Augstākās tiesas (Senāta) Administratīvo lietu departaments 6.augustā atcēla Administratīvās apgabaltiesas spriedumu lietā, kurā ir strīds par to, vai pieteicējai izsniedzami tehniskie noteikumi vasaras mājas būvniecībai nekustamajā īpašumā, kas atrodas Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslā. Senāts atzina par pamatotu Vides pārraudzības valsts biroja kasācijas sūdzībā norādīto, ka likumam neatbilstu tehnisko noteikumu izdošana apstākļos, kad pieteicēja tiesas procesa laikā patvaļīgi jau ir būvi uzbūvējusi. Senāta ieskatā apgabaltiesa ir pieļāvusi kļūdu, nepiešķirot nozīmi patvaļīgās būvniecības faktam, kas ir būtisks, lemjot par pienākumu Valsts vides dienestam izsniegt tehniskos noteikumus jaunai būvniecībai. Senāts lietu nodeva jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.

Senāts spriedumā norāda, ka Būvniecības likuma 18.panta pirmajā daļā noteikts, ka būvdarbu kontroli atbilstoši šajā likumā noteiktajai kompetencei veic būvvaldes. Pārējās 18.panta daļās citstarp ir paredzēta un sīkāk regulēta būvvaldes kompetence patvaļīgas būvniecības konstatēšanā un seku novēršanā. Tātad, kā pamatoti norādīts kasācijas sūdzībā, jautājums par patvaļīgas būvniecības konstatēšanu un sekām ir pašvaldības būvvaldes kompetencē. Pirms nav pieņemts lēmums, nav pamata apspriest jautājumu par to, vai patvaļīgi uzbūvēta būve varētu turpināt eksistēt.

Ievērojot minēto, Senāts norāda, ka tehnisko noteikumu izsniegšana jaunas būves būvniecībai varētu notikt, tikai izvērtējot apstākļus, kādos šo būvi iecerēts būvēt, turklāt pirms šīs būves būvniecības. Konkrētajā gadījumā par to nav pamata lemt, iekams nav izlemts jautājums par patvaļīgas būves turpmāko likteni, jo tā šobrīd pati par sevi ir izmainījusi vidi attiecīgajā vietā. Pretēji apgabaltiesai Senāts nesaskata iespēju uzdot iestādei izdot tehniskos noteikumus hipotētiskai jaunai būvniecībai, kas šobrīd nemaz nav iespējama.

Senāts piekrīt Vides pārraudzības valsts biroja kasācijas sūdzībā ietvertajiem apsvērumiem, ka esošajā situācijā Valsts vides dienesta saprātīga un racionāla iesaiste būtu nepieciešama, gan novērtējot iespējamību vispār saglabāt esošo būvi, ja pašvaldības būvvalde šādu risinājumu sāktu apsvērt, gan paredzot noteikumus tās nojaukšanai vidi mazāk ietekmējošā veidā, ja tāds lēmums tiktu pieņemts. Proti, ir jārespektē Būvniecības likums, likums „Par ietekmes uz vidi novērtējumu” un uz tā pamata izdotie noteikumi Nr. 30, lai ļautu pildīt Valsts vides dienestam tā funkciju gan attiecībā uz jau patvaļīgi uzbūvētas būves ietekmi uz vidi (post factum), gan attiecībā uz turpmākām darbībām attiecīgajā vietā, rēķinoties tieši ar izveidojušos situāciju.

Senāts vērtēja arī to, vai apgabaltiesa pareizi atzinusi, ka uz nekustamā īpašuma, kas mazāks par trim hektāriem, apbūvi neattiecas apbūves ierobežojumi sakarā ar zemesgabala atrašanos Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslā. Apgabaltiesa atzina, ka ierobežojumi uz pieteicējas nekustamo īpašumu neattiecas, jo nekustamais īpašums būtībā izveidots, pirms Aizsargjoslu likumā tika noteikts šāds apbūves ierobežojums. Senāts atzīst, ka, pirms izdarīt šādu secinājumu, apgabaltiesai bija jāvērtē apstāklis, ka zemesgabals zemes reformas laikā piešķirts piemājas saimniecības uzturēšanai.

Lietā ir turpmāk minētie apstākļi:

Pieteicēja 2011.gadā no Salacgrīvas novada pašvaldības nopirka nekustamo īpašumu Salacgrīvas novadā. Pieteicēja vērsās Valsts vides dienesta Valmieras reģionālajā vides pārvaldē ar iesniegumu par tehnisko noteikumu izsniegšanu vasaras mājas būvniecībai nekustamajā īpašumā. Iestāde ar 2013.gada 10.oktobra lēmumu tehniskos noteikumus atteica izdot. Pieteicēja šo lēmumu apstrīdēja. Ar Vides pārraudzības valsts biroja 2014.gada 7.marta lēmumu apstrīdētais lēmums atstāts negrozīts.

Pieteicēja vērsās tiesā ar pieteikumu par tehnisko noteikumu izsniegšanu vasaras mājas būvniecībai un zaudējumu atlīdzināšanu.

Lieta SKA-664/2019; A420261714

 

Informāciju sagatavoja Baiba Kataja, Augstākās tiesas preses sekretāre

Tālr.: 67020396; e-pasts: baiba.kataja@at.gov.lv