No ziņojuma Latvijas tiesu 75.gadadienai veltītajā svinīgajā sanāksmē Tiesu pilī

...Labajiem nodomiem pārvilka svītru 1940. gada 17. jūnija notikumi. Latvijas likumi tika atcelti, tiesas likvidētas, tiesneši padzīti. Daudzi no viņiem bija spiesti doties Golgātas gaitās un beigt savu dzīvi Sibīrijas gulagos. 1976. gadā žurnāls Universitas Ņujorkā publicēja šādas ziņas. Laikā no 1918. līdz 1940. gadam Latvijā iecēla 30 senatorus. 7 no viņiem nomira Latvijā pirms okupācijas un divi vēlāk, 14 nomira trimdā Rietumos, 7 zaudēja savas dzīvības padomju ieslodzījumā. Līdzīgs liktenis piemeklēja arī daudzus Tiesu palātas, apgabala tiesu tiesnešus un miertiesnešus. (..)

Represijas pret tiesnešiem bija speciālas politikas sastāvdaļa,, kuras mērķis bija iznīcināt latviešu tautas intelektuālo potenciālu vispirms un pēc tam arī tautu kā tādu. Jau 1940. gada 23. jūnijā NKVD izdeva sevišķi slepenu pavēli Nr. 00761, saskaņā ar kuru varēja represēt jebkuru personu tikai tādēļ, ka tā pieder pie latviešu tautas.

Piecdesmito gadu beigās un sešdesmito gadu sākumā, tā saucamā Hruščova „atkušņa” laikā, PSRS notika liela tiesību un arī tiesu reforma. Tās motivācija bija nepieļaut Staļina laika nelikumību atkārtošanos. Šī reforma neapšaubāmi bija liels solis uz priekšu tiesību normu un tiesu sistēmas demokratizācijā. Taču ne mazums trūkumu arī saglabājās.

Padomju Savienībā tiesu pieskaitīja valsts represīvajam aparātam. Tā tas bija arī pēc reformas. Arī sešdesmitajos, septiņdesmitajos un astoņdesmito gadu sākumā bija gadījumi, kad ar tiesu palīdzību padomju valsts izrēķinājās ar saviem pretiniekiem. Viņu skaits vairs nebija tik liels kā Staļina laikos. Taču tādi vīri kā Gunārs Astra, Ints Cālītis, Knuts Skujenieks un citi ir šodien plašai sabiedrībai zināmi.

Sākot ar 1940. – 1941. gadu un pēc 1944. gada Latvijā tika izveidota padomju tiesu sistēma. Daļu tiesnešu sastāva veidoja iebraucēji no PSRS. Tā kā tiesnešu trūka, pēc kara tiesnešus apmācīja divgadīgajā juridiskajā skolā, kas nedeva augstāko izglītību. Protams, tas viss noteica, ka pamatā tiesnešu zināšanu līmenis bija zems un arī tiesu prestižs tautas acīs nebija augsts.

Sākot ar sešdesmitajiem gadiem, par tiesnešiem sāk strādāt arī Latvijā auguši un Latvijas universitātē izglītību ieguvuši latviešu juristi. Pakāpeniski šo tiesnešu skaits aizvien sāk vairāk pieaug. Astoņdesmitajos gados šie tiesneši jau ir vairākumā. Interesanti atzīmēt, ka pēc pirmās lielās demonstrācijas, kas notika Rīgā pie Brīvības pieminekļa 1987. gada 23. augustā, no Maskavas tika atsūtīta speciāla komisija, lai noskaidrotu šo notikumu un to izvērtētu. Maskavas komisija starp citu savā aktā norādīja kā negatīvu momentu to, ka Iekšlietu ministrijā ir pārāk maz latviešu un ka Rīgas milicijā tikai 20% miliču var runāt latviešu valodā. Uz to bija jāreaģē Latvijas KP CK, kura savā lēmumā arī minēja šo faktu, taču turpat arī piebilda, ka toties pārāk daudz latviešu ir tiesās, it kā runa būtu nevis par Latviju, bet gan par Krieviju vai Gruziju. Vairums šo tiesnešu bija nacionāli domājoši, un tad, kad sākās mūsu tautai izšķirošie brīži, tiesneši nostājās tautas pusē. Tiesās nebija tādas šķelšanās, kāda tā bija prokuratūrā vai milicijā.

Atmodas laikā bieži notika konfrontācijas starp demonstrantiem un piketētājiem un miliciju. Miliči piketētājus aizturēja, bet tiesneši bieži vien milicijas rīcību nesankcionēja un demonstrantus atbrīvoja. Drosmīgus lēmumus pieņēma gan pieredzes bagātā tiesnese Aiva Zariņa, gan jaunais tiesnesis Andris Teikmanis. Nereti šos lēmumus noprotestēja Latvijas PSR Prokuratūra, taču parasti šādus tiesnešu lēmumus atbalstīja Augstākā tiesa. Bija arī tautas tiesnešu lēmumi, ar kuriem demonstrantus sodīja. Bieži šādus lēmumus Augstākā tiesa atcēla un lietu izbeidza.

It sevišķi es gribu minēt vienu lietu, kurai bija pievērsta sevišķa sabiedrības uzmanība. Tā bija Lujāna lieta. Modris Lujāns bija jauns puisis –demonstrants, kuru milicija arestēja. Latvijas PSR Prokuratūra un VDK gribēja ar šo cilvēku izrēķināties un viņu bargi sodīt, lai līdz ar to iegrožotu un iebaidītu visu atmodas kustību. Viņam tika celta ļoti smaga apsūdzība, un tādēļ lietu nodeva Augstākajai tiesai. Lujānu attaisnoja. Tas notika vēl 1989. gadā. Nekad līdz tam ne Latvijā, ne Padomju Savienībā vispār nevienu politiskā lietā tiesa nebija iedrošinājusies attaisnot. Pēc tam, protams, sākās milzīgs spiediens pret Augstāko tiesu. Ar preses palīdzību centās mūs nomelnot. Partijas reakcionāri funkcionāri centās pret mums izdarīt spiedienu. Taču drīz viņi saņēma no Augstākās tiesas gluži negaidītu atbildi. Augstākās tiesas plēnums sanāca uz ārkārtēju sēdi, kurā pieņēma lēmumu izmantot likumdošanas iniciatīvas tiesības un iesniegt likumprojektu, kas nosaka, ka tiesnesis nevar būt nevienas partijas biedrs. Nekad neesmu mūsu plēnuma zālē tādus aplausus dzirdējis. Ne pirms tam, ne pēc. Pats interesantākais, ka pēc mana ziņojuma Augstākā Padome 1990. gada sākumā šo projektu arī pieņēma. Šim lēmuma nebija precedenta toreizējā Padomju Savienībā. Un līdz ar to visi Latvijas tiesneši atbrīvojās no Komunistiskās partijas diktāta.

Protams, caur šīs dienas prizmu skatoties, tas viss šķiet vienkārši un pats par sevi saprotams. Taču toreiz bieži vien šo lēmumu pieņemšana prasīja lielu vīrišķību un drosmi, jo padomju valsts apstākļos šāda rīcība varēja izraisīt visai bēdīgas sekas. (..)

Laika gaitā mēs izdarījām dažādus labojumus mūsu procesuālajos likumos. Kaut ko pieremontējām šajā padomju tiesu sistēmā. Taču neatkarīgai Latvijai ir vajadzīga nevis saremontēta padomju tiesu sistēma, bet gan sava Latvijas tiesa. Tādēļ pirms gada – 1992. gada 15. decembrī – Augstākā Padome pieņēma likumu „Par tiesu varu”. Šo likumu var uzskatīt par Latvijas jaunās tiesu sistēmas pamatlikumu. Uz šī pamata mēs patlaban veidojam jaunos civilprocesa un kriminālprocesa likumus. Un ja viss izdosies tā, kā mēs ceram, tad jaunais 1994. gads būs arī jaunas Latvijas tiesu sistēmas dzimšanas gads.

Taču tiesas spriešana nav iespējama bez tiesnešiem. Tiesneši, tāpat kā zinātnieki un ārsti, kā literāti un mākslinieki, ir valsts intelektuālais kapitāls. Tādēļ valstij par tiem ir jārūpējas, tie jāaizsargā, tie jānodrošina un jāapgādā, lai valsts šo kapitālu nepazaudētu.