Runa Kolumbijas Universitātē Ņujorkā 24.janvārī un Ņujorkas Starptautisko attiecību padomē 6.februārī

Kad Ņujorkas Cilvēku tiesību aizstāvēšanas juristu Komiteja uzaicināja mani apciemot ASV, man bija tikai viena doma: pastāstīt par mūsu idejām kā mēs Latvijā gribam reformēt mūsu tiesu sistēmu. Diemžēl apstākļi ir spēcīgāki par mūsu nodomiem. Ja demokrātija Latvijā ies bojā, mums nevajadzēs ne tiesu, ne tiesību reformu. Kad braucu uz Ameriku savās iepriekšējās vizītēs, es parasti teicu vienu vārdu, bet pārējos deviņus paturēju prātā (mēs, tiesneši, visās pasaules valstīs esam mazliet konservatīvi). Taču šodien es teikšu jums visu, ko es tiešām domāju par situāciju Latvijā, par šo notikumu vēsturiskajiem, politiskajiem un juridiskajiem aspektiem.

2000 gadus pirms Kristus latviešu tautas priekšteči ieradās savā patreizējā dzimtenē. Kopš šī laika mēs, latvieši, dzīvojam mūsu zemē pie Baltijas jūras. 13. gadsimtā teitoņu bruņinieki iekaroja Latviju un Igauniju. Nākošo 700 gadu laikā latviešus apspieda vācu bruņinieku, poļu un zviedru karaļi, krievu cari. Manu tautu slepkavoja un iznīcināja gan daudzie kari, gan mēris, taču mēs vienmēr izdzīvojām. .Toties 50 padomju gadi mūs ir noveduši bezdibeņa malā. Nākošos 50 „padomju tautu draudzības” gadus mēs vairs neizdzīvosim.

Un tagad es gribu vērst jūsu uzmanību uz dažiem svarīgiem notikumiem manas tautas vēsturē.

  1. 1918. gada 18. novembris. Tā ir Latvijas neatkarības diena. Šajā dienā Latvijas neatkarība pirmo reizi tika pasludināta. Un es gribu sevišķi pasvītrot faktu, ka šajā dienā visi ASV prezidenti katru gadu sūta Latvijas vēstniecībai Vašingtonā savus apsveikumus. Mana tauta visiem viņiem ir dziļi pateicīga par to.
  2. 1920. gada 11. augusts. Šajā dienā Latvija noslēdza miera līgumu ar Padomju Krieviju. Šī līguma 2. pantā ir teikts, ka Padomju Krievija saskaņā ar tās deklarētajām tiesībām uz nāciju pašnoteikšanos, kas ietver sevī izstāšanās tiesības, un latviešu tautas gribu dzīvot neatkarīgā valstī, atzīst Latvijas neatkarību un pasludina, ka Krievija uz mūžīgiem laikiem atsakās no savām tiesībām uz Latvijas teritoriju.
  3. 1939. gada 23. augusts. Molotova – Ribentropa pakts. Saskaņā ar slepeno protokolu, Austrumeiropas valstis tika sadalītas starp Padomju Savienību un Vāciju. Latvija tika iekļauta padomju kundzības sfērā.
  4. 1940. gada jūnijs – jūlijs. Kā jūs atceraties 1940. gada jūnijā Francija bija sakauta, Anglija izolēta, ASV neitrāla, vācu armijas lielākā daļa vēl atradās Rietumeiropā. Staļins varēja darīt Austrumeiropā, ko viņš gribēja. Un viņš to darīja. Pēc PSRS valdības ultimāta Latvijas Valdībai nekas neatlika, kā atļaut PSRS armijai ieņemt Latviju. Tas notika 17. jūnijā. 21. jūlijā nedemokrātiski ievēlētais tā sauktais Latvijas parlaments paziņoja, ka Latvija lūdz PSRS valdību atļaut Latvijai iestāties PSRS. Ja šī deklarācija būtu pieņemta vispirms un tanki ienāktu Latvijā pēc tam, tā būtu cita situācija. Latvijā turpretī vispirms iebrauca PSRS tanki un tikai pēc tam pieņēma deklarāciju. Tanki bija cēlonis, deklarācija – sekas.
  5. 1990. gada 4. maijs. Latvijas Republikas Augstākā Padome – parlaments, pēc vairāk kā 50 gadiem pirmoreiz ievēlēts demokrātiskās vēlēšanās, pasludināja Latvijas neatkarību.

Šajā deklarācijā tika pasludināts pārejas periods. Šis periods beigsies, kad Latvija sasniegs pilnīgu ekonomisku un politisku neatkarību.

Bet tā bija vēsture, tagad runāsim par šodienu.

  1. Notikumi Viļņā. Šī gada 9. janvārī Maskas laikraksts „Pravda” publicēja PSRS Aizsardzības ministrijas paziņojumu, ka uz Baltijas republikām nosūtīs desantniekus, lai nodrošinātu karavīru iesaukumu Padomju armijā un aizturētu dezertierus. Ir grūti iedomāties, ka armijas vienības nevar atšķirt dezertieri no TV torņa.

Vēl arvien neviens no Maskavas amatpersonām nav mēģinājis izskaidrot, kāpēc armija ieņēma TV torni, kāpēc ielās bija tanki, kāpēc viņi šāva uz neapbruņotiem un nevainīgiem civiliedzīvotājiem.

Kad pēc šīm svētdienas slepkavībām otrdien prezidents Gorbačovs uzstājās PSRS parlamentā, es gaidīju, ka, ja viņš sevi uzskata par prezidentu, tad viņam vajadzēja:

1)nosodīt asinsizliešanu;

2)garantēt, ka tas nekad neatkārtosies;

3)garantēt, ka slepkavas tiks sodīti.

Diemžēl nevienu no šiem momentiem mēs nedzirdējām.

  1. Par situāciju Latvijā. Pirmajās janvāra dienās Preses namu Rīgā sagrāba „melnās beretes”. Šajā namā tiek iespiestas visas Latvijas avīzes. Oficiāli komunistiskā partija paziņoja, ka tādā veidā tā aizstāv savu īpašumu. Tiešām, pastāv strīds par to, kam šis nams pieder. Taču, ja kāds griba apgalvot, ka Padomju Savienība ir tiesiska valsts, šai personai ir jāsaprot, ka patiesā tiesiskā valstī ierocis, ar kuru aizstāv īpašuma tiesības ir prasība tiesā, nevis Kalašņikova automāts uz ielas.
  2. 1990. gadā Latvijas Republikas Augstākā tiesa iesniedza parlamentam likumprojektu, ka tiesnesis, kamēr viņš ir amatā, nevar būt politiskas partijas biedrs. Šo likumu parlaments pieņēma. Diemžēl nav līdzīga likuma par miliciju, VDK un armiju. Baltijas kara apgabala priekšnieks ģenerālis Kuzmins ir tajā pat laikā Latvijas komunistiskās partijas Centrālās komitejas biroja loceklis. Tātad, armijas komandieris ir opozīcijas partijas valdošā orgāna loceklis. Domāju, ka tas ir neiespējami jebkurā tiesiskā valstī. Šis komandieris un viņa štābs regulāri publicē dažādus paziņojumus, kuros izsaka draudus Latvijas parlamentam un valdībai. Lai gan armijai nav nekādu tiesību izdarīt šādus paziņojumus. Pirms nedēļas ģenerālis Kuzmins oficiāli izteicās, ka milicijai piederošie ieroči ir jāņem armijas kontrolē. Lai gan, kā zināms, milicijas uzdevums ir cīnīties ar noziedzniekiem.
  3. „Melnās beretes” militāra vienība, kura pakļauta PSRS Iekšlietu ministrijai, pagājušajā nedēļā uzbruka Rīgas iedzīvotājiem, viņi nošāva valdības automašīnas šoferi Mūrnieku. Pēc dažām dienām, 20. janvārī, viņi uzbruka Iekšlietu ministrijas ēkai. Šoreiz nogalināja piecus cilvēkus un vairākus ievainoja.
  4. Pirms dažām dienām es saņēmu oficiālu dokumentu no tā saucamās Glābšanas komitejas. Tas ir nelikumīgs un nekonstitucionāls veidojums. Agrāk mēs par šādām komitejām bijām lasījuši avīzēs, kur aprakstīja militārus apvērsumus Latīņamerikā vai Āfrikā. Šajā dokumentā tika paziņots, ka saskaņā ar Konstitūciju un likumu ievēlētais parlaments un tā izveidotā valdība ir atstādināta un Valsts vara pārgājusi šīs komitejas rokās. Šāda glābšanas komitejas rīcība ir sodāma saskaņā ar Latvijas Kriminālkodeksu, kā arī saskaņa ar jebkuru padomju republikas kriminālkodeksu.
  5. 1990. gada 3. aprīlī PSRS parlaments pieņēma likumu, kurš nosaka ārkārtēja stāvokļa izsludināšanas kārtību. Šajā likumā ir teikts, ka PSRS prezidents var izsludināt ārkārtēju stāvokli, ja to lūdz kāda savienotā republika. Ja republikas piekrišanas nav, ir nepieciešams PSRS Austākās Padomes lēmums, kas pieņemts ar 2/3 deputātu balsu vairākumu. Ja valstī šādu ārkārtēju stāvokli pasludina, PSRS Ārlietu ministram ir nekavējoši par jāziņo ANO Ģenerālsekretāram. Kā redzat, tad tas, kas notika Viļņā un Rīgā, ir arī šī PSRS likuma rupjš pārkāpums.
  6. Visas demokrātiskās pārmaiņas Latvijā organizēja Tautas fronte. Opozīcija mēdz teikt, ka Tautas fronte Latvijā ir tikai neliela nacionālistu un seperātistu grupas kustība, kas neatbilst tautas interesēm. Gribu teikt, ka šī fronte ir visas tautas kustība, jo cīņa par neatkarību ir vienīgā iespēja latviešu tautai sevi saglabāt. Šodien latvieši ir tikai nedaudz vairāk par 50% no Latvijas iedzīvotājiem. Tajā pat laikā Augstākajā Padomē – Latvijas parlamentā, kurš tika ievēlēts saskaņā ar spēkā esošajiem likumiem demokrātiskā ceļā, no 201 deputāta opozīciju, t.i. komunistus un galvenokārt nelatviešus, pārstāv tikai 59 deputāti. Tas liecina, ka Tautas fronti atbalsta arī nelatvieši. Kad protestējot pret asiņainajiem notikumiem Viļņā Tautas fronte 13. janvārī Rīgā organizēja demonstrāciju, tajā piedalījās ap 700 000 demonstrantu. Pēc dažām dienām komunistu partija un Glābšanas komiteja savā mītiņā varēja savākt tikai 10 -15 tūkstošus. Praktiski likumīgi ievēlētais parlaments un tā izveidotā valdība ir Latvijā pie varas. Vienīgais spēks, kurš var šo valdību gāzt, ir Padomju armija, jo tauta ir neapbruņota un tās vienīgie ieroči ir tās varonīgās sirdis un griba dzīvot neatkarīgā valstī. Šodien Latvijā konfrontācija nav vis starp latviešiem un nelatviešiem, bet starp demokrātijas aizstāvjiem un tiem, kas to nīst.

Šajās dienās presē tika publicēts prezidenta Buša ziņojums par stāvokli Savienībā. Un šajā ziņojumā bija vārdi, kas mani sevišķi saviļņoja, es citēju „mūsu mērķis ir palīdzēt Baltijas tautām sasniegt viņu centienus.”

Dažkārt mani amerikāņu draugi man jautā: ko Amerika var darīt Latvijas, Baltijas labā?

Tad, lūk, domāju, mēs būtu ļoti pateicīgi, ja Amerika mums sniegtu šādu palīdzību.

Vispirms pieprasītu no Padomju Savienības: 1) izvākt visīsākajā laikā desantnieku un „melno berešu” vienības un 2) uzsākt sarunas ar Latviju, Lietuvu un Igauniju, lai nekavējoši atrisinātu ar šo valstu neatkarības realizāciju saistītos jautājumus.

Kas attiecas uz diplomātiskām attiecībām ar ASV, tad es šeit, Amerikā, redzu dažādus viedokļus no pilnīgas Latvijas atzīšanas līdz viedoklim, ka nekas nav jādara. Tādēļ es gribēt ieteikt veikt konkrētus pasākumus šajā jomā. Kongress varētu pieņemt Aktu par attiecībām ar Baltiju līdzīgi aktam, kuru tas pieņēma 1979. gadā par attiecībām ar Taivānu. Rīgā un citu Baltijas valstu galvaspilsētās varētu atvērt ASV misijas vai konsulātus. Būtu vēlamas senatoru un kongresmeņu vizītes Latvijā, kā arī, lai prezidents vai viceprezidents apciemotu Latviju. Prezidents varētu ierasties Latvijā, dodoties uz galotņu tikšanos Maskavā.

Uz Baltijas valstīm būtu sūtāmi Miera korpusa brīvprātīgie.

Es pilnīgi atbalstu žurnāla „Newsweek” 4. februāra numurā teikto „tikai Rietumu spiediens var likt Gorbačovam atgriezties pie liberālisma, ar kuru viņš kādreiz bija slavens.” Šajā ziņā es ieteiktu atlikt 1 miljarda dolāru kredīta izsniegšanu Padomju Savienībai. Tāpat vajadzētu apturēt plānotos pasākumus, kuru mērķis ir atcelt Džeksona – Venika akta darbību un piešķirt Padomju Savienībai vislielāko privilēģiju statusu.

Ekonomiskā sfērā ASV varētu atbalstīt ārzemju kapitālieguldījumus Baltijā, palīdzēt Baltijas valstīm kļūt par GATT loceklēm. Kā zināms, GATT statūti pieļauj būt par tās locekļiem arī valstīm ar ierobežotu suverenitāti. Manuprāt, ASV varētu stāties tiešos ekonomiskos kontaktos ar Latviju, Lietuvu, Igauniju, apejot Maskavu. Mums ir arī nepieciešama dažāda veida tehniska palīdzība. Mēs būtu pateicīgi arī par dažādu fondu palīdzību mums (Forda fonds u.c.).

Nobeigumā gribu teikt, ka tikko es apmeklēju tiesnesi Veinšteinu ASV federālajā tiesā Bruklinā. Viņa kabinetā uz sienas es izlasīju lielu uzrakstu: „Ja jūs ticiet lielām idejām, jums jādara viss, lai arī citi tām ticētu”.

Es nezinu, vai jūs ticam manām idejām, bet es ceru, ka tas tā ir.