Zemes un citu objektu privatizācija (atsavināšana)

Drukas versija

2019. gads

J 13.02.2019. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-56/2019
Pašvaldības lēmums par personai piešķirto zemes lietošanas tiesību izbeigšanu

Vērtējot likuma „Par zemes reformas pabeigšanu lauku apvidos” 4.pantu kopsakarā ar Valsts un pašvaldību zemes īpašuma privatizācijas un privatizācijas sertifikātu izmantošanas pabeigšanas likuma 23. un 25.pantu, secināms, ka tas paredz pašvaldības pienākumu pieņemt lēmumu par to, ka zemes lietotāja tiesības lietot viņam piešķirto zemi ir izbeigušās uz likuma pamata. Proti, pašvaldība tikai izdod konstatējošu administratīvo aktu par to, ka zemes lietošanas tiesības personai ir izbeigušās. Taču tiesiskās sekas – zemes lietošanas tiesību zaudēšanu – šāds pašvaldības lēmums nerada.

Lai gan Valsts zemes dienesta kompetencē ir sniegt pašvaldībai ziņas par to, vai personas, kurām zeme bija piešķirta pastāvīgā lietošanā, ir līdz likumā noteiktajam termiņam veikušas konkrētas darbības zemes privatizācijas procesa virzībai, pašvaldībai pirms konstatējošā administratīvā akta izdošanas jāpārliecinās par ziņu pareizību.

2018. gads

J 25.06.2018. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-311/2018
Vasarnīcu un dārzu māju privatizācijas procesā piemērojamais regulējums

Likuma „Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” regulējums neaptver vasarnīcu un dārza māju privatizāciju, jo likuma normās nav norādes par šāda veida ēku privatizāciju. Vispārīgā gadījumā vasarnīcas un dārza mājas ir privatizējamas atbilstoši likumam „Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizāciju”, jo tās nav uzskatāmas par valsts un pašvaldību īpašumā esošo dzīvojamo fondu. Proti, tās nevarēja tikt izīrētas personām dzīvošanai kā dzīvojamās telpas, jo tās nav derīgas dzīvošanai visa gada garumā, bet tikai vasaras sezonā.

2016. gads

J 24.02.2016. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-508/2016
Meža likuma 44.panta ceturtās daļas 3.punkta interpretācija

Meža likuma 44.panta ceturtās daļas 3.punkts kā izņēmums no panta trešajā daļā noteiktā vispārējā principa interpretējams šauri. Arī saturiski abi Meža likuma 44.panta ceturtās daļas 3. punkta apakšpunkti pieļauj meža zemes nodošanu privatizācijai ierobežotā apjomā gan attiecībā uz privatizējamās zemes veidu (zeme zem ēkām un to uzturēšanai vai lietošanai (apbūvei) nepieciešamā platība), gan tās platību. No šaurā gadījumu loka, uz kuru apakšpunkti attiecas, var secināt, ka tie pieļauj meža zemes privatizāciju vienīgi ar nolūku novērst ēkas un tai piesaistītās zemes atrašanos dažādu personu īpašumā (t.s. dalīto īpašumu). Līdz ar to norma nav iztulkojama tādējādi, ka tā pieļautu tādas meža zemes privatizāciju, kas nav nepieciešama norādītajam mērķim, proti, neatrodas zem privātpersonām piederošām ēkām, to uzturēšanai nepieciešamā vai īpašnieku likumīgā lietošanā esošā teritorijā.

2014. gads

J 29.05.2014. Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-111/2014
Privatizējamā objekta nosacītā cena; privatizācijas projekta iesniedzēja tiesības prasīt apstiprināt iesniegto projektu

1. Likumā „Par privatizējamo valsts un pašvaldību īpašuma objektu novērtēšanas kārtību” minētā objekta nosacītā cena ir privatizācijas komisijas noteiktā objekta sākotnējā realizācijas cena vai sākotnējā izsoles cena. No likuma regulējuma neizriet, ka tā nevarētu sakrist ar tirgus cenu vai komisija to nevarētu noteikt arī atšķirīgu no ekspertu noteiktās cenas. Komisijas kompetencē ir noteikt objekta cenu, par kādu sākotnēji tas piedāvājams privatizācijai. Tādējādi pēc būtības nosacītā cena ir īpašuma tirgus cena, jo brīvajā tirgū preces cenu nosaka tas, par kādu summu viena persona no otras ir gatava iegādāties kādu objektu.

2. Atbilstoši Privatizācijas likuma 39.pantam jebkurš privatizācijas subjekts var sagatavot un iesniegt privatizācijai nodota pašvaldības īpašuma objekta privatizācijas projektu, kurā ietverama arī nosacītā cena. Taču tas nenozīmē, ka minētā projekta iesniedzējam ir tiesības pieprasīt, lai komisija apstiprinātu tieši šo projektu un nosacīto cenu.

2012. gads

J 08.10.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-460/2012
Rīgas brīvostas teritorijā ietilpstoša nekustamā īpašuma privatizācija

1.No Rīgas brīvostas likuma 4.panta pirmās daļas nav secināms, ka tā aizliegtu vienīgi neapbūvētas zemes vai zemes kā nekustamā īpašuma daļas atsavināšanu. Visa brīvostas teritorija līdz ar tās noteikšanu ir pakļauta likumā regulētajam statusam, mērķiem un ierobežojumiem. Tādēļ ir secināms, ka Rīgas brīvostas likuma 4.panta pirmajā daļā paredzētais aizliegums nav piemērojams atkarībā no tā, vai zeme ir apbūvēta. Rīgas brīvostas likuma 4.panta pirmā daļa nav tulkojama tādējādi, ka tā pieļautu ēkas (būves) kā patstāvīga īpašuma tiesību objekta privatizāciju gadījumā, ja zemes un ēkas īpašums kopumā pieder valstij vai pašvaldībai.

2.Īpašuma privatizācijas pieļaujamību nosaka tas, vai īpašums nav saglabājams valstij vai pašvaldībai tās funkciju pildīšanai (neatkarīgi no tā vai tas noteikts ar normatīvo vai administratīvo aktu). Ja iestāde šo nepieciešamību nav publiskojusi vai kļūdaini norādījusi uz to, ka tāda nepastāv, tas neizbeidz vajadzību pēc šā īpašuma.

J 18.05.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-174/2012
Privatizējamā zemesgabala izsoles sākumcenas noteikšanā piemērojamās tiesību normas

Likumdevējs neapbūvēta zemesgabala izsoles sākumcenas noteikšanai nav noteicis minimālo robežu – zemes kadastrālo vērtību, tādēļ uzskatāms, ka Valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas un privatizācijas sertifikātu izmantošanas pabeigšanas likuma 12.pantā pirmā daļa izsmeļoši regulē neapbūvēta zemesgabala izsoles sākumcenas noteikšanu un ne likuma „Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizāciju”, ne likuma „Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” normas izsoles sākumcenas noteikšanai nav piemērojamas.

J 31.01.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-140/2012
Lēmuma par publiskas personas mantas atsavināšanu piederība publisko tiesību jomai

1.Publiskas personas mantas atsavināšanas likuma regulējums vispārīgi noteic publiskas personas rīcību ar tās mantu, kas balstās vienīgi īpašnieka (publiskas personas) kompetencē un pār to nav veicama tiesas kontrole administratīvā procesa kārtībā. Vispārīgā gadījumā publiskās personas rīcības izvēle īpašuma atsavināšanā balstās vienīgi pašas publiskās personas kā īpašnieces kompetencē. Privātpersonas iniciatīvai šādā gadījumā nav publisko subjektīvo tiesību elementa. Abas personas, ievērojot imperatīvi noteiktus ierobežojumus un kārtību, citādi darbojas tāpat kā jebkurā privāttiesiska darījuma noslēgšanas ierosināšanas gadījumā, tātad – privāto tiesību jomā.

2.Valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas un privatizācijas sertifikātu izmantošanas pabeigšanas likuma normās paredzētais pabeigšanas datums ir termiņš, līdz kuram persona var iesniegt privatizācijas ierosinājumu, kā arī atsavināšanas ierosinājumu, lai apbūvēta zemesgabala atsavināšanā kā maksāšanas līdzekli varētu izmantot īpašuma kompensācijas sertifikātus. Tādējādi pabeigšanas datums ir noteikts valsts un pašvaldību īpašuma objektu un zemes privatizācijai un apbūvētu zemesgabalu atsavināšanai par privatizācijas sertifikātiem. Tādēļ Publiskas personas mantas atsavināšanas likuma 4.panta ceturtās daļas 1.punktā paredzēto gadījumu attiecināšana uz publisko tiesību jomu (ekonomiskās reformas ietvaros veiktu atsavināšanu) vispārīgi nav atkarīga no atsavināšanas ierosinājuma iesniegšanas līdz 2006.gada 31.augustam.

3.Likumdevēja mērķis ir izvairīties no patstāvīgu zemesgabalu saglabāšanas, kuru lietošana objektīvu iemeslu dēļ ir apgrūtināta vai pat neiespējama. Starpgabalu nodošanu piegulošo zemesgabalu īpašnieku īpašumā vienlīdz regulē gan privatizāciju, gan atsavināšanu regulējošās tiesību normas. Regulējuma mērķis kalpo plašākām interesēm, proti, zemes ierīcībai, kas vispārīgi bijis būtisks īpašuma reformas jautājums un joprojām nodrošina zemes resursa lietderīgu un ilgtspējīgu izmantošanu. Tādējādi publiskā persona šajā gadījumā nerīkojas vien kā jebkurš īpašnieks civiltiesiskās attiecībās, bet Publiskas personas mantas atsavināšanas likuma 4.panta ceturtās daļas 1.punkta regulējamam par starpgabalu atsavināšanu ir publiski tiesisks mērķis.

J 24.02.2012. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-61/2012
Labas pārvaldības principa ievērošana, pieņemot lēmumu par zemesgabala daļas privatizāciju; pamats atteikumam nodot privatizācijai apbūvētu zemesgabalu

1.Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10.panta piektā daļa paredz, ka valsts pārvalde savā darbībā ievēro labas pārvaldības principu. Tas iever atklātību pret privātpersonu un sabiedrību, datu aizsardzību, taisnīgu procedūru īstenošanu saprātīgā laikā un citus noteikumus, kuru mērķis ir panākt, lai valsts pārvalde ievērotu privātpersonu tiesības un tiesiskās intereses. Tādējādi, gadījumā, ja iesniegts privatizācijas ierosinājums par daļu zemesgabala, būtu saprātīgi sagaidīt no pašvaldības ne tikai formālu pieeju privatizācijas ierosinājumam daļā par tajā norādīto zemes platību, bet arī apsvērumus par to, cik lielu zemesgabala daļu būtu pieļaujams atdalīt un privatizēt, ņemot vērā tiesību normu regulējumu attiecībā uz zemesgabalu sadalīšanu.

2.Pašvaldības plānu trūkums attiecībā uz detālplānojuma izstrādi un finansiāli apsvērumi nav pielīdzināmi pašvaldības autonomu funkciju veikšanai vai kādam citam likumā paredzētajam pamatam atteikumam nodot privatizācijai apbūvētu zemesgabalu.

2011. gads

J 28.06.2011. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-177/2011
Tiesiskās noteiktības ievērošana, piešķirot zemi pastāvīgā lietošanā

1.Tiesiskā noteiktība liedz pārskatīt zemes statusu, ja pašvaldības īpašuma tiesības uz zemesgabalu ir nostiprinātas zemesgrāmatā. Pašvaldība līdz ar īpašuma tiesību nostiprināšanu zemesgrāmatā ir atzīstama par zemes īpašnieci, un šādas tiesības apšaubīt var tikai persona, kurai pašai ir subjektīvās tiesības uz zemesgabalu, kas ļautu tai vērsties pret pašvaldību civilprocesuālā kārtībā ar īpašuma prasību.

2.Personai nav subjektīvo tiesību prasīt pastāvīgā lietošanā arī tos zemesgabalus, kuri nav reģistrēti zemesgrāmatā. Ja attiecībā uz zemesgabalu ir pieņemts citastarp pašvaldības iekšējs lēmums, vairs nevar uzskatīt, ka zeme joprojām ir brīva un valstij piekrītoša. Pat ja pieņem, ka pašvaldība pieņēmusi nepamatotu lēmumu, tiesiskā noteiktība liedz šo lēmumu pārskatīt. Jautājumā par komplicēto un ilglaicīgo valsts zemes reformu un sabiedrības leģitīmo interesi tās pabeigšanā priekšroka dodama tiesiskajai stabilitātei un esošās situācijas nepārskatīšanai iepretim fiziskās personas vispārīgām tiesībām iegūt zemesgabalus pastāvīgā lietošanā (personai nav citu subjektīvu tiesību prasīt zemesgabalus). Šāda nosliekšanās par labu tiesiskajai stabilitātei pamatojama arī ar to, ka citām personām attiecīga informācija par zemesgabaliem nav bijusi publiski pieejama.

2010. gads

J 30.12.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-1011/2010
Publisko un privāto tiesību nošķiršana privatizācijas procesā

1.Ja ir uzsākts privatizācijas process, privatizējamais objekts ir pakļauts publiski tiesiskajam regulējumam. Cita starpā tas nozīmē, ka virkne darbību, kas citkārt tiktu uzskatītas par privāttiesiskām, tādas vairs nav.

2.Gadījumā, kad tiek atsavināts zemesgabals un ieguldīts privatizējamajā objektā, uzskatāms, ka šāda pašvaldības rīcība ir aplūkojama privatizācijas procesa ietvaros un līdz ar to attiecināma nevis uz privāto, bet gan publisko tiesību jomu.

J 30.12.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-641/2010
Termiņi lēmuma par zemesgabala atsavināšanu pieņemšanai; personas tiesības vērsties tiesā ar prasījumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ja iestāde kavējas ar galīgā lēmuma pieņemšanu

1.Lai arī Valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas un privatizācijas sertifikātu izmantošanas pabeigšanas likums un likums „Par valsts un pašvaldību zemes īpašuma tiesībām un to nostiprināšanu zemesgrāmatās” nenoteic konkrētu termiņu, kādā valstij piekrītošais zemesgabals ierakstāms zemesgrāmatā, iestādei, saņemot no privātpersonas atsavināšanas ierosinājumu un visus nepieciešamos dokumentus, ir jāveic likumā noteiktās darbības zemesgabala īpašuma tiesību sakārtošanai, lai bez nepamatotas kavēšanās varētu izlemt jautājumu par zemesgabala atsavināšanu vai šāda ierosinājuma noraidīšanu.

2.Ja iestāde kavējas ar galīgā lēmuma pieņemšanu, savlaicīgi neveic likumā noteiktās darbības, privātpersona ir tiesīga vērsties tiesā ar prasījumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu. Tiesai šādā gadījumā ir jāpārbauda, vai pastāv pamatoti šķēršļi ierosinājuma savlaicīgai izlemšanai, vai iespējams jau lemt par labvēlīga administratīvā akta izdošanu.

J 02.12.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-562/2010
Privatizētājam nododamo privatizējamā uzņēmuma saistību apjoms; par darbā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu atbildīgā darba devēja noteikšana uzņēmuma privatizācijas gadījumā

1. Privatizējamā objekta cena ir nosakāma, ņemot vērā arī privatizētājam nododamo saistību kopumu, kas ir zināms, proti, uz privatizācijas brīdi fiksēts. Tādējādi privatizētājs ir visu privatizējamā objekta tiesību, pienākumu un to saistību par darbā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu kopuma, kas pastāvēja un bija zināms, nosakot nosacīto cenu, pārņēmējs.

2. Ja privatizācijas noteikumos nav norādes, ka nododamo saistību kopums ietver arī nākotnē iespējamos prasījumus saistībā ar kaitējumu veselībai, ko izraisījusi arodslimība, un privatizētājs nav atzinis un uzņēmies šādu saistību izpildi, uzskatāms, ka privatizētājs nav šādu saistību pārņēmējs.

3. Ja privatizētājs nav saistību par darbā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu pārņēmējs, uzskatāms, ka atbildīgais darba devējs nav nosakāms un atbilstoši likuma „Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām” pārejas noteikumu 4.punktam un Ministru kabineta 2001.gada 23.augusta noteikumu Nr.378 „Darbā nodarītā kaitējuma atlīdzības aprēķināšanas, finansēšanas un izmaksas kārtība” 8.punktam kaitējuma atlīdzības izmaksa ir jānodrošina Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai.

J 20.05.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-410/2010
Termiņš dokumentu iesniegšanai īpašuma tiesību atjaunošanai uz zemes reformas pabeigšanai paredzēto zemi; prekluzīvs termiņš; mantošanas tiesības apliecinošie dokumenti

1. Termiņi, kuros personai Centrālajā zemes komisijā jāiesniedz pieprasījums īpašuma tiesību atjaunošanai uz zemes reformas pabeigšanai paredzēto zemi un zemes īpašuma un mantošanas tiesības apliecinošie dokumenti, ir prekluzīvi termiņi, kas nav atjaunojami. Ja persona nokavē kādu no šiem termiņiem, tai vairs nav subjektīvo tiesību prasīt zemes īpašuma tiesību atjaunošanu.

2. Gadījumā, ja persona likumā noteiktajā termiņā bija iesniegusi mantošanas tiesības apliecinošos dokumentus, bet tie nav bijuši pietiekami, un ja persona aktīvi aizstāvēja savas tiesības un saprātīgā termiņā iesniedza trūkstošos dokumentus, uzskatāms, ka persona ir ievērojusi likumā noteikto prekluzīvo termiņu mantošanas tiesības apliecinošo dokumentu iesniegšanai.

3. Centrālās zemes komisijas lēmums, ar kuru atteikts atjaunot īpašuma tiesības uz zemes reformas pabeigšanai paredzēto zemi par bijušo zemi, nav procesuāls lēmums, bet ir administratīvais akts, jo tas ir galīgs iestādes lēmums attiecībā uz personas iesniegto pieprasījumu par īpašuma tiesību atjaunošanu.

J 29.04.2010. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-111/2010
Apbūvēta un nepabūvēta zemesgabala jēdziens privatizācijas tiesiskā regulējuma izpratnē

1.Likums „Par valsts un pašvaldības īpašuma objektu privatizāciju” un Valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas un privatizācijas sertifikātu izmantošanas pabeigšanas likums neparedz apbūvēta zemesgabala privatizācijas tiesības personām, kurām nav īpašuma tiesību uz ēkām (būvēm), kas atrodas uz zemesgabala, kā arī privatizācijai nav pakļauti zemesgabali, uz kuriem atrodas tādas ēkas (būves), kuras to īpašību dēļ nav ierakstāmas zemesgrāmatā. Tomēr neprivatizēt zemi būtu nesaprātīgi un pretēji vispārējiem privatizācijas mērķiem, ja nav konstatējama persona, kuras intereses zemesgabala privatizācija varētu aizskart.

2.Lai nošķirtu, vai uz zemesgabalu attiecināms apbūvēta vai neapbūvēta zemesgabala tiesiskais regulējums, nozīme ir tam, vai uz konkrētā zemesgabala esošā ēka ir iegūta tiesiski, vai vismaz tā likumā noteiktā kārtībā ir legalizējama un tā nav nojaucama kā patvaļīga būve, kā arī tam, vai uz zemesgabala esošā ēka (būve) nav īslaicīgas lietošanas vai pagaidu būve, kas ir lietojama tikai īslaicīgi un pēc noteikta laika ir nojaucama. Tādējādi, ja uz zemesgabala faktiski atrodas ēkas (būves), zemesgabals ir uzskatāms par apbūvētu, un neapbūvētam zemesgabalam paredzēto tiesisko regulējumu var piemērot tikai tad, ja pietiekami skaidri var konstatēt, ka nav šķēršļu ēku nojaukšanai un ka netiks aizskartas ēku (būvju) valdītāju (lietotāju) tiesības.

2009. gads

J 10.12.2009. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-598/2009
Valsts īpašuma – kopīpašumā esoša atsevišķa apbūvēta zemesgabala – privatizācija

1. Valstij piederoša pilsētā esoša zemesgabala privatizāciju kā speciālās tiesību normas regulē likuma „Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” 6.nodaļa (valsts un pašvaldību zemes privatizācija un atsavināšana) un likuma „Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizāciju” VII daļa (zemesgabala privatizācija).

2. Privatizācijas tiesiskais regulējums neparedz atsevišķa apbūvēta zemesgabala kopīpašniekam, kas nav uz šā zemesgabala esošo objektu īpašnieks, ne pirmpirkuma tiesības, ne tiesības privatizēt vai atsavināt valstij piederošo zemesgabala daļu, uz kura atrodas citai personai piederošas ēkas (būves).

3. Civillikuma noteikumi par nekustamā īpašuma kopīpašnieku pirmpirkuma tiesībām piemērojami tikai tad, ja speciālajās (privatizācijas) tiesību normās nav noteikta īpaša kārtība un pirmpirkuma tiesību regulējums, piemēram, neapbūvēta zemesgabala privatizācijai.

J 30.01.2009. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-254/2009
Par valsts pārvaldes iekšēju lēmumu privatizācijas procesā

1. Ministru kabineta lēmumam, ar kuru groza sākotnēji apstiprinātos privatizācijas nosacījumus un tādējādi izvēlas citus privatizācijas nosacījumus (to mainot) un kas ir adresēts Ministru kabineta locekļiem un dod uzdevumu Valsts kancelejai, iztrūkst viena no administratīvā akta pazīmēm – lēmums nerada tiesiskas sekas privatizācijas subjektiem. Proti, tā kā nav apstiprināti privatizējamā objekta privatizācijas noteikumi (likuma „Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizāciju” 12.panta sestā daļa), privatizācijas nosacījumu maiņa nerada tiesiskas sekas personām, kas iesniegušas privatizācijas ierosinājumus. Privatizācijas nosacījumu maiņa radītu tiesiskas sekas pēc tam, kad privatizācijas subjekts jau iesniedzis apliecinājumu, ka tas vēlas privatizēt objektu saskaņā ar apstiprinātajiem valsts īpašuma objekta privatizācijas noteikumiem.

2. Ministru kabineta lēmums nav arī starplēmums, kurš būtiski skartu personas tiesības vai tiesiskās intereses vai būtiski apgrūtinātu to īstenošanu. Likumi neparedz privatizācijas ierosinātāja vai iesniedzēja paļāvību, ka valsts izvēlēsies nodot ierosināto valsts īpašuma objektu privatizācijai, dos priekšroku tieši ierosinātai privatizācijas metodei un pieņems ierosinātos nosacījumus. Likums neaizsargā iesniedzēja paļāvību, ka pirms privatizācijas noteikumu apstiprināšanas, privatizācijas nosacījumi netiks pārskatīti.

J 11.06.2009. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-210/2009
Nekustamā īpašuma privatizācijas ierosinājuma atteikuma pamatojums

Privatizācijas ierosinājuma atteikuma pamatojumam nepietiek tikai ar norādi uz kādu no pašvaldības funkcijām. Nekustamā īpašuma objekta nepieciešamība noteiktas pašvaldības funkcijas pildīšanai ir jāpamato ar konkrētiem apstākļiem un norādēm, kādā veidā objekts tiks izmantots. Šādai nepieciešamībai ir jābūt tagad vai vismaz paredzamā nākotnē esošai, nevis pamatotai ar varbūtību un iespējamiem plāniem kaut kad nākotnē.

J 23.10.2009. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-124/2009
Valstij piekrītošas brīvās zemes statusa noteikšana; administratīvā akta pārsūdzēšanas termiņš, ja personai par to nav paziņots

1. Ja ar normatīvo aktu konkrētā zeme un ēkas piekrīt valstij, pašvaldībai nav piešķirtas tiesības ar saviem lēmumiem izlemt šādu ēku un zemes piekritību, proti, atzīt, ka zeme un ēkas piekrīt pašvaldībai.

2.Viens no zemes reformas pamatprincipiem lauku apvidos ir: kam pieder ēkas, tam tiek piešķirta zeme lietošanā, pat ja ēku īpašnieki līdz noteiktam termiņam nav pieprasījuši zemi ēku uzturēšanai. Tikai ēku un būvju īpašniekiem var tikt piešķirta zeme pastāvīgā lietošanā platībā, kas nepieciešama šo ēku un būvju uzturēšanai.

3. Administratīvā procesa likumā nav atrunāts termiņš, kādā administratīvo aktu var pārsūdzēt persona, kurai par administratīvo aktu nav paziņots. Šis neapzinātais likuma robs aizpildāms, pēc analoģijas piemērojot Administratīvā procesa likuma regulējumu par termiņu, kādā administratīvo aktu var apstrīdēt persona, kuras tiesības vai tiesiskās intereses administratīvais akts ierobežo, bet kura nav bijusi pieaicināta kā trešā persona. Šāda persona administratīvo aktu var apstrīdēt mēneša laikā, kad par to ir uzzinājusi, bet ne vēlāk kā viena gada laikā no administratīvā akta spēkā stāšanās dienas. Šāds termiņš attiecināms arī uz administratīvā akta pārsūdzēšanu.

2008. gads

J 01.12.2008. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-792/2008
Par pašvaldības iekšēju lēmumu privatizācijas procesā

1. Pašvaldības lēmums, ar kuru atzīts, ka valsts zemesgabals ir nepieciešams pašvaldības autonomo funkciju izpildes nodrošināšanai, personas tiesības vai tiesiskās intereses tieši neaizskar, tas ir, neierobežo personas tiesības privatizēt zemesgabalu. Šāds lēmums ir iekšējs lēmums.

2. Pēc šāda pašvaldības iekšēja lēmuma pieņemšanas jautājums par valsts zemesgabala privatizāciju vēl nav līdz galam izlemts. Jautājumu tālāk lemj Ministru kabinets. Ministru kabineta lēmums par zemesgabala nodošanu pašvaldības īpašumā bez atlīdzības tieši skars personu. Šo lēmumu kā administratīvo aktu persona var pārsūdzēt tiesā, jo ar šādu valsts zemesgabala atsavināšanas lēmumu tiks izbeigta zemesgabala privatizācija.

J 25.08.2008. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-574/2008
Nekustamā īpašuma atsavināšana, kas nenotiek ekonomiskās reformas ietvaros, t.i., publisko tiesību jomā

1.Atsavināšanas darījums starp valsti un privātpersonu gadījumā, ja tiek atsavināta valstij piederošā manta, ir atzīstams par civiltiesisku darījumu, ja tam nepiemīt virskundzības raksturs. Lēmums par īpašuma novērtējumu nav pārsūdzams tiesā administratīvā procesa kārtībā. Tādējādi arī strīds par iespējamā pirkuma līguma cenu (līgums tiek slēgts, ja tiek izmantotas pirmpirkuma tiesības) nevar tikt risināts administratīvā procesa kārtībā.

2. Lai valsts vai pašvaldību nekustamā īpašuma atsavināšanas ierosinājumu izskatītu ekonomiskās reformas ietvaros, tam tāpat kā privatizācijas ierosinājumam jābūt iesniegtam līdz 2006.gada 31.augustam. Tādējādi, ja personas iesniegums par zemes gabala atsavināšanu, pamatojoties uz Valsts un pašvaldību mantas atsavināšanas likumu, iesniegts pašvaldībā pēc šī datuma mantas atsavināšanas process nav pakļauts administratīvo tiesu kontrolei, jo tas nenotiek publisko tiesību jomā.

J 04.07.2008. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-518/2008
Pieteikuma papildinājumu un pieteikuma grozījumu nošķiršana; pašvaldības rīcības, lemjot par privatizācijas ierosinājumu, tiesiskā daba

1.Administratīvā procesa likumā ietverto tiesību normu, kurās noteikti pieteikuma pieņemšanas un atteikšanas nosacījumi, piemērošanas priekšnoteikums ir jauna pieteikuma iesniegšana administratīvajā tiesā. Vienlaikus likums pieteicējam piešķir tiesības iesniegt pieteikuma grozījumus un papildinājumus. Tādēļ tiesai savstarpēji jānorobežo pieteikuma papildinājumi, pieteikuma grozījumi un jauns pieteikums.

2. Pieteikuma grozījumi ir pieteicēja rakstisks iesniegums, ar kuru pieteicējs uzrāda jaunus pieteikuma pamatā esošus lietas faktiskos apstākļus (groza pieteikuma pamatu) vai ar kuru pieteicējs izvirza jaunu prasījumu (groza pieteikuma priekšmetu vai prasījuma apmēru) pēc tam, kad pieteikums jau ir pieņemts tiesā. Lemjot par pieteikuma grozījumu pieņemšanu, tiesai jāpārbauda, vai pieteicējs ievērojis likumā noteiktos procesuālos termiņus.

3.No pieteikuma grozījumiem ir norobežojami pieteikuma papildinājumi, ar kuriem pieteicējs papildina jau iesniegto pieteikumu, bet negroza ne pieteikuma pamatu, ne priekšmetu. Turklāt pieteikuma papildinājumu iesniegšanu neierobežo procesuālie termiņi. Piemēram, uzskatāms, ka pieteikuma papildinājumi, bet ne grozījumi, ir:

1) pieteicēja papildu argumenti par lietas faktiskajiem un juridiskajiem apstākļiem, kas neskar pieteikuma pamatu vai priekšmetu;

2) pieteikuma papildinājumi vai ierobežojumi, kas, kaut arī maina prasījuma apmēru, tomēr nav uzskatāmi par grozījumiem, piemēram, par procentu pievienošanu pieteikuma priekšmetam;

3) cita priekšmeta vai interešu piešķīruma prasījums sakarā ar vēlāk notikušajām faktiskajām izmaiņām tiesisko attiecību stāvoklī;

4) tiesību pārņēmēja iestāšanās pieteicēja vai atbildētāja pusē.

4. Ja iestāde pēc tiesvedības ierosināšanas atcēlusi pārsūdzēto administratīvo aktu, vienlaikus par to pašu jautājumu izdodot jaunu, par pieteikuma grozījumiem nav uzskatāms arī pieteikums (jeb pieteikuma papildinājumi), ar kuru pieteicējs nu vēršas pret administratīvo aktu, ar kuru iestāde aizstājusi sākotnēji pārsūdzēto administratīvo aktu. Šādi pieteikuma papildinājumi nav arī uzskatāmi par jaunu pieteikumu. Proti, tas, ka iestāde sākotnēji ir pieņēmusi vienu lēmumu, bet pēc tam to atcēlusi ar citu, kurš tik un tā nesasniedz pieteicēja sagaidāmo galīgo risinājumu, nenozīmē, ka pieteicēja strīds ar iestādi par sākotnējo lēmumu ir izbeidzies un pieteicējam būtu atsevišķi jāpārsūdz pēdējais lēmums. Šādos gadījumos administratīvā lieta jau atrodas tiesā un iestādes vienpusēji lēmumi pieteikuma skatīšanu neietekmē. Nebūtu saprātīgi prasīt ikreiz privātpersonai reaģēt uz iestādes lēmumiem, ar kuriem iestāde pati atceļ savus pārsūdzētos lēmumus, bet kuri tā arī pēc būtības neatrisina tiesisko strīdu, kura dēļ pieteicējs vērsies tiesā.

5.Publiskas personas izšķiršanās par privatizācijas ierosinājumu par tai piederoša zemesgabala nodošanu privatizācijai notiek šīs publiskās personas īpašuma privatizācijas procesa ietvaros, un tādēļ tiek īstenota publisko tiesību jomā.

6. Privātersonas privatizācijas ierosinājums Valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas un privatizācijas sertifikātu izmantošanas pabeigšanas likuma izpratnē ir iesniegums, kurš vērsts uz publiskas personas lēmuma pieņemšanu par tai piederoša nekustamā īpašuma nodošanu privatizācijai. Līdz ar to šāds iesniegums ir iesniegums, uz kura pamata iestāde ierosina administratīvo procesu Administratīvā procesa likuma 55.panta 1.punkta izpratnē.

J 28.04.2008. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-353/2008
Valsts mantas atsavināšana publisko tiesību jomā

1.Valsts un pašvaldību īpašuma privatizācija, kas tiek veikta ekonomiskās reformas ietvaros ir publisko tiesību jautājums. No privatizācijas procesa ir nošķirama atsevišķas valsts vai pašvaldību mantas atsavināšana, kas tiek īstenota kā privāttiesisks darījums un to pamatā regulē Valsts un pašvaldību mantas atsavināšanas likums.

2. Tomēr atbilstoši privatizācijas un atsavināšanas procesu regulējošām tiesību normām atsevišķos gadījumos arī valsts mantas atsavināšana var notikt ekonomiskās reformas ietvaros. Atbilstoši Valsts un pašvaldību mantas atsavināšanas likumam valsts nekustamā īpašuma atsavināšanu atsevišķos gadījumos var ierosināt arī privātpersonas, tostarp, zemes īpašnieks vai zemesgrāmatā ierakstītas ēkas (būves) īpašnieks, ja viņš vēlas attiecīgi nopirkt zemesgrāmatā ierakstītu ēku, kas atrodas uz viņa zemes, vai zemesgabalu, uz kura atrodas viņam piederošā ēka (būve). Taču, ja minētās personas iesniegumu par mantas atsavināšanu ir iesniegušas līdz 2006.gada 31.augustam, tad uzskatāms, ka tas ir iesniegts ekonomiskās reformas ietvaros.

J 25.03.2008. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-119/2008
Privatizācijas aģentūras skaidrojoša rakstura vēstule, kas potenciālam privatizācijas pretendentam sniegta pirms ir izstrādāti privatizācijas noteikumi, pati par sevi nerada tiesiskas sekas un līdz ar to nav administratīvais akts

1. Saņemot pieteikumu tiesā, primāri jānoskaidro, vai pieteikums iesniegts par kādu no Administratīvā procesa likumā paredzētajiem pieteikuma priekšmetiem, proti, vai lēmums vai rīcība, par kuru iesniegts pieteikums, vispār ir pakļauts administratīvo tiesu kontrolei. Tikai tad, ja tiesa atzinusi, ka pieteikums par šādu lēmumu vai rīcību vispārēji iekļaujas administratīvās tiesas kompetencē, tiesai jānoskaidro, vai konkrētajai personai, kura pieteikumu iesniegusi, ir tiesības vērsties tiesā.

2. Viena no administratīvā akta obligātajām pazīmēm ir tiesisko seku radīšana. Tiesiskas sekas tiek radītas tad, ja ar attiecīgo lēmumu tiek saistoši ietekmētas tiesiskās attiecības, proti, ja ar šo lēmumu tiek saistoši ietekmēts adresāta subjektīvo publisko tiesību un pienākumu loks. Privātpersonas tiesību loks attiecīgi var tikt papildināts vai arī samazināts. Tiesību loks tiek samazināts, ja personai tiek atņemtas kādas līdz šim bijušas tiesības. Lai lēmumu varētu atzīt par administratīvo aktu, tam pašam par sevi jārada personai tiesiskas sekas. Tas nozīmē, ka lēmumam ir jāsatur galīgs noregulējums (izņemot gadījumu, kad starplēmums pats par sevi rada būtisku privātpersonas aizskārumu), proti, tam jābūt tādam, kas attiecīgajā administratīvajā procesā galīgi noregulē to jautājumu, kura dēļ process bija uzsākts.

3. Saskaņā ar Privatizācijas likumā noteikto valsts īpašuma objektu privatizācijas kārtību lēmumu par valsts īpašuma privatizācijas tiesību piešķiršanu konkrētiem pretendentiem iestāde var pieņemt tikai pēc tam, kad ir apstiprināti privatizācijas noteikumi. Tādējādi arī saistošu lēmumu liegt kādam pretendentam piedalīties privatizācijas procesā iestāde var pieņemt tikai pēc privatizācijas noteikumu apstiprināšanas. Līdz ar to pirms tam Privatizācijas aģentūras potenciālajiem privatizācijas pretendētiem sniegti skaidrojumi nerada tiesiskas sekas.

2007. gads

J 31.08.2007. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-369/2007
Par zemes piešķiršanas pastāvīgā lietošanā regulējumu; par labvēlīga administratīvā akta neizdošanas pārsūdzēšanu un par iestādes faktiskās rīcības jēdzienu

1. Ja ar pašvaldības lēmumu zeme personai piešķirta palīgsaimniecības vajadzībām, tas vien, ka attiecīgajai privātpersonai ir vēlme, lai konkrētais zemesgabals tai būtu piešķirts pastāvīgā lietošanā privatizācijas procesa izpratnē, nav pietiekami, lai atzītu, ka ar pašvaldības lēmumu nodibinātas citādas tiesiskās sekas, kā tas lēmumā norādīts.

2. Pēc 1997.gada 9.septembra pašvaldībai ir tiesības lemt par tādiem privātpersonas iesniegumiem par zemes piešķiršanu pastāvīgā lietošanā, kurus iesniegušajām personām zemes lietošanas tiesības pāriet no citām fiziskajām personām vai kuros lūgts piešķirt brīvās, valstij piekrītošās zemes.

3. Ja pašvaldība lēmusi par zemes piešķiršanu personai palīgsaimniecības vajadzībām, saskaņā ar likuma „Par zemes lietošanu un ierīcību” normām uzskatāms, ka attiecīgais zemes gabals personai piešķirts nomas lietošanā. Secīgi pašvaldības lēmumi saistībā ar nomas attiecībām uzskatāmi par pieņemtiem privāto tiesību jomas ietvaros. Proti, nomas attiecības starp pašvaldību un privātpersonu par palīgsaimniecības vajadzībām piešķirto zemi netiek īstenotas zemes reformas procesa ietvaros un nav uzskatāmas par publiski tiesiskām. Nomas līguma slēgšana ir parastajai privāttiesiskajai apritei raksturīgs darījums, tā ietvaros netiek īstenota zemes reforma, tas nav vērsts uz lietošanas un īpašuma tiesisko attiecību pārkārtošanu privatizācijas gaitā.

4. Iestādes bezdarbība, neizskatot iesniegumu par administratīvā akta izdošanu, nav uzskatāma par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ja vien likumā tas noteikti nav paredzēts. Šāda iestādes bezdarbība ir uzskatāma par atteikumu izdot labvēlīgu administratīvo aktu un kā tāda ir pārsūdzama tiesā, prasot labvēlīga administratīvā akta izdošanu. Šādos gadījumos piemērojama Administratīvā procesa likuma 188.panta piektā daļa, kas paredz, ka gadījumā, ja iestāde nav pieteicējam paziņojusi savu lēmumu sakarā ar viņa iesniegumu, pieteikumu tiesā var iesniegt viena gada laikā no dienas, kad persona ar iesniegumu vērsusies iestādē. Ja persona minētajā kārtībā nav vērsusies tiesā ar prasījumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, tas gan parasti nav šķērslis personai pēc kāda laika atkārtoti vērsties iestādē un lūgt iestādi no jauna lemt par attiecīgā administratīvā akta izdošanu. Šādā situācijā iestāde lēmumu pieņem, balstoties uz tobrīd spēkā esošajām tiesību normām, nevis tiesību normām, kas spēkā bija pirmā iesnieguma iesniegšanas laikā.

5. Faktiskās rīcības pazīme ir tās patstāvīgais un galīgais raksturs, kā arī radītās sekas – proti, faktiskā rīcība ir vērsta nevis uz tiesiska rakstura, bet uz faktiska rakstura seku radīšanu. Ja ir uzsākts administratīvais process, kura galarezultātā jābūt sagaidāmam administratīvajam aktam (tātad tiesību aktam), atsevišķas iestādes darbības vai bezdarbības šā procesa ietvaros neveido patstāvīgu faktisko rīcību. Tādējādi iestādes bezdarbība, neizskatot privātpersonas iesniegumu par administratīvā akta izdošanu, nav atzīstama par iestādes faktisko rīcību. Šādos gadījumos privātpersonai tiesā jāvēršas ar prasījumu par administratīvā akta izdošanu, nevis par iestādes faktisko rīcību.

J 21.06.2007. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-295/2007
Tas, ka ar iestādes darbībām privātpersonai radītās nelabvēlīgās sekas ir atgriezeniskas un ar tiesas nolēmumu tiek novērstas, neizslēdz personas tiesības uz nodarītā morālā kaitējuma atlīdzinājumu; administratīvā akta izdošans procesā veiktās darbības nav vērtējamas kā iestādes faktiskā rīcība; prasījuma par labvēlīga administratīvā akta izdošanu izlemšana

Likuma „Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” pārejas noteikumu30.2punktā noteiktais termiņš – 2007.gada 31.decembris – nav uztverams kā pašvaldībai piešķirtas tiesības brīvi izvēlēties lēmuma pieņemšanas brīdi visa šā noteiktā termiņa ietvaros, bet gan kā pašvaldības pienākums lēmumus par dzīvojamo māju privatizācijas uzsākšanu pieņemt ne vēlāk kā līdz 2007.gada 31.decembrim. Tādējādi, tiesa, izskatot pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta par mājas nodošanu privatizācijai – izdošanu, var uzdot iestādei izdot attiecīgu administratīvo aktu termiņā, kāds tiesas ieskatā uzskatāms par saprātīgu.

J 23.05.2007. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-251/2007
Privatizācijas procesa būtība; pašvaldības lēmuma, ar kuru atsavināts nekustamais īpašums, par kuru pašvaldībā saņemts privatizācijas ierosinājums, tiesiskā daba un kontrole

1.Ekonomiskās reformas ietvaros paredzētā valsts un pašvaldību īpašumu privatizācija, kas nodrošina ekonomikas pāreju uz tirgus attiecību principiem, ir valsts politikas jautājums, tātad publisko tiesību, nevis privāto tiesību jautājums. Līdz ar to privatizācijas procesam ir publiski tiesisks mērķis – proti, valstij un pašvaldībai ir pienākums valstī notiekošās ekonomiskās reformas nodrošināšanai noteiktā laikā veikt īpašuma objektu privatizāciju.

2.Nekustamā īpašuma atsavināšanai, kas nenotiek ekonomiskās reformas ietvaros ar noteiktu publiski tiesisku mērķi, nav publiski tiesiska rakstura. Līdz ar to atsavināšanai vispārīgā kārtībā ir privāttiesisks raksturs.

3. Ar privatizācijas ierosinājuma iesniegšanu iestādē tiek uzsākts administratīvais process, kam būtu jārezolutējas ar lēmumu par īpašuma nodošanu privatizācijai vai atteikumu. Tādējādi pēc privatizācijas ierosinājuma saņemšanas attiecīgais īpašums tiek pakļauts publiski tiesiskajam regulējumam, proti, privatizācijas procesu regulējošajām tiesību normām.

4. Ja pašvaldība pieņem lēmumu par tāda īpašuma atsavināšanu, par kuru ir saņemts un vēl nav izlemts citas personas privatizācijas ierosinājums, ar šādu atsavināšanas lēmumu pašvaldība pēc būtības izbeidz attiecīgā nekustamā īpašuma privatizāciju, proti, „izņem” šo īpašumu no publiski tiesiskā regulējuma. Līdz ar to šāds pašvaldības lēmums skar attiecīgā īpašuma privatizācijas ierosinātāja tiesības uz privatizācijas ierosinājuma izskatīšanu privatizācijas procesu regulējošo normatīvo aktu noteiktajā kārtībā. Šī iemesla dēļ šāds pašvaldības lēmums ir pakļauts administratīvo tiesu kontrolei.

5. Pašvaldībai ir pienākums nenodot pašvaldības īpašuma objektu atsavināšanai, ja par attiecīgā īpašuma privatizāciju ierosinājumu ir iesniedzis nekustamā īpašuma nomnieks un viņam ir pirmpirkuma tiesības. Šīs nosacījuma mērķis ir nodrošināt, lai tiktu īstenotas privatizācijas ierosinājuma iesniedzēja pirmpirkuma tiesības. Proti, likumdevējs ir apzinājies, ka nekustamā īpašuma atsavināšana faktiski izbeidz privatizācijas procesu, jo, pieņemot lēmumu par nekustamā īpašuma atsavināšanu par labu citai personai, faktiski tiek izlemts jautājums par privatizācijas ierosinājumu – tas tiek noraidīts.

2006. gads

J 14.09.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-399/2006
Izloze, ar kuru nosaka, kuram no pretendentiem piešķiramas zemes lietošanas tiesības, nav faktiskā rīcība; faktiskās rīcības jēdziens

1. Tiesības pieprasīt brīvo valstij piekrītošo zemi, kas saskaņā ar likumu „Par zemes reformas pabeigšanu lauku apvidos” radās no 1999.gada 1.maija (ar grozījumiem minētajā likumā), nav saistāmas ar attiecīgām tiesībām, kas saskaņā ar šo likumu pastāvēja līdz 1997.gada 9.septembrim.

2. Likuma „Par zemes reformas pabeigšanu lauku apvidos” 2.panta trešā daļa paredz, ja uz vienu zemes gabalu pretendē vairāki vienas prioritātes zemes pieprasītāji, tad jārīko izloze. Izlozes mērķis ir noteikt, kuram no vairākiem pretendentiem piešķiramas zemes gabala saņemšanas tiesības. Šāda izloze uzskatāma par procesuālu darbību administratīvā akta (lēmuma par zemes gabala piešķiršanu pastāvīgā lietošanā) izdošanas procesā un līdz ar to nav atzīstama par iestādes faktisko rīcību Administratīvā procesa likuma izpratnē.

J 15.06.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta lēmums lietā Nr. SKA-353/2006
Faktiskās rīcības pazīmes, iekšēja lēmuma nošķiršana no politiskā lēmuma un vienlīdzības principa piemērošana, kā arī Ministru kabineta rīkojuma nodot pārdošanai valstij piederošu zemes gabalu tiesiskā daba

1. Iestādes faktiskajai rīcībai ir jāatbilst tām pašām pazīmēm, kurām atbilst administratīvais akts, tikai iestādes faktiskā rīcība ir vērsta uz faktisku, nevis tiesisku seku radīšanu privātpersonai. Par faktisko rīcību nevar uzskatīt arī procesu līdz iestādes iekšēja lēmuma pieņemšanai, jo iekšējs lēmums un līdz ar to tā pieņemšanas procedūra attiecas (ir vērsta) uz tiesiskajām attiecībām valsts pārvaldes iekšienē, turklāt darbībām līdz lēmuma pieņemšanai nebūtu galīga noregulējuma raksturs.

2. Ja konkrētu lēmumu atzīst par iekšējo lēmumu, tad nevar vienlaikus izdarīt secinājumu, ka lēmums ir atzīstams arī par politisko lēmumu. Iekšējs lēmums ir balstīts uz tiesību normām, bet neskar privātpersonas tiesības, savukārt politisks lēmums var skart arī privātpersonas tiesības, bet tas pamatā tiek formulēts (pieņemts) nevis tiesību, bet gan politiskās gribas, iekšējās pārliecības, uzticības un citu ar tiesību normām nereglamentētu kritēriju ietekmē.

3. Vienlīdzības princips paredz, ka, pastāvot vienādiem faktiskajiem un tiesiskajiem lietas apstākļiem, iestāde un tiesa pieņem vienādus lēmumus. Tādējādi, lai varētu runāt par vienlīdzības principa pārkāpumu, vispirms jākonstatē, ka salīdzināmajās situācijās pastāv vienādi (analogi) tiesiskie un faktiskie apstākļi.

4. Ministru kabineta rīkojums atļaut (uzdot) valsts akciju sabiedrībai „Valsts nekustami īpašumi” pārdot izsolē konkrētus neapbūvētus valstij piederošus zemesgabalus ir iekšējs lēmums, jo nav vērsts uz āru, proti, nav adresēts privātpersonām. Ja kāda privātpersona uzskata, ka konkrētais zemesgabals būtu jāpievieno kādam citam šīs personas privatizētam zemes gabalam, tai savas pretenzijas par privatizējamā zemesgabala apmēru bija jāizsaka tad, kad tā kārtoja sava īpašuma - strīdus zemes gabalam līdzās esošā nekustamā īpašuma – privatizāciju.

5. Tiesību normas neparedz privātpersonai subjektīvās tiesības pieprasīt, lai Ministru kabinets lemj par zemesgabalu apvienošanu. Tādējādi privātpersonu prasījums uzlikt par pienākumu Ministru kabinetam apvienot zemesgabalus nav pieņemams izskatīšanai administratīvā procesa kārtībā.

J 27.10.2006. Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedums lietā Nr. SKA-269/2006
Par privatizācijai nodota zemesgabala iegūšanu īpašumā, izmantojot pirmpirkuma tiesības

1. Valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijai pamatā ir publiski tiesisks raksturs. Proti, privatizācija kalpo sabiedrības interesēm, to veikt ir pilnvarots vienīgi valsts varas subjekts, turklāt privatizāciju galvenokārt raksturo pakļautības attiecības starp valsti un privātpersonu.

2. Viens no veidiem, kā persona var iegūt īpašumā privatizācijai nodotu zemesgabalu, ir pirmpirkuma tiesību izmantošana. Uz pirmpirkuma tiesību izmantošanu zemesgabala privatizācijā var pretendēt gan persona, kuras īpašumā esošās ēkas atrodas uz attiecīgās zemes, gan persona, kura ir zemes kopīpašnieks.

3. Ne likums „Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizāciju”, ne likums „Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” expressis verbis neparedz noteikumus, kā nosakāma persona ar pirmpirkuma tiesībām uz zemesgabalu, ja zemi vēlas privatizēt gan ēku īpašnieks, gan zemes kopīpašnieks. Valsts akciju sabiedrība „Privatizācijas aģentūra” ir tā iestāde, kuras kompetencē ir izvērtēt personas atbilstību likuma prasībām, atzīstot vai neatzīstot attiecīgo personu par privatizācijas pretendentu. Privatizācijas aģentūrai šāds pienākums ir arī tajos gadījumos, kad izlemjams jautājums par pirmpirkuma tiesībām uz privatizējamu zemesgabalu.

4. Izvērtējot, vai pirmpirkuma tiesības uz privatizējamu zemesgabalu ir ēkas īpašniekam vai zemes kopīpašniekam, valsts akciju sabiedrībai „Privatizācijas aģentūra” cita starpā ir jāievēro arī Civillikuma noteikumi. Tādējādi valsts akciju sabiedrībai „Privatizācijas aģentūra”, īstenojot savu kompetenci, ir jāpiemēro ne vien publisko, bet arī privāto tiesību normas. Tomēr nepieciešamība piemērot arī privāto tiesību normas pati par sevi nenozīmē, ka izlemjamajam jautājumam ir privāttiesisks raksturs.

5. Ja valsts akciju sabiedrība „Privatizācijas aģentūra” atzīst, ka personai nav pirmpirkuma tiesību, tad šāds lēmums personai liedz iespēju privatizēt attiecīgo zemesgabalu. Tādējādi valsts akciju sabiedrības „Privatizācijas aģentūra” lēmums aizskar personas intereses iegūt īpašumā privatizējamo zemesgabalu un šāda aizskāruma tiesiskums ir pārbaudāms administratīvā procesa kārtībā.