Atmiņu pēcpusdienā atceras Augstākās tiesas lomu Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas procesos

Drukas versija
 
19 maijs 2010

„Atmodas laiks tiesām nebija vienkāršs, taču tiesneši parādīja pilsonisku drosmi un stingrību. Ir gandarījums, ka beidzot valsts augstāko apbalvojumu veidā atcerējusies tiesnešus un novērtējusi viņu sarežģīto darbu,” atmiņu pēcpusdienā Augstākajā tiesā teica pirmais atjaunotās Latvijas Republikas Augstākās tiesas priekšsēdētājs Gvido Zemrībo. Viņš atzīmēja sabiedrības uzticēšanos, ko valstiskās neatkarības atjaunošanas laikā izjuta tiesa, un vēlēja arī tagad tiesai būt institūcijai, kam tauta tic un uz kuru paļaujas.

Par Latvijas Republikas atjaunotās Augstākās tiesas darba sākumu var uzskatīt 1990. gada 17. maiju, kad toreizējā Latvijas Republikas Augstākā Padome par jaunās Latvijas valsts augstākās tiesu instances priekšsēdētāju ievēlēja Gvido Zemrībo un uzdeva viņam iesniegt priekšlikumu par Augstākās tiesas un tās prezidija personālo sastāvu. Nozīmīgo laiku pirms 20 gadiem, to gadu notikumus, cilvēkus un sajūtas Augstākajā tiesā atcerējās atmiņu pēcpusdienā 17 maijā.

Augstākās tiesas loma Latvijas neatkarības atjaunošanas un neatkarīgās valsts veidošanas vēsturē īsti vēl nav novērtēta, uzskata Augstākās tiesas priekšsēdētājs vietnieks Pāvels Gruziņš, kurš jau 20 gadus ir šajā amatā. Atšķirībā no prokuratūras un iekšlietu ministrijas, tiesa nesašķēlās un nepieņēma izskatīt lietas, kas nāca no Interfrontes pārvaldītās prokuratūras. Augstākā tiesa vēl pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas pieņēma lēmumu par tiesu depolitizāciju un tiesneša amata nesavienojamību ar piederību partijai. Gvido Zemrībo atzina, ka savā mūžā nebija dzirdējis tādus aplausus kā toreiz Augstākās tiesas plēnumā, kad tiesneši pieņēma šo lēmumu.

Bijušais Augstākās tiesas priekšsēdētājs un tiesneši atcerējās arī tiesu lietas, kad tiesas nesankcionēja milicijas rīcību, aizturot tautas atmodas organizāciju demonstrantus, un piketētājus atbrīvoja. 1988. gadā Augstākā tiesa skatīja Lujāna lietu, kas juristu vērtējumā Latvijas justīcijas vēsturē ierakstāma zelta burtiem. Lieta, ko skatīja tiesnesis Luka Lotko, uzsāka pagriezienu uz tiesnešu patstāvību un politisko neitralitāti. Notika tas, ko negaidīja ne varas un komunistiskās partijas funkcionāri, ne arī simti klausītāju, kas pārpildīja sēžu zāli un vairākas dienas pulcējās ap Augstākās tiesas ēku. Augstākā tiesa Lujānu attaisnoja. Nekad līdz tam ne Latvijā, ne Padomju Savienībā politiskā lietā tiesa nebija iedrošinājusies nevienu attaisnot. Prāvas līdzjutēji Lujānu no zāles iznesa uz rokām.

Tagadējā Augstākās tiesas tiesnese Marika Senkāne Lujāna lietā bija tiesas sēdes sekretāre. Viņa atcerējās to ārkārtīgi nesatricināmo mieru, ar kādu tiesas sēdi vadīja tiesnesis Lotko. Viņš bija kā mūris emociju un kaislību pārpildītajā tiesas zālē. Uz mirkli klusums iestājās vien tad, kad tiesnesis nolasīja attaisnojošo spriedumu.

Tas, protams, bija kas nebijis un kompartijas funkcionāriem nepieņemams, un Augstākās tiesas priekšsēdētāju sauca uz pārrunām. Taču Gvido Zemrībo uzskats bijis, ka viņa amats liek viņam būt nesatricināmam un uzņemties atbildību par tiesas pieņemtajiem lēmumiem.

Toreizējie tiesneši atzina, ka, izspriežot lietas, viņi ievēroja spēkā esošās tiesību normas, taču, interpretējot tās, vadījās pēc sirdsapziņas un izjūtām, kas sakrita ar latviešu tautas centieniem. Augstākās tiesas lojalitāte un valstiski aktīvā nostāja skaidrojama arī ar tiesas nacionālo sastāvu, kas arī padomju varas gados bija daudz latviskāks nekā citās tiesībsargājošās institūcijās. „Esmu pateicīga liktenim, ka man bija lemts piedzīvot šo laiku,” tā par savām izjūtām pirms 20 gadiem sacīja bijusī tiesnese Ausma Keiša.

Savukārt tagadējais Augstākās tiesas priekšsēdētājs Ivars Bičkovičs atzina, ka viņam paveicies, ka, ienākot Augstākās tiesas tiesnešu kolektīvā dažus gadus vēlāk – 1992. gadā, viņam bijusi iespēja strādāt blakus un mācīties no tādiem izsvērtiem un inteliģentiem tiesnešiem ar stingru mugurkaulu, kādi bija viņa profesijas skolotāji Luka Lotko, Georgijs Kuzņecovs un citi tiesneši, kas tai laikā strādāja Augstākajā tiesā.

Atceroties Latvijas Republikas Augstākās tiesas atjaunošanu 1990. gadā, Augstākajā tiesā izveidota arī fotogalerija, kurā izvietotas fotogrāfijas no nozīmīgiem notikumiem tiesas dzīvē aizvadītajos 20 gados. Pirmā fotogrāfija, ko Augstākās tiesas priekšsēdētājs Ivars Bičkovičs svinīgi pielika, klātesot daudziem tajā fiksētā vēsturiskā notikuma dalībniekiem, ir no 1991. gada 8. aprīļa, kad Augstākās tiesas tiesneši pirmo reizi nodeva Latvijas Republikas tiesneša zvērestu. Gvido Zemrībo, kurš izstrādāja zvēresta tekstu, kas vēlāk tika iekļauts likumā „Par tiesu varu”, uzsvēra, ka viņam ļoti svarīgi licies zvērestā iekļaut vārdus, ka tiesnesis zvēr vienmēr noskaidrot patiesību un nekad nenodot to.

Informāciju sagatavoja

Augstākās tiesas Komunikācijas nodaļas vadītāja Rasma Zvejniece

E-pasts: rasma.zvejniece@at.gov.lv, tālrunis: 67020396, 28652211