Uzruna Latvijas Senāta 95.gadadienai veltītajā svinīgajā sēdē 2013.gada 19.decembrī

Gvido ZEMRĪBO, Augstākās tiesas priekšsēdētājs 1985.–1994.gadā

 

Godājamie kolēgas! Dāmas un kungi!

Ar dziļu gandarījumu es uzņēmu ziņu, ka Augstākā tiesa ir uzņēmusies organizēt svinīgu sēdi, veltītu Latvijas Senāta 95 gadu jubilejai. Manuprāt, katrai tautai ir jāciena savas valsts vēsture, jāmāca un jāatgādina nākamajām paaudzēm, ka valsts neatkarība, mūsu valsts himna, karogs, valsts institūcijas ir kā kādreiz kādas ļoti skaistas dziesmas autors Leonīds Breikšs rakstīja: „Svēts mantojums šī zeme mūsu un svētīts tas, kas drošs par viņu krīt.”

Pirms 20 gadiem mēs Augstākajā tiesā organizējām līdzīgu pasākumu, kuru pagodināja ar savu klātbūtni toreizējais Valsts prezidents Guntis Ulmanis. Toreiz tika visai pozitīvi vērtēta Latvijas tiesu, tajā skaitā Senāta, darbība.

Pirms divām dienām, 17.decembrī, es piedalījos vēl kādā pasākumā, kas notika Latvijas Zinātņu akadēmijas namā. Bija sapulcējušies tie juristi, kuri pirms 25 gadiem Latvijas Zinātņu akadēmijas lielajā zālē nodibināja Latvijas juristu biedrību. Tas bija Atmodas laiks, un Latvijas juristi kā savas biedrības devīzi deklarēja vārdus „Par tiesisku valsti.” Grūti ir pārvērtēt to ieguldījumu, ko Atmodas kustībā deva Latvijas juristi, ko arī daudzkārt ir uzsvēris pirmais Tautas frontes priekšsēdētājs Dainis Īvāns. Tieši mūsu juristi izstrādāja 4.maija Neatkarības deklarāciju un arī vēlākajā laikā aktīvi piedalījās jauno likumdošanas aktu izstrādāšanā, jo bija aktuāla nepieciešamība nomainīt vecos padomju likumus ar demokrātiskas valsts likumiem.

Kādu dienu 1990.gadā man piezvanīja Augstākās Padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs, lai prasītu manu padomu par tiem juristiem, kuri varētu vadīt darba grupas par konkrētu likumprojektu izstrādāšanu. Ieteicu uzdot Krimināllikuma darba grupas vadīšanu Aivaram Niedrem, attiecīgi Kriminālprocesa darba grupu Vijai Jākobsonei, Administratīvo pārkāpumu kodeksa – Jurim Kaksītim, Civillikuma – Jānim Vēberam un Civilprocesa – man pašam.

Bet kuram uzdot vadīt likumprojekta par tiesu iekārtu darba grupu? Tajā laikā nebija neviena nopietna speciālista šajā nozarē. Tā kā Anatolijs Gorbunovs gaidīja manu atbildi un es nevarēju nosaukt nevienu kandidātu, biju spiests nosaukt pats sevi.

Augstākās Padomes prezidijs uzdeva darba grupu vadītājiem iesniegt izstrādātos likumprojektus līdz 1991.gada 30.decembrim. Šķiet, ka manis vadītā darba grupa bija vienīgā, kura likumprojektu iesniedza termiņā. Tiesa, darba gaitā likumprojekts pārtapa par likumu „Par tiesu varu”.

Darba grupā, kas izstrādāja likumu „Par tiesu varu”, strādāja Gunārs Aigars, Jaroslavs Belousovs, Vija Jākobsone, Fricis Jaunbelzējs, Juris Kaksītis, Gunārs Kūtris, Gvido Narkēvičs, Zaiga Raupa, Jānis Rozenbergs, Sandra Sleja, Valdemārs Šubrovskis un Aiva Zariņa. Diemžēl atsevišķi darba grupas locekļi šobrīd vairs nav ar mums.

Visi darba grupas locekļi strādāja ar lielu entuziasmu, no tiešā darba brīvajā laikā. Nevienam pat prātā nenāca prasīt kaut kādus lielus honorārus par paveikto darbu. To, ko mēs darījām, mēs uzskatījām par goda pienākumu. Kādreiz tiekoties ar amerikāņu kolēģiem un pastāstot par mūsu darba grupas darbu, viņi to apbrīnoja un arī apskauda, jo, kā viņi teica: „To, ko jūs darāt šodien, darīja mūsu „konstitūcijas tēvi” pirms 200 gadiem un mēs viņus vienmēr atceramies ar lielu cieņu.”

Apbrīnas vērta ir Latvijas valsts dibinātāju attieksme un izpratne par tiesu varas nozīmi demokrātiskā valstī, jo jau pavisam drīz pēc 1918.gada 18.novembra, tas ir 1918.gada 6.decembrī, Tautas padome pieņēma „Pagaidu noteikumus par Latvijas tiesām un tiesāšanās kārtību”, kurā tika deklarētas Latvijas iedzīvotāju tiesības uz lietas izskatīšanu trīs tiesu instancēs. Pirms okupācijas Latvijā darbojās Senāts kā trešā – kasācijas instance. Latvijas Tiesu iekārtas likuma 1.pantā bija noteikts: „Tiesu vara pieder miertiesnešiem, apgabaltiesnešiem, Tiesu palātai un Senātam.”

Arī juridiskajā literatūrā uzsvērts, ka visas lietas izskata trīs instancēs: „Likumos bieži sastopamas neskaidrības, pretrunas un trūkumi. Šādos gadījumos tiesnešu starpā vienmēr rodas domstarpības un sakarā ar to visas tiesas vienu un to pašu likumu neiztulkos vienādi. Tāds stāvoklis nav vēlams, jo tas rada neskaidrību pilsoņos likuma piemērošanā. Sakarā ar to izrādījās lietderīgi radīt vēl trešo instanci kā vienīgo augstāko tiesu valstī. Tādā veidā katra lieta var tikt izskatīta trīs instancēs” (V. Vītiņš „Vispārējs tiesību pārskats”, Rīga, 1939.gads. Citēts no otrā izdevuma, Rīga, 1993.gads, 167.lpp). Kā tas daudzkārt uzsvērts juridiskajā literatūrā (V. Bukovskis u.c.), kasācijas institūts Latvijā bija izveidots pēc klasiskā Francijas kasācijas institūta parauga. Drīz pēc Latvijas okupācijas un iekļaušanas PSRS sastāvā PSRS Augstākās Padomes prezidijs ar savu 1940.gada 6.novembra dekrētu noteica, ka Latvijas teritorijā piemērojams KPFSR Civilprocesa kodekss un virkne citu kodeksu. Līdz ar to tika likvidēts Senāts un Latvijā izveidota divu instanču tiesu sistēma, kas sastāvēja no pirmās instances tiesas – tautas tiesas – un otrās instances tiesas – Augstākās tiesas, kas izskatīja kasācijas sūdzības par tautas tiesas spriedumiem. Pie tam Senāta atcelšanai bija veltīts vēl arī speciāls LPSR Augstākās Padomes prezidija dekrēts.

Arī nākošās, t.i., nacistiskās okupācijas, varas attieksme pret Latvijas Senātu bija analoga. Vācu okupācijas laikā gan tika atjaunota pirms padomju okupācijas Latvijas tiesu sistēma, izņemot Senātu. Vācu okupācijas varas iestādēm pat vārds „Latvija” bija nepieņemams, jo mēs tajā laikā dzīvojām „Ostlandē” nevis Latvijā.

Tādējādi līdz ar Latvijas valsts neatkarības iznīcināšanu tika iznicināts Senāts, jo Latvijas Senāta pati esamība okupācijas varām nebija pieņemama.

Pats par sevi saprotams, ka, atjaunojot Latvijas neatkarību, viens no likumdevēja un līdz ar to arī darba grupas uzdevumiem bija atjaunot padomju varas sagrauto trīs instanču tiesu sistēmu.

Darba grupa, risinot principiālus jautājumus, vienmēr apspriedās arī ar Augstākās Padomes attiecīgo komisiju deputātiem. Attiecībā uz tiesu sistēmu nekādu diskusiju jautājumā par miertiesu saglabāšanu nebija, jo esošās rajonu, pilsētu tiesas pilnīgi nodrošināja lietu izskatīšanu pirmajā instancē. Ņemot vērā, ka praktiski visā pasaulē (ar ļoti retiem izņēmumiem, piemēram, Lordu palāta Anglijā, kuras vietā kopš 2009.gada 1.oktobra arī ir izveidota Apvienotās Karalistes Augstākā tiesa) visaugstākā līmeņa tiesu sauc par Augstāko tiesu, kas nebūt nav padomju izgudrojums, mēs nācām pie atziņas saglabāt esošo nosaukumu – Latvijas Republikas Augstākā tiesa (likuma „Par tiesu varu” 43.pants).

Pirmsokupācijas Latvijas tiesu sistēma praktiski sastāvēja no četru līmeņu tiesām: miertiesa, apgabaltiesa, Tiesu palāta un Senāts. Vairumā Eiropas valstu ir izveidota trīspakāpju tiesu sistēma, tādēļ darba grupa atzina, ka Latvijas tiesu sistēmai arī vajadzētu sastāvēt no trīs tiesu līmeņiem – rajona/pilsētas tiesa, apgabaltiesa, Augstākā tiesa. Līdz ar to Augstākās tiesas sastāvā tika iekļautas Tiesu palātas kā apelācijas instance apgabaltiesu pirmās instances tiesas spriedumiem un Senāts kā vienīgā kasācijas instance, kurā var pārsūdzēt jebkuras apelācijas instances tiesas spriedumu. Likās loģiski un pats par sevi saprotams, ka kasācijas instances tiesas nosaukums ir Senāts, kurš bija pastāvējis pirmsokupācijas Latvijā 22 gadus un darbojies visai veiksmīgi. Nekādas domstarpības vai diskusijas par kasācijas instances tiesas nosaukumu likuma izstrādāšanas gaitā neradās.

Svarīga nozīme likuma izstrādāšanā bija Latvijas Republikas Augstākas tiesas plēnuma 1991.gada 11.marta lēmumam Nr.1. „Par Latvijas Republikas tiesu neatkarību”, kurā Plēnums izskaidroja ANO Ģenerālas asamblejas 1985.gada 13.decembrī akceptēto tiesu neatkarības pamatprincipu piemērošanas kārtību Latvijas tiesās.

Plēnuma lēmuma 2.punktā bija uzsvērts, ka tiesas neatkarību simbolizē tiesneša zvērests, mantija un amata zīme. Tādēļ mēs arī sākām veikt darbu, lai atjaunotu mantijas un amatu zīmes.

Augstākās tiesas vadībai nebija domstarpību, ka Augstākās tiesas tiesnešu, turpmāk arī senatoru, mantijas būs Latvijas valsts karoga krāsā. Mēs vienīgi atteicāmies no pirmsokupacijas tiesnešu cepurītēm, kuras mums šķita pārāk arhaiskas.

Tiesneša amata zīmēm par pamatu ņēmām pirmokupācijas laika tiesnešu amata zīmi ar vienu būtisku atkāpi. Amata zīmes centrālajā daļa agrākais ķēdes posms tika nomainīts ar Latvijas valsts lielo ģerboni. Agrākais ķēdes elements, kurā bija attēlots no Senās Romas aizgūtais varas simbols fascija, faktiski bija Francijas Republikas ģerboņa kopija. Mums šķita, ka būtu pareizi, ja amata zīmes centrā ir lielais valsts ģerbonis. Mēs vadījāmies no likuma „Par valsts ģerboni” noteikumiem, kuros bija teikts, ka valsts Augstākajai tiesai ir tiesības uz lielo valsts ģerboni, bet pilsētas/rajona tiesām uz mazo valsts ģerboni. Tika izveidota amata zīme, kuras atsevišķie ķēdes posmi sastāv no mazajiem valsts ģerboņiem, bet centrālā daļa no lielā valsts ģerboņa. Tādējādi amata zīme kopumā simbolizē valsts tiesu sistēmu.

Starp citu, padomju tiesnešiem nebija ne mantiju, ne amata zīmju. Pirmoreiz šīs amata zīmes un mantijas Augstākās tiesas tiesneši uzlika 1991.gada 8.aprīlī. (2008.gadā ir izdota grāmata „Latvijas Republikas tieslietu sistēma 1918–2008”, kurā attēlotā amata zīme kļūdaini nosaukta par LPSR tiesneša amata zīmi (46.lpp). Grāmatā attēloto amata zīmi lietoja dzimtsarakstu biroja darbinieki, bet padomju tiesnešiem nebija nekādas amata zīmes).

Likumā „Par tiesu varu” tika ierakstīts arī zvēresta teksts, jo likās pats par sevi saprotams, ka tiesnesis, stājoties amatā, dod zvērestu. Zvēresta teksta projektā ierakstīju vārdus, kas man šķita nepieciešami, proti, ka tiesneša pienākums ir „vienmēr censties noskaidrot patiesību un nekad nenodot to”. Pie tam mēs iedibinājām kārtību, ka zvērestu no tiesnešiem pieņem Valsts prezidents.

Pirmo reizi Augstākās tiesas tiesneši, tērpušies mantijās, ieradās Latvijas Republikas Augstākajā Padomē un deva zvērestu toreizējam Augstākās Padomes priekšsēdētājam Anatolijam Gorbunovam (jo Valsts prezidenta toreiz vēl nebija). Gorbunovs uzlika man amata zīmi Nr.1 un pēc tam arī citiem tiesnešiem.

2013.gadā apritēja vēl viena ar tiesu sistēmu saistīta jubileja, kuru gan mazāk atzīmē. Šogad aprit 75 gadi, kopš atklāja Tiesu pili un tajā sāka spriest tiesu Senāts jaunajā Senāta zālē un Tiesu palāta savā jaunajā zālē.

1993.gada 15.martā Latvijas Republikas Augstākās tiesas Plēnums (lēmums Nr.3) pieņēma lēmumu „Par Tiesu pili”, kurā pieprasīja Latvijas Republikas Ministru Padomei izlemt jautājumu par Tiesu pils nodošanu tiesu iestādēm. Ar nožēlu jāsecina, ka vēl šobrīd šī nama patiesais īpašnieks to pilnībā nav atguvis un latvju Temīda grezno ieeju nevis tiesas, bet gan valdības ēkā.

Darba grupa savu darbu paveica un to vainagoja likums „Par tiesu varu”, kuru pieņēma toreizējais Latvijas parlaments – Augstākā Padome 1992.gada 15.decembrī.

Divdesmit gadi ir pagājuši, kopš stājās spēkā šis likums (01.01.1993.), kurš atjaunoja Latvijā visnotaļ demokrātisku tiesu sistēmu, nodrošinot ikvienam tiesības uz savu aizskarto vai apstrīdēto tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizsardzību visās trīs instanču tiesās. Lai reāli sāktu darboties Senāts, bija nepieciešamas izmaiņas procesuālajā likumdošanā. Par atjaunotā Senāta dzimšanas dienu ir uzskatāms 1995.gada 3.oktobris, kad saskaņā ar likuma „Par tiesu varu” 44.pantu ar Latvijas Republikas Augstākās tiesas Plēnuma lēmumu Nr.5 tika izveidoti Senāta departamenti un ievēlēti departamentu priekšsēdētāji. Latvijas Civilprocesa kodekss tika papildināts ar attiecīgu nodaļu 1995.gada 13.septembra likuma redakcijā, bet galīgi kasācijas institūta regulējums tika noteikts, pieņemot 1998.gada 14.oktobrī jauno Civilprocesa likumu un attiecīgi citus procesuālos likumus.

Kā zināms, Saeima 2013.gada 13.jūnijā pieņēma grozījumus likumā „Par tiesu varu”. Saskaņā ar šiem grozījumiem no 2014.gada janvāra Augstākajā tiesā vairs nav Senāta.

Manuprāt, pašlaik nebija pamata mainīt kasācijas instances nosaukumu pēc tam, kad pirmsokupācijas Latvijā 22 gadus un pēc neatkarības atjaunošanas kopš 1995.gada veiksmīgi ir darbojusies kasācijas instances tiesa – Senāts. Pat tajā gadījumā, ja tiktu likvidētas tiesu palātas, kas ir atsevišķas diskusijas jautājums, nav pamata mainīt Senāta nosaukumu. Katrā ziņā jēdziens „Augstākā tiesa” ir plašāks jēdziens nekā „Senāts”.

Pirmkārt, ar jēdzienu „Augstākā tiesa” asociējas augstākā tiesu varas institūcija valstī, kas pēc sava nozīmīguma konstitucionālo tiesību izpratnē ir pielīdzināma Saeimai un Ministru kabinetam.

Otrkārt, pat bez tiesu palātām Augstākā tiesa sastāv ne tikai no Senāta, bet tajā ietilpst arī Disciplinārtiesa (likuma 48.1pants), Plēnums (likuma 49.pants), Judikatūras nodaļa, Administrācija (likuma 50.1pants).

Treškārt, Senāts ir kasācijas instances tiesas nosaukums procesuālā nozīmē. Senāts ir tiesas sastāvs, kurš izskata tiesas lietas koleģiālā sastāvā. Senāta judikatūrai ir svarīga nozīme pareizā likumu piemērošanā, un tā regulāri tiek publicēta.

Turklāt, manuprāt, likumdevējam vajadzētu ar cieņu izturēties pret mūsu valsts vēsturi un tās tradīcijām.

Var piekrist, ka pats nosaukums „Senāts” ir aizgūts no cariskās Krievijas tiesu sistēmas, kurā tā bija augstākā kasācija tiesa. Taču tajā pašā laikā ir arī jāņem vērā, ka tie ļaudis, kuri stāvēja pie Latvijas valsts šūpuļa 1918.gadā, nodibināja Senātu. Grūti iedomāties argumentāciju, kuras dēļ vajadzētu pēc gandrīz simts gadiem atteikties no šī vēsturiskā nosaukuma. Kā norādīja Senāta dibināšanas atceres dienā 1998.gada 19.decembrī profesors Dītrihts A.Lēbers, savā 22 gadus ilgajā pastāvēšanas laikā Senāts izšķīris vairāk nekā 65 000 lietu. Senāts publicējis apmēram 4800 spriedumu (šie skaitļi attiecas uz pirmsokupācijas periodu) (skat. Juristu žurnāls Nr.10, 1999).

Kopš Senāta atjaunošanas 1995.gadā nolēmumu publicēšanas tradīcija Latvijā turpinās. Kā uzsvēra A.Lēbers, Senāta spriedumi veido Latvijas tiesību sastāvdaļu. „Senāta spriedumi ir Latvijas „juridiskā tēla” sastāvdaļa. Viņi atklāj Latvijas tiesisko mantojumu un atsedz tā bagātību.” Līdz ar to kasācijas instances tiesas nosaukuma maiņa var izsaukt neizpratni, ja rastos nepieciešamība kaut kad nākotnē izvērtēt šo nolēmumu juridiskās atziņas.

95 gadi valstij vai valsts institūcijai nav maz, bet nav arī daudz. Varētu teikt, ka valsts, kurai ir 95 gadi, ir pašos spēka gados. Pēc pieciem gadiem mūsu valstij būs 100 gadi un mēs to, protams, pienācīgi nosvinēsim. Kas attiecas uz Senātu, tad arī pēc pieciem gadiem Senāts būs 95 gadus vecs vai varbūt jauns, jo Senāta vairs nebūs. Par to ir parūpējies mūsu likumdevējs tikai viņam vien zināmu iemeslu dēļ, pieņemot 2013.gada 13.jūnijā likumu ar nosaukumu „Grozījumi likumā „Par tiesu varu””.

Jautājums par Senāta pārdēvēšanu ir pārāk svarīgs, lai to izlemtu bez nopietnas argumentācijas, juristu sabiedrības diskusijas un neizvērtējot visas tās negatīvās sekas, ko šāda pārdēvēšana var dot.

Visvairāk satrauc apstāklis, ka Senāta likvidācija nav nekādi motivēta Nav nekādi argumentēts, ka Senāts, kas pastāvējis 95 gadus, vairs Latvijas valstij nav vajadzīgs un tādēļ ir nepieciešamība pieņemt likumu, ar kuru Senāts tiek likvidēts. Līdz šim Senātu likvidēja tikai Latvijas tautai naidīgas varas!

Vienīgais kaut cik saprotamais iemesls varētu būt apstāklis, ka pēdējos gados procesuālajos likumos pieņemtie grozījumi ir noveduši pie faktiskas Senāta kā augstākās kasācijas tiesas likvidācijas. 2013.gada statistikas dati rāda, ka 1578 lietās no 2861 (55 %) ir atteikts ierosināt kasācijas tiesvedību. Civillietu departamentā šis skaitlis pat sastāda 71,65 %. Rakstveida procesā izskatīti 41,1 % kasācijas sūdzību. Tiesas sēdē, tas ir, likuma noteiktajā procesuālajā kārtībā, kurā piedalās lietas dalībnieki un tiek ievēroti visi procesuālie principi, izskatīts tikai 3,67% lietu (Administratīvo lietu departamentā – 5,9%, Civillietu departamentā – 3,5%, bet Krimināllietu departamentā 0,6%).

Kā noradījusi Satversmes tiesa: „Tiklīdz tiesu varas institūcijas vai amatpersonas izlemj kādu lietu pēc būtības procesā, kur nav paredzēta kontradiktoriskā principa ievērošana, tā vairs nav tiesas spriešana, bet gan ir valsts pārvaldes darbība...” (Satversmes tiesas 2006.gada 14.marta spriedums lietā Nr.2005-18-01, 16.1.punkts).

Iespējams, ka kādam likumdevējam ir licies, ka, ja jau kasācijas instancē vairs nekāda tiesas spriešana nenotiek, šī instance vairs nav cienīga saukties par Senātu, bet tai piemērotāks būtu nosaukums „departaments” , kas ir raksturīgs izpildu varas institūcijai.

Nobeidzot savu runu par mūsu Senāta likteņgaitām, vēl atzīmēšu, ka mani personīgi pārsteidza tas, ka tiesneši, sevišķi senatori, kuriem šobrīd ir veselas divas biedrības, kuri savā laikā visai enerģiski un pamatoti cīnījās Satversmes tiesā par savu likumā nostiprināto tiesību aizstāvēšanu atalgojuma jautājumā, nekādi necentās aizstāvēt savu Senātu.

Personīgi es vērsos ar iesniegumu Prezidenta kancelejā, lūdzot Valsts prezidentu piemērot savas Satversmē noteiktās veto tiesības šajā jautājumā. Diemžēl es saņēmu visai pieklājīgu, bet noraidošu atbildi.

Gribētos atgādināt mūsu likumdevējiem Monteskjē vārdus: „Nevajadzīgi likumi vājina nepieciešamus likumus” un no sevis piebilst, ka vāju un neveiksmīgu likumu var glābt gudrs tiesnesis.

Bet šis nav tas gadījums!