Augstākās tiesas mājaslapas Tiesu prakses sadaļā nolēmumu arhīva klasifikatoros decembrī pievienoti vienpadsmit Administratīvo lietu departamenta nolēmumi (iekavās aiz virsraksta norādīta nolēmuma klasifikācija pēc lietu kategorijām).

 

Pievienoti klasifikatoros ar virsrakstu un tēzēm

 

Tēze:
Ja uz vienas zemes vienības atrodas vairākas funkcionāli nesaistītas ēkas, tās ir atzīstamas par atsevišķiem adresācijas objektiem un tāpēc tiem nevar būt viena adrese. Kritērijs, kam ir nozīme, nosakot adresācijas objektu, ir ēku funkcionālā patstāvība.

Likumdevēja mērķis par funkcionāli saistītām ēkām no adresācijas sistēmas viedokļa ir atzīt tādas ēkas, kuras nodrošina galvenās ēkas (adresācijas objekta) netraucētu funkcionēšanu, uzturēšanu, apsaimniekošanu. Savukārt par galveno ēku jeb adresācijas objektu ir atzīstama dzīvošanai, saimnieciskajai, administratīvai vai publiskai darbībai paredzēta ēka. Šādas – dzīvošanai, saimnieciskai, administratīvai un publiskai darbībai paredzētas – ēkas ir funkcionāli patstāvīgas, jo katrai no šīm ēkām ir atšķirīga nozīme un lietošanas veids un tās funkcionē neatkarīgi viena no otras. Tādējādi, ja ēka nav uzskatāma par tādu, kas ir nepieciešama, lai nodrošinātu citas ēkas funkcionēšanu un pastāvēšanu, tad konkrētā ēka ir atzīstama par atsevišķu adresācijas objektu.

Tēze:
Ar likuma „Par valsts pensijām” pārejas noteikumu 2.1punktu Ministru kabinets ir deleģēts noteikt pārejas noteikumu 1. un 2.punktā (to, kas uzskatāms par apdrošināšanas stāžu) noteikto periodu aprēķināšanas, pierādīšanas un uzskaites kārtību. Pilnvarojuma mērķis ir reglamentēt kārtību, kādā aprēķināmi, pierādāmi un uzskaitāmi likuma „Par valsts pensijām” pārejas noteikumu 1. un 2.punktā noteiktie darba un tam pielīdzināmie periodi.

Ministru kabineta 2002. gada 23. aprīļa noteikumu Nr. 165 „Apdrošināšanas periodu pierādīšanas, aprēķināšanas un uzskaites kārtība” 41. un 42.punkts rada jaunas tiesiskās attiecības, paredzot, ka mēnesī ir 30 dienas un ka, aprēķinot apdrošināšanas perioda ilgumu, no perioda beigu datuma atņem perioda sākuma datumu un iegūtajam periodam pieskaita vienu dienu.

Ar šīm tiesību normām netiek aprēķināts faktiskais likuma „Par valsts pensijām” pārejas noteikumu 1.punktā noteiktais apdrošināšanas stāžs, bet tiek aprēķināts apdrošināšanas perioda ilgums, kas var sakrist vai arī nesakrist ar faktisko apdrošināšanas periodu, tādējādi ierobežojot personas pamattiesības uz sociālo nodrošinājumu.

Tas nozīmē, ka Ministru kabinets ir pieņēmis materiālo tiesību normu nevis procesuāla rakstura normas, kas tikai precizē likumdevēja piešķirtajā pilnvarojumā noteiktās tiesiskās attiecības, proti, apdrošināšanas perioda aprēķināšanas kārtību. Līdz ar to Ministru kabinets, pieņemot šīs normas, nav ievērojis likumā ietvertās pilnvarojuma robežas, proti, šo jautājumu izlēmis ultra vires.

Tēze:
Vispārīgi Valsts ieņēmumu dienesta rīcība ar valstij piekritīgo bezmantinieka mantu ir rīcība publisko tiesību jomā. Tomēr tas, ka Valsts ieņēmumu dienestam Ministru kabineta 2013.gada 26.novembra noteikumos Nr. 1354 „Kārtība, kādā veicama valstij piekritīgās mantas uzskaite, novērtēšana, realizācija, nodošana bez maksas, iznīcināšana un realizācijas ieņēmumu ieskaitīšana valsts budžetā” paredzētajiem uzdevumiem ir publiski tiesisks raksturs, automātiski nenozīmē, ka administratīvā procesa kārtībā ir izskatāms pieteikums par valsts pārvaldes iestādes rīcību šo uzdevumu pildīšanā. Būtiski ir arī tas, kāda ir personas patiesā interese, vēršoties tiesā. Atkarībā no tā, vai konkrētais personas tiesību vai tiesisko interešu aizskārums, uz kuru norāda persona, izriet no publiski tiesiskajām attiecībām vai no privāttiesiskajām attiecībām, ir izšķirams, vai to aizsardzība ir īstenojama attiecīgi administratīvā procesa kārtībā vai civilprocesuālā kārtībā.

Tēzes:

Piekritīgās iestādes noteikšana un tās pieaicināšana lietā atbildētāja statusā

Publisko tiesību subjekta vārdā kā iestāde administratīvā procesa ietvaros var būt jebkurš institucionāls veidojums vai amatpersona, kas var izdot administratīvos aktus vai faktiski rīkoties.

Pašvaldību gadījumā administratīvi procesuālo rīcībspēju īstenot un tādējādi būt par iestādi Administratīvā procesa likuma izpratnē var gan dome, gan pašvaldības iestādes, gan konkrētas amatpersonas, ja tām ir tāda atsevišķa kompetence noteikta. No administratīvi procesuālā viedokļa nozīme ir tam, kurš tiesību subjekts (vai tā struktūrvienība vai amatpersona) ir kompetents izdot vai ir izdevis administratīvo aktu.

Tādējādi katrā administratīvajā lietā ir jānoskaidro, kas valsts pārvaldes ietvaros ir kompetents lemt par tām tiesiskajām attiecībām, kuru ietvaros ir izcēlies strīds. Tam būtu jābūt redzamam no pieteikumā pieteiktā prasījuma, skatot to kopā ar tiesību aktiem, no kuriem izriet noteiktu iestāžu kompetence. Tā kā valsts pārvaldes ietvaros iestādes darbojas tikai tām piešķirtās kompetences ietvaros, tad, pieaicinot tiesas procesā iestādi, kura konkrēto tiesisko attiecību ietvaros nav kompetenta lemt un rīkoties, attiecīgais atbildētājs būtībā šajā tiesas procesā nav pārstāvēts. Proti, publisko tiesību subjekts šādā situācijā tiesā nav pārstāvēts ar iestādi, kura var īstenot šā subjekta rīcībspēju to tiesisko attiecību noregulēšanā, par ko ir strīds.

Pašvaldības dome kā kompetentā institūcija iesniegumu par zaudējumu atlīdzību izskatīšanā

Iesniegums par pašvaldības iestādes nodarīta zaudējuma atlīdzinājumu ir jāizskata kārtībā, ko nosaka Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 19.pants. Minētā panta otrā daļa regulē situāciju, kad privātpersonas iesniegumu par zaudējuma atlīdzinājumu saņem pašvaldības iestāde, kas ar savu rīcību, pildot pašvaldības autonomās funkcijas vai uzdevumus, nodarījusi zaudējumu.

Ja likums paredz, ka iesniegums par zaudējumu atlīdzību ir jāizskata pašvaldības domei, tad tikai dome ir kompetenta par to lemt. Tas atspoguļo likumdevēja gribu tikai un vienīgi pašvaldības iedzīvotāju pārstāvniecības institūcijai piešķirt kompetenci šajā jautājumā. Tādējādi tiek panākts, ka pašvaldības iedzīvotāju pārstāvniecības institūcija un galvenais pašvaldības gribas paudējs gan iegūst informāciju par tiesību pārkāpumiem un ar to radītajiem zaudējumiem, gan pieņem par to lēmumus.

Tēze:
Viens no gadījumiem, kad ar pievienotās vērtības nodokli apliekama darījuma tirgus vērtību, ir paredzēts Pievienotās vērtības nodokļa likuma 34.panta devītās daļas 3.punktā, proti, ja darījuma vērtība ir lielāka par tirgus vērtību un preču piegādātājam vai pakalpojumu sniedzējam nav tiesību atskaitīt priekšnodokli pilnā apmērā.

Noteikums „preču piegādātājam vai pakalpojumu sniedzējam nav tiesību atskaitīt priekšnodokli pilnā apmērā” aptver tādus gadījumus, kad preču piegādātājs vai pakalpojumu sniedzējs veic ar pievienotās vērtības nodokli neapliekamus vai tādus darījumus, kuros ir tiesības nodokli atskaitīt proporcionāli, un kad mākslīgi palielina cenu ar nodokli apliekamām piegādēm nodokļus pilnā apmērā maksājošam darījuma partnerim, kurš ir ar to saistīts, un šīs piegādes vērtības maiņas rezultātā rodas tieši zaudējumi no neiekasētiem nodokļiem. Proti, preču vai pakalpojumu saņēmējs var pilnībā atgūt priekšnodokli, bet, palielinot vērtību, piegādātājam izdodas mainīt attiecību starp veikto apliekamo un neapliekamo piegāžu vērtību, lai panāktu lielāku atgūstamā pievienotās vērtības nodokļa īpatsvaru.

Tēze:
Ja persona pēc būtības atbilst potenciāla pieteicēja statusam, taču nav likumā noteiktajā kārtībā vērsusies ar pieteikumu tiesā, tiek pieņemts, ka persona ir samierinājusies ar esošo situāciju un atteikusies no savu tiesību tālākas īstenošanas. Šādai personai nav tiesību iesaistīties lietā trešās personas statusā.

Tēze:
Jautājums par piekļuvi personas nekustamajam īpašumam ir cieši saistīts ar personas Satversmes 105.pantā nostiprināto tiesību uz īpašumu īstenošanu. Personai, nespējot piekļūt savam īpašumam, tiek būtiski ietekmētas arī šīs personas iespējas valdīt pār īpašumu, atsevišķos gadījumos īpašuma izmantošanu padarot pat neiespējamu.

Vispārīgi tas ir pašvaldības pienākums gādāt par tādu teritorijas plānošanu un attīstību, lai nodrošinātu personu tiesības pilnvērtīgi izmantot savu īpašumu, kas citstarp ietver arī piekļuvi šim īpašumam. Arī par vienu no publiskas infrastruktūras izveides uzdevumiem ir uzskatāma tai piegulošo zemesgabalu pieejamības nodrošināšana. Tāpēc arī zemesgabala īpašniekam sava īpašuma izmantošanā un attīstībā ir tiesības rēķināties ar jau izveidotās publiskās infrastruktūras sniegtajiem piekļuves risinājumiem.

Tomēr atsevišķos gadījumos jautājums par piekļuvi īpašumam risināms privātpersonu starpā, nodibinot ceļa servitūtu. Tas, kāds konkrētajā situācijā ir piemērotākais risinājums piekļuves nodrošināšanai, ir atkarīgs no konkrētās situācijas apstākļiem. Taču nav pieļaujama tāda situācija, kurā zemesgabala īpašniekam nav nekādu iespēju piekļūt savam īpašumam un izmantot to. Līdz ar to argumenti, ka personai nav faktisku iespēju piekļūt savam nekustamajam īpašumam, norāda uz personas ierobežojumu īstenot tās pamattiesības. Publiskās pārvaldes pienākums ir uz šādiem argumentiem reaģēt, vēl jo vairāk – ņemt šos argumentus vērā tāda lēmuma pieņemšanā, kas vistiešākajā veidā ietekmē tiesību uz īpašumu īstenošanu.

Tēze:
Jautājums par piekļuvi personas nekustamajam īpašumam ir cieši saistīts ar personas Satversmes 105.pantā nostiprināto tiesību uz īpašumu īstenošanu. Personai, nespējot piekļūt savam īpašumam, tiek būtiski ietekmētas arī šīs personas iespējas valdīt pār īpašumu, atsevišķos gadījumos īpašuma izmantošanu padarot pat neiespējamu.

Vispārīgi tas ir pašvaldības pienākums gādāt par tādu teritorijas plānošanu un attīstību, lai nodrošinātu personu tiesības pilnvērtīgi izmantot savu īpašumu, kas citstarp ietver arī piekļuvi šim īpašumam. Arī par vienu no publiskas infrastruktūras izveides uzdevumiem ir uzskatāma tai piegulošo zemesgabalu pieejamības nodrošināšana. Tāpēc arī zemesgabala īpašniekam sava īpašuma izmantošanā un attīstībā ir tiesības rēķināties ar jau izveidotās publiskās infrastruktūras sniegtajiem piekļuves risinājumiem.

Tomēr atsevišķos gadījumos jautājums par piekļuvi īpašumam risināms privātpersonu starpā, nodibinot ceļa servitūtu. Tas, kāds konkrētajā situācijā ir piemērotākais risinājums piekļuves nodrošināšanai, ir atkarīgs no konkrētās situācijas apstākļiem. Taču nav pieļaujama tāda situācija, kurā zemesgabala īpašniekam nav nekādu iespēju piekļūt savam īpašumam un izmantot to. Līdz ar to argumenti, ka personai nav faktisku iespēju piekļūt savam nekustamajam īpašumam, norāda uz personas ierobežojumu īstenot tās pamattiesības. Publiskās pārvaldes pienākums ir uz šādiem argumentiem reaģēt, vēl jo vairāk – ņemt šos argumentus vērā tāda lēmuma pieņemšanā, kas vistiešākajā veidā ietekmē tiesību uz īpašumu īstenošanu.

Tēzes:
Būvieceres neatbilstības pašvaldības teritorijas plānojumam sekas

Situācijā – kad pašvaldība teritorijas plānojumā ir nepārprotami noteikusi konkrētā pilsētas daļā pieļaujamo maksimālo apbūves stāvu skaitu jaunai būvniecībai –, nav šaubu, ka minētais stāvu skaits ir tāds apbūves rādītājs, kas zemesgabala īpašniekam ir jāievēro, izstrādājot būvprojektu.

Gadījumā, ja būviecere neatbilst vietējās pašvaldības teritorijas plānojumam, tas pats par sevi ir pamats secinājumam, ka šādai būviecerei nevar tikt izsniegta būvatļauja.

Detālplānojuma būtība

Detālplānojums ir tāds teritorijas plānošanas dokuments, kurā var detalizēt un konkretizēt (bet ne grozīt) teritorijas plānojumā noteiktajā funkcionālajā zonējumā paredzētos teritorijas izmantošanas veidus un aprobežojumus.

Tādējādi vispārīgi detālplānojums nav tāds tiesiskais instruments, ar kura palīdzību var risināt tādus ar teritorijas izmantošanu un apbūvi saistītus jautājumus, kas ir skaidri un nepārprotami noregulēti teritorijas plānojumā un līdz ar to nav ne sīkāk detalizējami, ne konkretizējami hierarhiski zemākā teritorijas plānošanas dokumentā.

Tēze:
Atzīstot personu par tiesīgu saņemt palīdzību dzīvokļu jautājumu risināšanā, persona vienlaikus ir reģistrējama pašvaldības dzīvokļa jautājumu risināšanā sniedzamās palīdzības reģistrā. Tajā pašā laikā pašvaldībai ir pamats lemt par personas atzīšanu par tiesīgu saņemt palīdzību tikai tad, ja personai ir tiesības lūgt šāda veida palīdzību. Vēršoties pašvaldībā ar iesniegumu par reģistrēšanu palīdzības saņemšanai vēlāk nekā sešu mēnešu laikā no repatrianta statusa iegūšanas, persona zaudē tiesības lūgt palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā, atsaucoties uz repatrianta statusu. Līdz ar to likuma „Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā” 14.panta trešajā daļā noteiktā termiņa nokavējums ir šķērslis pašvaldībai lemt par personas atzīšanu par tiesīgu saņemt palīdzību dzīvokļu jautājumu risināšanā.

Tēzes:
Jaunatklāto apstākļu būtība

Lietas jaunas izskatīšanas sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem jēga ir panākt, lai tiek taisnīgi un pareizi noregulētas tādas tiesiskās attiecības, kuras ar spēkā stājušos nolēmumu ir noregulētas nepareizi, jo tiesai nebija iespējams ņemt vērā visus jautājuma izlemšanai būtiskos apstākļus tādēļ, ka daļa no tiem – jaunatklātie apstākļi – atklājušies tikai pēc nolēmuma taisīšanas. No minētā izriet, ka apstāklim, uz kuru procesa dalībnieks norāda kā uz jaunatklātu, jāattiecas uz pieteikuma pamatu un prasījumu un jābūt tādam, kam ir būtiska nozīme lietas izspriešanā, iztiesājot lietu no jauna.

Tiesnesim nav ierobežojuma izlemt pieteikumu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem

Nav ierobežojuma izlemt pieteikumu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem tam pašam tiesnesim, kurš piedalījies lietas izskatīšanā pēc būtības. Jautājums par lietas izskatīšanu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem ir lietas turpinājums, nevis lietas jauna izskatīšana pēc tam, kad atcelts nolēmums, kura sastādīšanā piedalījies konkrētais tiesnesis.