Augstākās tiesas mājaslapas Judikatūras sadaļā nolēmumu arhīva klasifikatoros oktobrī pievienoti divpadsmit Administratīvo lietu departamenta nolēmumi (iekavās aiz virsraksta norādīta nolēmuma klasifikācija pēc lietu kategorijām).

 

Pievienoti klasifikatoros ar virsrakstu un tēzēm

Tēzes:
1. Atbilstoši tiesiskās paļāvības principam un samērīguma principam likumdevējam, ja tas ar normatīvo aktu grozījumiem maina iepriekšējo privātpersonām labvēlīgo tiesisko kārtību, ir pienākums nodrošināt samērīgu un saudzīgu pāreju uz jauno tiesisko kārtību.

2. Likumdevējs, izstrādājot Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likuma pārejas noteikumu 2.punkta normu, nav apsvēris, kā konkrētais regulējums ietekmēs personas, kurām tiesiskais pamats morālā kaitējuma atlīdzinājuma prasīšanai iestājies agrāk, nekā sešus mēnešu pirms šā likuma spēkā stāšanās, un kurām atbilstoši iepriekšējam regulējumam bija paredzēts 10 gadus ilgs termiņš prasījuma izvirzīšanai. Nav saskatāma apzināta likumdevēja griba šādām personām ar jaunā likuma spēkā stāšanos bez jebkāda pārejas posma atņemt iepriekš piešķirtās tiesības prasīt morālā kaitējuma atlīdzinājumu.

3.  Ievērojot tiesiskās paļāvības principu un samērīguma principu, atzīstams, ka no Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likuma pārejas noteikumu 2.punkta regulējuma izrietošais liegums prasīt atlīdzinājumu gadījumos, kad atlīdzinājuma tiesiskais pamats radies agrāk, nekā sešus mēnešus pirms likuma spēkā stāšanās, nav attiecināms uz gadījumiem, kuros jaunā likuma spēkā esības laikā prasījumu par morālā kaitējuma atlīdzinājumu izteikusi persona, kurai atbilstoši iepriekšējam regulējumam joprojām būtu bijušas tiesības šādu prasījumu izteikt.

4. Vienlaikus minētais nenozīmē, ka attiecībā uz morālā kaitējuma atlīdzinājuma prasīšanas gadījumiem joprojām ir piemērojams no iepriekšējā tiesiskā regulējuma izrietošais 10 gadu termiņš. Šāda kārtība neatbilstu skaidri paustajai likumdevēja gribai īsināt nemantiskā kaitējuma atlīdzinājuma prasīšanas termiņu un noteikt šādu prasījumu izteikšanai tādu pašu termiņu, kā mantisko zaudējumu atlīdzināšanas prasījuma izteikšanai.

Seši mēneši no jaunā likuma spēkā stāšanās atlīdzinājuma prasīšanas tiesību izmantošanai būtu uzskatāms par saudzējošu un samērīgu pāreju nodrošinošu termiņu, kas ļautu  personām pēc jaunā likuma spēkā stāšanās pārorientēties uz jauno tiesisko kārtību.

 

Tēzes:

1. Likuma "Par nodokļiem un nodevām" 33.2 pants paredz deklarāciju precizēšanu un soda naudas samazinātā apmērā samaksu kā vienotu mehānismu. No vienas puses, strīdus norma ar samazinātu soda naudu motivē veikt nodokļu samaksu un mudina nodokļu maksātājus pašus atklāt Valsts ieņēmumu dienestam viņu pieļautās kļūdas nodokļu deklarācijās, tādējādi ietaupot iestādes resursus. No otras puses, norma tomēr ir sodoša rakstura, kas savukārt veicina nodokļu korektu samaksu tā, lai šādas kļūdas nodokļu deklarācijās nebūtu vispār. Ja pieļautu deklarāciju precizēšanu bez sodošās funkcijas, netiktu sasniegts likuma mērķis – nodokļu iekasēšanas veicināšana –, jo nodokļu maksātāji varētu apzināti norādīt nodokļu deklarācijās palielinātu nodokļu pārmaksu, pirms audita uzsākšanas iesniegt deklarāciju precizējumus un neatbildēt par valstij nodarītajiem zaudējumiem.

2. Vispārīgā gadījumā soda naudu atbilstoši likuma "Par nodokļiem un nodevām" 32.pantam vienādi piemēro gan gadījumos, kad nodokļu maksātājs ir samazinājis nodokli, gan gadījumos, kad ir palielināta nodokļa atmaksa, turklāt vēsturiski likumā 33.2 pants ieviests, lai "mīkstinātu" 32.pantā paredzēto sankciju. Tādēļ likuma 33.2 pants nevar būt ar šaurāku tvērumu kā 32.pants. Sistēmiski secināms, ka nodokļu maksātājs var 33.2 panta otrās daļas kārtībā iesniegt deklarācijas precizējumus par palielināto nodokļu pārmaksu, un par šo pārkāpumu ir piemērojama soda nauda tādā pašā apmērā kā par samazinātajiem nodokļu maksājumiem. Šāds risinājums ir atbilstošs vienlīdzības principam, kā arī personai labvēlīgāks nekā vispārīgā nodokļu sodus paredzošā norma, tādēļ ir pamats analoģiski attiecināt strīdus normā paredzēto risinājumu uz gadījumiem, kad nodokļu maksātājs ir palielinājis nodokļu pārmaksas apmēru.

3. Nodokļu maksātājs normā noteiktajā termiņā var vairākkārt labot nodokļu deklarāciju, ja tas nepieciešams, un ar sākotnējo deklarāciju salīdzināms pēdējais precizējums.

 

Tēzes:
1. Atšķirīgas tiesību normas iestādes lēmuma pamatojumā un tiesas sprieduma par šī lēmuma atcelšanu pamatojumā nav vērtējamas formāli, ja šīs tiesību normas paredz atšķirīgu piemērošanas priekšnoteikumu konstatēšanu, kā arī atšķirīgu iestādes rīcības brīvību un izdarāmos lietderības apsvērumus. Spriedums, kurā tiesa atzinusi par tiesisku iestādes lēmumu, lai gan iestāde, piemērojot citu tiesību normu, neizdarīja tos lietderības apsvērumus, kurus tiesa kā būtiskus vērtēja spriedumā, neatbilst Administratīvā procesa likuma 250.panta otrajai daļai.

2. Strīdus gadījumā, vērtējot, vai administratīvais akts ir personai labvēlīgs vai nelabvēlīgs Administratīvā procesa likuma 85.–88.panta izpratnē, ņemams vērā, cik ļoti tas atbilst adresāta interesēm, turklāt, pieļaujot arī adresāta subjektīvu vērtējumu. Iestādei vairāk jāpamato labvēlīga, nevis nelabvēlīga administratīvā akta atcelšana, tādēļ šaubu gadījumā privātpersonu tiesiskās intereses vairāk aizsargā normas, kas paredz labvēlīga administratīvā akta atcelšanu un izvērstāku iestādes pamatojumu. Nav izšķirošas nozīmes tam, ka administratīvais akts ir konstatējošs administratīvais akts, jo Administratīvā procesa likuma 86.panta pirmā un otrā daļa nošķirta pēc citām akta pazīmēm, turklāt, neierobežojot iestādes tiesības atcelt prettiesisku konstatējošu administratīvo aktu.

 

Tēzes:
1. Valstij ir godprātīgi jāapsver Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību komitejas viedoklis, vienlaikus tas neatņem tiesības valstij pēc rūpīgām pārdomām viedoklim nepiekrist, ja tas neatspoguļo patieso juridisko situāciju konkrētajā lietā. Nevar piekrist Cilvēktiesību komitejas veiktajam faktisko apstākļu novērtējumam un ar to saistītajam secinājumam par samērīguma pārkāpumu konkrētajā lietā. Cilvēktiesību komitejas apsvērumos ietvertais vērtējums par konkrētas lietas faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem ir vispārīgs un nav pietiekami detalizēts, un šie apsvērumi nav uzskatāmi par jaunatklātu apstākli Administratīvā procesa likuma 353.panta 6.punkta izpratnē. Administratīvā procesa likuma 87.panta pirmās daļas 3.punkta piemērošanas (administratīvā procesa iestādē uzsākšanas no jauna) mērķis ir panākt neapstrīdama pozitīva administratīvā akta pārskatīšanu. Ja pozitīvs administratīvais akts nebija izdots, nav pamata piemērot minēto normu.

2. Tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību pārkāpums saistībā ar personvārda atveidi parasti nav konstatējams, ja personvārda atveide personai nav radījusi pietiekami nopietnas grūtības, personvārds pēc atveides nav ieguvis kādu nepatīkamu nozīmi vai arī nepastāv citi būtiski apstākļi, piemēram, valsts ilgstoši atļāvusi personai lietot tās personvārdu viņai vēlamajā formā.

 

Tēzes:
1. Neiegūtās peļņas apmēra noteikšanā nav izmantojams aprēķins, kurā tiek pieņemts, ka konkrētajā iepirkumā pretendenta peļņas daļa piedāvātajā līgumcenā ir tāda pati, kā vidēji peļņas daļa no pretendenta apgrozījuma iepriekšējo triju gadu laikā. Tas, vai vispār un cik lielu peļņu pieteicēja būtu guvusi konkrētajā iepirkumā, noskaidrojams, izvērtējot pierādījumus, kurus jāsagādā pieteicējai un kuriem jāattiecas uz konkrēto iepirkumu. Jāņem vērā arī iepirkumu tirgus specifika, kas var ietekmēt paredzēto peļņas daļu, jo, cīnoties par tiesībām noslēgt līgumu un konkurējot vienīgi ar cenu, pretendenti var līgumcenā neiekļaut peļņu vispār vai iekļaut to nelielā apmērā. Tas, ka citi lietas dalībnieki nav apšaubījuši pieteicējas piedāvāto algoritmu peļņas aprēķināšanai un ka visas līguma izmaiņas nav iespējams paredzēt, nenozīmē, ka secinājumus par peļņu un tās apmēru var balstīt pieņēmumos. Tieši uz pieteicēju gulst pierādīšanas pienākums attiecībā uz peļņas apmēru, un tieši pieteicējai vislabāk būtu jāzina, cik lielu peļņu tā plānojusi konkrētajā iepirkumā.

2. Zaudējumu atlīdzinājums ir prasāms un attiecīgi pienākums atlīdzināt zaudējumus ir uzliekams publisko tiesību juridiskajai personai (Latvijas Republikai), nevis iestādei, kura to pārstāv. Publisko iepirkumu likuma 85.4 panta trešajā daļā norādītais, ka Iepirkumu uzraudzības birojs neatbild par pasūtītāja nodarītajiem zaudējumiem, nav tulkojams tādējādi, ka zaudējumu atlīdzināšanas pienākums uzliekams iestādei, kas veikusi iepirkumu. Norma noteic kārtību, kādā persona var prasīt zaudējumu atlīdzinājumu, nevis to, kam ir atlīdzināšanas pienākums.

 

Tēzes:
1. Lietās par invaliditātes pensijas piešķiršanu personai pašai jāiesniedz pensijas piešķiršanai nepieciešamie dokumenti. Tas izriet no pieņēmuma, ka personas rīcībā ir darba periodus apliecinoši dokumenti, jo tikai viņa pati zina, kur un kādos periodos bijusi darba attiecībās. Tomēr pieteicējam, atrodoties ieslodzījumā, bija apgrūtinātas iespējas iegūt nepieciešamos dokumentus. Nav saprotams, kāpēc Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra tikai periodiski, turklāt ar ievērojamām pauzēm, iesaistījās nepieciešamo dokumentu iegūšanā. Tos bija iespējams izprasīt krietni laicīgāk, jau tajā brīdī, kad pieteicējs 2005.gada 16.februārī pirmo reizi vērsās iestādē ar iesniegumu par invaliditātes pensijas piešķiršanu, pievienojot dokumentus par stāžu, lai arī nepilnīgus un tiesību normās noteiktajām prasībām neatbilstošus. Konstatējama nekonsekventa iestādes attieksme pret pieteicēja iesniegto dokumentu derīgumu, turklāt iestāde no 2005.gada līdz 2012.gadam ne pati pieprasījusi nepieciešamos dokumentus, ne arī devusi norādījumus pieteicējam, ka iesniedzami papildu dokumenti. Šie apstākļi kopumā liecina, ka invaliditātes pensijas piešķiršanas kopējais process ir ieildzis ne pieteicēja vainas dēļ un rezultāts – pensijas piešķiršana tikai no 2014.gada 10.oktobra – nav taisnīgs pret pieteicēju, kā rezultātā ir nepamatoti aizskartas pieteicēja tiesības laikus saņemt pensiju. Tādējādi būtu vērtējamas pieteicēja tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu.

2. Vispārīgi administratīvajā procesā atlīdzinājuma pamats ir par prettiesisku atzītais rezultāts, proti, prettiesisks administratīvais akts vai prettiesiska faktiskā rīcība, tomēr ir pieļaujamas atkāpes. Personai ir tiesības saņemt atbilstīgu atlīdzinājumu arī par zaudējumiem vai kaitējumu, kas viņai nodarīti sakarā ar iestādes rīcību administratīvā akta izdošanas procesā. Iestādes atsevišķi pieļauti pārkāpumi un rīcība, kas neatbilst labas pārvaldības principam, kopā ar vairākiem un ilgstošiem tiesvedības procesiem konkrētajos apstākļos ir novedusi pie pieteicēja tiesību aizskāruma saistībā ar nesamērīgi ilgu administratīvās lietas izskatīšanu. Jautājuma izskatīšana par invaliditātes pensijas piešķiršanu pieteicējam ilga no 2005.gada 16.februāra līdz 2015.gada 11.martam, kas nav uzskatāms par saprātīgu termiņu administratīvās lietas izskatīšanai.

 

Tēzes:
1. Jau pirms 2017.gada 1.marta grozījumiem no Administratīvā procesa likuma normām izrietēja, ka prasījuma par spēku zaudējuša administratīvā akta atzīšanu par prettiesisku izskatīšanai pēc būtības pamats ir tad, ja izpildās vismaz viens no diviem Administratīvā procesa likuma 82.panta pirmajā daļā minētajiem priekšnoteikumiem (atlīdzinājuma pieprasīšanai vai lai novērstu līdzīgu gadījumu atkārtošanos). Ja neviens no šiem gadījumiem neizpildījās, spēku zaudējušais administratīvais akts nebija apstrīdams un tātad secīgi arī nebija pārsūdzams tiesā. Minētie priekšnoteikumi attiecās arī uz administratīvo procesu tiesā, turklāt arī uz tiem administratīvajiem aktiem, kuru pārbaudei likumdevējs nav paredzējis apstrīdēšanas stadiju.

2. Administratīvā procesa likuma 184.panta otrajā daļā paredzētais pieteikuma pieļaujamības kritērijs – ir radīts būtisks personas tiesību vai tiesisko interešu aizskārums – pēc jēgas neattiecas uz pieteikumu par administratīvā akta atzīšanu par prettiesisku, bet tikai uz pieteikumu par procesuāla pārkāpuma konstatēšanu. Situācijas, kad tiek pieļauta procesuāla pārkāpuma atsevišķa pārbaude tiesā, ir izņēmums, kas attaisnojams vienīgi tajos gadījumos, kad procesuālais pārkāpums ir atstājis būtisku iespaidu uz personas tiesībām vai tiesiskajām interesēm. Administratīvā akta tiesiskuma pārbaudes pieļaujamība nebūtu jāpadara atkarīga no tā, cik būtisku vai nebūtisku tiesību aizskārumu attiecīgais administratīvais akts personai radījis. Šāda diferenciācija neatbilstu Administratīvā procesa likuma 103.pantā nostiprinātajai tiesas procesa būtībai, kā arī 92.pantā garantētajām tiesībām prasīt atlīdzinājumu, jo tiesību normas neparedz, ka personai būtu tiesības prasīt atlīdzinājumu tikai saistībā ar tādu administratīvo aktu, kura tiesiskās sekas nodarījušas būtisku aizskārumu.

3. Tas, ka tiesa ir ierosinājusi tiesvedību, nevar radīt aizsargājamu tiesisko paļāvību (iegūtas tiesības) uz to, ka pieteikums noteikti tiks izskatīts pēc būtības un lietā tiks taisīts spriedums.

4. Līdzīgu gadījuma atkārtošanās iespēju strīdos par publisko iepirkumu norisi un tās rezultātiem nevar vērtēt tikai no tā aspekta, vai tādos pašos tiesiskos un faktiskos apstākļos samērā tuvā laikā iestāde varētu rīkoties tāpat. Šāda pieeja iepirkuma lietās nepamatoti sašaurinātu tiesas kontrolei nododamo jautājumu loku un neveicinātu tiesību normu prasībām atbilstošas publisko iepirkumu prakses nostiprināšanos. Šādos gadījumos izšķirošais ir nevis tas, vai tiešām paredzamā nākotnē varētu atkārtoties situācija ar tādiem pašiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, bet gan tas, vai tiesiskā strīda, par kuru ir iesniegts pieteikums, atrisinājums varētu būt aktuāls citos līdzīgos gadījumos, kuru iestāšanās iespēja ir objektīvi ticama.

 

Pievienoti klasifikatoros tikai ar virsrakstu (bez tēzēm)