Augstākā tiesa10.septembrī atklātā tiesas sēdē pasludināja spriedumu civillietā, kurā biedrība „Latvijas Izpildītāju un producentu apvienība” (turpmāk – „LaIPA”) cēlusi prasību pret inženierfirmu SIA „Scintilla” par kompensācijas un zaudējumu atlīdzības piedziņu un fonogrammu retranslēšanas aizliegšanu. Augstākā tiesa pārsūdzēto Vidzemes apgabaltiesas 2015.gada 8.jūnija spriedumu atcēla daļā, ar kuru par labu biedrībai „LaIPA” piedzīta kompensācija un zaudējumu atlīdzība, bet atstāja negrozītu daļā, ar kuru noraidīts prasījums aizliegt atbildētājai veikt fonogrammu retranslēšanu pa kabeļiem līdz līguma noslēgšanai ar prasītāju par maksājamo atlīdzību izpildītājiem un fonogrammu producentiem par komerciālos nolūkos publicētu fonogrammu retranslēšanu pa kabeļiem. Lieta sprieduma atceltajā daļā nodota jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā. (Lieta Nr. SKC-10/2018; C31470413)

Biedrība „LaIPA”, kas pārstāv izpildītājus un fonogrammu (skaņu ierakstu) producentus un ir kolektīvā pārvaldījuma organizācija, cēla prasību pret kabeļoperatori SIA „Scintilla” par kompensācijas un zaudējumu atlīdzības piedziņu par komerciālos nolūkos publicētu fonogrammu retranslēšanu pa kabeļiem, nesamaksājot par šādu izmantošanu Autortiesību likuma 52.panta pirmajā daļā izpildītajiem un fonogrammu producentiem paredzēto taisnīgo atlīdzību. Tāpat biedrība „LaIPA” prasīja tiesai aizliegt SIA „Scintilla” turpmāku fonogrammu retranslēšanu pa kabeļiem līdz brīdim, kad tiek noslēgts līgums ar biedrību „LaIPA” par maksājamo taisnīgo atlīdzību.

Apelācijas instances tiesa apmierināja biedrības „LaIPA” prasību daļā par kompensācijas un zaudējumu atlīdzības piedziņu, atzīstot, ka atbildētāja ir retranslējusi pa kabeļiem komerciālos nolūkos publicētas fonogrammas strīdus laika posmā un nav samaksājusi Autortiesību likumā noteikto taisnīgo atlīdzību. SIA „Scintilla” savā kasācijas sūdzībā pēc būtības norādīja, ka tā nav persona, kas retranslē komerciālos nolūkos publicētas fonogrammas pa kabeļiem, uzskatot, ka fonogrammu izmantotājas ir raidorganizācijas, kuru raidījumus atbildētāja izplata.

Augstākā tiesa atzīst, ka apelācijas instances tiesa šo argumentu, kurš bija ietverts arī atbildētājas apelācijas sūdzībā, izvērtējusi nepilnīgi, kas varēja novest pie lietas nepareizas izspriešanas.

Augstākā tiesa norāda, ka retranslācija pa kabeļiem autortiesību izpratnē (plašākā nozīmē, t.i., arī blakustiesību nozīmē) ir sekundārs izmantojuma veids attiecībā pret darbu vai blakustiesību objektu sākotnējo publiskošanu. Retranslācijas priekšnoteikums ir raidījumu signālu sākotnēja pārraide, kurai jābūt paredzētai sabiedrībai, proti, jānotiek attiecīgo autortiesību vai blakustiesību objektu raidīšanai vai cita veida publiskošanai. Pārsūdzētajā spriedumā apelācijas instances tiesa nav vērtējusi, vai konkrētajā gadījumā ir veikta fonogrammu retranslācija, proti, vai notikusi to sākotnējā pārraide sabiedrībai un attiecīgā signāla vienlaicīga, nemainīta un nesaīsināta pārraide pa kabeļiem sabiedrībai, kaut arī no atbildētājas apelācijas sūdzības secināms, ka tā sevi uzskata tikai par sākotnējo programmu nesošo signālu izplatītāju, nevis retranslācijas veicēju.

Augstākā tiesa arī norāda, ka gadījumā, kad raidorganizācija pārraida raidījumus saturošus signālus tikai atsevišķiem un noteiktiem izplatītājiem, izmantojot tiešās ievades metodi, t.i., tādā veidā, ka šādas pārraides laikā minētie signāli nav pieejami sabiedrībai, un minētie izplatītāji tos tālāk pārraida saviem abonentiem, tiek veikta attiecīgo autortiesību un blakustiesību objektu, tostarp fonogrammu, vienota izmantošanas darbība autortiesību regulējuma izpratnē. Šādos apstākļos nav pamata konstatēt retranslāciju pa kabeļiem.

Tomēr tas pats par sevi nenozīmē, ka kabeļoperators nav veicis tādu izmantošanu, par kuru tam ir pienākums samaksāt taisnīgu atlīdzību saskaņā ar Autortiesību likuma 52.panta pirmo daļu. Atbilstoši minētajai likuma normai atlīdzības maksāšanas pienākums iestājas par fonogrammu jebkāda veida publiskošanu, tostarp raidīšanu pa kabeļiem. Šādā gadījumā par izmantotāju atzīstama persona, kura ir sniegusi autonomu pakalpojumu, lai gūtu peļņu, un kurai galalietotāji ir maksājuši par piekļuvi minētajiem blakustiesību objektiem, nevis par jebkādu tehnisku pakalpojumu. Savukārt gadījumā, kad programmu saturošo signālu izplatīšanas pakalpojums ir tīri tehniska rakstura, proti, kad izplatītāja iesaistīšanās publiskošanā atzīstama tikai par tehnisku līdzekli attiecīgo signālu nogādāšanā sabiedrībai, par izmantotāju atzīstama raidorganizācija, nevis šāds attiecībā pret galalietotājiem pilnīgi pasīvā lomā esošs izplatītājs.

Tas, vai un kādu tieši Autortiesību likuma 52.panta pirmajā daļā minēto izmantojumu atbildētāja ir veikusi, ir pārbaudāms pēc būtības, izvērtējot, vai ir notikusi televīzijas raidījumu saturošu signālu sākotnēja izplatīšana sabiedrībai un minēto raidījumu signālu tālāka izplatīšana pa kabeļiem, kā arī izvērtējot atbildētājas lomu minētajā procesā, proti, vai tā ir sniegusi autonomu pakalpojumu galalietotājiem. Augstākā tiesa arī norāda, ka nav izslēdzama situācija, ka kabeļoperators dažu televīzijas programmu izplatīšanas gadījumā veic attiecīgo autortiesību un blakustiesību objektu, tostarp komerciālos nolūkos publicētu fonogrammu, raidīšanu pa kabeļiem, bet citu televīzijas programmu izplatīšanas gadījumā – retranslāciju pa kabeļiem. 

Attiecībā uz biedrības „LaIPA” prasījumu aizliegt atbildētājai izmantot fonogrammas līdz līguma noslēgšanai Augstākā tiesa norāda, ka atšķirībā no izņēmuma tiesībām, kuras ietver gan tiesības atļaut tiesību objekta izmantošanu, gan tiesības aizliegt tā izmantošanu, Autortiesību likuma 52.panta pirmajā daļā paredzētās blakustiesību subjektu tiesības uz atlīdzību par komerciālos nolūkos publicētu fonogrammu izmantošanu šādas tiesības neietver. Tas nozīmē, ka biedrība „LaIPA” nav tiesīga prasīt pārtraukt fonogrammu izmantošanu, bet gan tikai prasīt taisnīgas atlīdzības samaksu.

Turklāt, kā to norāda Augstākā tiesa, prasījumam samaksāt Autortiesību likuma 52.panta pirmajā daļā norādīto taisnīgo atlīdzību piemērojami vispārīgie Civillikuma noteikumi par saistību, tostarp tādu, kas radušās uz likuma pamata, neizpildi un ar šādu neizpildi radīto zaudējumu atlīdzināšanu, bet ne Autortiesību likuma 69.1panta noteikumi, kas nosaka zaudējumu atlīdzību par autortiesību vai blakustiesību objektu prettiesisku izmantošanu.

 

Informāciju sagatavoja Rihards Gulbis, Augstākās tiesas Civillietu departamenta zinātniski analītiskais padomnieks