Augstākajā tiesā 29.novembrī kļuvis pieejams spriedums civillietā, kurā rakstveida procesā izskatīta biedrības „Autortiesību un komunicēšanas konsultāciju aģentūra/Latvijas Autoru apvienība” (turpmāk – biedrība „AKKA/LAA”) kasācijas sūdzība par Rīgas apgabaltiesas spriedumu, ar kuru noraidīta biedrības „AKKA/LAA” prasība pret SIA „Star FM” par kompensācijas un zaudējumu atlīdzības piedziņu un apmierināta SIA „Star FM” pretprasība par licences līguma atzīšanu par noslēgtu un autoratlīdzības noteikšanu.

Ar pārsūdzēto spriedumu apelācijas instances tiesa atzina, ka atbilstoši licences līgumam par muzikālo darbu izmantošanu raidīšanā SIA „Star FM” ir jāmaksā biedrībai „AKKA/LAA” atlīdzība 2,33 % apmērā no raidorganizācijas gada ieņēmumiem.

 Kasācijas sūdzībā biedrība „AKKA/LAA” norādīja, ka apgabaltiesa nebija tiesīga noteikt maksājamās atlīdzības lielumu, kā arī noteiktais atlīdzības apmērs neesot pamatots. Biedrība „AKKA/LAA” uzsvēra, ka apelācijas instances tiesa nav argumentējusi, kādēļ atlīdzības lielums nav nosakāms saskaņā ar spēkā esošajiem biedrības „AKKA/LAA” tarifiem (proti, 3,6 % apmērā), kuri turklāt ir pārbaudīti administratīvajā procesā, Konkurences padomei un administratīvajai tiesai vērtējot, vai biedrība „AKKA/LAA” nav ļaunprātīgi izmantojusi dominējošo stāvokli tirgū.

Augstākā tiesa, pretēji kasācijas sūdzībā norādītajam, secina, ka apelācijas instances tiesa bija tiesīga noteikt atlīdzības par muzikālo darbu izmantošanu raidīšanā lielumu. Atsaucoties uz tās agrāko judikatūru, Augstākā tiesa norāda, ka atbilstoši Autortiesību likuma 41.panta trešajai daļai tiesa pēc saviem ieskatiem nosaka šādas atlīdzības lielumu, ja kolektīvā pārvaldījuma organizācija (šajā gadījumā – biedrība „AKKA/LAA”) un raidorganizācija par to nav varējušas vienoties licences līgumā. Vienlaikus tiesa uzsver, ka minētās likuma normas piemērošana šādiem strīdus gadījumiem ir iespējama tikai tad, ja tiek izpildīti divi priekšnoteikumi. Pirmkārt, tiesai jākonstatē, ka līdzēji ir vienojušies par licences līguma noteikumiem, izņemot jautājumā par atlīdzības apmēru. Otrkārt, darba izmantotājam jābūt samaksājušam atlīdzību kolektīvā pārvaldījuma organizācijai tādā apmērā, kādā darbu izmantotājs to ir atzinis par pamatotu un taisnīgu. Atteikšanās veikt samaksu jebkādā apmērā turpretim liecina, ka darba izmantotājs nevēlas maksāt taisnīgu atlīdzību un attiecīgā darījuma noslēgšanu nav nopietni gribējis, bet gan vēlējies izmantot darbus bez atļaujas un atlīdzības samaksas. Papildus Augstākā tiesa norāda, ka minētā Autortiesību likuma norma šādi iztulkojama attiecībā uz strīdiem, kas radušies pirms spēkā stājās Autortiesību kolektīvā pārvaldījuma likums, proti, līdz šī gada 13.jūnijam, jo jaunais likums paredz jaunu kārtību kolektīvā pārvaldījuma organizāciju un darbu izmantotāju strīdu par maksājamās atlīdzības lielumu risināšanai.

Attiecībā uz taisnīgas atlīdzības noteikšanu Augstākā tiesa secina, ka pārsūdzētais spriedums nav pietiekami pamatots.

Lietas pareizai izspriešanai un vienveidīgas tiesu prakses veidošanai Augstākā tiesa spriedumā konkretizē, kādi apsvērumi ir jāņem vērā, tiesai nosakot atlīdzības lielumu saskaņā ar Autortiesību likuma 41.panta trešo daļu gadījumā, kad minētajā jautājumā pastāv strīds starp kolektīvā pārvaldījuma organizāciju un darbu izmantotāju.

 Augstākā tiesa atzīst, ka atskaites punkts atlīdzības lieluma noteikšanai saskaņā ar minēto likuma normu gadījumos, kad tiesai jākonkretizē atlīdzības lielums kolektīvā pārvaldījuma organizācijas un darbu izmantotāju licences līgumā par darbu izmantošanu raidīšanā, ir kolektīvā pārvaldījuma organizācijas apstiprinātās atlīdzības likmes (tarifs) konkrētajam izmantojuma veidam. Tiesai jānosaka atšķirīgs atlīdzības lielums tikai tad, ja tā atzīst, ka kolektīvā pārvaldījuma organizācijas noteiktā atlīdzības likme nav taisnīga.

Augstākā tiesa arī norāda, ka taisnīgas atlīdzības noteikšanai izmantojami kritēriji, kas iepriekš bija ietverti Autortiesību likumā un vēlāk tika pārņemti Autortiesību kolektīvā pārvaldījuma likumā.

Atsaucoties uz tās agrāko judikatūru, Augstākā tiesa arī norāda, ka vispārējās jurisdikcijas tiesai nav tiesisku šķēršļu izmantot administratīvo tiesu spriedumos ietvertos atzinumus savu secinājumu pamatošanai, neraugoties uz to, ka šādiem nolēmumiem nav prejudiciāla rakstura. Vienlaikus Augstākā tiesa atzīst, ka nevar pilnībā izslēgt, ka vispārējās jurisdikcijas tiesa civillietā nonāk pie secinājuma, ka tarifs nav taisnīgs, pat ja Konkurences padome (un vēlāk administratīvā tiesa) ir secinājusi, ka tas ir samērīgs.

 Secinot, ka pārsūdzētajā spriedumā konstatētie trūkumi vērtējami kā tādi, kas varēja novest pie lietas nepareizas izspriešanas, Augstākā tiesa atceļ apelācijas instances spriedumu un nodod lietu jaunai izskatīšanai Rīgas apgabaltiesai.

 

Informāciju sagatavoja Rihards Gulbis, Augstākās tiesas Civillietu departamenta zinātniski analītiskais padomnieks