Augstākās tiesas (AT) Civillietu departaments 5.martā atstāja negrozītu AT Civillietu tiesu palātas 2013.gada 5.februāra spriedumu, ar kuru noraidīta prasība pret SIA "Rīgas satiksme" sakarā ar maršruta autobusā brauciena laikā gūtu smagu traumu, kā rezultātā prasītāja kļuvusi par 2.grupas invalīdi. Augstākā tiesa atzinusi, ka morālā kaitējuma atlīdzināšanas pienākumu miesas bojājumu gadījumā, tāpat kā atrauto peļņu, likumdevējs tieši un nepārprotami noteicis ceļu satiksmes negadījuma izraisīšanā vainīgajai personai, kas konkrētajā gadījumā nav SIA „Rīgas satiksme” autobusa vadītājs, bet gan nenoskaidrotas automašīnas vadītājs. Augstākā tiesa spriedumā norādījusi, ka transportlīdzekļa tiesiskā valdītāja, kurš saskaņā ar Civillikuma 2347.panta otrās daļas pirmo teikumu atbild neatkarīgi no vainas, civiltiesiskā atbildība ietverta obligātās civiltiesiskās apdrošināšanas segumā. Ceļu satiksmes negadījuma brīdī spēkā esošās tiesību normas, proti, OCTA likums, nodrošināja prasītājai tiesības saņemt atlīdzību par zaudējumiem, par kuriem transportlīdzekļa tiesīgais valdītājs saskaņā ar Civillikuma 2347.panta otrās daļas pirmo teikumu atbild bez vainas, kā arī atlīdzību par nemantisko kaitējumu, kas atbilstoši tolaik spēkā esošajiem Ministru kabineta 2005.gada 17.maija noteikumiem Nr.331 „Noteikumi par apdrošināšanas atlīdzības apmēru un aprēķināšanas kārtību par personai nodarītajiem nemateriālajiem zaudējumiem” (Noteikumi Nr.331) bijis nesamērīgi zems.

Lietā izšķiramais tiesību jautājums bija par to, vai atbildētājai – SIA „Rīgas satiksme”, kura nav vainojama ceļu satiksmes negadījuma izraisīšanā, ir jāatlīdzina cietušajai radies morālais kaitējums un atrautā peļņa. Lietā nepastāv strīds, ka prasītājai saistībā ar ceļu satiksmes negadījumu jau ir izmaksāta atlīdzība un segti zaudējumi par nepieciešamo ārstēšanos, medikamentu iegādi, kā arī izmaksāta starpība starp prasītājas ienākumiem pirms ceļu satiksmes negadījuma un pašreizējiem ienākumiem. Atlīdzība par nemantisko kaitējumu izmaksāta atbilstoši Noteikumiem Nr.331, kas izdoti saskaņā ar OCTA likuma 19.panta trešo daļu. Prasība faktiski celta tā iemesla dēļ, ka prasītāja saskaņā ar minētajiem Noteikumiem Nr.331 izmaksāto atlīdzību par nemantisko kaitējumu uzskatījusi par nesamērīgi zemu.

Noteikumi Nr.331 zaudēja spēku 2014.gada 11.jūlijā, kad spēkā stājās 2014.gada 17.jūnijā pieņemtie Ministru kabineta noteikumi Nr.340 „Noteikumi par apdrošināšanas atlīdzības apmēru un aprēķināšanas kārtību par personai nodarītajiem nemateriālajiem zaudējumiem”. Ar Satversmes tiesas 2014.gada 29.decembra spriedumu Noteikumi Nr. 331. atzīti par neatbilstošiem Satversmei.

Noteikumu Nr.340 projekta anotācijā norādīts, ka šie noteikumi nodrošina atbilstību Eiropas Savienības Tiesas spriedumiem, no kuriem secināms, ka direktīvas OCTA jomā, kuras konsolidētas ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009.gada 16.septembra direktīvu 2009/103/EK par civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu un kontroli saistībā ar pienākumu apdrošināt šādu atbildību, attiecas arī uz personai nodarītajiem nemateriālajiem zaudējumiem, un līdz ar to šim zaudējumu veidam nevar būt zemāks apdrošināšanas atlīdzības limits, kā noteikts Direktīvā 2009/103/EK. Netiek noteikts maksimāli pieļaujamais apdrošināšanas atlīdzības limits, bet paredzēta iespēja katru gadījumu vērtēt individuāli un tādējādi samazināt to gadījumu skaitu, kas risināmi tiesas ceļā. Kā kritērijs nemantiskā kaitējuma apmēra noteikšanai tiek izmantota valstī noteiktā minimālā mēneša darba alga. Savukārt veselībai nodarītā kaitējuma izvērtējums noteikts procentuāli. Apdrošināšanas atlīdzības aprēķināšanai piemērojamie procenti izstrādāti tā, lai attiecīga smaguma miesas bojājumiem tiktu noteikts atbilstošs procentuālais apmērs atkarībā no tā, kā šis veselībai nodarītais kaitējums ietekmē cietušās personas veselības stāvokli.

Pamatojoties uz augstākminēto, Augstākā tiesa spriedumā rosinājusi biedrību „Latvijas transportlīdzekļu apdrošinātāju birojs”, ņemot vērā attiecīgās izmaiņas tiesiskajā regulējumā tiesvedības laikā, panākt taisnīgu risinājumu par nemantiskā kaitējuma atlīdzināšanu cietušajai personai.

Lietā ir tālāk minētie apstākļi:

Prasītāja ar prasību tiesā vērsās 2008.gada novembrī. 2006.gada 18.martā prasītāja braukusi ar SIA „Rīgas satiksme” reisu autobusā Nr.53 „Zolitūde – Katedrāle”, kad autobusa vadītājs, lai izvairītos no sadursmes ar nenoskaidrotu automašīnu, kura autobusa tiešā tuvumā veica pārkārtošanās manevru no kreisās joslas uz labo joslu, strauji bremzēja un inerces rezultātā viņa kritusi un atsitusies pret autobusa vadītāja kabīnes sienu. No negadījuma vietas prasītāja nogādāta Rīgas 1.slimnīcā, kur pēc apskates konstatēta smaga mugurkaula trauma, kas prasījusi ilgstošu ārstēšanu un operāciju. Traumas rezultātā prasītāja kļuvusi par 2.grupas invalīdi. Prasītājas ieskatā situācija, kurā prasītāja divu minūšu laikā pēc iekāpšanas sabiedriskajā transportā un rezultātā kļuvusi par invalīdi, ir bijis smags morāls pārdzīvojums ne tikai viņai, bet arī viņas ģimenei. Atbildētāja, būdama pasažieru pārvadātāja, nav nodrošinājusi drošu braucienu savā transportlīdzeklī. Prasītāja lūdza piedzīt no atbildētāja atlīdzību par viņai nodarīto sakropļojumu, morālo kaitējumu, kā arī atrauto peļņu sakarā ar zaudētajām darba spējām.

Izskatot lietu pirmajā instancē, Rīgas apgabaltiesa 2011.gada 5.decembrī prasību apmierināja daļēji un no SIA "Rīgas satiksme" par labu prasītājai piedzina Ls 5000 par sakropļojumu un Ls 3000 par morālām un garīgām ciešanām. Izskatot lietu apelācijas kārtībā, AT Civillietu tiesu palāta prasību noraidīja.


Informāciju sagatavoja Baiba Kataja, Augstākās tiesas preses sekretāre
Tālr.: 67020396; e-pasts: baiba.kataja@at.gov.lv