts noslēpuma aprites kārtības pārkāpuma izdarīšanas ilguma, veida un vietas, ārpus minētās kārtības nonākušo valsts noslēpuma objektu daudzuma, kā arī tā, kāda ir konkrētā valsts noslēpuma objekta slepenības un svarīguma pakāpe.

Tēze:
Krimināllikumā ietvertajā pārejas periodā personām, kuras noziedzīgu nodarījumu izdarījušas līdz 2024. gada 31. decembrim, bet vēl nav notiesātas, pamatsodu – probācijas uzraudzību – var noteikt vienīgi brīvības atņemšanas soda nosacītas noteikšanas vietā.

Tēze:
Ar alkoholisko dzērienu glabāšanu saprotama to turēšana savā valdījumā, ievērojot, ka glabāšanas jēdziens krimināltiesībās aptver visas civiltiesībās noteiktās valdījuma nozīmes, proti, glabāšana var izpausties kā: 1) īpašuma tiesību elements; 2) faktiska vara pār lietu ar gribu rīkoties kā īpašniekam (tiesiska vai prettiesiska); 3) turējums jeb faktiskais valdījums – faktiska vara, atzīstot par īpašnieku citu personu (piem., glabātājs u. c.).

Lai konstatētu glabāšanu, nav nepieciešama nedz tieša fiziska saskare ar priekšmetu (turēšana rokās), nedz klātbūtne glabāšanas vietā. Turklāt glabāšanu iespējams realizēt ar citu personu starpniecību. Tādējādi viens un tas pats priekšmets, arī nelikumīgi alkoholiskie dzērieni, vienlaikus var būt vairāk nekā vienas personas glabāšanā.

Tēze:
Kriminālprocesa likuma normas, kurās noteikts pamats kriminālprocesa atjaunošanai sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem, var tikt attiecinātas arī uz procesu par noziedzīgi iegūtu mantu.

Satversmes tiesas atzinums, ar kuru konstatēts personas pamattiesību aizskārums un ar kuru šī aizskāruma novēršanai konkrētā norma atzīta par spēkā neesošu no pamattiesību aizskāruma rašanās brīža (ar atpakaļejošu spēku), dod personai iespēju iesniegt pieteikumu vispārējās jurisdikcijas tiesā sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem.

Tēzes:
Motīvs nav Krimināllikuma 320. pantā (Kukuļņemšana) paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāva obligāta pazīme

Krimināllikuma 320. pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāva konstatēšanai nav nozīmes, ar kādu motīvu (mantkārība, atriebība, iedzīvošanās vai cits motīvs) valsts amatpersona pieņem kukuli, bet jākonstatē vainīgās personas tiešs nodoms izdarīt viņai inkriminēto noziedzīgo nodarījumu.

Noziedzīgā nodarījuma sastāva subjektīvās puses pazīmes – motīva – nozīme

Motīvam kā noziedzīga nodarījuma sastāva subjektīvās puses pazīmei var būt divējāda nozīme: 1) motīvs ir noziedzīga nodarījuma sastāva obligāta pazīme un ietekmē nodarījuma kvalifikāciju; 2) motīvs neietekmē noziedzīgā nodarījuma kvalifikāciju, ja tas nav iekļauts nodarījuma sastāva obligāto pazīmju skaitā.

Ja motīvs nav noziedzīga nodarījuma sastāva obligāta pazīme, tas var būt sodu ietekmējošs apstāklis.

Tēze:
Krimināllikuma 132. panta dispozīcijā norādītas divas alternatīvas objektīvo pusi raksturojošas darbības: 1) draudi izdarīt slepkavību; 2) draudi nodarīt smagu miesas bojājumu.

Lai konstatētu apsūdzētā darbībās Krimināllikuma 132. pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāvu, tiesa, noskaidrojot noziedzīgā nodarījuma faktiskos apstākļus, izvērtē, kura no minētā panta dispozīcijā norādītajām alternatīvajām objektīvās puses pazīmēm veido apsūdzētajam inkriminētā noziedzīgā nodarījuma objektīvo pusi.

Tēze:
Vairākkārtīgas secīgas seksuālas vardarbības darbības, kas ir cieši saistītas gan laika, gan vietas ziņā, var liecināt par apsūdzētā vienotu nodomu, kas vērsts uz konkrēta mērķa – dzimumtieksmes apmierināšanas – sasniegšanu, un šādas vainīgās personas darbības kvalificējamas kā atsevišķs (vienots) noziedzīgs nodarījums atbilstoši smagākajam noziedzīgajam nodarījumam.

Krimināllikuma 160. panta otrajā vai sestajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma kā atsevišķa (vienota) noziedzīga nodarījuma sastāvu var veidot ne tikai minēto pantu dispozīcijā norādītās darbības, bet arī darbību kopums, kas cieši saistīts (gan vietā, gan laikā) ar iepriekš veiktām seksuāla rakstura darbībām fiziskā saskarē ar cietušā ķermeni.

Tēze:
Pati par sevi apzināšanās, ka citas personas izdara noziedzīgu nodarījumu, nav uzskatāma par panāktu vienošanos kopīgi izdarīt noziedzīgu nodarījumu, jo tā nav vērsta uz aktīvu piedalīšanos noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā.

Ja persona nav izdarījusi nevienu darbību, ko var kvalificēt kā daļu no noziedzīgā nodarījuma objektīvās puses, viņa nav attiecīgās noziedzīgās grupas dalībniece (izdarītāja).

Tēzes:
Apsūdzētā apgalvojumu par iespējamu spīdzināšanu un liecību izspiešanu nozīme pierādījumu pieļaujamības izvērtēšanā

Ja apsūdzētais norādījis, ka aizturēšanas laikā pret viņu pielietota spīdzināšana, šādas apsūdzētā norādes pakļaujamas pienācīgam tiesas izvērtējumam.

Lai apsūdzētā liecības izmantotu viņa vainīguma pierādīšanā situācijā, kad apsūdzētais norādījis uz aizturēšanas laikā pret viņu pielietotu spīdzināšanu un liecību izspiešanu, tiesa vērtē, vai minētās liecības nav sniegtas piespiedu ietekmē un vai tās atbilst brīvas gribas principam.

Vienu un to pašu ziņu par faktiem izmantošana pierādīšanā vairākos kriminālprocesos

Dubultās sodīšanas nepieļaujamības (ne bis in idem) princips ir attiecināms uz personas atkārtotu tiesāšanu vai sodīšanu par vienu un to pašu nodarījumu, bet tas neaizliedz vienas un tās pašas ziņas par faktiem izmantot kā pierādījumus vairākos kriminālprocesos, ja tās ir bijušas nozīmīgas konkrēta noziedzīga nodarījuma izvērtēšanai.

Tēzes:
Zādzības pabeigtības brīdis

Zādzība uzskatāma par pabeigtu brīdī, kad vainīgais fiziski ieguvis faktisko varu pār mantu un viņš kā vienīgais to pēc savas gribas var ietekmēt.

Vērtējot, vai persona ir ieguvusi faktisko varu pār mantu, viens no būtiskākajiem ir pašas mantas raksturojums, proti, vai tā ir neliela un viegli pārvietojama, vai arī lielgabarīta un smaga.

Neliela un viegli pārvietojama priekšmeta fiziska satveršana, ievietošana somā, kabatā vai citāda fiziskās kontroles iegūšana pār svešu mantu nodrošina, ka vainīgais faktisko varu pār mantu iegūst nekavējoties un tikai viņš pēc savas gribas to var ietekmēt.

Savukārt attiecībā uz smagiem, apjomīgiem un grūti pārvietojamiem priekšmetiem faktiskā vara tiek iegūta brīdī, kad vairāku darbību kopums objektīvi norāda uz personas fizisku kontroli pār attiecīgo mantu un viņš kā vienīgais to pēc savas gribas var ietekmēt.

Atbildību pastiprinošs apstāklis – noziedzīgu nodarījumu izdarījusī persona sniegusi apzināti nepatiesu liecību

Personas paustā attieksme pret apsūdzību, viedoklis, domas, secinājumi un uzskati ir nošķirami no apzināti nepatiesas liecības, kurā ir pilnīgi vai daļēji sagrozīti fakti, sniegtas īstenībai neatbilstošas ziņas, kas tieši attiecas uz pierādīšanas priekšmetā ietilpstošiem apstākļiem un kuriem ir nozīme konkrēto krimināltiesisko attiecību taisnīgā noregulējumā. Turklāt nav nozīmes, kādas citas ziņas iegūtas par faktiem, par kuriem apsūdzētais nepatiesi liecināja, jo pretējā gadījumā liecinošās personas atbildība būtu atkarīga no nejaušības.

 

Pievienoti klasifikatoros tikai virsrakstu (bez tēzēm)