Augstākās tiesas (AT) Administratīvo lietu departaments 3.jūnijā nolēma apturēt tiesvedību zemnieku saimniecības pieteikumā par Lauku atbalsta dienesta lēmuma atcelšanu, ar kuru pieteicējai uzlikts pienākums atmaksāt saņemto atbalstu. Augstākā tiesa, izskatot zemnieku saimniecības kasācijas sūdzību, atzina par nepieciešamu vērsties ar prejudiciālajiem jautājumiem Eiropas Savienības Tiesā. Tiesvedība lietā tiek apturēta līdz brīdim, kad Eiropas Savienības Tiesa pieņems nolēmumu sakarā ar prejudiciālo jautājumu.

Pieteicēja sākotnēji pieteica agrovides atbalstam 10,20 hektārus zemes, bet nākamajā gadā palielināja šo sākotnējo platību par 2,30 hektāriem. Šā palielinājuma dēļ saistība tika nodibināta no jauna uz pieciem gadiem. Pieteicēja, kļūdaini uzskatot, ka saistības ir izpildītas, skaitot piecu gadu termiņu no sākotnējās saistības nodibināšanas brīža, nepieteica platību atbalsta saņemšanai saistību pēdējā gadā. Lauku atbalsta dienests nolēma atprasīt visu izmaksāto atbalstu, jo atzina, ka saistības nav tikušas pildītas visu nepieciešamo periodu.

Lietā nav strīda, ka par sākotnēji pieteikto platību (10,20 hektāriem) katru gadu piecu gadu laikā ir izpildīti visi priekšnosacījumi atbalsta saņemšanai. Proti, katru gadu piecu gadu periodā ir iesniegti gan atbalsta pieteikumi, gan saimniekots atbilstoši tiem standartiem, kas paredzēti attiecīgā atbalsta saņemšanai. Tātad visā šajā piecu gadu periodā pieteicējai būtībā bija pamats saņemt atbalsta maksājumus par šo sākotnējo platību.

Ņemot vērā, ka pieteicējai piešķirtais atbalsts attiecībā uz sākotnēji atbalstam pieteikto zemes platību faktiski ir nodrošinājis to mērķu sasniegšanu, kuru dēļ tas paredzēts Eiropas Savienības tiesību aktos, Augstākajai tiesai ir pamats šaubīties, vai konkrētajā gadījumā pieteicējas tiesību ierobežojums, paredzot atmaksāt jau saņemtos līdzekļus par to zemes platību, attiecībā uz kuru visi atbalsta saņemšanas priekšnoteikumi ir izpildīti visā piecu gadu periodā, ir samērīgs.

Ņemot vērā minētos apsvērumus, Augstākā tiesa vērsusies Eiropas Savienības tiesā ar vairākiem prejudiciālajiem jautājumiem: pirmkārt, vai atbalsta atprasīšana atbilst attiecīgo regulu mērķim un samērīguma principam; otrkārt, vai atbalsta atprasīšana atbilst Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 17.pantam (tiesības uz īpašumu) kopsakarā ar hartas 52.pantu (pamattiesību ierobežošanas principi); treškārt, vai Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 52.pantā ietvertais pienākums pamattiesību ievērošanā ievērot samērīgumu paredz iespēju atkāpties no tādu tiesisko seku piemērošanas, kas regulā un atbilstoši regulai pieņemtajās dalībvalsts tiesību normās paredzētas kā obligātas, ja konkrētajā gadījumā pastāv kādi īpaši apstākļi, kuru kontekstā attiecīgais ierobežojums atzīstams par nesamērīgu; ceturtkārt, vai, ievērojot attiecīgo regulu mērķi un regulās dalībvalstīm pieļautās rīcības brīvības robežas, ir pieļaujams, ka dalībvalsts tiesa, pamatojoties uz samērīguma apsvērumiem, nepiemēro regulu īstenošanas nolūkā pieņemtās pašas dalībvalsts tiesību normas.


Informāciju sagatavoja Baiba Kataja, Augstākās tiesas preses sekretāre
Tālr.: 67020396; e-pasts: baiba.kataja@at.gov.lv