Augstākā tiesa paplašinātā sastāvā š.g. 27.jūnijā atcēla Vidzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2014.gada 17.jūnija spriedumu daļā, ar kuru par iepriekšējo laika periodu papildus zemes piespiedu nomas maksai piedzīts pievienotās vērtības nodoklis un noteikts pienākums šādu maksājumu veikt turpmāk. Pārsūdzētais spriedums taisīts akciju sabiedrības „Pilsētas zemes dienests” prasībā pret dzīvokļu īpašnieku kooperatīvo sabiedrību „Bāka-2” un sabiedrību ar ierobežotu atbildību „Leasing & Factoring AB” par zemes nomas tiesisko attiecību konstatēšanu un nomas maksas parāda piedziņu (Lieta Nr. SKC-5/2018; C39102313). Lieta sprieduma atceltajā daļā nodota jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.

Zemes īpašniece AS „Pilsētas zemes dienests” bija cēlusi prasību tiesā pret daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas Lielvārdes ielā 115, Rīgā, apsaimniekotāju – dzīvokļu īpašnieku kooperatīvo sabiedrību (turpmāk – DzĪKS) „Bāka-2” un SIA „Leasing & Factoring AB”, kura galvojusi par atbildētājas saistībām. Zemes īpašniece prasīja atzīt, ka starp prasītāju kā iznomātāju un atbildētāju kā nomnieku, sākot ar 2009. gada 1. novembri, pastāv zemes piespiedu nomas tiesiskās attiecības, noteikt nomas maksu 6 % gadā no zemes kadastrālās vērtības, noteikt maksāšanas kārtību un nomas tiesisko attiecību termiņu, kā arī piedzīt parādu par iepriekšējo periodu, tostarp pievienotās vērtības nodokli, nekustamā īpašuma nodokļa kompensāciju un nokavējuma procentus.

Vidzemes apgabaltiesa prasību apmierināja daļēji. Tiesa nodibināja zemes piespiedu nomas tiesisko attiecību būtiskos noteikumus, nosakot zemes gabalu, par kuru maksājama nomas maksa, kā arī nosakot, ka zemes nomas maksa ir 6 % no iznomājamās zemes platības kadastrālās vērtības un ka papildus nomas maksai jāmaksā PVN un jākompensē nekustamā īpašuma nodokļa par zemi maksājums. Tāpat tiesa noteica nomas maksas maksāšanas kārtību. Par laika posmu no 2009. gada 1. novembra līdz 2013. gada 31. decembrim tiesa arī piedzina zemes nomas maksas parādu, PVN un nekustamā īpašuma nodokļa kompensāciju. Prasība par to laika posmu, par kuru prasītājs nebija iesniedzis pierādījumus par zemes kadastrālo vērtību, kā arī par nokavējuma procentu piedziņu un nomas līguma termiņa noteikšanu apgabaltiesa noraidīja. Tāpat apgabaltiesa neiekļāva nomas priekšmetā zemes gabalu 1646 m2 platībā, jo lietā netika pierādīts, ka tas ir funkcionāli saistīts ar nomnieka daudzdzīvokļu māju.

Augstākā tiesa kā kasācijas instances tiesa, pamatojoties uz abu pušu kasācijas sūdzībām, pārbaudīja apgabaltiesas sprieduma likumību un secina, ka apgabaltiesa, piedzenot PVN kā civiltiesiskas saistības parādu, ir nepareizi iztulkojusi un piemērojusi tiesību normas, kas regulē zemes piespiedu nomas tiesiskās attiecības. Kasācijas instances tiesa norāda, ka ar likumu skaidri noteiktais zemes piespiedu nomas maksas apmērs, ievērojot šo attiecību izņēmuma rakstura juridisko dabu, nav padarīts par atkarīgu no tā, vai pēc īpašuma reformas zemes īpašnieks kļūst vai nekļūst par PVN maksātāju, vai nākamais zemes īpašnieks ir vai nav šī nodokļa maksātājs. Tas nozīmē, ka zemes piespiedu nomas tiesiskajās attiecībās īpašuma aprobežojuma apmērs nemainās atkarībā no tā, vai zemes īpašnieks, kurš bija izdarījis apzinātu izvēli iegūt īpašumā ar daudzdzīvokļu dzīvojamo māju apgrūtinātu zemi, ir vai nav PVN maksātājs. Atšķirīga pieeja minētā jautājuma izlemšanā nonāktu pretrunā ar likumā skaidri formulēto nomas maksas maksimālo apmēru. Šāds Augstākās tiesas secinājums saskan ar tiesas 2015.gada 28.decembra spriedumā jau pausto atziņu, ka Pievienotās vērtības nodokļa likums nemaina daudzdzīvokļu māju īpašnieku ar likumu noteikto tiesisko aizsardzību, taisnīgi līdzsvarojot viņu un zemes īpašnieku savstarpējās tiesības un pienākumus, maksāt zemes piespiedu nomas maksu likumā noteiktajā apmērā (sk. Augstākās tiesas 2015. gada 28. decembra sprieduma lietā Nr. SKC-110/2015 (C28261709) 10.4. punktu).

Pārējo pārsūdzēto spriedumu Augstākā tiesa atzīst par pamatotu. Augstākā tiesa, izvērtējot atbildētāja kasācijas sūdzību, noraida tajā izteikto iebildumu, ka prasība par zemes nomas tiesisko attiecību atzīšanu un nomas maksas parāda piedziņu tika vērsta pret daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas pārvaldnieci. Tiesa norādīja, ka dzīvojamās mājas apsaimniekošanas un pārvaldīšanas līguma esība izslēdz vajadzību pēc kāda speciāla pilnvarojuma no dzīvokļu īpašnieku puses par zemes nomas līguma slēgšanu.

Tāpat Augstākā tiesa atzina par pamatotu nomas maksas parāda piedziņu par iepriekšējo periodu, jo no lietas materiāliem redzams, ka prasītāja jau 2009. gada 10. februārī izteica priekšlikumu atbildētājai noslēgt zemes nomas līgumu un arī vēlāk atkārtoti aicināja minēto līgumu parakstīt, tādējādi paužot gribu saņemt atlīdzību par zemes lietojumu. Vienlaikus Augstākā tiesa atzīst, ka apgabaltiesa pamatoti noraidīja prasījumu piedzīt no atbildētāja nokavējuma procentus. Pastāvot strīdam par zemes nomas priekšmetu, parādniekam par šo laika posmu nav pienākuma maksāt procentus arī bez noteiktas norunas uz likuma pamata, jo parādnieks nav nokavējis, ja nokavējuma iemesls ir viņa pamatotas šaubas par saistības apmēru, kā to noteic Civillikuma 1656. pants.

Jautājumā par nomas priekšmetu jeb zemes gabalu, par kuru maksājama nomas maksa, Augstākā tiesa secina, ka minētais jautājums ir atkarīgs no pušu iesniegto pierādījumu vērtējuma, ko apgabaltiesa veikusi pienācīgā kārtā, pamatojot, kādēļ, konstatējot nomas priekšmetu, priekšroku deva atbildētājas iesniegtajiem pierādījumiem.

 

Informāciju sagatavoja Rihards Gulbis, Augstākās tiesas Civillietu departamenta zinātniski analītiskais padomnieks