Augstākā tiesa š.g. 28.jūnijā atstāja negrozītu Zemgales apgabaltiesas 2016.gada 27.jūlija spriedumu daļā par dalībnieces izslēgšanu no SIA „Rīgas Tālmācības vidusskola”, bet atcēla daļā par zaudējumu atlīdzības piedziņu saistība ar autortiesību pārkāpumu. Pārsūdzētais spriedums taisīts SIA „Rīgas Tālmācības vidusskola” prasībā pret prasītājas dalībnieci (fizisku personu), SIA „V.V. mācību centrs” un Rīgas 1. Tālmācības vidusskolu par dalībnieka izslēgšanu no sabiedrības, autortiesību pārkāpuma pārtraukšanu un zaudējumu atlīdzības piedziņu (Lieta Nr. SKC-195/2018; C10061814). Lieta sprieduma atceltajā daļā nodota jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.

SIA „Rīgas Tālmācības vidusskola” pieder mācību iestāde Rīgas Tālmācības vidusskola, kas nodrošina pamatizglītības un vispārējās vidējās izglītības apguvi tālmācībā. Prasība tiesā celta, jo viena no divām sabiedrības dalībniecēm (katrai pieder 50 % sabiedrības daļu) bija nodibinājusi konkurējošu komercsabiedrību – SIA „V.V. mācību centrs”, kurai savukārt pieder Rīgas 1. Tālmācības vidusskola. Konkurējošā izglītības iestāde ir saņēmusi tādu pašu izglītības programmu licences kā prasītāja. Turklāt konkurējošās sabiedrības dibinātāja apzināti maldināja Rīgas Tālmācības vidusskolas absolventus par to, ka Rīgas 1. Tālmācības vidusskola ir tā pati Rīgas Tālmācības vidusskola, kā arī veica citas darbības, lai Rīgas 1. Tālmācības vidusskola tiktu uzskatīta par Rīgas Tālmācības vidusskolu.  Prasītāja arī norādīja, ka tās dalībniece, kas vienlaikus bija tās valdes locekle, ir nodevusi konkurējošajai komercsabiedrībai prasītājai piederošos elektroniskos mācību materiālus, mācību videomateriālus un ieskaites, tādējādi pārkāpjot prasītājas autortiesības.

Jautājumā par atbildētājas izslēgšanu no SIA „Rīgas Tālmācības vidusskola” Zemgales apgabaltiesa nosprieda par labu prasītājai, atzīstot, ka atbildētāja ir pārkāpusi lojalitātes pienākumu pret savu sabiedrību un ar šo rīcību radījusi prasītājai būtisku kaitējumu, par ko liecina arī fakts, ka pēc konkurējošās sabiedrības un izglītības iestādes nodibināšanas ievērojami samazinājās prasītājas izglītojamo skaits.

Augstākā tiesa atzīst apelācijas tiesas spriedumu šajā daļā par pamatotu. Atsaucoties uz savu iepriekšējo judikatūru, Augstākā tiesa norāda, ka ne sabiedrībai, ne citiem tās dalībniekiem nav jāpacieš tāds dalībnieks, kurš ne tikai nepilda lojalitātes pienākumu, bet ar savu rīcību nodarījis sabiedrībai būtisku kaitējumu, un pastāv iespēja, ka viņš varētu nodarīt kaitējumu arī turpmāk. Attiecībā uz konkrēto lietu tiesa norādīja, ka konkurējošas sabiedrības dibināšana un tās darbības aktīva veicināšana ir būtisks sabiedrības dalībnieka lojalitātes pienākuma pārkāpums.

Jautājumā par iespējamo autortiesību pārkāpumu Zemgales apgabaltiesa secināja, ka atbildētājas ir atzinušas autortiesību pārkāpumu, jo nav iebildušas pret pirmās instances tiesas noteikto galīgo pienākumrīkojumu – pienākumu pārtraukt autortiesību pārkāpumu un aizliegumu turpmāk veikt pārkāpjošās darbības. Uz šāda secinājuma pamata apgabaltiesa arī noteica atbildētājām pienākumu atlīdzināt ar autortiesību pārkāpumu nodarītos zaudējumus.

Augstākā tiesa turpretim norāda, ka apelācijas instances tiesas nepareizi izprata cēlonisko sakaru starp pārkāpuma konstatēšanu un tiesiskās aizsardzības līdzekļa piemērošanu. Atbildētājas apelācijas sūdzībā bija skaidri paudušas iebildumus pret autortiesību pārkāpuma faktu, taču neuzskatīja par lietderīgu pārsūdzēt piemēroto tiesiskās aizsardzības līdzekli, jo strīdus autortiesību objektus neizmantojot un līdz ar to šādu objektu izmantošanas aizliegums nevar ietekmēt atbildētājas. Tā kā tikai pārkāpuma nodibināšana var būt pamats tiesiskās aizsardzības līdzekļa piemērošanai, nevis otrādi, tad apgabaltiesa nepamatoti secināja, ka atbildētājas ir atzinušas pārkāpuma izdarīšanas faktu.

Augstākā tiesa arī norāda, ka gan pirmās instances tiesa, gan Zemgales apgabaltiesa nav skaidri noteikušas prasītājas tiesību apjomu, bet gan paudušas pretrunīgas atziņas, proti, no vienas puses, norādot, ka prasītājai pieder autora mantiskās tiesības, bet, no otras puses, – izmantošanas tiesības. Minētie secinājumi ir pretrunīgi. Mantisko tiesību ieguvējs ir jānošķir no izmantošanas tiesību ieguvēja jeb licenciāta. Atkarībā no prasītāja statusa mainās prasītāja tiesību apjoms, tostarp tiesības celt prasību pret pārkāpēju. Neierobežotas tiesības celt šādu prasību ir tikai autora mantisko tiesību īpašniekam. Savukārt licenciāta tiesības celt prasību tiesā ir atkarīgas no tā, ciktāl autora mantisko tiesību īpašnieks ir piekritis tam, ka licenciāts šādu prasību ceļ savā vārdā, vai ciktāl šādas prasības tiesības izriet no licences līguma, kas noslēgts starp mantisko tiesību īpašnieku un licenciātu.

Attiecībā uz zaudējumu aprēķinu Augstākā tiesa norāda, ka tas apgabaltiesai atkārtoti jāvērtē, ņemot vērā Augstākās tiesas spriedumā ietvertās atziņas par t.s. licences maksas metodes piemērošanu. Augstākā tiesa norāda uz vispārīgu principu, ka, piemērojot licences maksas metodi, lai aprēķinātu zaudējumu apmēru, tiesību pārkāpējam nav jārada ne labvēlīgāks, ne nelabvēlīgāks stāvoklis kā ikvienam licences ņēmējam. Civiltiesisku zaudējumu atlīdzināšanas mērķis ir pilnībā atlīdzināt prasītājam nodarīto mantisko kaitējumu, nevis sodīt atbildētāju. Turklāt apelācijas instances tiesai bija pienākums noteikt licences maksu, ņemot vērā nevis prasītājas viedokli, kā tas ir norādīts pārsūdzētajā spriedumā, bet gan vērtējot, kādu atlīdzību prasītāja būtu noteikusi tirgus apstākļos un kādu atlīdzību šādos apstākļos potenciālā licences ņēmēja būtu gatava maksāt par licenci.

Informāciju sagatavoja Rihards Gulbis, Augstākās tiesas Civillietu departamenta zinātniski analītiskais padomnieks