Senāta Administratīvo lietu departaments 2020.gada 10.jūlijā noraidīja Rīgas domes Mājokļu un vides departamenta kasācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2018.gada 14.jūnija spriedumu, ar kuru  apmierināts daļā SIA ,,Apbedīšanas nams – krematorija” pieteikums un samazināts Rīgas domes Mājokļu un vides departamenta un SIA „Rīgas kremācijas centrs – krematorija” starpā 2017.gada 27.oktobrī noslēgtā līguma termiņš.  

Senāts piekrita pirmās instances tiesai, ka pašvaldība pieļāvusi pārkāpumus krematorija pakalpojumu sniedzēja izvēlē, tāpēc ir pamatoti samazināt kļūdainās procedūras rezultātā noslēgtā līguma termiņu.

Lietā konstatēts, ka Rīgas pilsētas pašvaldībai pieder nekustamais īpašums, kurā ietilpst zemesgabals un krematorija ēka ar visu aprīkojumu, kas nepieciešams kremācijas pakalpojumu sniegšanai. Rīgas domes Mājokļu un vides departaments rīkoja konkursu (izsoli), kura mērķis bija nodot minētā īpašuma un tajā ietilpstošā kremācijas aprīkojuma nomas tiesības tādai personai, kura īpašumu izmantos kremācijas, morga un bēru pakalpojumu sniegšanai pašvaldības iedzīvotājiem un slimnīcu un morgu mirstīgo atlieku un bioloģisko atkritumu kremācijas pakalpojumu sniegšanai, lai tādējādi tiktu nodrošināta pašvaldības funkcija rūpēties par pašvaldības teritorijas sanitāro tīrību un kapsētu uzturēšanu.

Tiesības sniegt minētos pakalpojumus izsludinātajā konkursā ieguva SIA „Rīgas kremācijas centrs – krematorija”.

Senāts atzina, ka pašvaldības izvēle tās administratīvajā teritorijā nodrošināt pieejamus kremācijas pakalpojumus ir vērsta uz pašvaldības publiskās funkcijas – gādāt par savas administratīvās teritorijas sanitāro tīrību, tostarp nodrošinot kapsētu izveidošanu un uzturēšanu – īstenošanu. Tāpēc, piešķirot tiesības privātpersonai sniegt kremācijas pakalpojumus pašvaldībai piederošajā krematorijā, pašvaldība ir privātpersonai nodevusi ar publiski tiesisku funkciju saistīta uzdevuma izpildi.

Izvērtējot pašvaldības un konkursa uzvarētājas starpā noslēgtā līguma tiesisko dabu, Senāts piekrita pirmās instances tiesas secinātajam, ka pēc būtības konkrētais nekustamā īpašuma nomas līgums uzskatāms par pakalpojumu koncesijas līgumu, jo ar šā līguma noslēgšanu privātpersonai tiek nodotas tiesības galapatērētājiem sniegt sabiedrībai vajadzīgus pakalpojumus, par šo pakalpojumu sniegšanu privātpersona saņems atlīdzību no konkrēto pakalpojumu saņēmējiem un uz privātpersonu gulstas viss ar pakalpojumu sniegšanu un pieprasījumu saistītais risks. Līdz ar to pašvaldība kļūdaini uzskatījusi, ka noslēgtais līgums ir vienkārši parasts nomas līgums. Ņemot vērā minēto, Senāts secināja, ka konkrētā līguma slēgšanas tiesību piešķiršanā pašvaldībai bija pienākums ievērot Publiskās un privātās partnerības likuma regulējumu. Ievērojot kasācijas sūdzībā paustos iebildumus, Senāts akcentēja, ka pašvaldības darbības nodrošināšanai izvēlētajiem instrumentiem atbilstoša regulējuma piemērošana nav pašvaldības brīva izvēle. Tāpēc, ja pašvaldība veic darbības, kas pēc būtības pakļaujas konkrētām normatīvo aktu prasībām, tai ir pienākums šīs prasības ievērot.

Pievēršoties koncesijas līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrai, Senāts piekrita pirmās instances tiesas secinātajam, ka pašvaldība koncesijas līguma slēgšanas tiesību piešķiršanā ir pieļāvusi tādu pārkāpumu, kas ir pamats pašvaldības un konkursa uzvarētājas starpā noslēgtā līguma termiņa samazināšanai, proti, pašvaldība koncesijas līgumu noslēgusi bez Publiskās un privātās partnerības likumā paredzētās paziņojuma par koncesiju publicēšanas. Šāds pārkāpums nav maznozīmīgs, jo tā rezultātā nelabvēlīgi tiek ietekmēta konkurence un attiecīgi samazinās iespējas izvēlēties objektīvajām vajadzībām atbilstošāko piedāvājumu.

Ņemot vērā minēto, Senāts atzina, ka konkrētajā gadījumā pastāv Publiskās un privātās partnerības likumā noteiktais pamats lemt par konkursa ietvaros noslēgto līgumu. Ievērojot nepieciešamību nodrošināt kremācijas pakalpojumu nepārtrauktību, Senāts piekrita pirmās instances tiesai, ka konkrētajos apstākļos samērīga un atbilstoša sankcija būtu koncesijas līguma termiņa samazināšana, nosakot, ka tas beidzas vienu gadu pēc pirmās instances tiesas sprieduma spēkā stāšanās. Senāts atzina, ka termiņš, līdz kuram līguma termiņš samazināms, ir samērīgs un piemērots tam, lai pašvaldība paspētu nākamo konkursa procedūru organizēt pienācīgā kārtībā, vienlaikus neapdraudot konkrēto pakalpojumu nepārtrauktību.

Papildus minētajam Senāts arī atzina, ka pašvaldība strīdus konkursa nolikumā bija iekļāvusi prasību, kas nav samērīga.

Lieta Nr. SKA-323/2020, A420334617

Informāciju sagatavoja Senāta Administratīvo lietu departaments