Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments 12.februārī apturēja tiesvedību un nolēma iesniegt pieteikumu Satversmes tiesai par regulējumu,  kas paredz pienākumu segt izdevumus par administratīvā pārkāpuma lietā izņemto mantu glabāšanu, atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normām. Tiesvedība lietā apturēta līdz brīdim, kad stāsies spēkā Satversmes tiesas nolēmums.

Lietā ir strīds par izdevumu apmēru un samērīgumu, kas radušies sakarā ar lietā izņemto mantu glabāšanu pieteicējam kā personai, kura ir saukta pie administratīvās atbildības. Konkrētajā lietā Nodrošinājuma valsts aģentūra glabāšanas izdevumu summa par transportlīdzekli tika noteikta 5099,91 euro, kas daudzkārt pārsniedz uzlikto administratīvo sodu (100 LVL jeb 142,29 euro). Šis fakts jau pats par sevi norāda uz to, ka šāda piespiedu pakalpojuma samaksas piedziņa būtiski var aizskart personas īpašuma tiesības un kavēt īstenot tiesības uz taisnīgu tiesu.

Izdevumu apmēru cita starpā ietekmē transportlīdzekļa glabāšanas laika periods, kas savukārt ir atkarīgs no brīža, kas noteic tā sākumu un beigas. Lietā nav strīda par minētā posma sākumu, kuru nosaka administratīvā pārkāpuma priekšmeta un izdarīšanas rīka izņemšanas diena, taču strīds ir par šā posma beigām.

Augstākā tiesa lēmumā norāda, ka no Latvijas Administratīvo pārkāpuma kodeksa normām izriet, konfiskācijas brīdi noteic laiks, kad lēmums kļūst izpildāms, savukārt lēmums par administratīvā soda uzlikšanu kļūst izpildāms tikai tad, kad tas kļūst neapstrīdams. Līdz ar to, brīdis, kad kļūst izpildāms lēmums par saukšanu pie administratīvās atbildības, ir atkarīgs no tā, vai pie administratīvās atbildības sauktā persona izmantos savas tiesības apstrīdēt un pārsūdzēt lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā. Laikā, kamēr iestāde un tiesa izskata personas sūdzību, lēmuma izpilde ir apturēta, tomēr izņemtā manta nav atdodama personai, jo gan iestādei, gan vēlāk tiesai ir jāizlemj, kas darāms ar pārkāpuma izdarīšanas rīkiem. Tātad izņemto mantu glabāšana turpinās, līdz ar to arī turpina pieaugt izdevumi par mantu glabāšanu, kurus vēlāk personai ir pienākums atlīdzināt. Tādējādi tiek ierobežotas personas tiesības uz īpašumu un apgrūtinās personas tiesības uz taisnīgu tiesu, jo personai rodas nelabvēlīgas mantiskas sekas tā iemesla dēļ, ka persona izmanto tiesības vērsties tiesā.

Augstākās tiesas ieskatā, likumdevējs nav paredzējis iespēju izdevumus, kas rodas par administratīvo priekšmetu un rīku glabāšanu, samazināt, vērtējot individuālus apstākļus. Atsevišķos gadījumos būtu nepieciešamas personu objektīvu iemeslu dēļ atbrīvot (pilnībā vai daļēji) no šo izdevumu samaksas, proti, gadījumos, kad persona ir mazturīga vai maznodrošināta. Turklāt likumdevējs nav paredzējis, ka var pastāvēt arī citi apstākļi, kas liedz laicīgi pieņemt gala lēmumu, piemēram, tiesas sēžu atlikšanu attaisnojoša iemesla dēļ, un, ka pastāv saudzējošāki līdzekļi, kas mazāk ierobežotu personai Latvijas Republikas Satversmē noteiktās pamattiesības. Tas nozīmē, ka šāds regulējums neatbilst samērīguma principam un tādējādi neatbilst Satversmes 92. un 105.pantam.Tāpēc Augstākā tiesa iesniedza pieteikumu Latvijas Republikas Satversmes tiesai par Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 257.panta astotās daļas un Ministru kabineta 2010.gada 7.decembra noteikumu Nr. 1098 „Noteikumi par rīcību ar administratīvo pārkāpumu lietā izņemto mantu un dokumentiem” 74.punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. un 105.pantam.

 

Informāciju sagatavoja Baiba Kataja, Augstākās tiesas preses sekretāre

Tālr.: 67020396; e-pasts: baiba.kataja@at.gov.lv