Augstākās tiesas (Senāta) Administratīvo lietu departaments 18.decembrī, izskatot pieteikumu par Zāļu valsts aģentūras izsniegtām atļaujām aptiekas atvēršanai, atcēla Administratīvās apgabaltiesas spriedumu, ar kuru Zāļu valsts aģentūras rīcība atzīta par tiesisku, kā arī taisīja  blakus lēmumu, vēršot Ministru kabineta uzmanību uz nepilnībām regulējumā par aptieku izvietojumu.

Senāts secināja, ka tiesiskais regulējums, kura mērķis ir veicināt racionālu aptieku izvietojumu un nodrošināt pieejamu un kvalitatīvu farmaceitisko aprūpi, paredz, ka to aptieku, kuras īsteno speciālu darbības veidu – zāļu izgatavošana aptiekā, apkārtnē (500 metru rādiusā) nevar tikt atvērtas citas aptiekas. Tādā veidā likumdevējs ir centies veicināt aptiekas izvēlēties šo darbības veidu, lai iedzīvotājiem būtu pieejams arī šāds aptieku pakalpojums. Tomēr praksē šīs likumdevēja piešķirtās priekšrocības aptiekām, kas sniedz zāļu izgatavošanas pakalpojumus, faktiski mēdz izmantot ar citu mērķi, proti, lai paplašinātu konkrētu farmācijas tirgus dalībnieku ietekmi konkrētā teritorijā. Tādējādi, izmantojot iespējas variēt ar speciālās darbības nosacījumiem (atsakoties no speciālās darbības vienā aptiekā, uzreiz atverot konkrētajā teritorijā citu aptieku un pēc tam atkal piesakoties uz speciālās darbības veidu), likumdevēja paredzētie aptieku izvietošanas ierobežojumi praksē tiek izmantoti komercsabiedrību individuālu interešu īstenošanai, nevis sabiedrības interešu nodrošināšanai.

Senāts konstatēja, ka Zāļu valsts aģentūra, lai arī ir identificējusi konkrēto problēmu, nav meklējusi veidu, kā to risināt. Senāts norādīja, ka Zāļu valsts aģentūras, tāpat kā jebkuras valsts pārvaldes iestādes, darbības jēga ir tiesiskuma un sabiedrības interešu nodrošināšana iestādes uzraudzībā nodotajos jautājumos. Piemērojot tiesību normas, iestāde nevar vienīgi raudzīties, vai personas ir formāli ievērojušas normatīvajos aktos noteiktās prasības, bet iestādei ir jāspēj saskatīt arī kopējo ainu – vai persona tai piešķirtās tiesības izmanto atbilstoši to jēgai un vai normatīvajos aktos noteiktās iespējas netiek izmantotas neatbilstoši regulējuma mērķim. Līdz ar to aģentūrai, konstatējot, ka likumdevēja noteiktie ierobežojumi un atsevišķām aptiekām piešķirtās priekšrocības tiek izmantotas ar sabiedrības interešu nodrošināšanu nesaistītu interešu sasniegšanai, ir jāveic darbības, lai pēc iespējas novērstu šādas tiesību normu izmantošanas sekas. Pretējā gadījumā jāsecina, ka valsts pati ar formālu attieksmi būtībā veicina to, ka tās izveidotā sistēma, kas vērsta uz iedzīvotāju nodrošināšanu ar pienācīgiem farmācijas pakalpojumiem, tiek izmantota citam mērķim – konkrētu komersantu darbības un līdz ar to arī ietekmes tirgū paplašināšanai.

Senāts atzina, ka apgabaltiesa nav pārbaudījusi, vai Zāļu valsts aģentūra konkrētajā gadījumā bija izmantojusi visas iespējas, lai samazinātu to nelabvēlīgo ietekmi uz konkurenci, kuru rada regulējuma izmantošana neatbilstoši tā mērķim, tāpēc apgabaltiesas spriedumu atcēla un nodeva lietu jaunai izskatīšanai Administratīvajai apgabaltiesai.

Vienlaikus Senāts secināja, ka šobrīd tiesību normas nepiešķir Zāļu valsts aģentūrai efektīvus līdzekļus, lai cīnītos pret tiesību normu mērķim neatbilstošu tiesību izmantošanu. Senāts uzsvēra, ka tādi likumdevēja noteikti nosacījumi, kas paredz būtiskus komercdarbības ierobežojumus, ir pieļaujami tikai leģitīma mērķa sasniegšanai. Nav pieļaujams, ka praksē šādi ierobežojumi tiek izmantoti nevis leģitīmā mērķa sasniegšanai, bet komersantu individuālo komerciālo interešu nodrošināšanai. Tāpēc iestādes rīcībā būtu jābūt instrumentiem, lai efektīvi šādas situācijas risinātu.  Ievērojot minēto, Senāts vērsa Ministru kabineta uzmanību uz nepilnībām tiesiskajā regulējumā un aicināja apsvērt nepieciešamību veikt attiecīgus grozījumus.

Lieta SKA-408/2019; A420254816

 

Baiba Kataja, Augstākās tiesas preses sekretāre

Tālr.: 67020396; e-pasts: baiba.kataja@at.gov.lv