PUBLISKO LIETU TIESĪBAS

Drukas versija

2019. gads

J 22.02.2019. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-955/2019
Publiskas lietas statuss ceļam kā publisko tiesību jomā ietilpstošs jautājums

Ceļu un ielu būvniecība, rekonstruēšana un uzturēšana, kas saskaņā ar likuma „Par pašvaldībām” 15.panta pirmās daļas 2.punktu ir viena no pašvaldības autonomajām funkcijām, attiecas uz pašvaldības pienākumu apsaimniekot un uzturēt ceļus un ielas, kuriem ir publiskas lietas statuss. Jautājums, vai ceļam vai ielai ir publiskas lietas statuss, pats par sevi ir publisko tiesību jomā ietilpstošs jautājums un var būt pārbaudāms administratīvās lietas ietvaros.

2018. gads

J 16.01.2018. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-825/2018
Ostas piestātnes nomas līguma tiesiskā daba

1. Ar 2013.gada 6.novembra likuma „Grozījumi Likumā par ostām” 1.pantu nomas maksu iekasēšana kvalificēta kā ostas pārvaldes darbība privāto tiesību jomā. Tādēļ secināms, ka likumdevējs ar Likuma par ostām 7.panta trešās daļas 3., 8. un 10.punktu skaidri izšķīries noteikt, ka ostas pārvalde piestātņu iznomāšanā ostā rīkojas privāttiesiski, t.i., šie nomas līgumi ir privāttiesiski. Attiecīgi strīdi, kas saistīti ar šo līgumu izpildi, risināmi Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā vispārējās jurisdikcijas tiesā.

2. Lai gan osta ir publiska lieta, tai tiesību normās ir paredzēta privāttiesiska lietošanas kārtība (noslēdzot privāttiesiskus līgumus). Šajā gadījumā tiek piemērota divpakāpju teorija, atbilstoši kurai, pirmajā pakāpē tiek pieņemts lēmums publisko tiesību jomā, bet otrajā – slēgts privāttiesisks līgums. Proti, vispirms tiek pieņemts publiski tiesisks lēmums – lēmums par nomnieka izvēli –, kam seko privāttiesiska līguma – nomas līguma – noslēgšana. Līdz ar to ir jānošķir strīds par iespēju slēgt privāttiesisko līgumu, lai lietotu publisko lietu, no strīda, kas rodas jau pēc privāttiesiska līguma noslēgšanas.

J 27.06.2018. Administratīvo lietu departamenta spriedums un blakus lēmums lietā Nr. SKA-306/2018
Valsts pienākums nodrošināt tās nekustamā īpašuma izmantošanu atbilstoši sabiedrības interesēm

Valstij piederošā nekustamā īpašuma izmantošanai, jo īpaši, ja šis īpašums atrodas krasta kāpu aizsargjoslā, ir jānotiek atbilstoši sabiedrības interesēm. Minētais aptver ne tikai valsts pienākumu pārliecināties, ka tās īpašuma nonākšana privātpersonu pārvaldībā atbilst sabiedrības interesēm, bet arī valsts pienākumu uzraudzīt, lai privātpersonu pārvaldībā nonākuša īpašuma turpmākā attīstība atbilstu sabiedrības interesēm.

J 14.05.2018. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-149/2018
Ceļš kā meža infrastruktūras objekts pilsētā

Mežā meža apsaimniekošanas un aizsardzības vajadzībām un rekreācijai izveidots autoceļš ir viens no meža infrastruktūras objektiem, par kura būvniecību nav maksājama atmežošanas kompensācija. Tā kā arī pilsētas teritorijā var atrasties mežs, tad vispārīgi nav izslēdzams gadījums, ka arī šādā mežā var būt meža infrastruktūras objekti, tostarp piebraucamais ceļš, ja tā mērķis ir meža apsaimniekošana un aizsardzība, kā arī rekreācija.

2017. gads

J 10.02.2017. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-808/2017
Autoostai pieguļošās teritorijas tiesiskais raksturs

Publiska lieta ir tāda lieta, kas kalpo (vai tai atbilstoši tiesiskajam regulējumam būtu jākalpo) sabiedrības vajadzību nodrošināšanai. Līdz ar to tas, ka konkrēta lieta pieder privātpersonai, pats par sevi nenozīmē, ka attiecīgajai lietai nevar būt publiski tiesiskas lietas statuss.

Pienākumam nodrošināt autoostas funkcionēšanu un obligāto pakalpojumu pieejamību ir publiski tiesisks raksturs. Lietas (zeme, ēkas, infrastruktūra), kas tiek izmantotas autoostas darbības nodrošināšanai, līdz ar to ir aplūkojamas kā tādas, kas tiek izmantotas publiskā uzdevuma izpildes nodrošināšanai – sabiedrības vajadzību apmierināšanai. Tāpēc Rīgas autoostai pieguļošais laukums un ceļš pie galvenās ieejas, kas tiek izmantotas autoostas darbības nodrošināšanai, ir uzskatāms par publisku lietu.

Jautājums par tiesībām prasīt tādu pašu pieeju publiskas lietas izmantošanai kā citām personām, kuras atrodas salīdzināmos apstākļos, ir izskatāms administratīvā procesa kārtībā.

2016. gads

J 27.07.2016. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1190/2016
Jautājuma par tirdzniecības atļaujas publiskai personai piederoša parka teritorijā izsniegšanu pakļautība

Publiskai personai piederošam parkam ir publiskas lietas statuss. Jautājums par tiesībām piekļūt un lietot publisku lietu, tostarp jautājums par iespēju prasīt šādas lietas nodošanu sevišķajā lietošanā, ir publiski tiesisks un izskatāms administratīvā procesa kārtīb

J 19.02.2016. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-191/2016
Publiskas lietošanas ceļu lietošanas ierobežojums; atļaujas šķērsot publiska pasākuma norises vietu tiesiskā daba

1. Publiskas lietošanas ceļu (ielu) bez īpašas atļaujas var lietot jebkura persona. Taču personām, kuras nokļūšanai savā īpašumā izmanto publiskas lietošanas ceļu, ir jārēķinās arī ar iespējamajiem ierobežojumiem tā lietošanai atsevišķos gadījumos. Tā saskaņā ar Ceļu satiksmes likumu ir noteiktas ceļa pārvaldītāja tiesības aizliegt vai ierobežot transportlīdzekļu satiksmi pa ceļu arī organizēta pasākuma laikā, un šāda aizlieguma vai ierobežojuma mērķis ir draudu novēršana satiksmes drošībai. Ja pašvaldības ceļš ir ietverts pasākuma norises teritorijā, uz iekļūšanu un pārvietošanos šajā teritorijā attiecas arī tiesību normas par publisku pasākumu rīkošanu un norisi.

2. Publisku izklaides un svētku pasākumu drošības likuma normas vispirms attiecas uz publiska pasākuma organizētājiem, apmeklētājiem un dalībniekiem. Taču tās neparedz izņēmumu drošības pasākumu ievērošanā attiecībā uz jebkuru citu personu, kas iekļūst publiska pasākuma teritorijā, kaut vai lai šķērsotu tā teritoriju. Tā kā pasākuma norises vietas šķērsošana personām, kas nav publiska pasākuma apmeklētāji un dalībnieki, ir iespējama vispirms iekļūstot pasākuma norises teritorijā, tad arī šīm personām ir jāpakļaujas pasākuma organizatora veiktajai drošības kontrolei. Savukārt atļauja šķērsot pasākuma norises vietu nozīmē apliecinājumu, ka ir veikta attiecīga kontrole pirms iekļūšanas tajā, nevis atļauju piekļūt zemesgabalam, tādējādi šāda atļauja nav uzskatāma par administratīvo aktu.

2015. gads

J 20.11.2015. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1427/2015
Līguma par kapavietas nomu tiesiskā daba

1. Kapsētas ir publiskā lietošanā nodots pašvaldības īpašums, kas kalpo sabiedrības vajadzībām likuma „Par pašvaldībām” 77.panta otrās daļas izpratnē. Tādējādi kapsētām ir publiskas lietas statuss līdzīgi kā ceļiem, ielām, laukumiem, parkiem, tāpēc jautājums par tiesībām piekļūt un lietot kapsētu, tostarp par iespēju slēgt līgumu par kapavietas nomu, ir publiski tiesisks.

2. Nomas līguma slēgšana ir privāttiesiskajai apritei raksturīga darbība, tomēr minētā atziņa ir piemērojama situācijā, kad iznomāti tiek saimnieciskajā apgrozībā izmantojami resursi un pašvaldība rīkojas kā jebkurš īpašnieks. Taču kapsētas un kapavietas mirušu cilvēku apbedīšanai tradicionāli nav apgrozības priekšmets, tās nav pieņemts tirgot vai iznomāt ienākumu gūšanai saimnieciskā kārtā. Tādēļ, nosakot un iekasējot maksu par kapavietu nomu, pašvaldība nerīkojas kā jebkurš īpašnieks, bet gan īsteno likumā noteiktu valsts pārvaldes uzdevumu.

J 21.08.2015. Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-567/2015
Pašvaldības pienākums uzturēt autoceļu braukšanai atbilstošā kārtībā un personas tiesības prasīt atlīdzināt zaudējumus, kas radušies tās īpašumtiesību aizskāruma dēļ

1. No Ministru kabineta 2010.gada 9.marta noteikumu Nr.224 „Noteikumi par valsts un pašvaldību autoceļu ikdienas uzturēšanas prasībām un to izpildes kontroli” 5. un 9. punkta kopsakarā secināms, ka nepietiekamu budžeta līdzekļu gadījumā pašvaldībai ceļu uzturēšanas darbi jāveic prioritārā secībā, ņemot vērā konkrētā autoceļa ekonomisko un sociālo nozīmi. Tas nenozīmē to, ka pašvaldība drīkst vispār neuzturēt kādu ceļu nepietiekama finansējuma dēļ, bet gan to, ka pašvaldībai sava budžeta ietvaros ir ierobežota rīcības brīvība, nosakot secību, kādā veikt autoceļu uzturēšanu.

2. Tas, ka personai nav tiesību prasīt, lai pašvaldība par saviem budžeta līdzekļiem nekavējoties nodrošina autoceļa uzturēšanu braukšanai atbilstošā stāvoklī, nenozīmē, ka personai nav tiesību prasīt atlīdzināt zaudējumus, kas radušies tās īpašumtiesību aizskāruma dēļ.

3. Likuma „Par autoceļiem” 22.panta 4.punkts nosaka autoceļa īpašnieka (tostarp pašvaldības) tiesības normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā pieprasīt juridiskajām vai fiziskajām personām autoceļa īpašniekam nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu. Tādējādi pašvaldībai, ja tā ir ļāvusi izmantot ceļu koku izvešanai, ir pienākums arī raudzīties, lai meža izstrādātāji ceļu pēc tam savestu kārtībā.

2013. gads

J 12.07.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-759/2013
Privātpersonas subjektīvās tiesības prasīt pārmērīga vides piesārņojuma samazināšanu

1. Lai cilvēks būtu izolēts no citu cilvēku ietekmes, viņam būtu jādzīvo uz vientuļas salas tālu no apdzīvotām vietām, auto, kuģu un gaisa satiksmes ceļiem. Dzīvojot citur, cilvēkam līdz zināmai robežai jāpiecieš citu fizisku personu, kā arī juridisko personu radītie trokšņi, smakas un citi vides piesārņojumi. Minēto robežu demokrātiskā iekārtā parasti nosaka likums un no tā izrietošie normatīvie akti. Tomēr arī gadījumos, kad šāda robeža un/vai konkrēta valsts pārvaldes rīcība normatīvajos aktos nav noteikta, tā atvasināma no Satversmē garantētajām tiesībām uz veselību, dzīvību, privātās dzīves neaizskaramību un īpašumu (Latvijas Republikas Satversmes 8.nodaļa).

2. Ja vides piesārņojums sasniedz tādu līmeni, ka ar to būtiski tiek aizskartas privātpersonu tiesības uz veselību, dzīvību, privātās dzīves neaizskaramību vai īpašumu un kad nebūtu taisnīgi sabiedrības vārdā prasīt, lai privātpersona ar to samierinātos, bet likums šādu situāciju neregulē, valstij ir no Satversmes izrietošs pozitīvs pienākums un līdz ar to arī privātpersonas subjektīvās tiesības prasīt veikt noteiktas darbības, lai samazinātu vides piesārņojumu (Latvijas Republikas Satversmes 8.nodaļa).

J 25.02.2013. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums un blakus lēmums lietā Nr. SKA-301/2013
Publiskas lietas vienlīdzīgas lietošanas tiesības

1. Likumi nepiešķir privātpersonām subjektīvās tiesības prasīt taksometru stāvvietas noteikšanu kādā konkrētā vietā. Pašvaldība šādu lēmumu pieņem, vadoties no sabiedrības vispārīgajām interesēm (Autopārvadājumu likuma 35.panta pirmā daļa).

2. Ikvienam ir subjektīvas tiesības lietot pilsētas ielas un tās inženierbūves, lai piedalītos ceļu satiksmē (arī apstātos, stāvētu), ciktāl to neierobežo likumi (likuma „Par autoceļiem” 5.panta pirmā daļa).

3. Pilsētu laukumi ir publiskas lietas (likuma „Par pašvaldībām” 77.panta otrā daļa).

4. Privātpersonai ir no vienlīdzības principa izrietošas tiesības prasīt tādu pašu pieeju publiskas lietas izmantošanai kā citām personām. Atteikumam atļaut publiskas lietas izmantošanu ir jābūt objektīvi pamatotam (vispārējie tiesību principi – vienlīdzības princips).

2012. gads

J 05.09.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-651/2012
Pašvaldības lēmuma par Slavas alejas un pasākuma „Jaunais vilnis” laukuma izveidi tiesiskā daba

Jūrmalas pašvaldības lēmumi par Slavas alejas un pasākuma „Jaunais vilnis” laukuma ierīkošanu neatbilst administratīvā akta pazīmēm, t.i., tie nav vērsti tieši pret kādām konkrētām privātpersonām „uz āru” un nenodibina tiesiskas attiecības ar tām. Šie lēmumi nav vērsti pret kādu noteiktu personu loku, bet pret publisku lietu. Tomēr tie nenoteic šo lietu vispārējās lietošanas kārtības ierobežojumus, nemaina līdzšinējo lietošanas kārtību. Tādējādi lēmumiem nav „uz āru” vērstu tiesisku seku. Šādu lēmumu pamatā ir nevis tiesību apsvērumi, bet gan politiska izšķiršanās par piemiņas vietu vajadzību, raksturu un veidu, tādējādi lēmumiem ir politisku lēmumu daba.

J 02.03.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-376/2012
Teritorijas plānošanas nozīme ceļu infrastruktūras nodrošināšanā; pašvaldības pienākums nodrošināt piekļuvi nekustamajam īpašumam

1. Ceļu ierīkošanas vai likvidēšanas jautājums ir skatāms tieši teritorijas plānošanas ietvaros. Pašvaldībai ir pienākums gādāt par sakārtotu transporta infrastruktūru un par tādu teritorijas plānošanu un attīstību, lai nodrošinātu personu tiesības pilnvērtīgi izmantot nekustamo īpašumu, kas citastarp ietver piekļuvi šim īpašumam. Tomēr minētais nenozīmē, ka pašvaldībai ir pienākums nodrošināt, lai līdz ikvienam tās teritorijā esošam nekustamā īpašuma objektam vestu publiskas lietošanas ceļš.

2. Pašvaldībai nav no tiesību normām izrietoša pienākuma nodrošināt privātpersonas īpašumā esoša ceļa netraucētu publisku lietošanu

3. Īpašuma pieejamība, ja to nenodrošina publiski ceļi, ir risināma, nodibinot ceļa servitūtu vispārīgā kārtībā atbilstoši Civillikumam.

J 10.02.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-17/2012
Transportlīdzekļa, kas novietots stāvēšanai privātā teritorijā, atzīšana par ilgstoši atstātu uz ceļa

1. Ielas (ceļa) kā publiskās lietas likumā noteiktais izmantošanas veids aptver gan pārvietošanos ar transportlīdzekli, gan apstāšanos, gan tā novietošanu uz ielas (ceļa) stāvēšanai. Transportlīdzekļa novietošana stāvēšanai uz ielas (ceļa) ir ikviena ceļu satiksmes dalībnieka tiesība.

2. Ceļu satiksmes likuma 43.3panta pirmās daļas 7.punkts un Ministru kabineta 2004.gada 7.septembra noteikumu Nr.767 „Noteikumi par transportlīdzekļa piespiedu pārvietošanu un transportlīdzekļa atzīšanu par ilgstoši atstātu uz ceļa” 20.3.apakšpunkts par ilgstoši uz ceļa atstātu transportlīdzekļu pārvietošanu noteic transportlīdzekļa stāvēšanas uz ielas (ceļa) ierobežojumu, kas ir publiskās lietas izmantošanas ierobežojums.

3. Ceļu satiksmes likuma 43.3panta pirmās daļas 7.punktā ietvertais ierobežojums ir vērsts uz publiskas lietas lietošanas regulēšanu, nevis uz ceļu satiksmes drošību. Norma ir vērstas uz ielu atbrīvošanu no transportlīdzekļiem, kuri tur atstāti ilgstošas uzglabāšanas nolūkā vai vispār pamesti, un citu personu (sabiedrības) tiesību aizsargāšanu ērti izmantot publiskā lietošanā esošos ceļus tam paredzētajam mērķim. Tādēļ šī norma neattiecas uz teritorijām, kas nav piešķirtas publiskai lietošanai.

4. Ja privātai teritorijai ir vairāki īpašnieki, kuriem ir atšķirīgs viedoklis par transportlīdzekļu turēšanas iespējām kopīpašumā, tad kopīpašniekiem ir iespēja savstarpēji šo jautājumu noregulēt, nosakot lietošanas kārtību. Vairāki kopīpašnieki iepretim vienam kopīpašniekam neveido sabiedrības interesi, kura aizsargāta ar normām par publiskas lietas lietošanu.

2011. gads

J 07.10.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-957/2011
Ceļu uzturēšana tehniskā kārtībā nav darbība publisko tiesību jomā

1. Attiecībā uz ceļu satiksmi publisko tiesību jomā tiek veikti īpašie satiksmes drošības pienākumi, piemēram, satiksmes regulēšana ar luksoforiem un ceļa zīmēm. Šajos gadījumos valsts izmanto valsts varu, lai piespiedu (obligātā) kārtā nodrošinātu vienveidīgu ceļu satiksmes dalībnieku rīcību noteiktās situācijās.

2. Vispārējie satiksmes drošības pienākumi, kuri ietver ceļu tīrīšanu, kopšanu un citus ceļa apsaimniekošanas pasākumus, proti, kuru veikšanai netiek izmantota valsts vara un kuru veikšanas pienākums vienādi attiecas uz jebkuru ceļa īpašnieku vai valdītāju, tiek veikti privāto tiesību jomā, tādējādi zaudējumi, kas nodarīti neatbilstoša ceļa stāvokļa dēļ, piedzenami civilprocesuālā kārtībā, jo tie nodarīti ar civiltiesisku deliktu.

J 16.11.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-517/2011
Transportlīdzekļa vadītāja tiesības apturēt transportlīdzekļa pārvietošanu uz speciālo stāvvietu

1. No Ministru kabineta 2004.gada 7.septembra noteikumu Nr.767 „Noteikumi par transportlīdzekļa piespiedu pārvietošanu un transportlīdzekļa atzīšanu par ilgstoši atstātu uz ceļa” normām izriet, ka pārvietošana uzskatāma par uzsāktu ar brīdi, kad specializētā transportlīdzekļa vadītājs ir saņēmis transportlīdzekli (par ko ir parakstījies pārvietošanas protokolā) nogādāšanai uz speciālo stāvvietu. Līdz ar to tikai tad, ja transportlīdzekļa vadītājs ierodas pie transportlīdzekļa, pirms tas ir nodots specializētā transportlīdzekļa vadītājam, transportlīdzeklis netiek pārvietots uz speciālo stāvvietu. Amatpersona šādā gadījumā nodod transportlīdzekli tā vadītājam, kuram savukārt ir pienākums nekavējoties to pārvietot

2. No Ministru kabineta 2004.gada 7.septembra noteikumu Nr.767 „Noteikumi par transportlīdzekļa piespiedu pārvietošanu un transportlīdzekļa atzīšanu par ilgstoši atstātu uz ceļa”12.punkta izriet transportlīdzekļa vadītāja nekavējošs pienākums pārvietot transportlīdzekli. Evakuācijas vai cita veida transportlīdzekļa pārvietošanas organizēšana nenodrošina nekavējošu transportlīdzekļa pārvietošanu, tādējādi iestādes amatpersonai ir tiesības nodot transportlīdzekli piespiedu pārvietošanai uz speciālu stāvvietu arī gadījumā, ja pie transportlīdzekļa pirms tā pārvietošanas uzsākšanas ierodas persona, kura nav transportlīdzekļa vadītājs un kura nevar nodrošināt nekavējošu transportlīdzekļa pārvietošanu.

J 03.05.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-482/2011
Strīdu izskatīšanas kārtība par komercdarbības veikšanu Rīgas brīvostas teritorijā

1.Rīgas brīvostas likums nenoteic, kādā kārtībā izskatāmi strīdi, kas izriet no strīdiem par tādas licencētas komercdarbības veikšanu, kurai netiek piemērots brīvās zonas režīms, tādējādi šādu strīdu izskatīšanas kārtība nosakāma atkarībā no tā, vai konkrētā strīda priekšmets ir publisko vai privāto tiesību jomā.

2.Komercdarbības veikšanai Rīgas brīvostas pārvaldes teritorijā komersantam jāslēdz līgums ar Rīgas brīvostas pārvaldi, kura pārvalda publisko lietu – Rīgas brīvostu – un lemj par tās nodošanu sevišķajai izmantošanai – komercdarbības veikšanai noteiktam komersantam. Tā kā publiskas lietas pārvaldīšana, ko regulē publiskās tiesības, ir darbība publisko tiesību jomā, arī no šīs pārvaldīšanas izrietošā publiskās lietas nodošana sevišķajai izmantošanai ir darbība publisko tiesību jomā.

J 05.12.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-395/2011
Administratīvā akta izdošana par transportlīdzekļu satiksmes aizliegšanu vai ierobežošanu

1. Tiesības un pienākumus jeb autoceļa lietošanas kārtību (aizliegumus, norādījumus u.tml.), kas personai ir saistoša attiecīgajā ceļa posmā, parasti persona uzzina tieši no izvietotajām ceļa zīmēm, nevis no atsevišķi noformēta dokumenta par to izvietošanu. Tomēr, atbilstoši Ministru kabineta 1998.gada 15.decembra noteikumu Nr.456 „Noteikumi par autoceļu valsts aizsardzību un kārtību, kādā ieviešami transportlīdzekļu satiksmes aizliegumi un ierobežojumi” 3.1. un 4.1.apakšpunktam par transportlīdzekļu satiksmes aizliegšanu vai ierobežošanu valsts AS „Latvijas Valsts ceļi” pieņem lēmumu, bet atbilstoši 5.punktam par to noteiktā kārtībā sniedz informāciju, tādējādi šajā gadījumā administratīvā akta izdošanai ir noteikta atšķirīga kārtība, kā tas var būt citos ceļu satiksmes regulēšanas gadījumos.

2. Administratīvā akta rakstveida forma ir būtisks elements, kura trūkums ir pieļaujams vienīgi objektīvos likumā paredzētajos gadījumos vai tā „nevajadzība” izriet no tiesību normām (piemēram, tiesību normā nav paredzēta pozitīva lēmuma izdošana personai labvēlīga noregulējuma gadījumā, tiesiskās sekas iestājas bez tā).

3. Darījuma ietvaros, kas noslēgts vienīgi starp līgumslēdzējām pusēm un noteic vienīgi šo personu tiesības un pienākumus, nevar tikt atrasts pakļautības attiecībās izdots tiesību akts, kurš adresēts citām personām. Savukārt ar iestādes gribas veidošanos nav pietiekami, lai atzītu, ka tā arī izteikta, ar visām no tā izrietošajām sekām.

J 17.10.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-106/2011
Ceļa kā publiskas lietas lietošanas tiesības

1.Pašvaldības ielai, kuru bez īpašas atļaujas var izmantot neierobežota sabiedrības daļa, ir publiskas lietas statuss.

2.Publisku lietu var izmantot tikai tiesību normās noteiktā veidā un apjomā, kā arī visām personām jābūt vienlīdzīgām tiesībām izmantot publisku lietu.

3.Personai nav subjektīvo tiesību prasīt un publisko tiesību persona atsevišķām personām bez leģitīma mērķa nevar piešķirt plašākas sabiedriskās izmantošanas tiesības, kādas ir paredzētas pārējām personām.

4.Transportlīdzekli atzīst par ilgstoši atstātu uz ceļa, ja tas novietots stāvēšanai uz ceļa, netiek izmantots ilgāk par 15 diennaktīm, ko apliecina brīdinājuma uzlīme uz transportlīdzekļa un transportlīdzeklim nav veikta valsts tehniskā apskate. Brīdinājuma uzlīmes mērķis ir noteikt laiku, pēc kura iestāde varēs pārvietot piespiedu kārtā transportlīdzekli, ja tas netiks izmantots, uz speciālu stāvvietu. Tādēļ nav nozīmes apstāklim, ka transportlīdzekļa īpašnieks brīdinājuma uzlīmi ir noņēmis. Ja brīdinājuma uzlīme transportlīdzeklim bija uzlikta un īpašnieks transportlīdzekli 15 dienu laikā nav sācis izmantot, tad iestāde var pārvietot šo transportlīdzekli uz speciālu stāvvietu.

5.Ja transportlīdzeklim nav veikta valsts tehniskā apskate, tas var piedalīties ceļu satiksmē tikai ar mērķi iziet tehnisko apskati, visos pārējos gadījumos dalība ceļu satiksmē ar to ir aizliegta. Līdz ar to apstāklis, ka transportlīdzeklim nav veikta valsts tehniskā apskate, liecina par to, ka tas netiek izmantots.

2010. gads

J 22.02.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-101/2010
Publiskas lietas pieejamība un tās nodošana sevišķajai izmantošanai; ceļa zīmju tiesiskais statuss un izdevējiestāde

1. Valstij piederošais galvaspilsētas Stacijas laukums ir lieta, kura tāpat kā tilti un ostas kalpo sabiedrības vajadzībām. Tādējādi Stacijas laukumam ir publiskas lietas statuss.

2. Publiskās lietas parasti ir sabiedriski izmantojamas, proti, tās bez īpašas atļaujas var izmantot neierobežota sabiedrības daļa. Atsevišķos gadījumos sabiedrības tiesības izmantot publisku lietu var tikt ierobežotas, piešķirot tās izmantošanas tiesības kādai konkrētai personai vai personām. Tādā gadījumā lieta iegūst sevišķi izmantojamās publiskās lietas statusu.

3. Valstij ir pienākums nodrošināt, lai tās īpašumā esošās publiskās lietas tiktu izmantotas atbilstoši sabiedrības interesēm. Sabiedrības intereses ir jāievēro gan gadījumos, kad publisko lietu var izmantot ikviens, gan gadījumos, kad publiskā lieta tiek nodota sevišķajai izmantošanai. Līdz ar to, nosakot kādai publiskai lietai sevišķi izmantojamas lietas statusu, valstij ir jāizvērtē šādas rīcības lietderība, proti, jāvērtē, vai lēmums par publiskās lietas nodošanu sevišķajai izmantošanai ir nepieciešams, lai sasniegtu tiesisku mērķi, vai lēmums ir piemērots šā mērķa sasniegšanai un vai lēmums ir samērīgs ar sabiedrības interešu ierobežojumu.

4. Nododot publisko lietu sevišķajai izmantošanai, valsts netiek atbrīvota no publisko tiesību principu, tostarp vienlīdzības un diskriminācijas aizlieguma principu ievērošanas. Līdz ar to, ja iestāde atzīst, ka publiskās lietas nodošana sevišķajai izmantošanai ir lietderīga, tai saskaņā ar vienlīdzības principu ir jānodrošina, lai ikvienam būtu vienlīdzīgas iespējas pretendēt uz publiskās lietas nodošanu sevišķajai izmantošanai.

5. Lemjot par publiskas lietas nodošanu sevišķajai izmantošanai, iestādei jāvērtē arī tas, vai ir attaisnojami publiskās lietas izmantošanu piešķirt tikai noteiktam personu lokam un vai tādā veidā netiek sniegts nepamatots valsts atbalsts kādam atsevišķam komersantam.

6. Nododot publisko lietu sevišķajai izmantošanai, valsts pārvaldes iestāde rīkojas publisko tiesību jomā. Tādējādi uz publisko lietu nodošanu sevišķajai izmantošanai attiecas administratīvā procesa tiesiskais regulējums.

7. Personai, kura nodarbojas ar taksometru pakalpojumu sniegšanu, un kas vēlas, lai tiktu atzītas tās tiesības izmantot pieeju (publiskas taksometru stāvvietas veidā) Stacijas laukumam, ar attiecīgu prasību ir jāvēršas pie iestādes, kuras kompetencē ir noteikt Stacijas laukumam sabiedriski izmantojamas lietas statusu vai sevišķi izmantojamas lietas statusu. Prasība ceļa zīmju izdevējiestādei uzstādīt ceļa zīmi, kas atļauj pieeju Stacijas laukumam publiskas taksometru stāvvietas veidā, šādā situācijā nav pamatota, jo šī iestāde nav kompetenta noteikt Stacijas laukuma kā publiskas lietas pieejamības apmēru.

2007. gads

J 26.01.2007. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-78/2007
Attiecības starp Ventspils brīvostu un privātpersonu par ostas piestātnes nomu nav klasiskās nomas attiecības Civillikuma izpratnē, jo Ventspils brīvosta, nosakot piestātnes nomas maksu, nerīkojas privāto tiesību jomā

1. Ventspils brīvosta kā tautsaimniecībā svarīgs objekts ir izveidota sabiedrības interešu apmierināšanai un ir uzskatāma par publisku lietu. Ventspils brīvostas pārvalde ir publisko tiesību subjekts, kas pamatā darbojas publisko tiesību jomā un arī tās darbības mērķis kopumā ir publiski tiesisks – īstenot sabiedrības intereses tautsaimniecībā svarīga objekta – ostas – attīstībā un izmantošanā. Minētais gan neizslēdz Ventspils brīvostas pārvaldes darbību privāto tiesību jomā, tomēr primāri tās darbība pieskaitāma publisko tiesību jomai. Šādā gadījumā privāttiesiskas attiecības rodas tikai tad, ja tas skaidri izriet no tiesību normas

2.Likumdevējs likumā „Par ostām” tiešā tekstā ir nošķīris ostas pārvaldes darbību publisko un privāto tiesību jomā, minot konkrētas funkcijas, kas pieskaitītas pie vienas vai otras tiesību jomas. Publiski tiesiskās funkcijas pamatā vērstas uz ostas pārvaldes darbību uz āru, nosakot dažādus maksājumus, kontrolējot ostā darbojošās personas, nodrošinot ostas atbilstību vides, ziemas navigācijas, kuģu un ostu iekārtu aizsardzības prasībām. Savukārt privāttiesiskā rakstura funkcijas vairāk vērstas uz ostas attīstīšanu un ostas pamatuzdevumu (kuģu piestāšanas un komersantu saimnieciskās darbības veikšanas) izpildes nodrošināšanu.

3. Ar likuma „Par ostām” 7.panta trešās daļas 3.punktā minēto īpašumā esošo vai valdījumā nodoto īpašumu (tajā skaitā piestātņu) apsaimniekošanu ir saprotama tādu saimniecisku pasākumu veikšana no ostas pārvaldes puses, lai uzturētu ostu kārtībā, t.i., lai osta būtu izmantojama tās paredzētajām funkcijām. Piestātnes nomas maksas noteikšana neietilpst šajā apsaimniekošanas funkcijā. Tāpat piestātnes nomas maksas noteikšana neietilpst arī nevienā citā no likumā paredzētajām brīvostas pārvaldes funkcijām privāto tiesību jomā. Līdz ar to attiecības starp Ventspils brīvostu un privātpersonu par ostas piestātnes nomu nav klasiskās nomas attiecības civiltiesiskā izpratnē un ir atzīstamas par īstenotām publisko tiesību jomā.

4.Apstāklis, ka par piestātnes nomu tiek slēgts līgums, nevis nomas maksa jau sākotnēji tiek noteikta vienpersoniski no ostas pārvaldes puses, nemaina nomas maksas noteikšanas publiski tiesisko raksturu. Publiski tiesiskas attiecības var dibināt arī uz līguma pamata pat, ja prima facie tas šķiet klasisks civiltiesisks līgums.

5.Lai nošķirtu publisko tiesību līgumu no privāttiesiska līguma, izšķirošais ir līguma priekšmets, kam jābūt publisko tiesību jomā, līguma kopējais raksturs un tajā ietvertie svarīgākie punkti. Turklāt, ja ir šaubas, tad jāpieņem, ka publisko tiesību līgums ar privāttiesību elementiem kopumā aplūkojams kā publisko tiesību līgums.