Augstākās tiesas (Senāta) Civillietu departaments, izskatot lietu kasācijas kārtībā paplašinātā sastāvā (kopsēdē), 22.aprīlī atcēla Zemgales apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2017.gada 10.aprīļa spriedumu, ar kuru tiesa atzina par noslēgtu starp prasītāju – SIA „Jūrmalas ūdens” – un atbildētāju – daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas dzīvokļu īpašnieku kopību – līgumu par ūdensapgādes un kanalizācijas pakalpojumu nodrošināšanu, kā arī piedzina no dzīvojamā mājas pārvaldnieka parādu par iepriekš saņemtajiem pakalpojumiem.

Galvenais tiesību jautājums, uz kuru Senātam bija jāsniedz atbilde izskatāmajā lietā, bija par īsto atbildētāju, proti, pret kuru personu vai personām bija ceļama prasība (dzīvokļu īpašnieku kopību, atsevišķiem dzīvokļu īpašniekiem vai dzīvojamās mājas pārvaldnieku).

Senāts atzīst, ka, atbildot uz šo tiesību jautājumu, dzīvokļu īpašumos sadalītas dzīvojamās mājas gadījumā jānošķir pakalpojumu sniedzēja prasījums atzīt par noslēgtu komunālo pakalpojumu līgumu no prasījuma piedzīt parādu par jau saņemtajiem komunālajiem pakalpojumiem (konkrētajā gadījumā – par ūdensapgādes un kanalizācijas pakalpojumiem).

Attiecībā uz līgumisko attiecību konstatēšanu Senāts atzīst, ka, ievērojot Dzīvokļa īpašuma likuma un Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma normas, dzīvokļu īpašumu mājas gadījumā komunālo pakalpojumu līgumu noslēgšana ir dzīvokļu īpašnieku kopības kā patstāvīga īpaša veida tiesību subjekta kompetencē. Tas nozīmē, ka attiecībā uz dzīvojamo māju tiek noslēgts vienots komunālo pakalpojumu sniegšanas līgums, par kura noslēgšanu lemj dzīvokļa īpašnieku kopība tās biedru (visu dzīvokļu īpašnieku) kopsapulcē vai kādā no citām Dzīvokļa īpašuma likumā paredzētajām kopības lēmuma pieņemšanas procedūrām. Dzīvokļu īpašnieku kopība attiecīgo līgumu pilnvaro tās vārdā noslēgt pārvaldniekam vai citai personai. Līdz ar to prasījums par līgumisko attiecību konstatēšanu šādā gadījumā pakalpojumu sniedzējam jāvērš pret dzīvokļu īpašnieku kopību kā tiesību subjektu (sk. informāciju par Senāta spriedumu, ar kuru atzīta kopības tiesībspēja šeit).

Savukārt attiecībā uz komunālo pakalpojumu maksas parāda piedziņu Senāts atzīst, ka ir būtiski nošķirt, vai un kādā apmērā pakalpojums ir saņemts, lai apmierinātu katra dzīvokļa īpašnieka individuālā patēriņa vajadzības un kādā apmērā pakalpojums saņemts, lai apmierinātu dzīvokļu īpašnieku kopīgās vajadzības, piemēram, dzīvojamās mājas sanitārajai apkopei vai koplietošanā esošā zemesgabala apūdeņošanai. Ciktāl pakalpojums izmantots individuālajam patēriņam, izdevumi par tā saņemšanu jāsedz attiecīgajiem dzīvokļu īpašniekiem un tie nav atlīdzināmi no dzīvokļu īpašnieku kopīgajiem līdzekļiem jeb kopības mantas. Turpretim par izdevumiem dzīvokļu īpašnieku kopīgajām vajadzībām izmantotā ūdensapgādes un kanalizācijas pakalpojuma saņemšanai atbild dzīvokļu īpašnieku kopība.

Senāts norāda, ka iepriekš minēto atbildības nošķīrumu neietekmē nedz tas apstāklis, ka ūdensapgādes un kanalizācijas pakalpojumu sniegšanai dzīvojamā mājā tiek izmantotas dzīvokļu īpašnieku kopīpašumā esošas ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmas (par to apsekošanu, tehnisko apkopi un kārtējo remontu arī turpmāk jārūpējas dzīvojamās mājas pārvaldītājam, nevis komunālo pakalpojumu sniedzējam), nedz tas, vai maksājumi par ūdensapgādes un kanalizācijas pakalpojumiem tiek veikti tieši pakalpojumu sniedzējam, vai ar pārvaldnieka (vai citas pilnvarotās personas) starpniecību. Pēdējā gadījumā dzīvokļu īpašnieku kopībai ir pienākums ar minētās personas starpniecību ne tikai noslēgt līgumu ar pakalpojumu sniedzēju, bet arī nodrošināt saņemto pakalpojumu uzskaiti un veikt katra dzīvokļa īpašnieka maksājamās daļas aprēķinu, tādā veidā sekmējot iespēju pakalpojumu sniedzējam celt prasību par pakalpojuma maksas parāda piedziņu pret konkrēto parādnieku, kurš saņēmis pakalpojumu, bet par to nav samaksājis.

Līdz ar to Senāts atzīst, ka prasība par komunālo maksājumu parāda piedziņu bija ceļama pret dzīvokļu īpašniekiem, kuri šos pakalpojumus izmantojuši, bet nav par tiem samaksājuši. Savukārt, ciktāl minētie pakalpojumi izmantoti arī dzīvokļu īpašnieku kopīgajām vajadzībām, to maksājumu parāds attiecas uz dzīvokļu īpašnieku kopību.

Senāts, pretēji apgabaltiesas atzītajam, secina, ka iepriekš minēto prasību nevar celt pret dzīvojamās mājas pārvaldnieku kā kopības pilnvaroto pārstāvi. Par kopības vai atsevišķu dzīvokļu īpašnieku parādiem pārvaldniekam būtu jāatbild ar savu mantu tikai tādā gadījumā, ja tas būtu tieši uzņēmies atbildēt par kopības vai dzīvokļu īpašnieku saistībām.

Tā kā izskatāmajā lietā tiesa pati nepamatoti aizstāja atbildētāju (dzīvokļu īpašnieku kopību tika aizstāta ar pārvaldnieku, pret kuru prasība nemaz nebija celta) un nebija arī noteikusi komunālo pakalpojumu līguma būtiskās sastāvdaļas, par kurām pusēm bija strīds un bez kurām līgums nevar iegūt saistošu spēku un nav iespējams nodrošināt tā izpildi, Senāts atceļ apgabaltiesas spriedumu un nodod lietu jaunai izskatīšanai Rīgas rajona tiesā, lai novērstu Senāta spriedumā norādītos trūkumus.

Augstākās tiesas priekšsēdētājs Aigars Strupišs, komentējot Senāta spriedumu, norāda:  „Senāta spriedumā paustās atziņas ievieš daudz lielāku skaidrību par dzīvokļu īpašnieku kopības, mājas pārvaldnieka un atsevišķu dzīvokļu īpašnieku kompetences un ar to saistītās atbildības robežām komunālo pakalpojumu saņemšanas gadījumā. Šāda skaidrība ir priekšnosacījums, lai dzīvojamo māju pārvaldīšana notiktu tiesiski, nepieļaujot komunālo pakalpojumu maksas parādu piedziņu no to personu līdzekļiem, kuriem saskaņā ar likumu nebūtu jāatbild par šādiem parādiem.”

Senāta spriedums. Lieta Nr. SKC-5/2021 (C17153914)

Informāciju sagatavoja Dr.iur. Rihards Gulbis, Senāta Civillietu departamenta zinātniski analītiskais padomnieks