Augstākās tiesas mājaslapas Judikatūras sadaļā nolēmumu arhīva klasifikatoros novembrī pievienoti septiņpadsmit Administratīvo lietu departamenta nolēmumi (iekavās aiz virsraksta norādīta nolēmuma klasifikācija pēc lietu kategorijām).

 

Pievienoti klasifikatoros ar virsrakstu un tēzēm

 

Tēzes:
Nepieļaujamība balstīt lēmumu uz neargumentētu pieņēmumu pamata

Pats par sevi konstatēts fakts ne vienmēr var radīt šaubas par pieļautu likuma pārkāpumu. Lai šādas šaubas rastos, šis fakts ir jāaplūko citu apstākļu kontekstā. Ja šie citi apstākļi iestādē netiek noskaidroti un novērtēti, tad uzskatāms, ka lēmums ir pieņemts uz pieņēmumu pamata, un tiesai nav jāveic padziļināta pārbaude, lai apstiprinātu, ka iestādes konstatētie fakti tomēr rada likuma pārkāpumu, tādējādi pēc būtības veidojot lēmuma pamatojumu un pārkāpjot Administratīvā procesa likuma 250.panta otro daļu.

Iestādei, arī veicot netiešus aprēķinus, ir pienācīgi jāpamato pieņemtais lēmums un tas nevar būt balstīts uz neargumentētiem pieņēmumiem.

Darba tiesisko attiecību konstatēšana

1. Lai strīdus gadījumā secinātu, vai persona ir bijusi nodarbināta uz darba līguma pamata, ir jāiegūst tieši vai netieši pierādījumi tam, ka iespējamā darba devēja un nodarbinātās personas starpā bija panākta vienošanās par darba līguma būtiskajām sastāvdaļām, tostarp par darba veikšanu par atlīdzību, un ka darbs tika veikts tieši darba tiesisko attiecību ietvaros.

2. Lai konstatētu, vai konkrēta darba (uzdevuma) veikšana notikusi tieši darba tiesisko attiecību ietvaros, ir vērtējams, vai pastāv darba tiesisko attiecību iezīmju kopums. Viena no iezīmēm ir, ka tās ir atlīdzības attiecības.

Taču par darba tiesisko attiecību esību var liecināt arī citas iezīmes, kas vērtējamas kopumā, piemēram, ka svarīgāks ir darba process, nevis tikai darba rezultāts; ka darbinieks ir pakļauts noteiktai darba kārtībai un darba devēja norādījumiem; ka tās ir ilgstošas, turpinātas tiesiskās attiecības, jo tās parasti nenodibina uz vienu darba izpildījumu.

Tiesas kompetences robežas, izskatot adresātam nelabvēlīgu administratīvo aktu

Tiesai nav piešķirtas pilnvaras iejaukties iestādes kompetencē un pašai izlemt tos jautājumus, kuri sākotnēji jāizvērtē un jāizlemj konkrētajai kompetentajai valsts pārvaldes iestādei. Administratīvās tiesas uzdevums ir kontrolēt valsts pārvaldes iestādes lēmumu un rīcības tiesiskumu, nevis iestāties iestādes vietā un izlemt iestādes kompetencē ietilpstošus jautājumus.

Tēze:
Nodokļu likumi nepiešķir tiesības tiesai grozīt nodokļu administrācijas administratīvo aktu. Tiesa, konstatējot nepareizību, var nodokļu administrācijas administratīvo aktu atcelt pilnībā vai daļā vai uzlikt pienākumu izdod jaunu administratīvo aktu. Šajā ziņā vispirms tieši iestādei būtu jāapsver, vai šāda veida rīcība, piemēram, pienākuma uzdošana nodokļu administrācijai veikt nepieciešamo korekciju sprieduma izpildes ietvaros, noteikti ir nepieciešama un attaisnojama konkrētajā gadījumā, un šāds pamatojums jāuzrāda tiesai.

Tēzes:
1. Izskatot lietu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, tiesai ne tikai jāpārbauda iestādes lēmumā ietvertais pamatojums, bet arī ir jāpārbauda, vai personai objektīvi ir tiesības uz pieprasīto administratīvo aktu.

2. Pārbaudot informāciju, it īpaši, ja procesa dalībnieks ir vērsis uz to uzmanību, tiesai ir jāpārbauda, vai iestāde, kura ir nodevusi informāciju, uz kuru vēlāk tiek balstīts administratīvais akts, šo informāciju ir ieguvusi tiesiski.

3. Ja iestāde ir ieguvusi un uzkrājusi informāciju, kas nav paredzēta tiesību normās, tas automātiski nenozīmē, ka informācija ir iegūta ar prettiesiskām metodēm un ka tā vispār nevar tikt izmantota lēmuma pieņemšanā. Taču tai ir jābūt atspēkojamai ar citiem pierādījumiem.

Tēzes:
1. Tiesību joma, kas regulē sociālos pabalstus, jau pēc savas būtības pieder publiskajām tiesībām. Tām ir visas pazīmes, kas pēc publisko-privāto tiesību nošķiršanas teorijām (interešu, pakļautības un subjektu teorija) to pieskaita publiskajām tiesībām:

2. Tiesību joma nemainās atšķirībā no tā, kādas funkcijas pašvaldība pilda. Lēmums par sociālā pabalsta piešķiršanu [izņemot pabalstus, kas izriet no darba tiesiskajām attiecībām, sk. lietu SKA-241/2019] vienmēr būs publisko tiesību lēmums – administratīvais akts. Ja šāds lēmums tiek aizstāts ar līgumu, tas būs administratīvais līgums.

Tēzes:
1. Kasācijas tiesvedības ierosināšana nav paredzēta, lai tiesa vēlreiz izskatītu lietu pēc būtības, ko veic tikai pirmās un apelācijas instances tiesas. Proti, kasācijas instances tiesa nenoskaidro lietas apstākļus un neveic pierādījumu vērtēšanu, kā arī neizlemj, vai iestāde pieņēmusi pareizu lēmumu vai nē.

Kasācijas tiesvedība primāri kalpo judikatūras vienveidības saglabāšanai un tiesību tālākveidošanai, tādējādi kasācijas tiesvedība ir līdzeklis zemākas instances tiesas sprieduma pareizības pārbaudei no tiesību jautājumu viedokļa, nevis lietas atkārtotai izskatīšanai pēc būtības.

2. Kasācijas instances tiesas kompetencē nav pārliecināties, ka ir izslēgta jebkura iespējamība, ka pierādījumu pārbaudes rezultātā varētu izdarīt kasatoram (kasācijas sūdzības iesniedzējam) labvēlīgāku secinājumu, jo tā būtu atkārtota pierādījumu novērtēšana pēc būtības, ko veic pirmās un apelācijas instances tiesa.

Tēzes:
1. Atlīdzinājuma par juridisko palīdzību kontekstā principā no advokāta, kurš sniedz juridisko palīdzību, tiek sagaidīts, ka viņam pašam jātiek galā ar tiesību jautājumiem, nevis jāprasa skaidrojums valsts iestādēm. Vienlaikus atzīstams, ka varētu būt arī gadījumi, kad jārisina komplicēti tiesību jautājumi, un advokātam (tāpat kā tiesai) var būt nepieciešamība vērsties pie tiesību normu izstrādātāja vai piemērotāja ar lūgumu skaidrot tiesisko regulējumu.

Tomēr, ja šāda vēršanās juridiskās palīdzības ietvaros notiek iesākta tiesas procesa laikā, maksa par juridisko palīdzību ir papildu izdevumi. Procesuālās ekonomijas dēļ lūgums atmaksāt papildu izdevumus šādos gadījumos būtu uzskatāms par pieteikuma precizējumiem, nevis jaunu prasījumu. Taču pieteicējam ir tiesai uz to jānorāda.

2. Tiesību normas izstrādātāja viedoklis vienmēr ir izvērtējams, taču ne saistošs. Tiesību normas interpretācija konkrētā tiesas lietā vienmēr ir un paliek tiesas pienākums un kompetence.

Tēzes:
1. Pašvaldībai, lai tā varētu nepiemērot Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma 19.pantā noteikto pabalsta apmēru, ir jābūt spēkā esošam iekšējam vai ārējam normatīvajam aktam, kurā noteikts savs, no likuma atšķirīgs, pabalsta apmērs, jo kārtības nenoteikšana vien nav atzīstama par pamatu nepiemērot kādu atlīdzības sastāvdaļu (juridiskās obstrukcijas aizlieguma princips).

2. Lieta par pašvaldības amatpersonas, kura strādā uz darba līguma pamata, tiesībām uz pabalstu nav pakļauta izskatīšanai administratīvā procesa kārtībā, bet gan vispārīgās jurisdikcijas tiesai. No Administratīvā procesa likuma 1.panta trešajā daļā dotās administratīvā akta definīcijas izriet, ka amatpersona Administratīvā procesa likuma izpratnē nav iestādes darbinieks, ar kuru atbilstoši normatīvajiem aktiem dibināmas darba tiesiskās attiecības. Strīdi, kas rodas darba tiesiskajās attiecībās, tostarp, kas saistīti ar pabalstiem, nav administratīvie akti, bet gan privāto tiesību akti.

3. Ja finansiāls pienākums ir noteikts ar likumu, tiesai, lemjot par tā uzlikšanu ne vien pašvaldībai, bet arī privātpersonām, nav jāņem vērā to budžeta plānojums vai finansiālais stāvoklis.

Tēze:
Publisko iepirkumu likuma 45.panta astotā daļa piegādātāja tiesības balstīties uz citu personu saimnieciskajām un finansiālajām iespējām paredz kā vispārīgu principu. No tā izriet, ka šīm tiesībām nav jābūt īpaši norādītām iepirkuma nolikumā, un šādas norādes neesamība nolikumā neliedz piegādātājam tiesības atsaukties uz citu personu iespējām.

Tēze:
Procesa dalībniekiem ir tiesības iesniegt pieteikumu par lēmuma, ar kuru tika izbeigta tiesvedība lietā, atcelšanu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem.  Šādā pieteikumā jānorāda uz tādiem jaunatklātiem apstākļiem, kas var būt pamats tieši attiecīgā lēmuma atcelšanai saistībā ar tajā izlemtajiem jautājumiem, kas bija pamats tiesvedības izbeigšanai lietā.

Tēzes:
1. Tāda teritorijas plānošanas prakse, kurā teritorijai paredzēti daudzi tās izmantošanas nolūki, tādējādi ievērojami mazinot teritorijas izmantošanas paredzamību, var nonākt pretrunā gan ar teritorijas plānošanas principiem, gan arī vispārējiem tiesību principiem.

2. Pastāvot modelim, kurā teritorijai paredzēti daudzi tās izmantošanas nolūki, lielāka atbildība vides aizsardzības, harmoniskas apbūves un citu ar teritorijas plānošanas procesa būtību saistīto interešu aizsardzībā var tikt pārnesta uz iestādi būvatļaujas izdošanas procesā, jo šādos apstākļos tieši būvatļaujas izdošanas procesam ir jāsasniedz plānošanas procesa jēga.

Tēze:
Papildu adrese nav uzskatāma par papildu deklarēto dzīvesvietas adresi. Papildu adrese kalpo vienīgi kā instruments, kas nodrošina to, ka valsts iestādēm ir iespēja sasniegt vai sazināties ar personu.

Tēzes:
1. Informācijas sistēmas, kurās dati glabājas, izstrādātas, lai amatpersona varētu efektīvi pildīt tai noteiktos darba pienākumus, lai pieņemtie lēmumi būtu balstīti ātri noskaidrojamos objektīvos apstākļos un, galu galā, lai pieņemtie lēmumi būtu tiesiski. Neielūkoties datos, kas nav saistīti ar amata pienākumu izpildi, ir ne tikai iekšējās ētikas jautājums, bet arī valstiski svarīgs pienākums. Ikvienam, kura dati nonāk valsts rīcībā, ir jābūt pārliecībai, ka tie netiks nepamatoti izmantoti. Šajā ziņā aplūkošana un datu nodošana kolēģim ir uzskatāma par izmantošanu, jo ar šādu rīcību dati ir tikuši „kustināti”, kaut gan tiem būtu vajadzējis būt „netraucētiem”.

2.Gadījumā, ja vairākām amatpersonām ir vienādas piekļuves tiesības informācijas sistēmām, katrai amatpersonai šīs tiesības ir jāizmanto tikai savu konkrēto amata pienākumu veikšanai, un ar savām piekļuves tiesībām informācijas sistēmām nav tiesību informāciju nodot citām dienesta amatpersonām.

Tēzes:
1. Lai ietekmēšanas līdzekļu piemērošana dzīvē būtu efektīva, kā arī tiktu sasniegti Ceļu satiksmes likuma 43.1panta pirmajā daļā noteiktie mērķi, pārkāpumu uzskaites sistēmas ietvaros ir būtiski paredzēt mehānismus, kas veicinātu ietekmēšanas līdzekļu ievērošanu un nepieļautu situācijas, kad transportlīdzekļa vadītājs ilgstoši izvairās no ietekmēšanas līdzekļu izpildes. Pretējā gadījumā likumā noteikto ietekmēšanas līdzekļu izpilde būtu atkarīga tikai no transportlīdzekļu vadītāju apzinīguma un radītu iespēju negodprātīgam transportlīdzekļa vadītājam izvairīties no ietekmēšanas līdzekļiem, tos vienkārši nepildot.

2. Ceļu satiksmes likuma 43.1pantā ir noteikts gan pārkāpumu uzskaites sistēmas mērķis, gan pamatprincipi, kas jāņem vērā Ministru kabinetam, nosakot šīs sistēmas piemērošanas noteikumus atbilstoši Ceļu satiksmes likuma 43.1panta septītās daļas pilnvarojumam. Šis pilnvarojums aptver arī Ministru kabineta tiesības noteikt to, kādas sekas ir ietekmēšanas līdzekļu neizpildes gadījumā, tostarp paredzot reģistrēto soda punktu skaita palielināšanu.

Tēzes:
1. Savu autonomo funkciju organizēšanā pašvaldībām ir rīcības brīvība. Tas nozīmē, ka pašvaldībai ir plaša kompetence izvērtēt arī to, kurai no autonomajām funkcijām konkrētajā gadījumā ir piešķirama lielāka nozīme. Tāpat pašvaldības iekšējs jautājums ir izlemt to, kādiem mērķiem turpmāk izmantot tās īpašumā esošo ēku. Pašvaldībai nav pienākuma detalizēti sniegt izvērtējumu par konkrētā lēmuma lietderību un iespējamām sekām.

2. Pēc būtības ir acīmredzami nepamatots pieteikums par publisko tiesību līguma, kas regulē tikai īpašuma nodošanu bezatlīdzības lietošanā, izbeigšanas tiesiskuma vērtēšanu, jo, vērtējot līguma izpildes pareizību, tiesa nevarētu vērtēt citas tiesiskās attiecības, kas netiek regulētas ar konkrēto līgumu. Šāda pieteikuma izskatīšana ir atsakāma.

 

Pievienots klasifikatoros tikai ar virsrakstu (bez tēzēm)