Augstākās tiesas mājaslapas Judikatūras sadaļā nolēmumu arhīva klasifikatoros septembrī pievienoti divdesmit Civillietu departamenta nolēmumi (iekavās aiz virsraksta norādīta nolēmuma klasifikācija pēc lietu kategorijām).

 

Pievienoti klasifikatoros ar virsrakstu un tēzēm

                                                                                                              

Tēze:
Pārbaudot, vai nav aizskartas darbinieka tiesības uz atpūtu pārtraukuma laikā, tiesa pārbauda darba kārtības regulējumu un faktiskos apstākļus, vai atpūta pārtraukumos ir bijusi nodrošināta pēc būtības. Situācijā, kurā regulējuma līmenī nav konstatējams tiesību aizskārums, tiesai individuāli jāpārbauda katra prasītāja iespējamais tiesību aizskārums, ievērojot Civilprocesa likuma noteikumus par pierādīšanu un pierādījumu vērtēšanu.

Tēze:
Pārtraukums darbā ir laiks, kurā saskaņā ar likumu un darba devēja darba kārtības noteikumiem (maiņu grafikiem) darbiniekam nav jāveic savi darba pienākumi un viņš drīkst atstāt darba vietu, lai šo laiku izmantotu brīvi pēc sava ieskata, bet galvenokārt tas domāts, lai atpūstos un paēstu. Darba laika statuss piešķirams laika posmam, kurā darba ņēmējam ir pienākums fiziski atrasties darba devēja noteiktajā vietā un būt pieejamam darba devējam, lai vajadzības gadījumā varētu uzreiz sniegt attiecīgos pakalpojumus („dežūras gatavība”). Savukārt, ja darba ņēmējs ir sava darba devēja rīcībā, ciktāl viņam tikai jābūt sasniedzamam, darba ņēmējs var savu laiku organizēt mazāk ierobežojoši un veltīt to pats savām interesēm; šādā gadījumā vienīgi laiks, kurš ir saistīts ar reālu pakalpojumu sniegšanu, ir uzskatāms par darba laiku („izsaukuma gatavība”).

Tēze:
Deklarētās dzīvesvietas adreses maiņa nerada pamatu ne īres tiesisko attiecību nodibināšanai, ne arī to izbeigšanai vai no īres tiesiskajām attiecībām izrietošo saistību pārgrozīšanai.

Tēzes:
1. Paternitātes jautājumi ietilpst Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8.panta – tiesību uz privātās un ģimenes dzīvi neaizskaramību – tvērumā, kas neaprobežojas tikai ar ģimenes dzīvi, bet tas aptver arī privāto dzīvi, tostarp situācijas, kad bērns un bioloģiskais tēvs nedzīvo kopā, sevišķi gadījumos, kad ģimenes saišu nepastāvēšanā nevar vainot prasītāju. Apstākļi, kas jo īpaši var noteikt tuvu personisku saišu esību starp bērnu un bioloģisko tēvu, ir bioloģisko vecāku attiecības un bioloģiskā tēva izrādīta interese un iesaistīšanās bērna dzīvē gan pirms, gan pēc viņa dzimšanas. Tiesai jāizvērtē, kādēļ bioloģiskais tēvs un bērns nevarēja nodibināt un attīstīt savstarpējās attiecības.

2. Paternitātes lietās ievērojams bērna interešu prioritātes princips, un bērna intereses atkarībā no to rakstura un nopietnības var prevalēt pār vecāku interesēm. Tomēr Civillikuma 156.panta piektajā daļā noteiktais, ka paternitātes atzīšanas apstrīdēšana ir samērojama ar bērna tiesībām uz identitāti un stabilu ģimenes vidi, nav iztulkojams tādējādi, ka vērtējamas ir tikai bērna intereses. Ir vērtējamas un samērojamas visu iesaistīto personu tiesības un intereses.

3. Bērna intereses un bērna viedoklis nav viens un tas pats. Bērna intereses, vērtējot objektīvi, var nesakrist ar bērna paša vēlmēm jeb viņa subjektīvo viedokli.

Bērna viedoklis ir jāvērtē, ņemot vērā ne tikai bērna vecumu, bet arī viņa individuālās personības iezīmes, uztveres īpatnības un viedokļa paušanas apstākļus, tostarp, vai bērna viedokli nav ietekmējušas citas personas. Jo ilgāk bērnam nav iespējams nodibināt kontaktu ar vienu vecāku, jo neobjektīvāks var kļūt bērna viedoklis.

Tēze:
Bioloģiskajam tēvam, apstrīdot paternitātes atzīšanu, pamatojoties uz Civillikuma 156.panta trešo daļu, ir jāpierāda, ka viņš ir bērna bioloģiskais tēvs, taču nav jāpierāda, ka persona, kas labprātīgi atzinusi paternitāti, to darījusi maldības, viltus vai spaidu ietekmē.

Tēze:
Saistību piespiedu izpildīšanas brīdinājuma kārtībā tiesvedības izbeigšanas pamats ir termiņā iesniegti parādnieka iebildumi, kas noformēti atbilstoši Ministru kabineta apstiprinātajam paraugam. Proti, atbildes veidlapā ir jābūt aizpildītām attiecīgām ailēm un tai jābūt parakstītai.

Tiesai atsūtīta neaizpildīta un neparakstīta (tukšu) atbildes veidlapa, kurai pievienota neparakstīta informatīva vēstule par to, ka parādnieks deklarētajā dzīvesvietā nedzīvo un brīdinājums būtu nosūtāms uz viņa faktisko dzīvesvietu, neatbilst Civilprocesa likuma 406.7 panta pirmajā daļā noteiktajām prasībām, un tā nevar tikt vērtēta kā parādnieka iebildumi pret saistības pamatotību.

Tēze:
Civillikuma 1808.panta izpratnē ieskaita izmantošanai galvenais priekšnoteikums ir nevis ieskaita likšana priekšā kreditoram pirms paziņojuma par cesiju, bet gan pretprasījuma pastāvēšana pirms parādniekam paziņots par cesiju.

Tēze:
Obligatio naturalis atzīšana no galvenā parādnieka puses neietekmē galvinieka tiesības atsaukties uz noilgumu.

Tēze:
Ja lietas dalībnieks atbilstoši Civilprocesa likuma 51.pantam nelūdz atjaunot nokavēto procesuālo termiņu, tad tiesnesim nav likumīga pamata vērtēt nokavējuma iemeslus, bet, jāpiemēro Civilprocesa likuma 49.pants (tiesības izpildīt procesuālās darbības zūd līdz ar likumā vai tiesas noteiktā termiņa izbeigšanos, pēc tam iesniegtās sūdzības un dokumentus nepieņem).

Tēzes:
1. Konkurences likumā nav vispārīgi aizliegta citas personas jaunrades rezultātu izmantošana, bet gan noteikti šādas rīcības ierobežojumi. Turklāt pretstatā savu tiesību aizsardzībai, pamatojoties uz intelektuālā īpašuma tiesību regulējumu, persona, pamatojot savu tiesību aizskārumu ar negodīgas konkurences aizlieguma pārkāpumu, var vērsties tikai pret saviem konkurentiem, un tikai tad, kad ir konstatējamas negodīgas konkurences pazīmes.

2. Nosakot negodīgas konkurences aizlieguma iespējamo pārkāpumu, kad izmantots (atdarināts) citas personas televīzijas raidījuma formāts, tiesai jāizvērtē šādi kumulatīvi un savstarpējā mijiedarbībā esoši kritēriji:

1) vai starp strīdus televīzijas formāta radītāju un formāta iespējamo izmantotāju (atdarinātāju) pastāv konkurences attiecības;

2) vai agrāk radītais televīzijas raidījuma formāts konkurences tiesību izpratnē ir prece un ir individuāls;

3) vai vēlāk radītais televīzijas raidījuma formāts ir identisks vai atdarina agrāk radīto televīzijas raidījuma formātu tā būtiskajos elementos (īpašībās);

4) vai iespējamais aizskārējs ir pārkāpis normatīvos aktus vai godīgas saimnieciskās darbības paražas, kā rezultātā ir radusies vai varētu rasties konkurences kavēšana, ierobežošana vai deformēšana.

3. Konkurences attiecību izpratnē televīzijas raidījuma formāts ir individuāls, ja tas savā konkrētajā izpausmē norāda uz tā izcelsmi jeb piederību noteiktam uzņēmumam (raidorganizācijai) vai ir citādi atpazīstams kā atšķirīgs no citiem attiecīgā veida televīzijas raidījumu formātiem. Individualitātes izvērtējumā izšķirīga nozīme ir raidījuma formāta elementiem (īpašībām), kurus ir pārņēmis konkurents. Raidījuma formāta pamatā esošās idejas kā tādas, kā arī attiecīgajam raidījuma veidam (žanram) raksturīgie raidījuma elementi netiek aizsargāti.

4. Nosakot, vai televīzijas raidījuma formāts ir cita raidījuma formāta atdarinājums, tiesai:

1) jānovērtē, vai iespējamā atdarinājuma radītājam tā formāta radīšanas brīdī bija zināms par oriģinālo formātu;

2) jākonstatē, ka abi formāti pilnībā vai vismaz daļēji sakrīt vai vismaz ir tik līdzīgi, ka vidusmēra televīzijas skatītāji, pamatojoties uz kopiespaidu, vēlāk radītajā formātā kā dominējošo atpazīst agrāk radīto formātu.

5. Gan preces individualitātes, gan strīdus preču līdzības vērtējums ir tiesas pašas vērtējums, nevis pierādāms lietas apstāklis. Tiesa raugās no tā sabiedrības vidusmēra locekļa skatupunkta, kuram attiecīgā prece ir paredzēta, pieņemot, ka attiecīgā persona ir atbilstoši labi informēta un vērīga.

6. Konkurences likuma 18. panta trešajā daļā ietvertais uzskaitījums nav izsmeļošs: arī citas darbības, ja atbilstoši šī panta otrajai daļai tiek nodibināta to neatbilstība godīgas saimnieciskās darbības paražām, var tikt atzītas par negodīgas konkurences aizlieguma pārkāpumu. Par šādu gadījumu uzskatāma arī preces reputācijas (vērtības) izmantošana, ja tā ir nesamērīga vai preces vērtībai nodarīts kaitējums.

Negodīgas konkurences aizlieguma pārkāpuma konstatēšanai prasītājam nav obligāti jāpierāda, ka atbildētāja darbību rezultātā ir faktiski radīta konkurences kavēšana, ierobežošana vai deformēšana, bet gan, pamatojoties uz loģikas likumiem, zinātnes atziņām u.tml. argumentiem, ir vismaz līdz pietiekamas ticamības pakāpei jāpamato, ka minētajām darbībām var būt šādas sekas.

Tēze:
Tiesai, izskatot lietas par bērna saskarsmes tiesībām ar vienu no vecākiem, kurš atrodas ieslodzījumā, ir pienākums atrast taisnīgu līdzsvaru starp bērna interesēm no vienas puses un vecāka tiesībām, kuras ietilpst Cilvēktiesību konvencijas 8.panta tvērumā, no otras puses.

Tēze:
Strīdam par ar līgumu nodibinātas reālnastas ierakstīšanu zemesgrāmatā ir saistībtiesisks, nevis liettiesisks raksturs. Ar šādas prasības celšanu tiesā nevar apiet likumā noteiktus šķēršļus tiesību nostiprināšanai un iegūt neattaisnojamu priekšrocību pret citu kreditoru agrāk reģistrētām piedziņas atzīmēm.

 

Pievienoti klasifikatoros tikai ar virsrakstu (bez tēzēm)