Neatkarības atjaunošana

Drukas versija
 

1985.gadā pēc PSKP CK ģenerālsekretāra Mihaila Gorbačova izsludinātā „pārbūves un atklātības kursa” Padomju Savienībā sākās pārmaiņas arī attiecībā uz tās atsevišķo republiku kaut vai nelielu patstāvību. Aizvien spēcīgāk Baltijā atdzima nacionālās idejas, kas pārauga vispārējā tautas atmodā, kuras virzītājs Latvijā bija Latvijas Tautas fronte (LTF) un Latvijas Nacionālā Neatkarības kustība (LNNK). Atmodas procesos aktīvi iesaistījās radošā inteliģence, arī juristi.

LTF atbalsta grupa izveidojās arī Augstākajā tiesā, tās vadītājs bija tiesnesis Andrejs Lepse. Grupas dalībnieki regulāri sanāca kopā, apsprieda aktuālus LTF darbības jautājumus, vāca ziedojumus LTF fondam, izplatīja laikrakstu „Atmoda”, dežūrēja frontes štābā

Atmodas laikā bieži notika konfrontācija starp demonstrantiem, piketētājiem un miliciju. Milicija piketētājus aizturēja, bet tiesneši bieži vien to nesankcionēja un demonstrantus atbrīvoja. Latvijas PSR Prokuratūra parasti šos tiesu lēmumus noprotestēja, taču Augstākā tiesa tos neatcēla un lietas izbeidza.

Augstākās tiesas Plēnums vēl pirms faktiskās valsts neatkarības atjaunošanas un tiesu reformai nepieciešamās likumdošanas bāzes radīšanas pieņēma vēsturiski svarīgus un drosmīgus lēmumus. Piemēram, lai novērstu komunistiskās partijas ietekmi uz tiesām, Plēnums noteica, ka tiesneša amats nav savienojams ar piederību politiskajām partijām un sabiedriski politiskajām organizācijām. Plēnums arī aicināja toreizējo Latvijas PSR Augstāko Padomi atzīt par nelikumīgiem visus tos tiesu un ārpustiesu institūciju lēmumus, ar kuriem pēc okupācijas valsts likumiem bija represēti Latvijas iedzīvotāji, un viņus reabilitēt.

1990.gada 4.maijā Augstākā Padome pieņēma deklarāciju „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”, kas ieguva konstitucionāla akta juridisko spēku, un atjaunoja tos 1922.gada Satversmes četrus pantus, kuri nosaka Latvijas valsts konstitucionāli tiesisko pamatu. Savukārt 1991.gada 21.augustā pieņemtais konstitucionālais likums „Par Latvijas Republikas valstisko statusu” pilnībā atjaunoja valsts iekārtu atbilstoši Latvijas Republikas 1922.gada 15.februāra Satversmei.

Valsts iestādes ieguva ne tikai jaunus nosaukumus, bet arī jaunu darbības saturu. Latvijas PSR Augstāko tiesu pārdēvēja par Latvijas Republikas Augstāko tiesu. 1990.gada 16.maijā Augstākās Padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs Augstākās tiesas priekšsēdētāja amatam izvirzīja Gvido Zemrībo kandidatūru. Zemrībo bija Augstākās tiesas priekšsēdētājs kopš 1985.gada un saņēma deputātu atbalstu turpināt darbu un uzdevumu veidot neatkarīgās Latvijas Augstāko tiesu.

1991.gada 11.marta Augstākās tiesas plēnuma lēmumā „Par Latvijas Republikas tiesu neatkarību” pirmo reizi noteikti tiesu neatkarības un lietu iztiesāšanas pamatprincipi, kas atbilda starptautiskajiem standartiem. 8.aprīlī, tērpušies mantijās un amata zīmēs, kas bija darināti pēc Latvijas Senāta tiesnešu amata tērpu parauga, Augstākās tiesas tiesneši devās uz Augstāko Padomi uz pirmo zvēresta došanas ceremoniju.

 

Publikācijas par šo laiku

Izdota grāmata par pirmo Latvijas Republikas Augstākās tiesas priekšsēdētāju Gvido Zemrībo. www.at.gov.lv

Saņem pirmās Augstākās tiesas izdienas zelta nozīmes. www.at.gov.lv, 02.10.2015.

Augstākā tiesa ir stiprinājusi cilvēkos paļāvību rast taisnību Latvijas valstī. www.at.gov.lv, 21.11.2011.

Pirmajam atjaunotās Latvijas Republikas Augstākās tiesas priekšsēdētājam Gvido Zemrībo piešķir Triju zvaigžņu ordeni. www.at.gov.lv, 02.11.2011.

Augstākā tiesa barikāžu laikā. Jurista Vārds, 18.01.2011.

Atmiņu pēcpusdienā akcentē Augstākās tiesas lomu Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas procesos. www.at.gov.lv, 19.05.2010.

Augstākās tiesas darbinieki saņem Barikāžu dalībnieku piemiņas medaļas. www.at.gov.lv, 26.01.2010. 

Atceras Latvijas Tautas frontes grupas darbību Augstākajā tiesā. www.at.gov.lv, 08.10.2008.