Augstākās tiesas (Senāta) Civillietu departaments 25.novembrī atcēla Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2018.gada 21.marta spriedumu, ar kuru noraidīta valsts amatpersonas (tiesneša) prasība pret AS „Swedbank” par godu un cieņu aizskarošu ziņu atsaukšanu un nemantiskā kaitējuma atlīdzības piedziņu. Senāts atzīst, ka apgabaltiesas pieļautie trūkumi pārsūdzētā sprieduma juridiskajā pamatojumā vērtējami kā būtiski, proti, tādi, kas varēja novest pie lietas nepareizas izspriešanas.

Izskatāmajā lietā ir strīds par to, vai AS „Swedbank”, savulaik vēršoties ar rakstisku iesniegumu pie Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājas, ir aizskārusi prasītāja – tiesneša – godu un cieņu.

Izskatot lietu kasācijas kārtībā, Senāts secina, ka pārsūdzētajā spriedumā tiesa pretēji likumam nebija ievērojusi Senāta iepriekš sniegto likuma iztulkojumu, ka personas godu un cieņu var aizskart arī ar ziņām vai nesamērīgi aizskarošu viedokli, kas ietverts iesniegumā valsts vai pašvaldības institūcijai. Senāts arī uzsver, ka gadījumos, kad persona minētajās institūcijās vēršas godprātīgi, tad atbildība par godu un cieņu aizskarošu ziņu vai viedokļu izplatīšanu nevar iestāties. Turpretim, ja, piemēram, persona savā iesniegumā apzināti apgalvo nepatiesus faktus par citu personu vai arī vēršas acīmredzami nekompetentajā institūcijā, lai sasniegtu mērķus, kuru sasniegšanai tiesības vērsties konkrētajā institūcijā nemaz nav paredzētas, tad šāds iesniedzējs nevar paļauties uz likuma aizsardzību. Atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas atziņām, Senāts norāda, ka, nosakot kompetento iestādi un tai paužamo informāciju, kas var aizskart citas personas godu un cieņu, personai ir jāizrāda iespējamajam citas personas tiesību aizskārumam atbilstoša rūpība. Pārsūdzētajā spriedumā tiesa nebija pienācīgi izvērtējusi, vai atbildētāja savas tiesības vērsties valsts institūcijā bija izmantojusi godprātīgi.

Izvērtējot pārsūdzēto spriedumu, Senāts secina, ka apgabaltiesa arī nav atbilstoši likuma prasībām un pastāvīgajai judikatūrai izvērtējusi, vai konkrētā informācija ir bankas izplatītas ziņas vai viedoklis, tostarp nav pārbaudījusi, vai fakta apgalvojums nav tikai formāli pasniegts kā viedoklis. Senāts uzsver, ka viedokļa paušanas gadījumā ir jāpārbauda, vai aizskarošajam viedoklim ir bijusi faktiskā bāze, turklāt šādai faktiskajai bāzei ir jābūt saistītai tieši ar viedokļa adresāta rīcību vai bezdarbību, kas kalpojusi par pamatu aizskarošā viedokļa paušanai.

Izskatot lietu no jauna, apgabaltiesai būs jāizvērtē strīds par goda un cieņu iespējamo aizskārumu, ievērojot iepriekš norādītās un citas spriedumā paustās Senāta atziņas.

Civillietu departamenta priekšsēdētājs Normunds Salenieks, komentējot Senāta spriedumu, norāda: „Ar šo spriedumu Senāts ir nostiprinājis tā agrāk jau izteikto atziņu, ka personas godu un cieņu var aizskart arī ar vēršanos valsts institūcijā, ja iesniedzējs nav rīkojies godprātīgi. Turpretim godprātīgus iesniedzējus likums sargā, un viņiem nav jāraizējas par iespējamo atbildību arī tad, ja iesniegumā norādītais, piemēram, par iespējamām nelikumībām, neapstiprinās. Otra būtiska atziņa – tiesai, izskatot strīdus par goda un cieņas iespējamu pārkāpumu, ir rūpīgi jāizvērtē gan izplatītā informācija, gan tās izplatīšanas konteksts.”

Lieta Nr. SKC–41/2020, C28330013

Informāciju sagatavoja Dr.iur. Rihards Gulbis, Senāta Civillietu departamenta zinātniski analītiskais padomnieks