Augstākās tiesas mājaslapas Judikatūras sadaļā nolēmumu arhīva klasifikatoros janvārī pievienoti sešpadsmit Administratīvo lietu departamenta nolēmumi (iekavās aiz virsraksta norādīta nolēmuma klasifikācija pēc lietu kategorijām).

 

Pievienoti klasifikatoros ar virsrakstu un tēzēm

 

Tēze:
Nekustamā īpašuma lietošanas mērķa noteikšanu un maiņu tiesiski nostiprina iestādes lēmums – konstatējošais administratīvais akts. Lai nodrošinātu Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmā ierakstīto ziņu aktualitāti, likumdevējs primāri ir noteicis pienākumu nekustamā īpašuma īpašniekam sekot tā īpašumā esošā nekustamā īpašuma atļautās izmantošanas izmaiņām un teritorijas plānojuma grozījumu gadījumā ierosināt lietošanas mērķa maiņu. Savukārt, ja taksācijas gada laikā Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmā tiek reģistrētas kadastra datu izmaiņas, aktualizētā kadastrālā vērtība nodokļa aprēķinam tiek piemērota ar nākamo taksācijas gadu. Personai nav tiesību pieprasīt nekustamā īpašuma nodokļa pārrēķinu par iepriekšējiem nekustamā īpašuma nodokļa taksācijas periodiem un nodokļa pārmaksas atmaksāšanu.

Tēzes:
1. Likuma „Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā” 10.panta pirmās daļas 3.punkts un 18.panta trešā daļa, kuras nosaka personu izslēgšanu no reģistra, ja tā nav atbildējusi uz īres piedāvājumiem, nepiešķir iestādei rīcības brīvību, tādējādi tikai netipiskos gadījumos iestāde drīkst izšķirties par citu risinājumu.

Rakstveida paziņojumā par īres piedāvājumu norāda informāciju par piedāvāto telpu, kā arī dienu, kad persona var iepazīties ar piedāvāto dzīvojamo telpu. Tā kā likumā nav noteikts termiņš, cik dienas iepriekš personai jāpaziņo par dienu, kad persona var iepazīties ar dzīvojamo telpu, tad lai persona varētu atbildi uz dzīvojamās telpas īres piedāvājumu sniegt likumā noteiktajā termiņā, šim paziņošanas termiņam jābūt saprātīgam. Ņemams vērā arī paziņošanas veids.

2. Personai, kura kā savu dzīvesvietu deklarējusi patversmi, ir jāpārliecinās, vai viņa varēs tur sūtījumus saņemt. Tādējādi apstāklis, ka patversmē sūtījumus pieteicēja varēja nesaņemt, nevar kalpot par attaisnojumu atbildes uz piedāvājumiem nesniegšanai, proti, šāda situācija neveido netipisku gadījumu.

3. Ja persona kāda iemesla dēļ nav deklarējusi dzīvesvietu faktiskajā dzīvošanas vietā, viņai jārēķinās ar faktu, ka darbojas dokumentu paziņošanas juridiskā fikcija (neatspēkojams pieņēmums), atbilstoši kurai tiek pieņemts, ka nosūtītais dokuments likumā noteiktā laikā adresātam ir tapis zināms.

Tēze:
Publisko iepirkumu lietās administratīvais akts ar galīgā noregulējuma raksturu ir lēmums, ar kuru noslēdzas iepirkuma procedūra, piemēram, Iepirkumu uzraudzības biroja lēmums, ar kuru ļauts slēgt iepirkuma līgumu ar noteikto uzvarētāju vai lēmums par iepirkuma procedūras pārtraukšanu. Savukārt Iepirkumu uzraudzības biroja lēmumam, ar kuru aizliegts pasūtītājam slēgt iepirkuma līgumu ar atklātā konkursā noteikto uzvarētāju un uzdot pasūtītājam atkārtoti izvērtēt atklātā konkursā iesniegtos piedāvājumus, nav galēja noregulējuma rakstura. Šāds lēmums atbilstoši Administratīvā procesa likuma 1.panta trešās daļas 3.punktam ir starplēmums.

Tēzes:
1. Lēmums par nodokļu audita veikšanu nav administratīvais akts, bet ir tikai procesuāls lēmums (starplēmums), ar kuru tiek ierosināta administratīvā lieta. Administratīvais akts šī procesa ietvaros ir lēmums par nodokļu audita rezultātiem, kas tiek pieņemts pēc nodokļu audita veikšanas un kuram lietā piemīt galīgā noregulējuma raksturs.

2. Attiecībā uz lēmumu par audita veikšanu nav konstatējami tādi apstākļi, kuri paši par sevi skar būtiskas personas tiesības vai tiesiskas intereses vai būtiski apgrūtina to īstenošanu. Lēmums par audita veikšanu ir administratīvā procesa sākumstadija – lēmums par administratīvās lietas ierosināšanu Administratīvā procesa likuma 55.panta izpratnē, kas nerada tiešas galīgas sekas. Adresāta tiesības, uzliekot pienākumu veikt papildu maksājumus budžetā, var skart tieši lēmums par nodokļu audita rezultātiem. Tāpēc adresātam ir tiesības apstrīdēt un pārsūdzēt šo galīgo lēmumu, kad tas tiks pieņemts. Izvērtējot tā tiesiskumu, būs pārbaudāms arī tā izdošanas procesā pieņemto starplēmumu, tostarp lēmuma par nodokļu audita veikšanu, tiesiskums.

Tēze:
Ja ar Iepirkumu uzraudzības biroja lēmumu, ar kuru uzdots pasūtītājam atkārtoti vērtēt piedāvājumus, citastarp atzīts par pamatotu pasūtītāja secinājums, ka kāda pretendenta piedāvājums neatbilst iepirkuma noteikumiem, tad šāds lēmums satur galīgo noregulējumu tieši attiecībā uz konkrētā pretendenta piedāvājuma vērtējumu. Atkārtota piedāvājuma vērtēšana, ņemot vērā Iepirkumu uzraudzības biroja lēmumā paustos apsvērumus, šādā gadījumā vairs neietvers vērtējumu par šī pretendenta piedāvājuma atbilstību iepirkuma noteikumiem un sekojoši vērtējumu par piedāvājuma saimniecisko izdevīgumu. Tādēļ Iepirkumu uzraudzības biroja lēmums, ar kuru pretendenta sūdzība atzīta par nepamatotu, ir noslēdzošais lēmums attiecībā uz pretendenta dalību iepirkuma procedūrā un faktiski liedz pretendentam turpināt dalību iepirkumā.

Tādējādi šāds Iepirkumu uzraudzības biroja lēmums attiecībā uz konkrēto pretendentu ir administratīvais akts un var tikt pārsūdzēts tiesā atsevišķi no lēmuma par iepirkuma uzvarētāja noteikšanu. Vēl vairāk – pretendentam šādā gadījumā nav jāgaida, kad pasūtītājs atkārtoti izvērtēs piedāvājumus, ņemot vērā, ka turpmākais piedāvājumu vērtējums vairs neaptver konkrētā pretendenta piedāvājumu.

Tēze:
Līdzdarbības princips ir saistāms ar nodokļu maksātāja pienākumiem, kas vispārīgi ir atspoguļoti likuma „Par nodokļiem un nodevām” 15.pantā. Šo pienākumu saturu precizē vēl citas tiesību normas. Nodokļu maksātāja pienākumi ir dažādi, tāpat šo pienākumu izpilde vai neizpilde var izpausties dažādos veidos un intensitātes pakāpēs. Tas nozīmē, ka atsevišķu darbību neveikšanai ir atšķirīgas tiesiskās sekas, ņemot vērā konkrētās darbības nozīmi procesā kopumā.

Tiesību normas katram ar iedzīvotāju ienākuma nodokli apliekamo ienākumu veidiem noteic atšķirīgas prasības dokumentu uzskaitē, nodokļu aprēķinā un deklarēšanā. Tādējādi arī līdzdarbības pienākums katrā situācijā ir atšķirīgi regulēts, un novērtējums ir jāveic par katru tiesisko situāciju atsevišķi.

Gadījumā, ja notiek novēlota dokumentu iesniegšana un iestādē neminētu argumentu izteikšana tiesvedības procesa laikā, pirms piemērot līdzdarbības principu, tiesai ir precīzi jānoskaidro, kādi tieši dokumenti tika iesniegti novēloti un kāda ir šo dokumentu nozīme saistībā ar personas argumentiem.

Tēze:
Maksātnespējas procesa administratoru kvalifikācijas eksāmena process ir vērsts uz to, lai administratora amata apliecības termiņš tiktu pagarināts vai tiktu atteikta tā pagarināšana, un attiecīgi administrators tiktu atcelts no amata. Līdz ar to galējā noregulējuma raksturs piemīt lēmumam par amata apliecības termiņa pagarināšanu vai lēmumam par administratora atcelšanu no amata. Kvalifikācijas eksāmena kārtošana, arī atļauja kārtot kvalifikācijas eksāmenu vai atteikums kārtot eksāmenu, pats par sevi nerada iepriekš minētās tiesiskās sekas (galējo noregulējumu), līdz ar to lēmums par atļauju kārtot eksāmenu un lēmums par atteikumu kārtot eksāmenu ir starplēmums.

Tēzes:
1. Atlīdzinājuma prasījums par tādu zaudējumu vai kaitējumu, kas privātpersonai nodarīts ar kriminālprocesā veiktām izmeklēšanas iestādes darbībām, kam piemīt kriminālprocesuāls raksturs, ietilpst Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likuma tvērumā. No šā likuma normām neizriet priekšnoteikums, ka prasījumu atlīdzināt zaudējumus vai kaitējumu minētā likuma kārtībā ir tiesīga iesniegt tikai tāda privātpersona, kurai konkrētajā kriminālprocesā ir piešķirts noteikts kriminālprocesuāls statuss. Izmeklēšanas iestāde ar savu rīcību kriminālprocesā var nodarīt privātpersonai zaudējumu vai kaitējumu arī tad, ja privātpersonai konkrētajā kriminālprocesā nav noteikts nekāds statuss, proti, tā nav uzskatāma par kriminālprocesā iesaistīto personu. Tas, ka privātpersonai attiecīgajā kriminālprocesā nav nekāda statusa, pats par sevi nemaina iestādes kriminālprocesuālo darbību raksturu.

2. Apstākļos, kad pirmās instances tiesas spriedums daļā ir personai labvēlīgs, apgabaltiesai nav pamata personas apelācijas sūdzībā norādīto pirmās instances tiesas sprieduma pārsūdzības apjomu aplūkot formāli, bet gan ir jāizvērtē apelācijas sūdzības argumenti pēc būtības. Ja apgabaltiesai rodas šaubas par apjomu, kādā persona ir vēlējusies pārsūdzēt pirmās instances tiesas spriedumu, tai ir jānoskaidro personas patiesā griba, lūdzot personai apelācijas sūdzību precizēt. Savukārt apstākļos, kad apgabaltiesa nepieprasa personai papildu paskaidrojumus saistībā ar pirmās instances tiesas sprieduma pārsūdzības apjomu, tiesai, ievērojot privātpersonas tiesību ievērošanas principu, ir jāpieņem, ka apelācijas sūdzība ir iesniegta par pirmās instances tiesas spriedumu tikai pieteikuma noraidītajā daļā. Tas, ka apgabaltiesas vērtējumā pirmās instances tiesas spriedums ir kļūdains, nav pamats pārskatīt tiesas sprieduma daļu, kas pēc būtības nav pārsūdzēta.

3. Lietas iepriekšēja ārpustiesas izskatīšana Administratīvā procesa likumā paredzēta kā obligāta pirmstiesas procedūra, un pieteikuma pieņemšana un izskatīšana tiesā vispārīgi nav pieļaujama, ja strīdus jautājumu ir paredzēts nodot, bet tas nav nodots izskatīšanai iestādē. Vienlaikus jāņem vērā, ka lietas iepriekšējās ārpustiesas izskatīšanas kārtības ievērošana kā priekšnoteikums pieteikuma izskatīšanai tiesā nav pašmērķīgs. Tālab, lemjot par pieteikuma atstāšanu bez izskatīšanas gadījumā, ja šis nosacījums nav ievērots, ir apsverama šāda lēmuma lietderība un samērīgums funkciju, kuras pilda ārpustiesas procedūra, gaismā. Izņēmuma gadījumos kādu īpašu apstākļu dēļ var būt pieļaujams izdarīt izņēmumu un privātpersonas tiesību ievērošanas principa, kā arī procesuālās ekonomijas principa nodrošināšanas nolūkā atkāpties no obligātās prasības parastā kārtībā ievērot lietas iepriekšējās ārpustiesas izskatīšanas kārtību.

Tēze:

Lai persona individuāli varētu izteikt iebildumus pret dzīvokļu īpašnieku kopības izlemtiem jautājumiem, jāizpildās vienam no šādiem kritērijiem:

1) dzīvokļu īpašnieku kopības lēmums nav pieņemts atbilstošā procedūrā;

2) būvvaldes akcepts skar tieši personas kā atsevišķa dzīvokļa īpašnieka tiesības vai tiesiskās intereses.

Tēze:
Izlemjot personas informācijas pieprasījumu, secīgi jāpārbauda šādi apstākļi:

1) vai pieprasītā informācija vispār ir tāda, uz kuru attiecas Informācijas atklātības likums. Proti, vai pieprasītā informācija ir iestādes rīcībā esoša dokumentēta informācija, un, ja nav, tad vai atbilstoši tiesību normu prasībām iestādei šo informāciju būtu vajadzējis dokumentēt jeb citiem vārdiem sakot – vai iestādei atbilstoši tās kompetencei šo informāciju ir pienākums radīt. Ja konstatējams, ka pieprasītā informācija dokumentētā veidā nav iestādes rīcībā un tā arī nav informācija, ko iestādei būtu vajadzējis dokumentēt, iestādei jāatsaka personai pieprasītās informācijas sniegšana sakarā ar to, ka iestādes rīcībā šādas dokumentētas informācijas nav (tas, protams, neizslēdz, ka iestāde var sniegt atbildi Iesniegumu likuma izpratnē);

2) ja pieprasītā informācija dokumentētā veidā ir iestādes rīcībā vai arī tā ir informācija, ko iestādei būtu vajadzējis dokumentēt, tālāk noskaidrojams, vai šī informācija atzīstama par vispārpieejamu informāciju vai par ierobežotas pieejamības informāciju;

3) ja pieprasītā informācija ir ierobežotas pieejamības, iestādei jāizvērtē informācijas pieprasījumā norādītais informācijas nepieciešamības pamatojums un jāizlemj, vai konkrētajā gadījumā ir pamats ierobežotās pieejamības informācijas izsniegšanai;

4) ja pieprasītā informācija atzīstama par vispārpieejamu informāciju vai arī ja konkrētajā gadījumā ir pamats izsniegt pieprasīto ierobežotas pieejamības informāciju, iestādei jānodrošina tās izsniegšana (pieejamība), ja vien nav konstatējams Informācijas atklātības likuma 11.2pantā norādītais šķērslis, proti, informācijas pieprasījuma vai tā izpildes nosacījumu izpildes rezultātā ir apdraudēts iestādes darbs vai citu personu tiesības.

Ja pastāv apstākļi, kas norāda uz to, ka informācijas pieprasītājs negodprātīgi izmanto tiesības vērsties iestādē, šis aspekts ir ņemams vērā un var ietekmēt informācijas izsniegšanu (neizsniegšanu).

Tēzes:
1. Ja personai ar prettiesisku iestādes rīcību vai lēmumu ir nodarīts kaitējums vai zaudējumi, tai ir tiesības prasīt atbilstīgu atlīdzinājumu. Secīgi, gan vēršoties iestādē ar prasījumu par atlīdzinājuma piešķiršanu, gan pārsūdzot iestādes atteikumu piešķirt atlīdzinājumu, personai var būt nepieciešams saņemt juridisko palīdzību, lai nodrošinātu savas tiesības saņemt sev pienākošos atlīdzinājumu par radīto kaitējumu vai zaudējumiem. Ja juridiskā palīdzība tiek saņemta minētajam mērķim, līdzekļi par šādu juridisko palīdzību būtībā tiek tērēti, lai persona panāktu, ka ar atlīdzinājumu tiktu novērstas (kompensētas) tai ar iestādes prettiesisko rīcību (lēmumu) radītās sekas.

Tāpēc šādi izdevumi ir vērtējami kā tādi mantiskie zaudējumi, kas personai ir radušies saistībā ar iestādes prettiesisko rīcību vai lēmumu, kura dēļ persona prasa atlīdzinājumu, kaut arī šādi izdevumi faktiski rodas vēlāk.

2. Izdevumi par juridisko palīdzību, kas sniegta administratīvajā procesā par atlīdzinājuma piešķiršanu, atzīstami par mantiskajiem zaudējumiem, kurus izraisījusi iestādes prettiesiska rīcība vai lēmums, vienīgi tad, ja konstatējams, ka šie izdevumi bijuši vērsti uz tāda atlīdzinājuma saņemšanu, kas konkrētajai personai pienākas. Citiem vārdiem sakot, nepieciešams konstatēt, ka izdevumi par konkrētu juridisko palīdzību izlietoti, lai panāktu, ka iestāde personai piešķir to, kas personai pienākas. Savukārt, ja persona tērējusi līdzekļus juridiskajai palīdzībai, prasot tādu atlīdzinājumu, kas tai nepienākas, izdevumi, kas saistīti ar šādu prasījumu sagatavošanu un uzturēšanu, nevar tikt atzīti par mantiskajiem zaudējumiem, kurus izraisījusi iestādes prettiesiska rīcība vai lēmums. Tā, piemēram, ja persona prasa iestādei konkrētu atlīdzinājumu, iestāde šo prasījumu noraida, persona vēršas tiesā, bet tiesa atzīst, ka iestāde pamatoti atteikusi atlīdzinājuma piešķiršanu, tad tas, ka attiecīgajai personai bijuši izdevumi saistībā ar vēršanos tiesā (piemēram, pieteikuma sagatavošanu, dalību tiesas sēdēs), nenozīmē, ka šie izdevumi personai ir atlīdzināmi.

Tēzes:
1. Ministru kabineta 2011.gada 2.augusta noteikumi Nr. 610 „Aptieku un aptieku filiāļu izvietojuma kritēriji” paredz aptieku izvietojuma nosacījumus ar mērķi veicināt racionālu aptieku izvietojumu, tādējādi nodrošinot pieejamu un kvalitatīvu farmaceitisko aprūpi. Paredzot, ka to aptieku, kuras īsteno speciālu darbības veidu, piemēram, zāļu izgatavošana aptiekā, apkārtnē (500 metru rādiusā) nevar tikt atvērtas citas aptiekas, likumdevējs ir centies veicināt aptiekas izvēlēties attiecīgo darbības veidu, lai iedzīvotājiem būtu pieejams arī šāds aptieku pakalpojums.

Lai arī šāds regulējums nosaka striktus uzņēmējdarbības ierobežojumus, šie ierobežojumi veido vienotu sistēmu, kas vērsta uz leģitīma mērķa sasniegšanu – nepieciešamību nodrošināt pienācīgu farmaceitisko aprūpi iedzīvotājiem. Vienlaikus, ņemot vērā, ka tādējādi noteikumi paredz striktus uzņēmējdarbības ierobežojumus, aptieku izvietojuma kritēriju ievērošanai jābūt kontrolētai. Komersantiem ir tiesības prasīt, lai ierobežojumi, kas saistīti ar aptieku izvietojumu, praksē atbilst normās noteiktajam un tiek izmantoti tikai tam mērķim, kura sasniegšanai šādu ierobežojumu noteikšana tika atzīta par nepieciešamu.

2. Zāļu valsts aģentūrai, konstatējot, ka likumdevēja noteiktie ierobežojumi un atsevišķām aptiekām piešķirtās priekšrocības tiek izmantotas neatbilstoši to jēgai, proti, ar sabiedrības interesēm nesaistītu interešu sasniegšanai, ir jāveic darbības, lai pēc iespējas novērstu šādas tiesību normu izmantošanas sekas. Pretējā gadījumā jāsecina, ka valsts pati ar formālu attieksmi būtībā veicina to, ka tās izveidotā sistēma, kas vērsta uz iedzīvotāju nodrošināšanu ar pienācīgiem farmācijas pakalpojumiem, tiek izmantota citam mērķim – konkrētu komersantu darbības un līdz ar to arī ietekmes tirgū paplašināšanai. Ja ir konstatējams, ka šādas sekas konkrētajos apstākļos bija iespējams novērst vai samazināt, bet iestāde to nepamatoti nav darījusi, iestādes rīcība kopumā veicina nepamatotu konkurences ierobežošanu un vienlīdzības principa pārkāpumu.

 

Tēzes:
Atkāpšanās no komunikācijas tīklu aizsargjoslu izveidē paredzētā pienākuma saskaņot būvdarbus ar nekustamā īpašuma īpašnieku vai tiesisko valdītāju

1. Vispārīgi komunikācijas tīkla izbūve un no tā izrietošās sekas – aizsargjoslas izveide – ir saskaņojama ar zemesgabala, kuru konkrētais ierobežojums skar, īpašnieku vai tiesisko valdītāju. Šīs prasības mērķis ir nodrošināt, lai objekta būvniecība un attiecīgi ietekme, kādu šī būvniecība rada, nenotiktu bez zemesgabala īpašnieka ziņas, tādējādi nodrošinot, lai nesamērīgi netiktu ierobežotas privātpersonas īpašuma tiesības.

2. Tiesību normu piemērošanai kopumā ir jābūt vērstai uz tiesiskuma nodrošināšanu. Tāpēc, ja, piemērojot rakstīto tiesību normu, tiek sasniegts acīmredzami netaisnīgs rezultāts, padotība taisnīguma principam prasa, lai tiktu meklēts cits, pēc iespējas taisnīgāks risinājums. Līdz ar to gadījumā, ja konstatējama personas formāla atsaukšanās uz tiesībām nesaskaņot komunālo pakalpojumu sniedzēja izbūvētus objektus, var būt pieļaujams atkāpties no tiesību normās nostiprinātajām prasībām respektēt personas īpašuma tiesības un saņemt personas piekrišanu būvniecībai, ja šīs atkāpes rezultātā radītais personas īpašuma tiesību ierobežojums nav būtisks, bet būvniecības veikšanu pamato pretstatīto interešu samērošanas nepieciešamība.

Pamats prasījuma par izpildīta administratīvā akta atcelšanu precizēšanai uz prasījumu par administratīvā akta atzīšanu par prettiesisku

Ar administratīvo aktu piešķirto tiesību izmantošana vai noteikto pienākumu izpilde automātiski nenozīmē, ka tātad tiesa var lemt tikai par administratīvā akta atzīšanu par prettiesisku. Pēc administratīvā akta izpildes pamats prasījuma par šā akta atcelšanu precizēšanai uz prasījumu par administratīvā akta atzīšanu par prettiesisku pastāv vienīgi tajos gadījumos, kad administratīvais akts ir izpildīts tādējādi, ka administratīvā procesa ietvaros vairs nav iespējams pavērst atpakaļ tā izpildes sekas. Savukārt, ja attiecīgā administratīvā akta izpildes sekas ir iespējams pavērst atpakaļ, tiesā joprojām pieļaujams prasījums par administratīvā akta atcelšanu. Minētā atšķirība balstās tajā, ka situācijā, kurā administratīvā akta izpildes sekas vairs nav iespējams pavērst atpakaļ, tiesai iespējams vērtēt vienīgi iepriekš izdotā administratīvā akta tiesiskumu. Attiecīgi, konstatējot, ka administratīvais akts ir prettiesisks, personas aizskāruma novēršanai (vai samazināšanai) var kalpot vienīgi atlīdzinājuma piešķiršana, bet situācija vairs nevar tikt aktīvi ietekmēta ar administratīvā akta atcelšanu un vajadzības gadījumā norādījumiem par administratīvā akta izpildes seku novēršanu.

 

Pievienoti klasifikatoros tikai ar virsrakstu (bez tēzēm)