Senāta Administratīvo lietu departaments 3.jūnijā un 4.jūnijā apturēja tiesvedību divās pieteicēja SIA "Sātiņi-S" lietās par kompensācijas maksājumiem Natura 2000 teritorijās un nolēma uzdot Eiropas Savienības Tiesai prejudiciālos jautājumus.

Lietā Nr.SKA-238/2020 ir strīds par kompensācijas maksājumiem par saimnieciskās darbības ierobežojumiem Eiropas nozīmes aizsargājamās dabas teritorijā Natura 2000.

Lauku atbalsta dienests atteica pieteicējai piešķirt kompensāciju par saimnieciskās darbības ierobežojumu – aizliegumu audzēt dzērvenes pieteicējai piederošajos purvos, kas ietilpst Natura 2000 teritorijā, jo normatīvajos aktos nav paredzēta kompensācija par aizliegumu purvos ierīkot dzērveņu plantācijas.

Senāts konstatēja, ka valsts normatīvajos aktos kompensācija paredzēta tikai par Natura 2000 meža teritorijām, izslēdzot no tām purvus, kā arī kompensācija paredzēta tikai par šajās teritorijās noteiktajiem mežsaimniecības ierobežojumiem.

Ņemot vērā no Eiropas Parlamenta un Padomes 2013.gada 17.decembra Regulas (ES) Nr.1305/2013 par atbalstu lauku attīstībai no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr.1698/2005 izrietošo maksājuma par Natura 2000 teritoriju kompensējošo mērķi, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 17.pantā noteiktās tiesības uz īpašumu, tostarp tiesības īpašumu lietot, kā arī tiesības uz taisnīgu kompensāciju, Senātam radās šaubas par Ministru kabineta 2015.gada 7.aprīļa noteikumos Nr.171 „Noteikumi par valsts un Eiropas Savienības atbalsta piešķiršanu, administrēšanu un uzraudzību vides, klimata un lauku ainavas uzlabošanai 2014.–2020.gada plānošanas periodā” ietvertā regulējuma saderību ar Eiropas Savienības tiesību normām. Proti, Senāts šaubās, vai dalībvalsts ir tiesīga noteikt tādu regulējumu, ar kuru no atbalsta saņemšanas tiek pilnībā izslēgtas šajās teritorijās ietilpstošās purvu zemes, kā arī ierobežot atbalsta saņemšanu, paredzot, ka tas piešķirams tikai par konkrēta saimnieciskās darbības veida ierobežojumu.

 

Lietā Nr.SKA-587/2020 tiek risināts jautājums par to, vai kompensācijai par īpaši aizsargājamo nemedījamo sugu un migrējošo sugu dzīvnieku nodarītajiem būtiskajiem postījumiem akvakultūrai Natura 2000 teritorijā piemērojami valsts atbalsta maksājumiem de minimis (atbalsts, ko var nesaskaņot ar Komisiju) ierobežojumi.

Pieteicēja vērsās Dabas aizsardzības pārvaldē ar iesniegumu kompensācijas piešķiršanai par akvakultūrai nodarītajiem zaudējumiem pieteicējai piederošajos īpašumos (zivju dīķos). Dabas aizsardzības pārvalde aprēķināja zaudējumus 87 428,50 euro apmērā. Tomēr pārvalde atteica piešķirt kompensāciju, jo pieteicēja jau bija saņēmusi maksimālo Eiropas Komisijas 2014.gada 27.jūnija Regulā Nr.717/2014 par Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. un 108.panta piemērošanu de minimis atbalstam zvejniecības un akvakultūras nozarē noteikto de minimis atbalstu 30 000 euro apmērā triju fiskālo gadu periodā.

Senāts nolēma uzdot Eiropas Savienības Tiesai prejudiciālos jautājumus, lai noskaidrotu, vai kompensācija par zaudējumiem, ko Natura 2000 teritorijā akvakultūrai nodarījuši saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009.gada 30.novembra Direktīvu 2009/147/EK par savvaļas putnu aizsardzību aizsargājamie putni, ir uzskatāma par valsts atbalstu un šādai kompensācijai ir piemērojams Regulā Nr.717/2014 noteiktais de minimis ierobežojums, kā arī vai šāda kompensācija var būt ievērojami mazāka par faktiski nodarītajiem zaudējumiem.

 

Savukārt 2.jūnijā Senāts apturēja tiesvedību lietā Nr.SKA-466/2020 un nolēma uzdot prejudiciālus jautājumus Eiropas Savienības Tiesai, lai noskaidrotu, kādā termiņā muitas dienests var vērsties pret muitas galvotāju, prasot samaksāt muitas parādu, kuru tas ir galvojis.

Pieteicēja – apdrošināšanas akciju sabiedrība „BTA Baltic Insurance Company” (pirms reorganizācijas – apdrošināšanas akciju sabiedrība „InterRisk Vienna Insurance Group”) – sniedza SIA „H9L” vispārējo galvojumu, par ko tika noformēta vispārējā galvojuma polise, kas darbojās no 2012.gada aprīļa līdz 2013.gada aprīlim. Kad Valsts ieņēmumu dienests 2013.gada febuārī konstatēja, ka „H9L” noliktavā neatrodas muitas kontrolei nodotās preces, tas aprēķināja muitas parādu. Tika uzsākta muitas parāda piedziņa no „H9L”, taču piedziņa bija nesekmīga. 2017.gada maijā Valsts ieņēmumu diensets ar prasību par muitas parādu vērsās pie pieteicējas kā pie galvotājas.

Pieteicēja nepiekrīt muitas parāda piedziņai, uzskatot, ka vēršanās pret galvotāju notiek nesamērīgi ilgu laiku pēc tam, kad pieteicēja uzņēmās galvojuma saistības. Administratīvā apgabaltiesa pieteikumu ir noraidījusi, un pieteicēja par spriedumu ir iesniegusi kasācijas sūdzību.

Senāts uzskatīja, ka lietā ir nepieciešama Padomes 1992.gada 12.oktobra regulas Nr.2913/92 „Par Kopienas Muitas kodeksa izveidi” (Muitas kodekss) normu interpretācija. Eiropas Savienības Tiesa ir uzsvērusi, ka Muitas kodeksa 221.panta 3.punktā ir paredzēts termiņš, kuram beidzoties, parādniekam vairs nevar nosūtīt paziņojumu par muitas parādu. Senāts līdz ar to uzdod jautājumu, vai šis termiņš būtu attiecināms arī uz galvotāju. Noraidošas atbildes gadījumā Senāts lūdz skaidrot, vai tādā gadījumā uz galvotāju būtu jāattiecina dalībvalsts tiesību normas (tātad arī termiņi), kas regulē lēmumu izpildi. Visbeidzot, ja arī uz otro jautājumu atbilde būtu noraidoša, Senāts lūdz skaidrot, vai uz galvotāju ir attiecināma no tiesiskās noteiktības principa izrietošā prasība ievērot saprātīgu noilguma termiņu.

 

Tiesvedība lietās apturēta līdz brīdim, kad Eiropas Savienības Tiesa pieņems nolēmumu sakarā ar Senāta uzdotajiem jautājumiem.

 

Informāciju sagatavoja

Augstākās tiesas Komunikācijas nodaļa

E-pasts: rasma.zvejniece@at.gov.lv, tālrunis: 67020396, 28652211