Augstākās tiesas mājaslapas Tiesu prakses sadaļā nolēmumu arhīva klasifikatoros decembrī pievienoti piecpadsmit Civillietu departamenta nolēmumi (iekavās aiz virsraksta norādīta nolēmuma klasifikācija pēc lietu kategorijām).

 

Pievienoti klasifikatoros ar virsrakstu un tēzēm

 

Tēze:
Ja pārvaldnieks nepilda kādu pienākumu pret dzīvokļu īpašnieku kopību, tad pret pārvaldnieku var celt saistībtiesisku prasību, taču šādas prasības celšana dzīvokļa īpašnieku neatbrīvo no pienākuma pret dzīvokļu īpašnieku kopību segt savu proporcionālo daļu par ūdens patēriņa starpību. Patērētāju tiesību aizsardzības likums dzīvokļu īpašnieku kopības savstarpējo attiecību regulējumā nav piemērojams.

Tēze:
Saskaņā ar Komerclikuma 221.panta astoto daļu komercsabiedrības valdes loceklim ir tiesības, nevis pienākums, saņemt atlīdzību. Šāds darbs Civillikuma 1912.panta izpratnē var būt dāvana, uz kuru kreditori var vērst piedziņu šī likuma 1927.panta kārtībā. Ja komercsabiedrība (apdāvinātais) ir ar valdes locekli (dāvinātāju) tieši saistīta persona, iebilstot pret valdes locekļa kreditoru celto prasību, komercsabiedrībai jāpierāda apstākļi, kuru dēļ tā bauda likuma aizsardzību.

Tēze:
Publiskojot informāciju par fiziskās personas dzīvesvietu, plašsaziņas līdzekļiem jāievēro normatīvajos aktos noteiktie datu apstrādes pamatprincipi. Izvērtējot dzīvesvietas adreses publiskošanas pamatotību, tiesai jāvērtē, vai konkrētajos apstākļos dzīvesvietas adrese ir sabiedrībai svarīga informācija un vai ir līdzsvarotas personas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un žurnālistu tiesības uz vārda brīvību.

Tēze:
Tiesa atbilstoši Civilprocesa likuma 44.panta piektajai daļai lemj par nepieciešamību noteikt mazāku apmēru, kādā atlīdzināmi izdevumi advokāta palīdzības samaksai, pēc lietas dalībnieka iniciatīvas. Tiesa pēc savas iniciatīvas minēto jautājumu var izlemt vienīgi tad, ja pastāv īpašs izņēmuma gadījums no dispozitivitātes un sacīkstes principiem, kas tiesai jāmotivē.

Tēze:
Civillikuma 1656. panta normas sastāvu veidojošā pazīme – parādnieka pamatotas šaubas – ir atklāts juridisks jēdziens, kas piepildāms ar saturu katrā individuālā gadījumā. Tādēļ tiesas slēdzienam par parādnieka atbrīvošanu no neizdevīgām nokavējuma sekām uz šīs tiesību normas pamata jābūt balstītam uz pierādījumu vispusīgu un objektīvu vērtējumu, spriedumā argumentējot, kādi konkrētajā lietā nodibinātie apstākļi varēja parādniekam radīt saprātīgas, pamatotas šaubas par izpildāmo saistību vai tās apmēru, jeb, citiem vārdiem, tiesisku paļāvību par saistības neesību vai atšķirīgu tās apmēru. Strīda esība tiesā pati par sevi nav pietiekama.

Tēze:
Civillikuma 1656. panta normas tiesisko sastāvu veidojošā pazīme – parādnieka pamatotas šaubas – izteikta kā nenoteikts (atklāts) juridisks jēdziens, kas piepildāms ar saturu katrā individuālā strīda gadījumā no jauna. Tiesas gala slēdzienam par parādnieka atbrīvošanu no likumisko nokavējuma procentu samaksas pienākuma jābūt balstītam uz iesniegto pierādījumu vispusīgu un objektīvu izvērtējumu, spriedumā argumentējot, kādi konkrētā lietā nodibinātie apstākļi kvalificēti kā tādi, kas attaisno saistības izpildījuma nokavējumu.

Tēzes:
1. Tiesai ir jāievēro likuma iztulkojums, kuru izskatāmajā lietā izteicis Senāts, arī tad, ja tiesa uzskata par pamatotu citādu iztulkojumu.

2. Vēršoties valsts vai pašvaldības iestādē, persona parasti izplata ziņas vai viedokli, un viņa nav atbrīvota no atbildības par citas personas goda un cieņas aizskārumu, kas nodarīts ar šādu izplatīšanu.

Pārbaudot, vai ar ziņu vai viedokļa izplatīšanu valsts vai pašvaldības iestādei ir noticis personas goda un cieņas aizskārums, tiesai jāvērtē šādas rīcības patiesais mērķis un atbilstība labas ticības principam. Tiesisko aizsardzību pret prasībām par goda un cieņas aizskārumu nebauda tādi iesniedzēji, kuri vērsušies valsts vai pašvaldības iestādē, lai sasniegtu mērķus, kuriem attiecīgā vēršanās procedūra nemaz nav paredzēta.

3. Tiesai, kas izskata lietu no jauna pēc būtības, Senāta atceltajā spriedumā ietvertie zemākas instances tiesas vērtējumi par lietas apstākļiem nav saistoši, ja Senāts tos attiecīgas kasācijas sūdzības neesības dēļ nav pārbaudījis un nav atzinis par pareiziem.

4. Puses pieaicinātā tiesību zinātnieka sagatavots atzinums par strīda apstākļu juridiskās kvalifikācijas jautājumiem nav atzīstams par tiesību palīgavotu, kā arī nav atzīstams par pierādījumu Civilprocesa likuma 92. panta izpratnē.

Tēzes:
1. Par atgādinājumu Civillikuma 1905.panta izpratnē atzīstams līgumu pārkāpušam parādniekam adresēts gribas izpaudums, kurā izteikts prasījums izpildīt saistību. Pēc juridiskās dabas atgādinājums ir tiesību aizsardzības līdzeklis, kuru kreditors izmanto, lai varētu īstenot savas no darījuma izrietošās tiesības.

2. Lai gan Civillikuma 1905.pantā norādītajam atgādinājumam piemīt gribas izpauduma raksturs, tomēr šāda kreditora rīcība nav kvalificējama kā vienpusējs tiesisks darījums jeb atļautā kārtā izdarīta darbība tiesisko attiecību nodibināšanai, pārgrozīšanai vai izbeigšanai Civillikuma 1403.panta izpratnē, bet gan kā darījumam līdzīga darbība. (JUDIKATŪRAS MAIŅA)

3. Tā kā tiesību normās nekādas prasības, kas kreditoram jāizpilda, lai atgādinājums izraisītu Civillikuma 1905.pantā paredzētās sekas, nav noteiktas, kreditors ir tiesīgs atgādinājumu parādniekam izteikt jebkādā formā, t.i., brīvi izvēloties (ciktāl līgumā nav noteikts citādi) veidu, kādā to darīt, tajā pašā laikā paturot prātā, ka strīda gadījumā tieši uz kreditoru gulsies atgādinājuma paziņošanas fakta pierādīšanas nasta. Neviena tiesību norma neuzliek kreditoram pienākumu pierādīt faktu, ka parādniekam nosūtīto atgādinājumu pēdējais patiešām saņēmis. (JUDIKATŪRAS MAIŅA)

4. Aizdevuma līgumam ir raksturīgs vienreizējs, nevis periodisks izpildījums. Vienreizēja izpildījuma sadalīšana daļās, pusēm līgumā nosakot aizdevuma un aprēķināto procentu samaksas grafiku, nemaina šā izpildījuma juridisko dabu. Minētā vienošanās nav traktējama kā viena darījuma ietvaros pastāvoša saistība ar atšķirīgiem izpildes termiņiem.

Tēze:
Konstatējot, ka darījums ir simulatīvs, tiesai saskaņā ar atbilstošajām tiesību normām jāizvērtē patiesi gribētā darījuma juridiskā daba, jānorāda darījuma būtiskās sastāvdaļas un jānosaka tā sekas.

Tēze:
1. Ja darbinieks pēc prettiesiskas atlaišanas no darba strādājis citā mazāk apmaksātā darbā, jautājums par vidējās izpeļņas piedziņu risināms analoģiski Darba likuma 126. panta otrās daļas noteikumiem, proti, izmaksājama vidējās izpeļņas starpība par laiku, kad viņš veicis mazāk apmaksātu darbu. Tas attiecas arī uz situāciju, kad darbs veikts uz uzņēmuma līguma pamata, tomēr šajā gadījumā jāvērtē faktiski gūtais ienākumu apmērs, atskaitot izdevumus pakalpojuma sniegšanas nodrošināšanai.  Ar darbu gūtie ienākumi jāvērtē pēc to ekonomiskās būtības, nevis formas.

2. Darba likuma 86. panta pirmajā daļā paredzētais darbinieka pienākums atlīdzināt darba devējam nodarītos zaudējumus neaprobežojas ar laiku, kad faktiski pastāv darba tiesiskās attiecības.

 

Pievienoti klasifikatoros tikai ar virsrakstu (bez tēzēm)