Noziedzīga nodarījuma priekšmets un noziedzīga nodarījuma izdarīšanas priekšmets: ieskats Senāta Krimināllietu departamenta 2025. gada judikatūras lēmumos

Rakstā sniegts ieskats Senāta Krimināllietu departamenta 2025. gada judikatūras lēmumos, kuros ir aktualizēti jautājumi par noziedzīga nodarījuma priekšmetu un noziedzīga nodarījuma izdarīšanas priekšmetu.

Lēmumi, kuros aktualizēti jautājumi par noziedzīga nodarījuma priekšmetu

Jautājumi, kas ir saistīti ar noziedzīga nodarījuma priekšmetu, ir aktualizēti divos Senāta lēmumos, kas pieņemti 2025. gadā – 20. februāra lēmumā lietā Nr. SKK-10/2025 un 29. maija lēmumā lietā
Nr. SKK-40/2025.

Par lēmumu lietā Nr. SKK-10/2025

Lēmumā lietā Nr. SKK-10/2025 Senāts ir aktualizējis jautājumu par Krimināllikuma 177. pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma (krāpšana) priekšmeta – nekustamā īpašuma bezatlīdzības un beztermiņa lietošanas tiesību – vērtības noteikšanu.

Lieta kasācijas instances tiesā izskatīta sakarā ar apsūdzētā A un apsūdzētā B aizstāvja kasācijas sūdzībām par apelācijas instances tiesas 2023. gada 14. novembra spriedumu.

Izskatāmajā lietā ar pirmās instances tiesas spriedumu abi apsūdzētie atzīti par vainīgiem un sodīti pēc Krimināllikuma 15. panta ceturtās daļas un 177. panta trešās daļas par mēģinājumu ar viltu iegūt tiesības uz svešu mantu lielā apmērā personu grupā pēc iepriekšējas vienošanās.

Apelācijas instances tiesa atcēlusi pirmās instances tiesas spriedumu daļā par apsūdzētajam B noteikto sodu pēc Krimināllikuma 15. panta ceturtās daļas un 177. panta trešās daļas un saskaņā ar Krimināllikuma 51. pantu noteikto galīgo sodu, atceltajā daļā taisījusi jaunu spriedumu, savukārt pārējā daļā pirmās instances tiesas spriedumu atstājusi negrozītu.

Apelācijas instances tiesa konstatējusi, ka apsūdzētie A un B, ceļot tiesā prasību par nepatiesu ziņu saturošu līgumu ierakstīšanu zemesgrāmatā, ar viltu mēģinājuši iegūt beztermiņa un bezatlīdzības lietošanas tiesības uz SIA „[Nosaukums]” piederošo nekustamo īpašumu, tādējādi aizskarot juridiskās personas mantiskās intereses.

Apsūdzētā B aizstāvis kasācijas sūdzībā lūdzis atcelt apelācijas instances tiesas spriedumu un nosūtīt lietu jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā. Aizstāvis pamatā atkārtojis apelācijas sūdzībā ietvertos argumentus par Krimināllikuma 15. panta ceturtajā daļā un 177. panta trešajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāva neesību apsūdzēto darbībās. Izņemot norādīto, aizstāvis norādījis, ka apelācijas instances tiesa kļūdaini par noziedzīga nodarījuma priekšmeta vērtību atzinusi nekustamā īpašuma vērtību, lai gan faktiski tā nav īpašuma vērtība, bet īpašuma iegādes cena izsolē.

Senāts atstāja negrozītu apelācijas instances tiesas spriedumu, bet iesniegtās kasācijas sūdzības noraidīja. Šajā lēmumā Senāts sniedza atbildes uz vairākiem jautājumiem, kas ietilpst kasācijas instances tiesas kompetencē, tajā skaitā par to, vai apelācijas instances tiesa pareizi noteikusi noziedzīga nodarījuma priekšmeta vērtību.

Senāts norādīja, ka apelācijas instances tiesa ir izvērtējusi starp apsūdzētajiem noslēgtā īres līguma un tā pielikuma saturu kopsakarā ar Likuma par dzīvojamo telpu īri 8. pantu (likuma redakcijā līdz 2021. gada 1. maijam) un secinājusi, ka īres līguma ierakstīšana zemesgrāmatā nodrošinātu iespēju apsūdzētajiem lietot dzīvokli, jo minētais līgums būtu saistošs jaunajam dzīvokļa īpašniekam. Līdz ar to tiesa atzinusi par pierādītu, ka apsūdzēto prettiesisko darbību mērķis bijis izkrāpt beztermiņa un bezatlīdzības lietošanas tiesības uz nekustamo īpašumu.

Senāts konstatēja, ka apelācijas instances tiesa ir izvērtējusi aizstāvības iebildumus par tiesas noteiktā noziedzīgā nodarījuma priekšmeta vērtību un motivēti secinājusi, ka par noziedzīga nodarījuma priekšmeta – lietošanas tiesību uz nekustamo īpašumu – vērtību atzīstama šī īpašuma iegādes cena izsolē. Kā secināms no apelācijas instances tiesas sprieduma, ievērojot to, ka nekustamā īpašuma bezatlīdzības un beztermiņa lietošanas tiesības faktiski liegtu SIA „[Nosaukums]” rīcību ar nekustamo īpašumu un būtu konstatējama tā faktiska zaudēšana, apelācijas instances tiesa par noziedzīga nodarījuma priekšmeta vērtību atzinusi nekustamā īpašuma tirgus cenu – tā iegādes cenu izsolē.

Par lēmumu lietā Nr. SKK-40/2025

Lēmumā lietā Nr. SKK-40/2025 Senāts ir aktualizējis jautājumu par kukuļa priekšmetu un tā nošķiršanu no reprezentācijas priekšmeta likuma „Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” izpratnē.

Lieta izskatīta kasācijas instances tiesā sakarā ar apsūdzētās A kasācijas sūdzību un tās papildinājumiem, apsūdzētā B un apsūdzētās C aizstāvja kasācijas sūdzībām par apelācijas instances tiesas 2024. gada 15. janvāra lēmumu.

Apsūdzētā A ar pirmās instances tiesas spriedumu atzīta par vainīgu un sodīta pēc Krimināllikuma 323. panta pirmās daļas par to, ka viņa personiski nodeva materiālu vērtību un mantisku labumu valsts amatpersonai, lai tā, izmantojot savu dienesta stāvokli, izdarītu kādu darbību kukuļdevēja un citas personas interesēs.

Turklāt ar pirmās instances tiesas spriedumu apsūdzētais B atzīts par vainīgu divos noziedzīgos nodarījumos (Krimināllikuma 20. panta ceturtā daļa un 323. panta pirmā daļa, Krimināllikuma 323. panta pirmā daļa) un sodīts, savukārt apsūdzētā C atzīta par vainīgu divos Krimināllikuma 320. panta otrajā daļā paredzētajos noziedzīgajos nodarījumos un sodīta.

Apelācijas instances tiesa pirmās instances tiesas spriedumu atstājusi negrozītu.

Apsūdzētā A kasācijas sūdzībā lūgusi atcelt apelācijas instances tiesas lēmumu pilnībā un nosūtīt lietu jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā. Pēc apsūdzētās A domām tiesa nepamatoti atzinusi, ka šampanieša „Moet” pudele, kura ievietota SIA „[Nosaukums A]” reprezentācijas maisiņā, nav uzskatāma par reprezentācijas priekšmetu, un kļūdaini dzēriena pudeli atzinusi par noziedzīga nodarījuma priekšmetu.

Senāts, pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 584. panta otro daļu, pārsniedza kasācijas sūdzībās izteikto prasību apjomu, jo konstatēja tādus Kriminālprocesa likuma būtiskus pārkāpumus, kas nav norādīti sūdzībās, bet ir noveduši pie nelikumīga nolēmuma. Senāts atcēla apelācijas instances tiesas lēmumu daļā par 43,84 euro piedziņu no apsūdzētajiem A, B un C solidāri valsts labā un izbeidza kriminālprocesu šajā daļā, savukārt pārējā daļā apelācijas instances tiesas lēmumu atstāja negrozītu.

Senāts norādīja, ka izskatāmajā lietā apelācijas instances tiesa, atstājot negrozītu pirmās instances tiesas spriedumu, atzinusi, ka pirmās instances tiesa pareizi novērtējusi lietā esošos pierādījumus un izdarījusi pamatotus secinājumus par apsūdzēto vainīgumu inkriminētajos noziedzīgajos nodarījumos un viņu darbību juridisko kvalifikāciju. Pirmās instances tiesa, pamatojoties uz konkrētiem lietā esošiem pierādījumiem, konstatējusi apsūdzēto darbībās visas nepieciešamās un obligātās viņiem inkriminēto noziedzīgo nodarījumu sastāvu pazīmes. Lietā esošos pierādījumus tiesa ir izvērtējusi to kopumā un savstarpējā sakarībā un, pamatojoties uz lietā esošajiem pierādījumiem, atzinusi, ka apsūdzēto A, B un C vainīgums inkriminētajos noziedzīgajos nodarījumos ir pierādīts ārpus saprātīgām šaubām. Arī apelācijas instances tiesai nav radušās saprātīgas šaubas par apsūdzēto vainīgumu šajos noziedzīgajos nodarījumos. Abas zemāko instanču tiesas ir konstatējušas notiesājoša sprieduma taisīšanas pamatu.

Senāts atzina, ka vairāki kasācijas sūdzību argumenti ir saistīti ar kasācijas sūdzību autoru vēlmi atkārtoti izvērtēt pierādījumus kasācijas instances tiesā un panākt apelācijas instances tiesas nolēmuma atcelšanu nevis juridisku, bet faktisku iemeslu dēļ. Viens no šādiem argumentiem bija apsūdzētās A kasācijas sūdzībā norādītais, ka šampanieša pudele ir nevis kukulis, bet reprezentācijas priekšmets.

Senāts norādīja, ka izskatāmajā lietā apelācijas instances tiesa atzinusi par pamatotu pirmās instances tiesas secinājumu, ka alkohola pudele „Moet” nav reprezentācijas priekšmets, jo apsūdzētā A nebija „Moet” ražotās pudeles uzņēmuma pārstāve. Apsūdzētās A norādītais, ka pudele bija ievietota reprezentācijas maisiņā, nemaina to, ka šī pudele nav SIA „[Nosaukums A]” reprezentācijas priekšmets. Šampanieša pudele nesatur [Nosaukums A] zīmolu un nepopularizē šo nodokļu maksātāju. Tiesa arī norādījusi, ka šampanieša pudele dota valsts amatpersonai, lai tā, izmantojot savu dienesta stāvokli, dotu pozitīvu atzinumu higiēnas prasību izpildē par objekta gatavību nodošanai ekspluatācijā, līdz ar to tā pēc sava rakstura nav dāvana, bet gan kukulis.

Lēmumi, kuros aktualizēti jautājumi par noziedzīga nodarījuma izdarīšanas priekšmetu

Jautājumi, kas ir saistīti ar noziedzīga nodarījuma izdarīšanas priekšmetu, ir aktualizēti trīs Senāta lēmumos, kas pieņemti 2025. gadā – 12. marta lēmumā lietā Nr. SKK-29/2025, 24. marta lēmumā lietā
Nr. SKK-13/2025 un 14. novembra lēmumā lietā Nr. SKK-431/2025.

Par lēmumu lietā Nr. SKK-29/2025

Lēmumā lietā Nr. SKK-29/2025 Senāts ir aktualizējis jautājumu par nozieguma izdarīšanas priekšmetu nozieguma mēģinājumā.

Lieta kasācijas instances tiesā izskatīta sakarā ar prokurores kasācijas protestu par apelācijas instances tiesas 2024. gada 23. janvāra lēmumu.

Ar pirmās instances tiesas spriedumu apsūdzētais atzīts par vainīgu un sodīts pēc Krimināllikuma 15. panta ceturtās daļas un 191. panta pirmās daļas par to, ka izdarīja muitošanai pakļauto preču pārvietošanas mēģinājumu Latvijas Republikas muitas teritorijā bez muitas iestāžu atļaujas. Turklāt pirmās instances tiesa atzinusi apsūdzēto par nevainīgu pret viņu celtajā apsūdzībā pēc Krimināllikuma 195. panta pirmās daļas un attaisnojusi. Pirmstiesas kriminālprocesā apsūdzētajam celta apsūdzība par noziedzīgi iegūtu finanšu līdzekļu legalizēšanu.

Pirmās instances tiesa atcēlusi arestu transportlīdzeklim „Audi A4” un saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 240. panta pirmās daļas 1. punktu tā atslēgu un reģistrācijas apliecību nolēmusi atdot personai B, uz kuras vārda minētais transportlīdzeklis reģistrēts VAS „Ceļu satiksmes drošības direkcija”.

Apelācijas instances tiesa pirmās instances tiesas spriedumu atstājusi negrozītu.

Prokurore kasācijas protestā lūgusi atcelt apelācijas instances tiesas lēmumu daļā par apsūdzētā atzīšanu par nevainīgu pret viņu celtajā apsūdzībā pēc Krimināllikuma 195. panta pirmās daļas un attaisnošanu, noteikto galīgo sodu un transportlīdzekļa neatzīšanu par noziedzīga nodarījuma izdarīšanas priekšmetu un lietu atceltajās daļās nosūtīt jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā. Prokurores ieskatā apelācijas instances tiesa nepamatoti nav atzinusi transportlīdzekli par noziedzīga nodarījuma izdarīšanas priekšmetu saskaņā ar Krimināllikuma 70.¹² panta pirmo daļu attiecībā par Krimināllikuma 191. panta pirmajā daļā paredzētā noziedzīga nodarījuma mēģinājumu un nav lēmusi par transportlīdzekļa vērtības piedziņu atbilstoši Krimināllikuma 70.¹⁴ panta pirmajai daļai, ja noziedzīga nodarījuma izdarīšanas priekšmets pieder citai personai.

Senāts lēmumā atbildēja uz jautājumiem, vai apelācijas instances tiesa par Krimināllikuma 191. panta pirmajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma (nelikumīgas darbības ar muitošanai pakļautām precēm) mēģinājumu pareizi atzinusi, ka transportlīdzeklis nav noziedzīga nodarījuma izdarīšanas priekšmets Krimināllikuma 70.¹² panta pirmās daļas izpratnē, un vai tiesa pamatoti nav piemērojusi Krimināllikuma 70.¹⁴ panta pirmo daļu.

Senāts norādīja, ka Krimināllikuma 70.¹² panta pirmajā daļā ir dots noziedzīga nodarījuma izdarīšanas priekšmeta jēdziens, kurā minēti divi veidi – rīki vai lietas –, kā arī norādīti šāda priekšmeta izmantošanas nolūka iespējamie divi veidi –  paredzēts noziedzīga nodarījuma izdarīšanai vai ticis izmantots noziedzīga nodarījuma izdarīšanai. Tādējādi, lai atzītu kādu priekšmetu par noziedzīga nodarījuma izdarīšanas priekšmetu, jāvērtē noziedzīga nodarījuma faktiskie apstākļi un jānoskaidro, kuram no tiesību normā norādītajiem diviem izmantošanas nolūkiem – bija paredzēts vai tika izmantots noziedzīga nodarījuma izdarīšanai – tas atbilst. Noziedzīga nodarījuma mēģinājuma gadījumā, kad no vainīgā gribas neatkarīgu iemeslu dēļ noziegums nav izdarīts līdz galam, noziedzīga nodarījuma izdarīšanas priekšmets Krimināllikuma 70.¹² panta pirmās daļas izpratnē ir tāds, kuru bija paredzēts izmantot, lai izdarītu noziedzīgo nodarījumu.

Ņemot vērā, ka atbilstoši Krimināllikuma 70.¹² panta pirmajai daļai noziedzīga nodarījuma izdarīšanas priekšmets ir arī rīki vai līdzekļi, kuri bija paredzēti noziedzīga nodarījuma izdarīšanai, Senāts atzina par nepamatotu apelācijas instances tiesas atzinumu, ka transportlīdzeklis nav noziedzīga nodarījuma izdarīšanas rīks, ja ir izdarīts nozieguma mēģinājums, un konstatēja, ka apelācijas instances tiesa ir nepareizi piemērojusi Krimināllikuma 70.¹² panta pirmo daļu.

Apelācijas instances tiesa konstatējusi, ka faktiskais transportlīdzekļa īpašnieks nav apsūdzētais, bet cita persona. Ņemot vērā, ka tiesa nav lēmusi par noziedzīga nodarījuma izdarīšanas priekšmeta, kurš pieder citai personai, vērtības piedziņu un nav piemērojusi šā likuma 70.¹⁴ panta pirmo daļu, Senāts atzina, ka apelācijas instances tiesa ir pieļāvusi Kriminālprocesa likuma 574. panta l. punktā norādīto Krimināllikuma pārkāpumu.

Senāts atcēla apelācijas instances tiesas lēmumu daļā par transportlīdzekļa vērtības piedziņu atbilstoši Krimināllikuma 70.14 panta pirmajai daļai un atceltajā daļā nosūtīja lietu jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.

Par lēmumu lietā Nr. SKK-13/2025

Lēmumā lietā Nr. SKK-13/2025 Senāts ir aktualizējis jautājumu par iepriekš neapsolītā slēpšanā izmantotu automašīnu kā noziedzīga nodarījuma izdarīšanas priekšmetu.

Lieta kasācijas instances tiesā izskatīta sakarā ar prokurora kasācijas protestu un apsūdzētā A kasācijas sūdzību par apelācijas instances tiesas 2023. gada 28. novembra spriedumu.

Ar pirmās instances tiesas spriedumu apsūdzētais A atzīts par vainīgu un sodīts pēc Krimināllikuma 116. panta par personas F tīšu prettiesisku nonāvēšanu (slepkavību), savukārt apsūdzētais B – pēc Krimināllikuma 313. panta otrās daļas par slepkavības, kuru izdarījis apsūdzētais A, iepriekš neapsolītu slēpšanu. Noziedzīga nodarījuma slēpšanā ticis izmantots apsūdzētajam A piederošais transportlīdzeklis – automašīna „Peugeot 307”. Pirmās instances tiesa saskaņā ar Krimināllikuma 70.¹² pantu nolēmusi transportlīdzekli konfiscēt un pēc sprieduma stāšanās spēkā nodot Valsts ieņēmumu dienestam.

Apelācijas instances tiesa pirmās instances tiesas spriedumu atcēlusi daļā par cietušo labā piedzītajām morālā kaitējuma kompensācijām un daļā par apsūdzētajam A piederošā transportlīdzekļa konfiskāciju saskaņā ar Krimināllikuma 70.12 pantu, atceltajā daļā taisījusi jaunu spriedumu, bet pārējā daļā pirmās instances tiesas spriedumu atstājusi negrozītu.

Prokurors kasācijas protestā lūdzis atcelt apelācijas instances tiesas spriedumu daļā par apsūdzētajam A piederošā transportlīdzekļa konfiskācijas atcelšanu un atceltajā daļā nosūtīt lietu jaunai izskatīšanai. Prokurora ieskatā apelācijas instances tiesa nepamatoti atzinusi, ka apsūdzētajam A piederošā automašīna nav atzīstama par noziedzīga nodarījuma izdarīšanas priekšmetu Krimināllikuma 70.12 panta pirmās daļas izpratnē.

Lai izlemtu kasācijas protestu, Senāts lēmumā sniedza atbildi, vai vispārīgi noziedzīga nodarījuma slēpšanā izmantota automašīna ir atzīstama par noziedzīga nodarījuma izdarīšanas priekšmetu.

Apelācijas instances tiesa ir piekritusi pirmās instances tiesas secinājumam, ka apsūdzētais B ir izdarījis Krimināllikuma 313. panta otrajā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu pirmās instances tiesas konstatētajos faktiskajos apstākļos, arī faktiem, ka apsūdzētais B kopā ar apsūdzēto A nolūkā slēpt apsūdzētā A izdarītu slepkavību ievietoja personas F līķi automašīnas bagāžas nodalījumā, un pēc tam apsūdzētais A ar minēto automašīnu aizveda līķi uz vietu, kur to izkrāva no automašīnas un atstāja.

Senāts ir atsaucies uz Eiropas Savienības Tiesas 2024. gada 25. janvāra spriedumu lietā C-722/22, kurā atzīts, ka no Padomes 2005. gada 24. februāra Pamatlēmuma 2005/212/TI par noziedzīgi iegūtu līdzekļu, nozieguma rīku un īpašuma konfiskāciju 1. panta trešā ievilkuma un 2. panta 1. punkta satura, it īpaši no vārdiem „visi priekšmeti” un „jebkādā veidā”, izriet, ka, ciktāl priekšmets tiek izmantots vai to paredzēts izmantot, lai izdarītu noziedzīgu nodarījumu, kas ietilpst šī pamatlēmuma piemērošanas jomā, tas ir šī noziedzīgā nodarījuma rīks.

Senāts ir ņēmis vērā Eiropas Savienības Tiesas spriedumā sniegto tiesību normu interpretāciju Krimināllikuma 70.¹² panta satura piepildīšanai un atzinis, ka noziedzīga nodarījuma slēpšanā izmantotā automašīna ir atzīstama par noziedzīga nodarījuma izdarīšanas priekšmetu. Ņemot vērā, ka izskatāmajā lietā apsūdzētajam A piederošā automašīna tika izmantota, lai izdarītu noziedzīgu nodarījumu (iepriekš neapsolītu slēpšanu), tā ir atzīstama par noziedzīga nodarījuma izdarīšanas priekšmetu.

Turklāt Senāts ir atzinis, ka no Krimināllikuma 70.¹⁰ panta un 70.¹² panta otrās daļas izriet, ka manta, kas atzīta par noziedzīga nodarījuma izdarīšanas priekšmetu, ir konfiscējama neatkarīgi no tā, vai tai uzlikts arests nolūkā to konfiscēt saskaņā ar Krimināllikuma 70.¹² panta otro daļu. Izskatāmajā lietā arests automašīnai uzlikts, lai nodrošinātu procesuālo izdevumu un cietušajam nodarītā kaitējuma kompensācijas piedziņu. Turklāt lēmuma par aresta uzlikšanu mantai motīvu daļā kā viens no mantas aresta pamatiem ir norādīta iespējamība, ka manta tiks atzīta par noziedzīga nodarījuma izdarīšanas priekšmetu.

Senāts atcēla apelācijas instances tiesas spriedumu daļā par apsūdzētajam A piederošā transportlīdzekļa konfiskāciju un šajā daļā nosūtīja lietu jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.

Par lēmumu lietā Nr. SKK-431/2025

Lēmumā lietā Nr. SKK-431/2025 Senāts ir aktualizējis jautājumu par noziedzīga nodarījuma priekšmeta norobežošanu no noziedzīga nodarījuma izdarīšanas priekšmeta.

Lieta kasācijas instances tiesā tika izskatīta sakarā ar apsūdzētā A un viņa aizstāves kasācijas sūdzībām par apelācijas instances tiesas 2025. gada 25. marta spriedumu.

Ar pirmās instances tiesas spriedumu apsūdzētais A atzīts par vainīgu Krimināllikuma 233. panta otrajā daļā paredzētajā noziedzīgajā nodarījumā (šaujamieroču un to munīcijas glabāšana bez attiecīgas atļaujas) un sodīts. Lietiskos pierādījumus – šaujamieročus un to munīciju – tiesa nolēmusi konfiscēt saskaņā ar Krimināllikuma 70.¹² pantu kā noziedzīga nodarījuma izdarīšanas priekšmetus. Apelācijas instances tiesa pirmās instances tiesas spriedumu atcēlusi daļā par sodu un taisījusi šajā daļā jaunu spriedumu, savukārt pārējā daļā pirmās instances tiesas spriedumu atstājusi negrozītu.

Apsūdzētais un viņa aizstāve kasācijas sūdzībās lūguši atcelt pārsūdzēto apelācijas instances tiesas spriedumu un nosūtīt lietu jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā. Vienā no argumentiem kasatori norādījuši, ka apelācijas instances tiesa nav motivējusi, kādēļ šaujamieroči un to munīcija atzīti par noziedzīga nodarījuma izdarīšanas priekšmetiem.

Senāts lēmumā sniedza atbildes uz vairākiem jautājumiem, tajā skaitā, vai apelācijas instances tiesa ir pareizi piemērojusi Krimināllikuma 70.¹² pantu.

Senāts uzsvēris, ka noziedzīga nodarījuma priekšmets ir jānorobežo no noziedzīga nodarījuma izdarīšanas priekšmetiem – rīkiem un līdzekļiem –, ar kuru palīdzību noziedzīgs nodarījums tiek izdarīts, un norādījis, ka noziedzīga nodarījuma rīki un līdzekļi atšķirībā no noziedzīga nodarījuma priekšmeta nav saistāmi ar Krimināllikuma Sevišķās daļas normā aizsargātās intereses saturu. Ievērojot apstākli, ka apelācijas instances tiesa nav ņēmusi vērā, ka apsūdzētā A dzīvesvietā izņemtie šaujamieroči un to munīcija ir Krimināllikuma 233. panta otrajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma priekšmeti (proti, noziedzīga nodarījuma objekta sastāvdaļa), Senāts atzinis, ka apelācijas instances tiesa nepareizi piemērojusi Krimināllikuma 70.¹² pantu.

Vienlaikus Senāts atzinis, ka, piemērojot atbilstošu Krimināllikuma Vispārīgās daļas normu tiem faktiskajiem apstākļiem, kurus konstatējusi apelācijas instances tiesa, rīcības sekas ar lietiskajiem pierādījumiem nemainīsies, tādējādi apsūdzētā stāvoklis netiks pasliktināts. Apelācijas instances tiesa faktiski ir konstatējusi, ka šaujamierocis un tā munīcija ir apgrozībā aizliegtas lietas, un Senāts iepriekš jau ir atzinis, ka konfiscēto apgrozībā aizliegto lietu nodošanai attiecīgajām iestādēm vai to iznīcināšanai ir obligāts raksturs.

Senāts nolēma grozīt apelācijas instances tiesas spriedumu daļā, ar kuru lietiskie pierādījumi – šaujamieroči un to munīcija – atzīti par noziedzīga nodarījuma izdarīšanas priekšmetiem un konfiscēti saskaņā ar Krimināllikuma 70.¹² panta otro daļu, nosakot, ka minētie priekšmeti atzīstami par apgrozībā aizliegtiem un konfiscējami saskaņā ar Krimināllikuma 70.¹³ panta otro daļu, un atbilstoši Kriminālprocesa likuma 240. panta pirmās daļas 3. punktam tie nododami Valsts policijai.

Kopsavilkums

Jautājumi, kas ir saistīti ar noziedzīga nodarījuma priekšmetu un noziedzīga nodarījuma izdarīšanas priekšmetu, ir aktualizēti piecos Senāta Krimināllietu departamenta 2025. gada lēmumos, kuri publicēti Augstākās tiesas mājaslapā Judikatūras sadaļā.

Senāta lēmumos, kuros aktualizēti jautājumi, kas ir saistīti ar noziedzīga nodarījuma priekšmetu, ir aplūkoti šādi aspekti: 1) par krāpšanas priekšmeta vērtības noteikšanu (lēmums lietā Nr. SKK-10/2025); 2) par kukuļa priekšmeta nošķiršanu no reprezentācijas priekšmeta (lēmums lietā Nr. SKK-40/2025).

Senāta lēmumos, kuros aktualizēti jautājumi, kas ir saistīti ar noziedzīga nodarījuma izdarīšanas priekšmetu, ir aplūkoti šādi aspekti: 1) par noziedzīga nodarījuma izdarīšanas priekšmetu nozieguma mēģinājumā (lēmums lietā Nr. SKK-29/2025); 2) par iepriekš neapsolītā slēpšanā izmantotu automašīnu kā noziedzīga nodarījuma izdarīšanas priekšmetu (lēmums lietā Nr. SKK-13/2025).

Jaunākajā judikatūrā Senāts ir uzsvēris nepieciešamību norobežot noziedzīga nodarījuma priekšmetu no noziedzīga nodarījuma izdarīšanas priekšmetiem – rīkiem un līdzekļiem (lēmums lietā Nr. SKK-431/2025).