Augstākās tiesas Civillietu departaments 17.janvārī atstāja negrozītu Rīgas apgabaltiesas 2013.gada 19.septembra spriedumu, ar kuru SIA „Lattelecom” uzlikts par pienākumu pārtraukt un turpmāk aizliegt tās interneta TV platformā retranslēt SIA „TV3 LATVIA” programmu „TV3” bez spēkā esoša licences līguma. Augstākās tiesas spriedums nav pārsūdzams.

SIA „TV3 LATVIA” ar prasību tiesā vērsās, norādot, ka atbildētāja – SIA „Lattelecom” – nav ievērojusi Autortiesību likumā noteikto un nenoslēdzot licences līgumu paziņojusi par jauna pakalpojuma piedāvājumu – Interneta TV, kur tiešraidē jebkuram interneta lietotājam kā priekšapmaksas pakalpojums ir iespējams redzēt TV programmas, tostarp programmu „TV3”. SIA „Lattelecom” turpretim uzskatīja, ka, pamatojoties uz Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 19.panta sesto un septīto daļu (likuma redakcijā, kas bija spēkā prasības celšana brīdī), tai nebija pienākums saņemt SIA „TV3 LATVIA” atļauju (licenci) televīzijas programmas „TV3” retranslēšanai. Minētā likuma norma noteica obligātās retranslācijas pienākumu (t.s. must carry) attiecībā uz nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu televīzijas programmām, kas iedzīvotājiem ir pieejamas virszemes apraidē bez maksas, proti, arī attiecībā uz SIA „TV3 LATVIA” programmu „TV3”. Vienlaikus likumā ir tieši norādīts, ka obligātās retranslācijas pienākums attiecas uz retranslēšanu kabeļtelevīzijā.

Augstākā tiesa atzina par nepamatotiem atbildētājas – SIA „Lattelecom –kasācijas sūdzībā norādītos argumentus, ka tās sniegtie interneta televīzijas pakalpojumi ir kabeļtelevīzijas pakalpojumi Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma izpratnē un ka līdz ar to attiecībā uz prasītāja programmas „TV3” retranslēšanu būtu piemērojama Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 19.panta sestā un septītā daļa (likuma redakcijā, kas bija spēkā, uzsākot retranslēt programmu „TV3” atbildētājas interneta televīzijas platformā).

Atbilstoši Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 1.panta 12.punktam kabeļtelevīzija ir programmu un raidījumu izplatīšana, izmantojot galvenokārt kabeli. Augstākā tiesa secināja, ka, raugoties no tehniskā skatupunkta, minētajai televīzijas signāla pārraides formai pamatā raksturīga noteikta pārraides līdzekļa – kabeļa – izmantošana (tikai atsevišķos gadījumos tīkla posmos izmantojot citus pārraides līdzekļus, ja nepieciešams). Interneta televīzija turpretim nav saistīta ar noteikta pārraides līdzekļa izmantošanu, jo attiecīgais signāls atkarībā no interneta pakalpojuma saņemšanas veida var tikt pārraidīts gan pa vadiem, gan bezvadu formā.

 Papildus ņemams vērā, ka kabeļtelevīzijas tīkla infrastruktūra vēsturiski tika veidota tikai televīzijas pakalpojumu sniegšanai, turpretim interneta televīzijas pakalpojumu sniegšanā tiek izmantota dažādu datu pārraidei izmantojama tīkla infrastruktūra.

Augstākās tiesas Civillietu departamenta ieskatā nav konstatējama arī likuma „robs” (nepilnība), kas varētu kalpot par pamatu secinājumam, ka Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 19.panta sestajā daļā kabeļtelevīzijas operatoriem noteiktais pienākums pēc analoģijas attiecināms uz interneta televīzijas pakalpojumu sniedzējiem. Vērtējot iespēju obligātās retranslācijas pienākumu pēc analoģijas ar kabeļtelevīziju attiecināt arī uz interneta televīziju, Augstākā tiesa izvērtēja, vai kontekstā ar minētā regulējuma mērķi, abas situācijas ir salīdzināmas. Tiesa norādīja, ka obligātās retranslācijas pienākums ir vajadzīgs, lai nodrošinātu sabiedrības piekļuvi daudzveidīgai informācijai, kas nepieciešama katra sabiedrības locekļa pamatota un brīva viedokļa veidošanai, kā arī lai nodrošinātu kabeļtelevīzijas abonentiem zemes apraidē bez maksas pieejamo televīzijas programmu pieejamību, kad komerciālu vai citu apsvērumu dēļ kabeļtelevīzijas pakalpojumu sniedzējs attiecīgo programmu nevēlas iekļaut savā programmu piedāvājumā (paketē).

Tiesas ieskatā Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 19.panta sestajā daļā noteiktā pienākuma attiecināšana uz kabeļtelevīzijas operatoru, ierobežojot viņa tiesības noteikt savu programmas piedāvājumu, ir pamatota, jo retranslējamās programmas īpašniekam (turētājam), nevienojoties par savas programmas retranslēšanu ar kabeļtelevīzijas operatoru, praktiski ir ļoti sarežģīti vai pat neiespējami nodrošināt savas programmas pieejamību vairumam kabeļtelevīzijas lietotāju.

Interneta televīzijas gadījumā turpretim situācija ir būtiski atšķirīga, jo retranslējamās programmas īpašnieks (turētājs) savā tīmekļa vietnē var padarīt pieejamu tikai attiecīgo programmu, neveidojot programmu piedāvājumu, kā arī viņam nav jāveic ieguldījumi signāla pārraides infrastruktūras izveidē. Būtiski arī atšķiras televīzijas lietotāju iespējas iegūt daudzveidīgu informāciju – ikvienam interneta televīzijas abonentam atšķirībā no kabeļtelevīzijas abonenta ir iespēja izmantot televīzijas pakalpojuma saņemšanai izvēlēto tīkla infrastruktūru, lai piekļūtu televīzijas programmām, kuras nav iekļautas attiecīgās interneta televīzijas programmu piedāvājumā, bet kuras to īpašnieki (turētāji) ir padarījuši pieejamas savās tīmekļa vietnēs. Tādējādi interneta televīzijas pakalpojumu saņēmējiem var būt pieejama vispusīga informācija neatkarīgi no izvēlētā interneta televīzijas pakalpojuma sniedzēja piedāvātās programmu paketes.

Līdz ar to Augstākās tiesas Civillietu departaments secināja, ka Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 19.panta sestajā daļā noteiktā pienākuma attiecināšana pēc analoģijas uz interneta televīzijas pakalpojuma sniedzējiem nav pamatota. Obligātās retranslācijas pienākuma attiecināšana uz interneta televīziju šādos apstākļos ir likumdevēja tiesībpolitiskas izšķiršanās jautājums, kas risināms, nepieciešamības gadījumā veicot grozījumus attiecīgajā normatīvajā regulējumā.


Informācijai: Baiba Kataja, Augstākās tiesas preses sekretāre
Tālr.: 67020396; e-pasts: baiba.kataja@at.gov.lv