Senāta Administratīvo lietu departaments 27.novembrī atcēla Administratīvās apgabaltiesas spriedumu, ar kuru atteikts izsniegt atļauju un segt pieteicēja izdevumus par viņa dēla ārstēšanu Polijā, ņemot vērā, ka Latvijā bija pieejama valsts apmaksāta ārstēšana, par kuras medicīnisko efektivitāti nebija šaubu, taču izmantotā ārstēšanas metode neatbilda pieteicēja reliģiskajai pārliecībai.

Šajā lietā pieteicējs vēlējās, lai izdevumi par ārstēšanu citā Eiropas Savienības dalībvalstī viņam tiktu segti, vai nu kārtībā, ko paredz Eiropas Savienības regula (Eiropas Parlamenta un Padomes 2004.gada 29.aprīļa Regula Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu), vai nu kārtībā, ko paredz Eiropas Savienības direktīva (Eiropas Parlamenta un Padomes 2011.gada 9.marta Direktīvas 2011/24/ES par pacientu tiesību piemērošanu pārrobežu veselības aprūpē). Ja izdevumi tiek segti saskaņā ar regulu, tad personai tās izdevumi tiek atlīdzināti pilnā apmērā. Ja izdevumi tiek segti saskaņā ar direktīvu, tad personai tie tiek atlīdzināti tādā apmērā, kāds par identisku veselības aprūpi tiktu nodrošināts personas piederības valstī, bet nepārsniedzot faktiskās izmaksas.

Senāts atzina par pareizu apgabaltiesas secinājumu, ka izdevumu segšanas atteikšana regulā noteiktajā kārtībā bija tiesiska un nepārkāpa diskriminācijas aizliegumu reliģiskās pārliecības dēļ. Uz to, atbildot uz Senāta uzdotajiem jautājumiem, norādījusi arī Eiropas Savienības Tiesa. Eiropas Savienības Tiesa atzina, ka noteikums, ka atļauja saņemt veselības aprūpes pakalpojumus citā ES dalībvalstī tiek dota tikai tad, ja tam pamatā ir ar veselību saistīti apsvērumi, rada netiešu atšķirīgu attieksmi reliģiskās pārliecības dēļ. Taču tas ir vērsts uz konkrētās dalībvalsts veselības apdrošināšanas sistēmas finansiālās stabilitātes nodrošināšanu un ir samērīgs ar šo leģitīmo mērķi.

Savukārt attiecībā uz pieteicēja tiesībām saņemt izdevumu atlīdzināšanu direktīvā paredzētajā kārtībā Senāts secināja, ka apgabaltiesa šo jautājumu nav pietiekami un pareizi izvērtējusi. Senāts konstatēja, ka apgabaltiesa nav pietiekami pamatojusi secinājumu, ka atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem (2013.gada 17.decembra noteikumi Nr. 1529 „Veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtība”) personai ir nepieciešams iepriekš saņemt atļauju, lai tā varētu prasīt veselības aprūpes izdevumu atlīdzināšanu direktīvā paredzētājā kārtībā. Turklāt, ja Ministru kabineta noteikumi tiešām to paredzēja, tad apgabaltiesai jāvērtē, vai šāda sistēma atbilst Eiropas direktīvas prasībām. Ja veicot minēto izvērtējumu, tiktu secināts, ka sistēma atbilst direktīvas prasībām, tad būtu nepieciešams vēl vērtēt, vai šī sistēma nepārkāpj diskriminācijas aizlieguma reliģiskās pārliecības dēļ.

Ņemot vērā minētos aspektus, Senāts Administratīvās apgabaltiesas spriedumu atcēla un nodeva lietu jaunai izskatīšanai.

Lietas faktiskie apstākļi:

Ar Veselības ministrijas lēmumu atteikts izsniegt pieteicēja dēlam veidlapu par tiesībām uz ārstēšanu, kas nodrošina personai tiesības saņemt noteiktus no valsts budžeta līdzekļiem apmaksātus plānveida veselības aprūpes pakalpojumus citā Eiropas Savienības dalībvalstī. Veselības ministrijas lēmums pamatots ar to, ka konkrētajā lietā nav medicīnisku iemeslu, kādēļ pieteicēja dēls pakalpojumu nevarētu saņemt Latvijas teritorijā. Konkrētais medicīnas pakalpojums valstī tiek sniegts, bet, ņemot vērā, ka pieteicējs ir Jehovas liecinieks, viņš nepiekrīt konkrētās manipulācijas veikšanai ar asins pārliešanu.

2019.gada martā Senāts apturēja lietā tiesvedību, lai uzdotu Eiropas Savienības Tiesai prejudiciālus jautājumus.

Eiropas Savienības Tiesa, atbildot uz Senāta uzdotajiem jautājumiem, norādīja, ka kārtībā, kā to paredz regula, valsts drīkst atteikt ārstēšanas atļaujas izsniegšanu medicīniskās manipulācijas veikšanai citā Eiropas Savienības dalībvalstī, ja personas piederības valstī ir pieejama stacionārā ārstēšana, par kuras medicīnisko efektivitāti nav šaubu, taču izmantotā ārstēšanas metode neatbilst personas reliģiskajai pārliecībai.

Savukārt attiecībā uz kārtību, kādu to nosaka Eiropas Savienības direktīva, Eiropas Savienības Tiesa nosprieda, ka tas, vai atteikums atmaksāt personai no viņa personīgajiem līdzekļiem segtos izdevumus par sniegto veselības aprūpi atbilstoši Latvijā spēkā esošajiem veselības aprūpes pakalpojumu tarifiem nebūs pretrunā ar diskriminācijas aizliegumu reliģiskās pārliecības dēļ, vēl ir jāvērtē Latvijas tiesām, jo tas ir atkarīgs no tā, vai šāds atteikums ir objektīvi pamatots ar leģitīmu mērķi saglabāt veselības aprūpes jaudu vai medicīnisko kompetenci un vai tas ir piemērots un vajadzīgs pasākums šā mērķa sasniegšanai.

Lieta SKA-18/2019; A420281216

 

Baiba Kataja, Augstākās tiesas preses sekretāre

Tālr.: 67020396; e-pasts: baiba.kataja@at.gov.lv