Senāta izveidošana

Drukas versija
 
    Līdz 1918.gada 18.novembrim Latvijas teritorijā funkcionēja Krievijas impērijas tiesu sistēma ar Tiesu palātu un Valdošo Senātu Pēterburgā. Jaunajai valstij pēc neatkarības proklamēšanas vajadzēja organizēt pašai savu tiesību sistēmu. Lai arī nozīmīga bija diplomātiskā cīņa par jaunās valsts neatkarības starptautisko atzīšanu un nacionālo bruņoto spēku organizēšana, ne mazāk svarīga bija tiesu reforma. Pirmais tieslietu ministrs Pēteris Juraševskis un viņa biedrs Eduards Strautnieks, abi zvērināti advokāti, nekavējoties sāka sarunas par tiesu izveidošanu un tiesu pamatlikumu izdošanu. 
 
    Latvijas Tautas padome 1918.gada 6.decembrī pieņēma Pagaidu nolikumu par Latvijas tiesām un tiesāšanas kārtību, kas noteica jaunās valsts tiesu sistēmu, kuru veidoja miertiesas, apgabaltiesas, Tiesu palāta un Latvijas Senāts. Par kasācijas instanci visās lietās noteica Latvijas Senātu, kas izspriež lietas koleģiālā sastāvā un iedalās trīs departamentos – Civilās kasācijas, Kriminālās kasācijas un Administratīvajā departamentā. Visu departamentu kopēja institūcija bija Apvienotā sapulce.
 
    Senāta sastāvā darbojās Augstākā disciplinārā tiesa, kurā uz vienu gadu ievēlēja trīs senatorus un divus Tiesu palātas locekļus. Pie Senāta darbojās arī virsprokurors ar biedriem. 
 
    Senatorus amatā apstiprināja Pagaidu valdība, pēc tam Tautas Padome un Saeima, no Tieslietu ministrijas ieteiktiem kandidātiem. 
 
    1918.gada 7.decembrī Pagaidu valdība iecēla pirmos senatorus – zvērinātus advokātus Jāni Graudiņu un Kristapu Valteru. Par Senāta dibināšanas dienu uzskata 1918.gada 19.decembri, kad senatoru amatā iecelti Kārlis Ozoliņš, Voldemārs Zāmuels, Miķelis Gobiņš, Pauls Mincs un Reisners. Divi pēdējie faktiski senatora pienākumus nav pildījuši, viņu vietā nāca Augusts Lēbers.
 
    Drīz pēc šīm iecelšanām, Pagaidu valdībai lielinieku okupācijas dēļ no Rīgas aizejot, Senāts pārtrauca darbību līdz 1919.gada 15.jūlijam. To atjaunoja pēc tam, kad valdība atgriezās Rīgā. Ar šo laiku sākās īstais tiesu organizēšanas darbs. 
 
    Pirmais Senāta rīcības sēdes žurnāls sastādīts 1919.gada 10.septembrī. Šajā sēdē arī nolasīts tieslietu ministra raksts, ka Tautas padome 5.septembrī apstiprinājusi sešus senatorus. 23.septembrī Ministru kabinets senatoru Voldemāru Zāmuelu iecēla par pirmo Senāta virsprokuroru.
 
    Sākumā senatoru sastāvu vēlēja atsevišķi katrai departamenta sēdei, jo senatoru skaits nebija pietiekošs, lai izveidotu pastāvīgus sastāvus. Tikai 1919.gada 2.oktobra kopsēdē Senāts ievēlēja departamentu priekšsēdētājus un sadalīja senatorus pa departamentiem. Tā kā pavisam bija tikai 6 senatori, katrā departamentā ievēlēja priekšsēdētāju, vienu pastāvīgu locekli un vienu pagaidu locekli, kas vienlaikus bija pastāvīgais loceklis citā departamentā. 
 
    Pirmajā gadā Senāts nodarbojās ar dažādiem juridiskiem un organizatoriskiem jautājumiem nevis ar kasācijas sūdzību izskatīšanu. Senatori izstrādāja vairākus likumprojektus: Latvijas Senāta pamatnoteikumus, Instrukciju Latvijas tiesu iestādēm, Noteikumus par aizbildnības un aizgādnības lietām, Likumu par Latvijas tiesu spriedumu ievada formu, Instrukciju par krievu un vācu valodu lietošanu Latvijas tiesās.
 
    Sākumā Senāta apvienotās sapulces priekšsēdētāja amatu katru reizi izpildīja tā departamenta priekšsēdētājs, no kura nāca lieta vai uz kuru attiecās apspriežamais jautājums. 1920.gada 3.jūnijā par pastāvīgu priekšsēdētāju „kopīgu rīcības un tiesas sēžu vadīšanai” ievēlēja Administratīvā departamenta priekšsēdētāju Kristapu Valteru. Vienlaikus viņš turpināja vadīt Administratīvo departamentu un kā senators piedalīties tiesu lietu izskatīšanā.