Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments 22.februārī atcēla Administratīvās rajona tiesas spriedumu, ar kuru noraidīts pieteikums atcelt Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes lēmumu par pieteicējas un viņas nepilngadīgās meitas piespiedu izraidīšanu no Eiropas Savienības dalībvalstu teritorijas, vienlaikus nosakot pieteicējai ieceļošanas aizliegumu uz trim gadiem. Augstākā tiesa nodeva lietu jaunai izskatīšanai pirmās instances tiesā.

Augstākā tiesa spriedumā norāda, ka Administratīvās rajona tiesas novērtējums par riska esību pieteicējas izcelsmes valstī nav pietiekami detalizēti izvērsts, tas aptver tikai tiesas izdarītos gala secinājumus. Augstākās tiesas ieskatā, spriedumā ir jābūt vairāk atspoguļotiem konkrētiem informācijas avotiem, lai uz to pamata izdarītu tālākus secinājumus. Izskatāmajā gadījumā nav saprotams, pēc kādiem informācijas avotiem rajona tiesa ir vadījusies, secinot, ka situācija pieteicējas izcelsmes valstī nav mainījusies kopš 2016.gada 5.maija – tas ir, pēc tiesas sprieduma pieņemšanas, ar kuru noraidīts pieteikums par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu pieteicējai un viņas meitai. Tāpat nav saprotams, pēc kādām ziņām tiesa ir vadījusies, secinot, ka lietas izskatīšanas brīdī aktuālā informācija par izcelsmes valsti neliecina, ka tajā būtu tāda veida starptautisks vai iekšējs bruņots konflikts, kas aptvertu visu valsts teritoriju.

Augstākā tiesa spriedumā norāda – ja personai izraidīšanas rezultātā draud tādas sekas kā Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 2. un 3.pantā minēto tiesību pārkāpums, valstij tas ir jāapsver. Arī atbilstoši Latvijas Republikas Satversmes 95.pantam, izraidot personu no Latvijas, iestādēm un tiesām ir jāizvērtē personas argumenti par tās apdraudētību izraidīšanas gadījumā – vai nav konstatējams, ka pēc atgriešanās attiecīgajā valstī persona tiks pakļauta spīdzināšanai, cietsirdīgai vai pazemojošai izturēšanās vai sodam.

Daļa no kasācijas sūdzībā izteiktajiem argumentiem tika jau vērtēti tiesā, izskatot pieteikumu par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu pieteicējai un viņas meitai. Tiesa šos argumentus noraidīja, un tiesas spriedums ir stājies spēkā. Tā kā lietā, kurā taisīts minētais spriedums, un izskatāmajā lietā ir vieni un tie paši procesa dalībnieki, 2016.gada 5.maija sprieduma motīvu daļā konstatētie apstākļi, ievērojot  Administratīvā procesa likuma 153.panta trešo daļu, nav pārvērtējami izskatāmās lietas ietvaros. Tomēr šajā saistībā Augstākā tiesa spriedumā vērš uzmanību, ka atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas atziņām gadījumā, ja persona vēl nav izraidīta no valsts, tiesai, novērtējot draudu risku reālo pastāvēšanu, katrā ziņā ir jāņem vērā aktuālā situācija. Tādējādi, ja lietā pastāv būtiskas norādes uz to, ka izraidīšanas rezultātā tiktu pārkāptas personas cilvēktiesības, tiesai būtu jāpārliecinās par šo apstākļu pamatotu esību. Tas savukārt nozīmē to, ka izņēmuma gadījumā tiesas vērtējums var iekļaut arī tādu apstākļu vērtēšanu, kas iepriekš ir nodibināti ar spēkā stājušos tiesas spriedumu, ar kuru noraidīts pieteikums par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu. Pretējā gadījumā, nepārbaudot šādus apstākļus, izraidīšanas rezultātā varētu tikt pieļauts personas cilvēktiesību pārkāpums.

Augstākā tiesa lietu (Nr. SKA-288/2018; A420264116) kasācijas kārtībā izskatīja sakarā ar pieteicējas kasācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas spriedumu.

 

Informāciju sagatavoja Baiba Kataja, Augstākās tiesas preses sekretāre

Tālr.: 67020396; e-pasts: baiba.kataja@at.gov.lv