Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments 13.martā noraidīja pieteicēja kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas spriedumu, ar kuru atstāts spēkā lēmums atbrīvot viņu no dienesta Zemessardzē. Senāts spriedumā atzīst – lai arī apgabaltiesa spriedumā nav pareizi interpretējusi strīdus tiesību normu uz pārsūdzētā lēmuma pieņemšanas dienu, tomēr tiesas gala slēdziens noraidīt pieteikumu ir pareizs.

Senāts uzskata, ka, ja ar tiesību normu ir paredzēts panākt tādu ierobežojumu, kas pārsniedz Krimināllikumā noteikto sodāmības saturu, tad šādam ierobežojumam ir jābūt skaidri, t.i., tiešā tekstā, noteiktam likumā. Konkrētajā gadījumā Zemessardzes likuma 14.panta ceturtās daļas 3.punktā uz pārsūdzētā lēmuma pieņemšanu šāds ierobežojums tiešā tekstā nebija noteikts.

Senāta spriedumā arī lasāma sistēmiska salīdzināmā tiesiskā regulējuma izvērtēšana un analīze ar citām tiesību normām, kas paredz līdzīgu tiesisko regulējumu par ierobežojumiem personām veikt noteiktu darbu vai atrasties dienestā, ja izdarīts noziedzīgs nodarījums. Senāts secina, ka attiecībā uz sodāmību tiesību normas ietver dažādu tiesisko regulējumu. Ir normas, kas atšķirībā no šajā lietā piemērojamās tiesību normas tiešā tekstā norāda uz sodāmības ņemšanu vai neņemšanu vērā, līdz ar to tās atzīstamas par skaidri un nepārprotami formulētām attiecībā uz šajā lietā aktuālo jautājumu. No salīdzinošā tiesiskā regulējuma nav secināms, ka likumdevējs jautājumu par personas atbilstību dienestam vai kādam amatam ar tādu izpratni, kā to uztur atbildētāja – Aizsardzības ministrija, vienmēr ir regulējis tā, kā tas ir darīts šajā lietā aktuālajā Zemessardzes likuma 14.panta ceturtās daļas 3.punkta redakcijā. Tādējādi šo tiesību normu un tajā ietverto ierobežojumu nevar uzskatīt par skaidru un nepārprotamu.

Grozījumi Zemessardzes likuma 14.panta ceturtajā daļā tika veikti 2017.gada 22.jūnijā. Tā kā apgabaltiesa no sprieduma krimināllietā secināja, ka pieteicējs ar vēl vienu spriedumu 2016.gadā notiesāts par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, par kuru minētajā tiesību normā tiešā tekstā ir noteikts, ka tīšu nodarījumu gadījumā sodāmība netiek ņemta vērā, apgabaltiesa pamatoti atzina, ka atbilstoši minētajam regulējumam pieteicējam nav tiesību uz turpmāku dienestu Zemessardzē.

Senāta ieskatā pieteicēja rīcība apzināti neatklāt būtisko jauno apstākli par jaunā notiesājošā tiesas sprieduma eksistenci uzskatāma par ļaunprātīgu. Pieteicējs faktiski melojis par to. Šāda rīcība, Senāta ieskatā nekādi nevar novest pie pieteicējam labvēlīga rezultāta izskatāmajā lietā – atzīt, ka pārsūdzētais lēmums ir prettiesisks.

Lietā ir turpmāk minētie apstākļi:

Iestājoties Zemessardzē, pieteicējs pieteikuma veidlapā nebija norādījis, ka iepriekš ir bijis sodīts par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu. Pēc noteikta laika, atbilstoši Zemessardzes likumam, notika zemessarga vērtēšana, lai noskaidrotu, vai viņš atbilst dienesta prasībām. Šajā vērtēšanā iestāde, saņemot informāciju no Sodu reģistra, konstatēja, ka persona iepriekš ir bijusi krimināli sodīta par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu (sodāmība dzēsta).

Zemessardzes likuma 14.pants noteic, ka par zemessargu nevar būt persona, attiecībā uz kuru ir stājies spēkā notiesājošs tiesas spriedums. Tāpēc Aizsardzības ministrija, konstatējot notiesājošo tiesas spriedumu, zemessargu atbrīvoja no dienesta Zemessardzē.

Zemessargs šo iestādes lēmumu ir pārsūdzēja tiesā.

Apgabaltiesa atzina, ka iestādes lēmums ir pareizs. (Lieta SKA-442/2019; A420136217).

 

Baiba Kataja, Augstākās tiesas preses sekretāre

Tālr.: 67020396; e-pasts: baiba.kataja@at.gov.lv