Augstākās tiesas (Senāta) Administratīvo lietu departaments rakstveida procesā izskatīs 12 kasācijas sūdzības par apelācijas instances tiesas spriedumiem un trīs blakus sūdzības par zemākas instances tiesas lēmumiem. Kasācijas sūdzības iesniegtas lietās, kurās atbildētāji ir Valsts ieņēmumu dienests, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs, Tieslietu ministrija, Valsts prezidenta kanceleja, Jūrmalas pilsētas dome un Rīgas dome. 

Informācija par atsevišķām lietām:

  1. Administratīvo lietu departaments 30.septembrī izskatīs Valsts ieņēmumu dienesta kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas spriedumu. Izskatāmajā lietā ir strīds par to, kā ir piemērojams Ministru kabineta 2010.gada 12.oktobra noteikumu Nr. 969 „Kārtība, kādā atlīdzināmi ar komandējumiem saistītie izdevumi” 42.punkts.

Pieteicēja darbiniekiem, kuri devušies darba braucienos, par katru darba brauciena dienu ir aprēķinājusi papildu izdevumus dienas naudas apmērā, savukārt izmaksājusi papildu izdevumus tikai 70 procentu apmērā no attiecīgajā mēnesī aprēķinātās darba algas un aprēķināto papildu izdevumu summas. Valsts ieņēmumu dienests norādījis, ka pieteicējai bija pienākums aprēķināt un izmaksāt darbiniekiem kompensāciju par papildu izdevumiem par katru darba brauciena dienu dienas naudas apmērā, bet no summas, kas pārsniedz 70 procentus no attiecīgajā mēnesī aprēķinātās darba algas un aprēķināto papildu izdevumu summas, aprēķināt un ieturēt iedzīvotāju ienākuma nodokli un valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas.

Administratīvā apgabaltiesa atzina, ka noteikumu 42.punkts tiešā tekstā paredz ierobežojumu attiecībā uz darbiniekiem izmaksājamo papildu izdevumu apmēru par darba braucieniem. Savukārt Valsts ieņēmumu dienests kasācijas sūdzībā tam nepiekrīt un norāda, ka minētā norma neregulē darbiniekam izmaksājamās summas robežas, bet gan noteic, ka summai virs 70 procentiem vairs nav kompensācijas rakstura, proti, tā ir apliekama ar nodokļiem. (Lieta SKA-20/2019).

 

  1. Administratīvo lietu departaments  30.septembrī rakstveida procesā izskatīs Valsts ieņēmumu dienesta kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas spriedumu.

Izskatāmajā lietā ir strīds par pieteicējas tiesībām piemērot pievienotās vērtības nodokļa 0 procentu likmi par preču piegādēm Eiropas Savienības teritorijā, par kurām vēlākas pārbaudes rezultātā atklāts, ka tās nav notikušas, proti, prece ir piegādāta Latvijā. Administratīvā apgabaltiesa atzina, ka pieteicēja ir izpildījusi savu pierādīšanas pienākumu, iesniedzot dokumentus par preču piegādi Eiropas Savienības teritorijā, tāpat atzīts, ka nav pamata apšaubīt pieteicējas labticīgu un to, ka tā nav zinājusi, ka veiktais darījums ir iesaistīts krāpšanā, kuru veic pircējs.

Valsts ieņēmumu dienests norāda, ka tiesa, atzīstot pieteicējas iesniegtos dokumentus, kuros ir tikai atzīme par preces nodošanu pārvadātājam, par pierādījumu preces piegādei Eiropas Savienības teritorijā, tādējādi faktiski ir uzskatījusi, ka ar preču nosūtīšanu ir jāsaprot preču nodošana pārvadātājam, kas neatbilst likuma „Par pievienotās vērtības nodokli” 28.panta pirmās daļas 2.punktā norādītajam. Pieteicēja tam nepiekrīt, norādot, ka preču nodošana pārvadātājam spriedumā ir guvusi nozīmi kā brīdis, pēc kura pārdevējs zaudē kontroli pār preču tālāko kustību, proti, izbeidzas pārdevēja tiesības rīkoties ar preci kā īpašniekam. Šādā situācijā pārdevējam ir ierobežotas informācijas un pierādījumu iegūšanas iespējas, proti, pierādījumi, kurus pārdevējs var iesniegt nodokļu iestādēm, galvenokārt ir atkarīgi no informācijas, kuru viņš šim nolūkam saņem no pircēja.

Tāpat izskatāmajā lietā ir strīds par Ministru kabineta 1998.gada 31.marta noteikumu Nr. 112 „Noteikumi par ienākumiem, par kuriem jāmaksā algas nodoklis” 4.8.apakšpunkta piemērošanu, proti, vai darbinieku pārcelšanās izdevumi ir apliekami ar algas nodokli situācijā, kad mātes uzņēmums ir nosūtījis darbiniekus darbam meitas uzņēmumā un vēlāk, noslēdzoties darbinieku darba tiesiskajām attiecībām meitas uzņēmumā, darbinieki atgriežas darbā mātes uzņēmumā.

Administratīvā apgabaltiesa atzinusi, ka lietā ir piemērojams minēto noteikumu 4.8.apakšpunkts, kas atbrīvo šādus maksājumus no algas nodokļa, savukārt Valsts ieņēmumu dienests uzskata, ka šīs normas piemērošanai nav pamata, jo no tās skaidri izriet, ka šis izņēmums attiecas uz gadījumiem, kad darbinieks tiek iecelts citā amatā tajā pašā uzņēmumā un gadījumos, kad šāda iecelšana izbeidzas. (Lieta SKA-12/2019).

 

  1. Administratīvo lietu departaments 30.septembrī rakstveida procesā izskatīs pieteicējas kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas spriedumu.

Lietā ir izšķirams jautājums par to, vai parādsaistību pret juridisko personu norakstīšana ir atzīstama par dāvinājumu politiskajai partijai Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likuma izpratnē. (Lieta SKA-139/2019).

 

  1. Administratīvo lietu departaments 30.septembrī rakstveida procesā izskatīs pieteicējas kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas spriedumu.

Lietā ir strīds par personas tiesībām būvēt kopīpašumā bez visu kopīpašnieku piekrišanas, kam, pieteicējas ieskatā, viņas gadījums atbilst (uz jumta izbūvēt stikla konstrukciju jeb ziemas dārzu, kas pildīs arī jumta stiprināšanas funkciju un tādējādi novērsīs kopīpašuma bojāšanu). (Lieta SKA-67/2019).

 

  1. Administratīvo lietu departaments 4.oktobrī rakstveida procesā izskatīs Rīgas domes un pieteicējas kasācijas sūdzības par Administratīvās apgabaltiesas spriedumu.

Izskatāmajā lietā ir strīds par to, vai pieteicēja ir atzīstama par nekustamā īpašuma nodokļa maksātāju par zemes vienību 746 m2 platībā, ņemot vērā, ka uz tās daļēji atrodas pieteicējas lietošanā esošā ēka. Tāpat lietā ir aktualizēts jautājums saistībā ar likuma „Par nodokļiem un nodevām” 23.panta otrās daļas interpretāciju.

Administratīvā apgabaltiesa atzina, ka pieteicēja saskaņā ar tiesību normām ir uzskatāma par zemes vienības lietotāju kā persona, kura faktiski izmanto (lieto) zemi bez dokumentu noformēšanas par zemes lietošanas tiesībām un līdz ar to arī par nekustamā īpašuma nodokļa maksātāju par šo zemes vienību. Zemi nav iespējams izmantot, un to neizmanto citas personas. Pieteicēja kasācijas sūdzībā norādījusi, ka tai nav jāmaksā nodoklis par zemes vienību, jo pašvaldība to jebkādā veidā pieteicējai nav nodevusi, turklāt ēka tikai daļēji atrodas uz zemes vienības, savukārt pārējā zemes vienības platība ēkas lietošanai nav nepieciešama.

Vienlaikus apgabaltiesa atzina, ka no lietas materiāliem neizriet, ka pieteicēja būtu noklusējusi kādu faktu vai tai bija jāzina, ka iepriekš nekustamā īpašuma nodoklis tai aprēķināts nepareizi, tādējādi pieteicējas tiesiskā paļāvība uz sākotnēji saņemtajos nekustamā īpašuma nodokļa maksāšanas paziņojumos par iepriekšējiem 2011.-2013. taksācijas gadiem norādīto maksājamo nodokļa summu, kurā nebija ietverts nodoklis par zemes vienību, ir aizsargājama. Rīgas dome kasācijas sūdzībā norādījusi, ka tiesa nepamatoti devusi priekšroku tiesiskās paļāvības principam iepretim tiesiskuma principam. Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 23.panta otrā daļa ir obligāta tiesību norma, kuru nodokļu administrācija nevar atteikties piemērot. Turklāt papildu nodokļu aprēķinam ir leģitīms mērķis – nodokļa precīzas iekasēšanas nodrošināšana. (Lieta SKA-34/2019).

 

Baiba Kataja, Augstākās tiesas preses sekretāre

Tālr.: 67020396; e-pasts: baiba.kataja@at.gov.lv