Senāta likvidēšana

Drukas versija
 

Senāts darbojās līdz 1940.gada 26.novembrim, kad senatori saņēma LPSR tieslietu tautas komisāra pavēli par viņu atbrīvošanu no darba tajā pašā dienā.

Kaut arī bez amata, bijušie senatori saglabāja uzticību Latvijas valstij, nekļuva kolaboracionisti un nesadarbojās ar padomju valdību. Senatori iesaistījās virknē politisku akciju, kuras bija vērstas uz Latvijas Republikas neatkarības saglabāšanu un atjaunošanu. Piemēram, Latvijas valstij lojāla vēlēšanu saraksta veidošanā 1940.gada jūlija vēlēšanās, Latvijas Centrālās Padomes politiskā memoranda par Latvijas Republikas faktiskās suverenitātes atjaunošanu parakstīšanā 1944.gadā.

Senatoru represijas 

Sākās represijas, kas skāra arī tiesnešus. No 16 tā brīža senatoriem un septiņiem bijušajiem senatoriem tikai trijiem bija lemts palikt Latvijā. Septiņi senatori tika deportēti uz Sibīriju un tur gāja bojā. 

Visiem bijušajiem senatoriem spriedums bija: nošaut, Daļa no viņiem bija miruši jau līdz sprieduma izpildei.

Izsūtījumā gājuši bojā: Teodors Bergtāls, Kārlis Ducmanis, Jēkabs Grots, Osvalds Ozoliņš, Jānis Skudre, Fridrihs Vesmanis, Fricis Zilbers.

Senatori trimdā

Trīspadsmit senatori pirms Otrā pasaules kara vai tā beigās devās trimdā.

Nozīmīgs bija Latvijas Senāta senatoru trimdā sagatavotais atzinums par 1922.gada Satversmes spēkā esamību okupācijas apstākļos, skaidri formulējot Latvijas valsts nepārtrauktību.

Trimdā miruši senatori:

Vācijā - Aleksandrs Gubens, Jānis Kalacs, Fridrihs Konradi, Augusts Lēbers, Kārlis Puriņš, Voldemārs Zāmuels;

ASV - Rūdolfs Jānis Alksnis, Jānis Balodis, Maksis Ratermanis, Augusts Rumpēters, Pēteris Stērste;

Zviedrijā - Mintauts Čakste, Pēteris Leitāns.