Augstākās tiesas mājaslapas Tiesu prakses sadaļā nolēmumu arhīva klasifikatoros jūnijā pievienoti divpadsmit Administratīvo lietu departamenta nolēmumi (iekavās aiz virsraksta norādīta nolēmuma klasifikācija pēc lietu kategorijām).

 

Pievienoti klasifikatoros ar virsrakstu un tēzēm

 

Tēzes:
Kriminālprocesa vajadzībām veikta tiesu psihiatriskā ekspertīze nav ārstniecība Ārstniecības likuma izpratnē

Ar vispārējās jurisdikcijas tiesas lēmumu krimināllietā apsūdzētajam noteikta papildu stacionārā tiesu psihiatriskā ekspertīze. Ekspertīzes veikšana uzdota VSIA „Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs” ekspertiem.

Ārstniecība un tiesu ekspertīze var tikt veikta vienā iestādē, taču tās ir atšķirīgas darbības, kuras regulē dažādi tiesību akti. Ārstniecību regulē Ārstniecības likums, Pacientu tiesību likums un saskaņā ar tiem izdotie normatīvie akti, savukārt ekspertīzes veikšanu – Tiesu ekspertu likums un saskaņā ar to izdotie normatīvie akti.

Saskaņā ar Ministru kabineta 2016.gada 20.decembra noteikumu Nr. 835 „Noteikumi par tiesu ekspertīžu iestāžu sarakstu un tiesu ekspertu specialitāšu klasifikatoru” 2.6.apakšpunktu un 2.pielikuma 23.punktu VSIA „Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs” ir tiesu ekspertīzes iestāde, kuras kompetencē ir personas psihiskā stāvokļa izpēte (tiesu psihiatriskā ekspertīze). Tādējādi, veicot tiesu psihiatrisko ekspertīzi, VSIA „Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs” darbojas kā tiesu ekspertīzes iestāde, kuras eksperti veic attiecīgo ekspertīzi. VSIA „Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs” uzdevums ir noskaidrot personas psihiskās veselības stāvokli, kas ietver arī ekspertu secinājumus par personai esošajiem veselības traucējumiem (diagnozi). Ekspertīzes veicēju mērķis nav, pamatojoties uz pacienta sūdzībām par veselības traucējumiem un veiktajiem izmeklējumiem, uzstādīt diagnozi un lietot tai atbilstošu ārstēšanas metodi, kā tas ir parastā gadījumā, pacientam saņemot veselības aprūpes pakalpojumus. Veicot tiesu psihiatrisko ekspertīzi, VSIA „Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs” pienākums nav nodrošināt, uzturēt un atjaunot personas veselību, un tas nesniedz veselības aprūpes pakalpojumus Ārstniecības likuma izpratnē.

Subjektīvās tiesības prasīt atlīdzinājumu no Ārstniecības riska fonda par iespējamu kaitējumu, kas nodarīts ar tiesu psihiatriskās ekspertīzes ietvaros noteiktu diagnozi

Ārstniecības riska fonds ir veidots kā pacientu tiesību aizsardzības institūts. Ārstniecības riska fondā ar atlīdzības pieteikumu var vērsties persona – pacients, kas ir tiesīgs prasīt atlīdzību no fonda saskaņā ar Pacientu tiesību likuma 16.panta pirmo daļu. Pacientu tiesību likuma 16.panta pirmajā daļā noteikts, ka pacientam ir tiesības uz atlīdzību par viņa dzīvībai vai veselībai nodarīto kaitējumu (arī nemantisko kaitējumu), kuru ar savu darbību vai bezdarbību nodarījušas ārstniecības iestādē strādājošās ārstniecības personas vai ir radījuši apstākļi ārstniecības laikā.

Veicot tiesu psihiatrisko ekspertīzi, netiek sniegti veselības aprūpes pakalpojumi Ārstniecības likuma izpratnē. Līdz ar to personai nav subjektīvo tiesību prasīt atlīdzinājumu no Ārstniecības riska fonda saistībā ar tiesu psihiatriskajā ekspertīzē noteikto diagnozi.

Tēzes:
Pašvaldības un Ministru kabineta kompetences nošķiršana ietekmes uz vidi novērtējumā

Pašvaldības autonomajā kompetencē ietilpst paredzētās darbības novērtējums, ietverot apsvērumus par darbības ietekmi uz piegulošajiem nekustamajiem īpašumiem, tur dzīvojošiem iedzīvotājiem, uzņēmējdarbības vidi un attīstību, gan respektējot esošo situāciju un paredzētās darbības iekļaušanos esošajā apbūvē, gan vienlaikus raugoties arī no nākotnes perspektīvas, kas konkretizēta teritorijas plānošanas dokumentos. Šajā procesā ekonomiskās un sociālās intereses ir taisnīgi jālīdzsvaro ar vides aizsardzības interesēm, tās ir jāsamēro tādējādi, lai visas intereses tiktu ņemtas vērā un tiktu saskaņotas kā vienlīdz svarīgas.

Tikai gadījumos, kad vairāku pašvaldību konsenss par vienotu paredzētās darbības risinājumu nav iespējams, jautājums nododams izlemšanai Ministru kabinetam.

Aizliegums paredzēto darbību sadalīt vairākās darbībās

Jaunas ietekmes uz vidi novērtējuma ierosināšana ar mērķi mainīt vai palielināt iepriekš veiktās darbības intensitāti un apjomu, pati par sevi nenozīmē, ka darbība tiek mākslīgi sadalīta. Būtiski ir tas, vai pastāv objektīvas indikācijas tam, ka pieteiktās darbības ir šķietami nodalītas, jo patiesībā kopumā veido vienotu projektu, un vai atsevišķos posmos pieteiktā darbības paplašināšana kavē pienācīgi un kompleksi novērtēt paredzētās darbības kopējo ietekmi un tālab arī ietekmē sabiedrības līdzdalības tiesības.

Īpašumtiesību aizskāruma paredzētās darbības ietekmes zonā izvērtējums

Paredzētā darbība noteiktos apstākļos var būtiski ietekmēt tās ietekmes zonā esošu nekustamo īpašumu vērtību vai pat padarīt īpašumus nelikvīdus (piemēram, nepārdodamus), tādējādi aizskarot Satversmes 105.pantā aizsargātās personu tiesības uz īpašumu. Tā kā nekustamā īpašuma vērtības samazinājums ir īpašumtiesību aizskārums, kas ir individuāli aizsargājama interese, par paredzētās darbības radīto negatīvo ietekmi var vērsties tiesā tās personas, kuras šo vērtības samazinājumu cieš.

Tas, vai pastāv tieša cēloņsakarība starp paredzētās darbības radīto ietekmi un nekustamā īpašuma vērtības samazinājumu un vai paredzētajai darbībai ir būtiska ietekme uz nekustamā īpašuma vērtību, ir jāpamato pašai personai, kas uz to atsaucas, un tas ir vērtējams kompleksi kopsakarā ar paredzētās darbības veidu, saturu, apjomu un citiem apstākļiem, kas pārbaudāmi novērtējuma procedūrā.

Tēze:
Satversmes 92.panta trešajā teikumā lietotais termins nepamatots nav identisks Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumā lietotajam terminam prettiesisks. Satversmē lietotais jēdziens ir saturiski plašāks. Līdz ar to Satversme prasa apsvērt nepieciešamību atlīdzināt zaudējumu arī tādos gadījumos, kad tas radies tiesiska administratīvā akta vai faktiskās rīcības dēļ. Tiesības saņemt atlīdzinājumu arī par tādu valsts pārvaldes lēmumu vai rīcību, kas pati par sevi ir tiesiska, paredzētas Administratīvā procesa likuma 92.pantā, kas konkretizē Satversmes 92.panta trešo teikumu, neizšķirot valsts atbildību par iestādes tiesisku vai prettiesisku rīcību. Atlīdzinājuma prasījuma pamats šādos gadījumos ir labvēlīga administratīvā akta atcelšana saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 85.panta otrās daļas 3.punktu.

Tēze:
Komerclikuma 318.1panta trešajā daļā ir noteikts termiņš materiālas tiesības – tiesības uz likvidācijas procesu – īstenošanai. Tas ir likumdevēja noteikts laiks, kāds dodams ieinteresētajām personām pieteikuma par likvidatora iecelšanu iesniegšanai un tādējādi likvidācijas procesa iniciēšanai. Komerclikumā nav paredzēta iespēja šo termiņu pagarināt vai atjaunot. Līdz ar to, ja vien nav konstatējams kāds būtisks cilvēktiesību aizskārums, ieinteresēto personu (tostarp kreditoru) tiesības iesniegt komercreģistra iestādei pieteikumu par likvidatora iecelšanu un tādējādi prasīt sabiedrības likvidāciju beidzas līdz ar šo termiņu.

Ja trešā persona savu tiesību īstenošanu uzsāk vairāk nekā gadu un trīs mēnešus pēc paziņojuma publicēšanas un arī vairāk nekā gadu pēc tam, kad bija saņēmusi tiesu izpildītāja aktu, nav pamata uzskatīt, ka tieši īsais termiņš ir radījis trešās personas tiesību aizskārumu.

Tēze:
Uzņēmumu reģistrs nodrošina, ka neidentificētam lietotājam tīmekļvietnē bez maksas publiski ir pieejami likumā „Par Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistru” noteiktie publisko personu un iestāžu saraksta ieraksti un visi Maksātnespējas likumā noteiktie maksātnespējas reģistra ieraksti. Informācija, ko Uzņēmumu reģistrs tīmekļvietnē sniedz no tā vestajiem reģistriem, ir atbilstoša Uzņēmumu reģistra vesto reģistru ierakstiem, citām reģistrētajām ziņām un reģistrācijas lietā esošajiem dokumentiem. Informācijas aplūkotājs var paļauties uz to, ka šāda informācija ir patiesa un ticama. Ja informācijas apjoms kādā sadaļā nav pilnīgs, tad iestādei potenciālos meklētājus par to jābrīdina. Ja brīdinājums nav pievienots, tad personai var rasties tiesiskā paļāvība par konkrēto iestādes publicēto informāciju un personai radusies tiesiskā paļāvība atzīstama par aizsardzības vērtu.

Tēze:
Sabiedrībai ir jābūt pieejamai informācijai, kura ir iestādes rīcībā vai kuru iestādei ir pienākums radīt.

Iestādes darbinieks darba pienākumu izpildes laikā pēc savas iniciatīvas var veidot un apkopot dažādu informāciju - arī elektroniskā formātā, kura viņam nav jāizpauž ne darba devējam, ne citām personām. Šādu darbinieka radītu informāciju iestāde var pārņemt un sākt izmantot kā iestādes informāciju, taču, kamēr tas nenotiek, tā nav uzskatāma par informāciju, kura ir iestādes rīcībā vai kuru iestādei atbilstoši tās kompetencei ir pienākums radīt.

Tēze:
Administratīvā procesa likuma 266.pantā lietotais jēdziens „izpildes kārtība” ir plašs, un tas aptver tiesības mainīt spriedumā noteiktos sprieduma  izpildes noteikumus, arī tiesības pagarināt sprieduma izpildes termiņu. Sadalot  sprieduma izpildi termiņos, pēc būtības arī tiek pagarināts sprieduma pilnīgas izpildes termiņš. Sprieduma izpildes termiņa pagarināšanas pamatā ir objektīvi šķēršļi izpildīt spriedumu tajā noteiktajā termiņā.

Tēzes:
Strīdu par būvniecības procesā izmantotajiem būvizstrādājumiem izskatīšana

Būvvaldei (būvinspektoram), pārbaudot informāciju par būvdarbu stadijā esošā būvniecības procesā izmantoto būvizstrādājumu neatbilstību normatīvo aktu prasībām, ir kompetence pieņemt dažāda veida lēmumus, piemēram, par būvizstrādājumu tirgu uzraugošās iestādes iesaisti, būvdarbu apturēšanu un pienākuma uzlikšanu būvniecības ieceres iesniedzējam izvērtēt būvizstrādājumu neatbilstības ietekmi uz būtiskām būvei izvirzītām prasībām. Būvniecības likumā tieši paredzēta tikai būvvaldes būvizstrādājumu pārbaudes rezultātā pieņemtā lēmuma par būvdarbu apturēšanu apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas iespēja; likums neparedz, ka lēmums, ar kuru būvvalde, pārbaudot saņemto informāciju, būvizstrādājumu neatbilstības nekonstatē, būtu pārsūdzams. Attiecībā uz personu, kuru konkrētā būvniecība skar, lēmums par būvizstrādājumu neatbilstības nekonstatēšanu ir vērtējams kā starplēmums, kuru attiecīgā persona var pārsūdzēt tiesā vienīgi tad, ja tas pats par sevi būtiski skar šīs personas tiesības vai tiesiskās intereses vai būtiski apgrūtinātu to īstenošanu.

Iesniegumu likuma mērķis un piemērošana

Iesniegumu likuma mērķis ir veicināt privātpersonas līdzdalību valsts pārvaldē. Tomēr tas pats par sevi nenozīmē, ka šī likuma kārtībā būtu izskatāmi tikai un vienīgi tādi iesniegumi, kas ir vērsti uz vispārīgu interešu nodrošināšanu un valsts pārvaldes darba uzlabošanu. Iesniegumu likums piemērojams arī, ja persona uzdod jautājumu, uz kuru atbildi vēlas saņemt savām vajadzībām (savās interesēs). Personas līdzdalību valsts pārvaldē veicina arī tas, ka cilvēki nejūtas valsts ignorēti un saņem atbildes uz jautājumiem, sūdzībām un priekšlikumiem, kādi viņiem radušies saistībā ar konkrētās iestādes kompetences jomu. Tādā veidā tiek stiprināta indivīdu un sabiedrības uzticēšanās valstij un attiecīgi arī vēlme būt pilsoniski aktīviem, kā arī indivīdu izpratne par valsts darbu, funkcijām, pienākumiem un korespondējošām personu tiesībām.

Iesniegumu likums ir attiecināms uz tiem gadījumiem, kad privātpersona vēršas iestādē ar lūgumu, sūdzību, priekšlikumu vai jautājumu, kas ietilpst attiecīgās iestādes kompetences jomā, un iesnieguma izskatīšanu neregulē kāds cits likums.

Tēze:
Pieteikumā ietverts arguments par piemērojamo tiesību normu neatbilstību Satversmi ir pietiekami būtisks, tāpēc ir apsverams arī gadījumā, ja pirmšķietami nav šaubu par zemāka juridiskā spēka tiesību normu saturu. Tieši iespējamā tiesību normu kolīzija var būt pamats pieteikuma izskatīšanai pēc būtības, lai izdarītu secinājumu par personas izteikto argumentu pamatotību.

Situācijā, kad tiesību normas neparedz personas tiesības prasīt konkrētu tiesisko seku radīšanu, tiesai nav pamata automātiski prezumēt personas Satversmē nostiprināto pamattiesību vai tiesisko interešu aizskārumu un vienmēr ierosināt administratīvo lietu tiesību normu konstitucionalitātes pārbaudei. Tikai gadījumos, ja pieteikuma pieļaujamības izvērtēšanas stadijā nav iespējams konstatēt, vai konkrētajā gadījumā nav aizskartas personas tiesības un tiesiskās intereses, tiesa var interpretēt prasījumu plašāk un, skatot lietu pēc būtības, tostarp apsverot iespēju vērsties Satversmes tiesā, konstatēt tiesību aizskāruma esību vai neesību.

Tēzes:
Pieteikuma nepieļaujamība par pienākuma uzlikšanu Valsts ieņēmumu dienestam slēgt administratīvo līgumu ar nodokļu maksātāju

Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 41.pants neuzliek pienākumu Valsts ieņēmumu dienestam slēgt vienošanās līgumu ar nodokļu maksātāju, tādēļ nodokļu maksātājs tiesas ceļā nevar prasīt noslēgt šādu vienošanos.

Tiesību pārņēmēja aizsardzība iepriekš nodibinātas nodokļu saistības piedziņas gadījumā

Iepriekš nodibinātas nodokļu saistības piedziņa no cita adresāta (tiesību pārņēmēja), neskatoties uz to, ka Valsts ieņēmumu dienesta lēmuma pamatā esošais konstatējums par uzņēmuma pāreju var prasīt pietiekami sarežģītu apstākļu pārbaudi, būtībā rada pamatu Administratīvā procesa likuma 33.pantā regulētajai administratīvā procesa dalībnieka procesuālo tiesību pārņemšanai, kas pats par sevi neliek uzsākt administratīvo procesu no jauna un izdot jaunu administratīvo aktu, bet viena procesa dalībnieka vietā stājas cits.

Privātpersona savu tiesību iespējamu aizskārumu nokavēta nodokļu maksājuma piedziņas (maksājuma piespiedu izpildes) stadijā var novērst Administratīvā procesa likuma astotajā sadaļā noteiktajā kārtībā (Administratīvā procesa likuma 363.pants).

Tēze:
Pavēle, kura izdota, izpildot spriedumu administratīvā pārkāpuma lietā, par personas atvaļināšanu no dienesta, tādējādi izbeidzot tiesiskās attiecības starp iestādi un personu, ir uzskatāma par administratīvo aktu. Tomēr administratīvajai tiesai nav piešķirta kontrole pār sodu izpildes ietvaros pieņemto lēmumu, kaut arī, spriedumu izpildot, tiek izdots administratīvais akts. Kontroli pār pieņemtajiem lēmumiem sodu izpildes ietvaros veic vispārējās jurisdikcijas tiesa.

 

Pievienots klasifikatoros tikai ar virsrakstu (bez tēzēm)