Augstākās tiesas mājaslapas Judikatūras sadaļā nolēmumu arhīva klasifikatoros februārī pievienoti trīspadsmit Administratīvo lietu departamenta nolēmumi (iekavās aiz virsraksta norādīta nolēmuma klasifikācija pēc lietu kategorijām).

Pievienoti klasifikatoros ar virsrakstu un tēzēm

Tēzes:
1. Ne katrs aizbildinājums var būt pietiekams, lai uzskatītu, ka persona atbilstoši Ministru kabineta 2009.gada 15.decembra noteikumu Nr. 1474 „Tehnisko palīglīdzekļu noteikumi” 9.punktam ir brīdinājusi valsts sabiedrību ar ierobežotu atbildību "Nacionālais rehabilitācijas centrs "Vaivari"" par savu neierašanos. Tā kā pēc pirmā uzaicinājuma saņemšanas personai ir vesels mēnesis, savukārt pēc otrreizējā uzaicinājuma vēl divas nedēļas, lai saskaņotu ierašanos centrā sev piemērotā laikā, tad iemesli, kuru dēļ persona var neierasties (un tādējādi saglabāt savu vietu rindā), nedrīkst būt patvaļīgi. Bez pamatota iemesla ilgstoši neierodoties saņemt tehnisko palīglīdzekli, persona aizņem vietu rindā un traucē citu rindā gaidošo personu iespējas saņemt tām vajadzīgo labumu.

2. Ministru kabineta 2009.gada 15.decembra noteikumu Nr. 1474 „Tehnisko palīglīdzekļu noteikumi” 9.punkts ārstēšanos nenosauc kā vienīgo attaisnoto neierašanās iemeslu – tā minēta tikai kā pamats atjaunošanai rindā. Tomēr šiem iemesliem jābūt tādiem, kuri personai objektīvi liedz ierasties. Citiem vārdiem, lai izvairītos no svītrošanas no rindas, personai ir laikus jāinformē valsts sabiedrība ar ierobežotu atbildību "Nacionālais rehabilitācijas centrs "Vaivari"" par objektīviem iemesliem, kas traucē ierasties, un laikus jāiesniedz arī pierādījumi par to. Bet, ja persona pamatoti svītrota no rindas, tad gan vienīgais pamats tās atjaunošanai rindā var būt ārstēšanās ārstniecības iestādē.

 

Tēzes:
1. Aizsargjoslu likuma 36.panta trešās daļas 1.punktā noteiktais publiski tiesiskais aizliegums speciāli regulē valsts un pašvaldības zemes, kas atrodas krasta kāpu aizsargjoslā un pludmalē, atsavināšanu. Noteiktais atsavināšanas aizliegums kalpo sabiedrības interesēm, proti, tas ir vērsts uz to, lai šajā teritorijā aizsargātu un saglabātu vidi, nodrošinātu tās pieejamību visai sabiedrībai un tādēļ to maksimāli saglabātu valsts vai pašvaldības īpašumā. Tādēļ, lemjot par īpašuma atsavināšanu krasta kāpu aizsargjoslā vai pludmalē, pašvaldība rīkojas publisko tiesību jomā, nevis kā jebkurš īpašnieks privāttiesiskajās attiecībās.

2. Gadījumos, kad administratīvajam aktam sekojusi civiltiesiska darbība (līguma noslēgšana vai īpašuma tiesību nostiprināšana zemesgrāmatā), pieteikums par administratīvā akta atcelšanu vai atzīšanu par prettiesisku ir pakļauts izskatīšanai administratīvā procesa kārtībā, savukārt prasījums par līgumu vai zemesgrāmatas ierakstu atcelšanu ir izskatāms civilprocesuālā kārtībā. Līdz ar to, katrs no šiem prasījumiem (attiecīgi publiski tiesiskais un civiltiesiskais) ir pakļauts attiecīgi administratīvajai tiesai un vispārējās jurisdikcijas tiesai.

3. Vides aizsardzības likuma 9.panta trešā daļa paredz Administratīvā procesa likuma 31.panta otrajā daļā noteikto izņēmumu attiecībā uz personām, kas var iesniegt pieteikumu, bet Vides aizsardzības likuma 1.panta 17.punkts iezīmē iespējamos vides jautājumus, sakarā ar kuriem var iesniegt pieteikumu. Kritērijs šāda pieteikuma pieļaujamībai ir tas, vai vides tiesību aizskārums vai apdraudējums ir īsts, nozīmīgs un nopietns.

Valsts vai pašvaldības nekustamā īpašuma, kas atrodas krasta kāpu aizsargjoslā vai pludmalē, atsavināšanas jautājums ir būtisks sabiedrības interešu jautājums vides jomā.

4. Res judicata princips ir fundamentāls un nozīmīgs, tā kā, ierobežojot sprieduma pārskatīšanas iespējas neierobežotā laikā, tiek iedibināta tiesiskā drošība, noteiktība un stabilitāte. Tas nozīmē, ka ar sprieduma stāšanos spēkā konkrētās tiesiskās attiecības ir galīgi noregulētas un personas var tiesiski paļauties, ka šis noregulējums paliks nemainīgs. Vienlaikus res judicata princips nav pilnīgi absolūts un īpašos izņēmuma gadījumos citu nozīmīgu tiesību aizsardzībai ir iespējama atkāpšanās no tā.

Atkāpšanās no res judicata principa ir pieļaujama, ja tiesa, kuras spriedums ir stājies spēkā, ir pieļāvusi fundamentālu kļūdu, piemēram, jurisdikcijas pārkāpumu, kas ir novedis pie lietas nepareizas izspriešanas pēc būtības, un tā rezultātā ir būtiski pārkāptas cilvēka pamattiesības, vairāku personu tiesības un likumīgās intereses vai citas ar likumu aizsargājamas publiskās intereses.

5. Kopīpašuma izbeigšanas gadījumā ir jāņem vērā konkrētā gadījuma apstākļi, tostarp ierobežojumi, kas noteikti speciālo tiesību normās, piemēram, Aizsargjoslu likuma 36.panta trešās daļas 1.punktā, kas vērsts uz nekustamā īpašuma saglabāšanu valsts vai pašvaldības īpašumā, kā arī vispārīgi Civillikuma 1075.pantā noteiktais, ka ņemami vērā kopīpašuma nodibināšanas noteikumi, dalāmā priekšmeta īpašības un lietas apstākļi.

 

Tēze:
Izskatot prasījumu par publisko tiesību līguma izpildes pareizību, tiesai jānoskaidro, kādas tieši saistības līdzējiem izriet no noslēgtā līguma, kā tās pareizi pildāmas un vai līdzēji attiecīgi rīkojušies. Tiesas uzdevums šāda prasījuma izskatīšanā nav vienīgi formāli pārbaudīt, kas ierakstīts līgumā. Novērtējot strīdus saistību saturu, tiesai jāņem vērā, kādu mērķu sasniegšanai attiecīgais līgums ir noslēgts, kādi bija līguma noslēgšanas procedūras nosacījumi un kāda ir katra līdzēja loma šo mērķu sasniegšanā. Minētais situācijā, kurā publisko tiesību līgums noslēgts iepirkuma procedūras rezultātā, nozīmē ņemt vērā arī konkrētās iepirkuma procedūras mērķi un nosacījumus (iepirkuma nolikumu).

 

Tēzes:
Vecvecāka un mazbērna saskarsme kā tiesību uz ģimenes dzīvi daļa

Vecvecāka un mazbērna saskarsmi, it īpaši, ja vecvecāks ar mazbērnu ir ilgstoši dzīvojuši kopā, aizsargā tiesības uz ģimenes dzīvi. Vecvecākam liedzot saskarsmi ar mazbērnu laikā, kad viņš atrodas ārpusģimenes aprūpē, tiek aizskartas starp bērnu un vecvecāku izveidojušās ģimeniskās attiecības.

Bērna saskarsmes tiesību ierobežošanas nosacījumi

1. Bērna saskarsme ar personām, kas nav bērna vecāki, bet ar kurām bērnam izveidojušās ciešas ģimeniskās attiecības, līdzīgi kā saskarsmē ar vecākiem, ir iespējama tad, ja tā nav pretēja bērna vislabākajām interesēm.

2. Bāriņtiesai ir tiesības un pienākums lemt par bērna, kurš atrodas ārpusģimenes aprūpē, personisku attiecību un tiešu kontaktu uzturēšanas tiesību ierobežošanu ar vecākiem, kā arī vecvecākiem, ja šāda saskarsme kaitē bērna veselībai, attīstībai, drošībai jeb ir pretēja bērna vislabākajām interesēm.

3. Bērna interesēs ir gan uzturēt saskarsmi ar savu ģimeni, gan vienlaikus tikt pasargātam no tādas rīcības, kas kaitē bērna interesēm, tostarp vardarbīgas rīcības, arī ja to veic ģimenes locekļi. Abi šie bērna tiesību aizsardzības apsvērumi ir vienlīdz svarīgi. Tāpēc tie ir jālīdzsvaro, ievērojot katra konkrētā gadījuma faktiskos apstākļus, lai atrastu bērna vislabākajām interesēm atbilstošu situācijas risinājumu. Turklāt primāra ir nevis vecāka vai vecvecāka vēlme satikt bērnu, bet gan bērna tiesību un interešu objektīva ievērošana.

 

Tēzes:
1. Valstij no Satversmes 110.panta izriet pienākums nodrošināt ģimenes juridisko aizsardzību. Gadījumos, kad starp bērnu un pieaugušo izveidojušās faktiskas ģimenes attiecības, valstij jānodrošina to juridiska aizsardzība tādā veidā, lai, bērnam integrējoties ģimenē, šīs attiecības arī turpmāk varētu attīstīties, vienlaikus ievērojot bērna vislabākās intereses. Valstij ir pienākums nodrošināt ģimenes juridisko aizsardzību, citstarp izveidojot adopcijas tiesisko ietvaru un tādā veidā nosakot ģimenes tiesisko attiecību pamatus. Tādā veidā valsts īpaši palīdz bez vecāku gādības palikušiem bērniem, kā arī nodrošina juridisko aizsardzību tām ģimenēm, kuru pamatā ir pieaugušā un viņa laulātās personas bērna faktiskas ģimenes attiecības.

2. Gan bērna tiesības uz aizsardzību no vardarbības, gan bērna uzaugšana ģimeniskā vidē ir tādi bērna tiesību aizsardzības apsvērumi, kas ir vienlīdz prioritāri un abi atbilst bērna vislabākajām interesēm. Gadījumos, kad starp šiem apsvērumiem pastāv kolīzija, tos nepieciešams savstarpēji līdzsvarot, lai atrastu bērna vislabākajām interesēm atbilstošu situācijas risinājumu.

3. Civillikuma 163.panta ceturtās daļas 1.punkts, kas paredz absolūtu aizliegumu kļūt par adoptētāju personai, kas bijusi sodīta par noziedzīgiem nodarījumiem ar vardarbību vai tās piedraudējumu, neatbilst samērīguma principam. Tāpēc iestādei ir jāveic katra konkrētā gadījuma individuāls izvērtējums.

Tiesību normas, tostarp Civillikums un Ministru kabineta 2018.gada 30.oktobra noteikumi Nr. 667 „Adopcijas kārtība” nosaka mehānismu, kā bāriņtiesa var izvērtēt katra konkrētā gadījuma individuālos apstākļus, lai pārliecinātos, vai adoptētāja, kurš iepriekš ir bijis sodīts par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai tās piedraudējumu, personība neliecina par vardarbības risku un no tā izrietošu adoptējamā bērna apdraudējumu. Proti, gadījumā, kad potenciāli adoptējamais bērns jau dzīvo potenciālā adoptētāja ģimenē, bāriņtiesa vienlaikus var vērtēt gan potenciālā adoptētāja personību, gan viņa attiecības ar bērnu, citstarp izmantojot arī psihologa un citu speciālistu atzinumus.

Saskaņā ar Civillikuma 171.panta pirmo daļu adopciju apstiprina tiesa, kurai arī ir jāpārliecinās par to, ka adopcija atbilst bērna vislabākajām interesēm. Tātad iespēja izvērtēt, vai persona, kura reiz sodīta par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai tās piedraudējumu, drīkst kļūt par adoptētāju, sasniegtu apstrīdētajā normā ietvertā absolūtā aizlieguma mērķi – bērnu tiesību aizsardzība – tādā pašā kvalitātē. Tādējādi valsts pienākums aizsargāt ikvienu bērnu no vardarbības tiktu izpildīts arī tad, ja par otra laulātā bērna adoptētāju varētu kļūt tāda persona, kura, lai gan iepriekš bijusi sodīta par apstrīdētajā normā minēto noziedzīgo nodarījumu, ar savu attieksmi, uzvedību un rīcību, citastarp attiecībās ar potenciālo adoptējamo, ir apliecinājusi to, ka nerada risku adoptējamā drošībai.

 

Tēze:
Ministru kabineta 2004.gada 17.februāra noteikumu Nr. 82 „Ugunsdrošības noteikumi” 103.punktā ietvertā vārdkopa „ugunsaizsardzības sistēma” interpretējama tādējādi, ka ar to ir jāsaprot tikai tāda sistēma, kas ir pieslēdzama, ja tā ir tikai atslēgta, vai salabojama, ja tā izgājusi no ierindas, taču to nevar attiecināt uz kādreiz darbojošās signalizācijas sistēmas atsevišķiem elementiem (sistēmas atliekām), kura faktiski ir nevis jāsalabo, bet gan ir pilnībā jāaizvieto. Turklāt jāņem vērā arī šo noteikumu 118.punktā noteiktais, ka automātisko ugunsaizsardzības iekārtu ekspluatācijas termiņš nedrīkst pārsniegt ražotāja noteikto.

 

Tēzes:
1. Gadījumā, ja strīds tiesā ir tieši par tiesībām uz valsts pārvaldes rīcībā esošas informācijas saņemšanu, un tiesa secina, ka personai principā šādas tiesības ir, bet par to nav samaksāta valsts nodeva, lietderīgākais un saprātīgākais risinājums būtu apmierināt pieteikumu, nosakot, ka pieprasītā informācija ir izsniedzama pēc valsts nodevas samaksāšanas. Līdzīgi kā administratīvo aktu var izdot ar nosacījumu, arī spriedumā procesuālās ekonomijas nolūkā var iekļaut nosacījumu.

2. Gadījumā, ja par informācijas izsniegšanu ir jāmaksā valsts nodeva, bet tās apmērs strīda izskatīšanas procesa laikā ir mainījies, bet tiek noskaidrots, ka personai bija tiesības saņemt informāciju jau iesnieguma iesniegšanas brīdī, ir taisnīgi, ja persona par informācijas saņemšanu maksātu valsts nodevu tādā apmērā, kāda tā bija brīdī, kad persona vērsās iestādē ar informācijas pieprasījumu. Tomēr iepriekš minētais nebūtu attiecināms uz gadījumiem, kad informācija netiek izsniegta tieši valsts nodevas nesamaksāšanas dēļ.

 

Tēze:
Atbilstoši 2010.gada 12.maija Ministru kabineta noteikumu Nr. 441 „Klimata pārmaiņu finanšu instrumenta finansēto projektu atklāta konkursa „Tehnoloģiju pāreja no fosilajiem uz atjaunojamajiem energoresursiem” nolikums” 23.3.apakšpunktam finansējums hidroelektrostacijām projekta ietvaros var tikt piešķirts tikai tad, ja papildus pamatmērķim – samazināt oglekļa dioksīda emisijas – vienlaikus tiek sasniegts vēl cits uz vides kvalitātes uzlabošanu vērsts mērķis, proti, ja tiek izveidota hidroelektrostacija bez uzpludinājuma, kas tādējādi nenodara būtisku kaitējumu videi, vai hidroelektrostacija ar uzpludinājumu tiek padarīta videi draudzīgāka, izveidojot zivju ceļu vai nomainot novecojošās turbīnas ar efektīvākām, videi draudzīgām.

 

Tēzes:
1. Ceļa zīmes ir satiksmes organizācijas tehniskais līdzeklis. Tās attiecas uz jebkuru satiksmes dalībnieku, kurš atrodas ceļa zīmju darbības zonā, un nodrošina šīs personas ar vajadzīgo informāciju, kā arī satiksmes drošību. Līdz ar to būtiska ir ceļa zīmju precīza un pamatota uzstādīšana. Citstarp svarīgi, ka tās tiek uzstādītas nepārprotami identificējamās vietās un regulē tos ceļa satiksmes aspektus, kam tās ir paredzētas.

2. Ceļa zīmes kā satiksmes organizācijas tehnisko līdzekļu izvietošanu gan ierosina, gan pēc saskaņojuma saņemšanas veic nekustamā īpašuma īpašnieks vai persona, kurai tas nodots pārvaldījumā.

3. Kadastra informācijas sistēma kā publiskais reģistrs var būt viens no avotiem, no kura iegūt informāciju par nekustamo īpašumu, bet ne vienīgais. No Nekustamā īpašuma valsts kadastra likuma 2.pantā un 16.panta 2.punktā vispārīgi noteiktā, kas ir būve un ka būvi kā nekustamā īpašuma objektu var reģistrēt kadastra informācijas sistēmā, neizriet, ka, nereģistrējot kādu objektu kadastra informācijas sistēmā, tas būtu šķērslis izvietot ceļa zīmes, tā uz āru nosakot jau iepriekš zemesgrāmatā reģistrēto kopīpašuma lietošanas kārtību.

 

Tēzes:
1. Ja pieteikumu tiesā ir iesniedzis maksātnespējas procesa administrators, pildot savus profesionālos amata pienākumus, nevis lai aizsargātu savas kā privātpersonas tiesības vai tiesiskās intereses publisko tiesību jomā, maksātnespējas procesa administrators nav atbrīvojams no valsts nodevas samaksas saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 128.panta trešo daļu. Tas vien, ka maksātnespējas procesa administrators ir fiziskā persona, pats par sevi nav pamats, lai izdarītu citādu secinājumu.

2. Maksātnespējas procesa administrators nav atbrīvojams no maksājumiem administratīvajā procesā pēc tiesību analoģijas ar Civilprocesa likuma 43.panta pirmās daļas 10.punktu. Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 3.panta otrās daļas pirmo teikumu administratīvais process tiesā notiek saskaņā ar šo likumu. Savukārt Civilprocesa likums saskaņā ar tā 2.pantu regulē tiesas spriešanu civillietās. Līdz ar to administratīvajā procesā tiesā piemērojamas Administratīvā procesa likuma, nevis Civilprocesa likuma normas.

 

Tēzes:
1. Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 23.pantā lietotā vārdiskā izteiksme „ir pārkāpti” ir tulkojama kā pieļauta neatbilstība tiesību normās regulētājam, nosakot sākotnējo nodokļa apmēru vai nenosakot nodokli vispār. Tādēļ iestāde ir tiesīga labot iepriekš radušos nepareizību nodokļu samaksā un noteikt nodokļu maksātāja pienākumu samaksāt nodokli par iepriekšēju periodu. Līdz ar to minētais regulējums nodrošina, ka valsts nezaudē tos nodokļu maksājumus, kuri konkrētā gadījumā kā likumā paredzēti objektīvi ir maksājami. Vienlaikus normā paredzētais trīs gadu termiņš kalpo noteiktībai un skaidrībai nodokļa maksātāja interesēs, tādējādi valstij deklarējot, cik tālu nodokļu tiesiskās attiecības par iepriekšēju periodu var tikt koriģētas pat tad, ja nodokļa samaksas nepareizība bijusi.

2. Ja administratīvajā procesā iesaistīta vairāk nekā viena iestāde, kura katra savas kompetences ietvaros procesa gaitā izlēmusi kādu atsevišķu jautājumu, administratīvā procesa rezultāta tiesiskuma pārbaude ietver abu šādu atsevišķu iestādes lēmumu pārbaudi. Minētais tāpat attiecināms uz gadījumu, ja administratīvais akts tiek pamatots ar citas iestādes konstatētiem faktiskajiem apstākļiem. Pretējā gadījumā tiesas kontrole pār administratīvo aktu nav pilnīga un var tikt liegtas tiesības uz lietas objektīvu izskatīšanu tiesā.

Proti, ja persona norāda, ka Valsts zemes dienests, veicot datu aktualizāciju Kadastra informācijas sistēmā, nav pareizi noteicis ar nodokli apliekamā objekta lietošanas veidu (kas savukārt ietekmē šā objekta kadastrālo vērtību), tad jautājums par nekustamā īpašuma nodokli nevar tikt pilnībā pārbaudīts, nepārbaudot šo iebildumu pamatotību pēc būtības. Tas var prasīt, ka papildus atbildētājam – pašvaldībai, pieaicināms otrs atbildētājs (Latvijas Republika) attiecīgās piekritīgās iestādes – Valsts zemes dienesta – personā.

 

Pievienoti klasifikatoros tikai ar virsrakstu (bez tēzēm)