Ievadraksts Tieslietu ministrijas vēstneša „Temīda” pirmajam numuram 1990. gadā

 

Ir noticis tas, ko mēs, Latvijas juristi, tik ilgi esam gaidījuši. Beidzot mums ir savs īsts juristu žurnāls (..) Jaunajam žurnālam ir savi mērķi. Tiem jābūt gaišiem, cēliem un tālejošiem. Žurnālam ir jākļūst svarīgam līdzeklim, kas veidotu to tiesu sistēmu, ar kuru mēs nākotnē varēsim lepoties.

Nav lielāka kauna valstij kā netaisns spriedums, kurš pasludināts valsts vārdā. Taču nav arī bijusi neviena valsts, kuras tiesas būtu spējušas izvairīties no tiesu kļūdām. Un tomēr, saprātīgi veidota tiesu sistēma var ievērojamā mērā veicināt atsevišķu tiesu kļūdu novēršanu.

Viens no vissvarīgākajiem nosacījumiem šādā sistēmā ir tiesas un tiesnešu neatkarība. Ilgu laiku varas dalīšanas teorija, tāpat kā konstitucionālās uzraudzības institūts vai nevainības prezumpcija tika uzskatīti par buržuāzisku „hlamu”, kurš nav pieņemams padomju valstij. Un tikai tagad arvien vairāk paceļas balsis par autonomas „trešās”, t.i., tiesu varas (blakus likumdošanas un izpildu varai) nepieciešamību.   

Pagājušajā gadā mēs saņēmām ļoti vajadzīgu un ilgi gaidītu Vissavienības likumu par tiesnešu statusu. Šajā likumā ir daudz svarīgu un vajadzīgu normu. Un tomēr ne visam šajā likumā var piekrist. Ja likuma 3. pantā ir teikts: „Tiesneši ir neatkarīgi un pakļauti tikai likumam,” - tad 1. pantā uzsvērts - „tiesneši atbildīgi ... tiem orgāniem, kuri viņus ievēlējuši un atskaitās viņiem”.

1998. gadā biju Kanādā. Visiem Kanādas tiesnešiem, ar kuriem mēs tikāmies, uzdevām vienu un to pašu jautājumu: „Kam Kanādas tiesneši atskaitās?” Reakcija uz šo jautājumu visur bija vienāda. Vispirms neizpratne, tad pārsteigums un beidzot mums kā 1. kursa studentiem izskaidroja, ka Kanādā tiesneši ir neatkarīgi, tie pakļauti tikai likumam un tāpēc nevar nevienam atskaitīties. Protams, mēs zinājām jau iepriekš, ka atbilde būs šāda, diemžēl mūsu likumdevēji nebija kopā ar mums.

Ne mazāk svarīga nozīme ir „trešās varas” attiecībām ar citiem tā saucamajiem tiesību aizstāvēšanas orgāniem. Taču vispirms par dažādu tiesu savstarpējām attiecībām. Laika gaitā izveidojies priekšstats, ka augstākstāvošās tiesas priekšsēdētājs ir arī zemākstāvošās tiesas vadītājs. Līdzīgi tam, kā ražošanas apvienības ģenerāldirektors vada dažādu filiāļu un citu struktūrvienību darbu. Un tāpēc uzskatīja, ka augstākstāvošās tiesas vadītājs ir atbildīgs par tiesas spriešanas kvalitāti zemākstāvošajās tiesās. Tiešām, republikas Augstākajai Tiesai ir jānodrošina likuma pareiza un vienveidīga piemērošana republikas tiesās. Taču to Augstākā Tiesa var nodrošināt tikai ar likumā paredzētajiem līdzekļiem, tas ir, tikai ar procesuālajiem līdzekļiem, atceļot nelikumīgus tiesas spriedumus vai arī dodot tiesām saistošus likuma piemērošanas izskaidrojumus. Turpretī katrs tiesnesis ir atbildīgs par savu spriedumu, vai tas ir tautas tiesnesis, vai Augstākās Tiesas tiesnesis. Jo katram tiesnesim ir jābūt tiesas spriešanā neatkarīgam un līdz ar to arī atbildīgam pašam par savu darbu.

Ne mazāk svarīgi ir noteikt pareizas attiecības ar Tieslietu ministriju. Tieslietu vai jebkura cita ministrija pieder pie izpildu varas. Tā nav tiesa. Un tādēļ tā nav tiesīga iejaukties tiesas spriešanā, lemt jautājumus par sodu vai tiesu prakses pareizību. Ir svarīgi precīzi noteikt šo ūdensšķirtni starp izpildu un tiesu varu, lai nākotnē arī šajā jautājumā nebūtu nekādu domstarpību.

Senajā Grieķijā Atēnās tiesnešu zvērestā bija vārdi: „Es vienlīdz uzklausīšu kā apsūdzētāju, tā apsūdzēto”. Arī šodien ļoti svarīgas ir tiesu attiecības ar prokuroru un advokātiem. Domāju, ka būtu jārevidē tiesu attieksme pret Koordinācijas padomēm, it sevišķi ņemot vērā, ka tagad Vissavienības Tiesu iekārtas pamatos vairs nav agrākās formulas par prokuratūras uzraudzību pār tiesu.

Viens no visbūtiskākajiem demokrātiskās tiesvedības principiem ir Konstitūcijā paredzētās tiesības uz aizstāvību. Šis princips ir nesaraujami saistīts ar tādiem principiem kā sacīkstes un nevainības prezumpcija. Jau antīkajā pasaulē tiem pievērsa lielu uzmanību. Tā Seneka savā „Mēdejā” rakstīja: „Kas pieņem lēmumu, nenoklausījies vienu no divām pusēm, tas ir netaisns, pat ja viņa lēmums ir pareizs”. Visā cilvēces tiesību vēsturē attieksme pret tiesībām uz aizstāvību ir bijusi tas lakmusa papīriņš, kas palīdzēja noteikt, cik demokrātiska un līdz ar to taisnīga bijusi tiesa tajā vai citā sabiedriskajā iekārtā. Tādēļ taisnīgs un godprātīgs likumdevējs cenšas noregulēt šos Temīdas svaru kausus tā, lai gan apsūdzības, gan aizstāvības kausi būtu vienā līmenī. Lai nebūtu, kā tas gadās veikalos ar blēdīgām pārdevējām, kur svari ir noregulēti tā, ka pat tukši tie velk uz vienu pusi.

Mainās tiesas attieksme pret partijām (šodien mums ir partijas, nevis partija) un sabiedriski politiskām organizācijām. Jautājums par tiesnešu piederību partijām pēc LPSR Augstākās tiesas iniciatīvas ir atrisināts likumdošanas ceļā. Bet kā ar citām juridiskām profesijām? Protams, šis jautājums dažādos juristu amatos nav viennozīmīgi risināms. Domāju, ka advokāta darbība ir pilnīgi savienojama ar politisku darbību (atcerēsimies Raini vai Stučku).

Un beidzot - mums ir jālemj, vai mums būs zvērināto tiesa. Ja būs, tad kāda?

Es šeit minēju tikai daļu problēmu, kas satrauc un reizē aizrauj mani. Domāju, ka jaunajā žurnālā būs pietiekoša telpa, lai izvērstu diskusijas šajos un daudzos citos jautājumos. (..)