Augstākā tiesa paplašinātā sastāvā š.g. 25.aprīlī atcēla Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2017.gada 23.maija spriedumu un izbeidza tiesvedību lietā, kurā darbiniece prasīja atzīt par spēkā neesošu darba devēja uzteikumu, atjaunot viņu darbā, kā arī piedzīt atlīdzību par darba piespiedu kavējuma laiku un atzīt vienošanos ar darba devēju par spēkā neesošu daļā (lieta SKC-404/2018; C28318516).

Lietā nebija strīda, ka darbiniece bija nokavējusi Darba likuma 122.pantā noteikto viena mēneša termiņu, kurā var celt prasību par darba devēja uzteikuma atzīšanu par spēkā neesošu. Vienlaikus gan pirmās, gan otrās instances tiesa bija izskatījušas lietu, prasību noraidot iepriekš minētā termiņa nokavējuma dēļ. Augstākā tiesa turpretim atzīst, ka šādā gadījumā darbiniecei bija zudušas prasības tiesības un tiesnesim, jau saņemot prasības pieteikumu, bija jāatsakās to pieņemt, nevis jāuzsāk tiesvedība.

Augstākā tiesa norāda, ka, pieņemot pieteikumu pēc likumā noteiktā termiņa prasības celšanai, prasītājam tiek radīta pārliecība, ka viņa prasības pieteikums formāli atbilst likuma priekšrakstiem un tādēļ ir skatāms pēc būtības. Turklāt prasītājam šādā situācijā faktiski zūd iespēja prasīt nokavētā termiņa atjaunošanu, jo Darba likums paredz, ka pieteikums par nokavētā prasības termiņa atjaunošanu iesniedzams ne vēlāk kā divu nedēļu laikā no dienas, kad zudis prasības termiņa nokavējuma pamats. Savukārt, tiesnesim atsakot pieņemt prasības pieteikumu, prasītājam vēl var būt iespēja vērsties tiesā atkārtoti, prasības pieteikumam pievienojot pieteikumu par nokavētā prasības termiņa atjaunošanu likumā noteikto divu nedēļu laikā. Ja ir bijuši tādi apstākļi, kas objektīvi traucējuši ievērot mēneša termiņu prasības celšanai, prasītāja pieteikums par termiņa atjaunošanu var tikt apmierināts. Tādējādi atteikums pieņemt prasības pieteikumu efektīvāk nodrošina personas tiesību aizsardzību un pieeju tiesai nekā šāda prasības pieteikuma pieņemšana un tādas lietas ierosināšana un izskatīšana trīs tiesu instancēs, kuras iznākums ir zināms jau iepriekš, nemaz neskatot lietu pēc būtības.

Augstākā tiesa arī atzīst, ka tādas lietas virzīšana pa tiesu instancēm, kurā prasītājam nav prasības tiesību, ir pretrunā procesuālās ekonomijas principam. Tiesvedība trīs instancēs arī rada finansiālus izdevumus, kas jāsedz prasītājam – darbiniekam, kurš ir lietā zaudējusī puse.

Spriedumā Augstākā tiesa arī izvērtēja prasītāja tiesību aizsardzības līmeni gadījumā, kad tiesnesis nepamatoti atsaka pieņemt prasības pieteikumu. Augstākā tiesa norāda, ka šādā gadījumā likums paredz efektīvu šāda lēmuma pārsūdzības mehānismu, izskatot attiecīgo prasītāja blakus sūdzību apelācijas un kasācijas kārtībā.

Ar spriedumu konkrētajā lietā Augstākā tiesa vairs neuztur spēkā tās agrākajos spriedumos izteikto atziņu, ka Darba likuma 122.pantā noteiktā termiņa pārkāpums ir patstāvīgs pamats prasības noraidīšanai par darba devēja uzteikuma atzīšanu par spēkā neesošu. Turpmāk minētā termiņa nokavējums, kas neizsauc šaubas, vērtējams kā pamats jau sākotnēji atteikt pieņemt prasības pieteikumu.

 

Informāciju sagatavoja Rihards Gulbis, Augstākās tiesas Civillietu departamenta zinātniski analītiskais padomnieks