Augstākās tiesas mājaslapas Tiesu prakses sadaļā nolēmumu arhīva klasifikatoros decembrī pievienoti divdesmit pieci Administratīvo lietu departamenta nolēmumi (iekavās aiz virsraksta norādīta nolēmuma klasifikācija pēc lietu kategorijām).

 

Pievienoti klasifikatoros ar virsrakstu un tēzēm

 

Tēze:
Pašvaldībai, likumdevēja piešķirtās rīcības brīvības ietvaros izstrādājot teritorijas plānojumu un nosakot teritorijas atļauto izmantošanu, ir pienākums ievērot teritorijas plānošanas principus, kas citstarp pieprasa teritorijas plānošanas procesā rūpīgi izvērtēt konkrētās teritorijas un tās pilsētvides vērtību aizsardzības nepieciešamību un samērot to ar konkrēta nekustamā īpašuma īpašniekam nosakāmajiem īpašuma izmantošanas ierobežojumiem.

Tēzes:
1. Administratīvā procesa likums paredz divus veidus, kā tiesai rīkoties, ja tā konstatē lietā piemērojamās tiesību normas neatbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normai. Ja tiesa uzskata, ka lietā piemērojamā tiesību norma neatbilst Latvijas Republikas Satversmei vai starptautisko tiesību normai (aktam), tā nosūta pieteikumu Satversmes tiesai par tiesību normas atzīšanu par spēkā neesošu. Savukārt, ja tiesa uzskata, ka lietā piemērojamā tiesību norma neatbilst Ministru kabineta noteikumiem vai likumam, tā pati atturas no attiecīgās tiesību normas piemērošanas konkrētajā lietā, nolēmumā pamatojot savu viedokli par tiesību normas neatbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normām.

2.1. No normatīvo aktu juridiskā spēka hierarhijas viedokļa detālplānojums, kas apstiprināts pašvaldības saistošo noteikumu veidā, un teritorijas plānojums ir normatīvie akti ar vienādu juridisko spēku. Tomēr vienlaikus ņemams vērā, ka normatīvajos aktos, kas regulē teritorijas plānošanu, ir arī noteikta detālplānojuma un teritorijas plānojuma savstarpējā hierarhija no teritorijas plānošanas dokumentu hierarhijas viedokļa.

2.2. Vispārīgi detālplānojumā var vienīgi detalizēt vietējās pašvaldības teritorijas plānojumā noteikto teritorijas plānoto (atļauto) izmantošanu, nevis noteikt tādu teritorijas plānoto izmantošanu, kas vietējās pašvaldības teritorijas plānojumā attiecīgajai teritorijai nebija noteikta. No vietējās pašvaldības teritorijas plānojumā noteiktās teritorijas plānotās (atļautās) izmantošanas atšķirīga attiecīgās teritorijas plānotā izmantošana detālplānojumā var tikt noteikta tikai tiesību normās paredzētā izņēmuma gadījumā.

Tēzes:
1.1. Tiesas kompetence, īstenojot kontroli pār iestādes izdota administratīvā akta tiesiskumu un pamatotību, ietver arī administratīvā akta pamatojumā norādīto apstākļu pārbaudi. Tas nozīmē, ka tiesas uzdevums, lietas izskatīšanā pārbaudot pierādījumus un novērtējot lietas faktiskos apstākļus, ir citstarp pārliecināties, vai iestāde pareizi konstatējusi un novērtējusi tos apstākļus, ar kuriem pamatotas ar administratīvo aktu radītās tiesiskās sekas un par kuriem lietā ir strīds.

1.2. Ne no Administratīvā procesa likuma normām, ne no citām tiesību normām neizriet tiesas tiesības atteikties pēc būtības pārbaudīt administratīvā akta pamatojumu tikai tāpēc, ka administratīvā akta pamatā esošie apstākļi ir pamats arī citam administratīvajam aktam.

1.3. Gadījumā, ja persona pārsūdzējusi saskaņā ar Pievienotās vērtības nodokļa likuma 73.panta pirmās daļas 5.punkta „b” apakšpunktu izdotu dienesta lēmumu par izslēgšanu no reģistra, jo nepiekrīt lēmumā apgalvotajam, ka deklarācijā ir sniegta nepatiesa informācija, tiesai, ievērojot pieteikumā norādītos iebildumus, ir pienākums pārbaudīt pārsūdzētā lēmuma pamatojumu pēc būtības. Tas, ka tie paši apstākļi bijuši pamatā arī audita rezultātā pieņemtam lēmumam par nodokļu uzrēķinu un arī šis lēmums ir pārsūdzēts, nav pamats uzskatīt, ka tiesa var nepārbaudīt lēmuma par izslēgšanu no reģistra pamatojumu.

2.1. Atbilstoši Pievienotās vērtības nodokļa likuma 73.panta pirmās daļas 5.punkta „b” apakšpunktam un 79.panta trešajai daļai izslēgšanas no pievienotās vērtības nodokļu maksātāju reģistra pamats ir tieši nepatiesas informācijas deklarācijā sniegšanas fakts, nevis audita rezultātā pieņemts lēmums (kurā konstatēts nepatiesas informācijas sniegšanas fakts) pats par sevi.

2.2. Situācijā, kurā konstatēta nepatiesas informācijas sniegšana deklarācijā, ir paredzēta obligātā administratīvā akta izdošana.

Tēze:
Vērtējot, vai būvinspektora atzinumā par patvaļīgu būvniecību noteiktie pienākumi rada jaunas tiesiskās sekas, ir būtiski nošķirt patvaļīgās būvniecības seku (radītās nelabvēlīgās ietekmes) paplašināšanos no situācijas, kurā būtībā tiek aplūkota jauna patstāvīga patvaļīgā būvniecība.

Tēze:
1. Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 31.2panta 1.1daļas un likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 16.1panta 1.1daļas normas par soda naudas trīskāršā nodokļa un obligāto iemaksu apmērā piedziņu no darba devēja ir piemērojamas gadījumiem, kad pastāv saprātīgas šaubas par faktiski izmaksātu un apliekamu, bet nedeklarētu ienākumu, bet tās neaptver gadījumus, kad nepastāv šaubas par ienākuma neizmaksāšanu.

2. Darba līgums ir civiltiesisks līgums un puses to slēdz pēc savas brīvas izvēles. Turklāt atbilstoši tiesiskajam regulējumam personas no vairākiem līgumu veidiem var izvēlēties, tieši ar kuru sevi saistīt, uzņemoties par atlīdzību veikt kādu noteiktu darbu (uzdevumu) citas personas labā. Tādējādi, no vienas puses, ir jārespektē privātpersonu griba, nedibinot darba tiesiskās attiecības, bet, piemēram, noslēdzot pilnvarojuma līgumu. Taču, no otras puses, valstij ir jākontrolē, vai personas, nolūkā izvairīties no sociālo iemaksu veikšanas, faktiski nodibinātās darba tiesiskās attiecības neslēpj zem cita veida nodarbinātības attiecībām, kurām pastāvot sociālās iemaksas nav jāveic.

Tēze:
Ja pēc darījuma galīgas noslēgšanas nav saņemta daļa no atlīdzības vai visa atlīdzība, nodokļu maksātājam ir tiesības saņemt pievienotās vērtības nodokļa bāzes samazinājumu.

Grozījumi Pievienotās vērtības nodokļa likumā, iekļaujot 105.pantā 2.1daļu, kas stājās spēkā 2017.gada 1.jūnijā, var tikt piemēroti retrospektīvi, jo pēc būtības netiek grozīts regulējums attiecībā uz priekšnodokļa korekcijas kritērijiem. Proti, regulējuma mērķis nav mainīts, bet tikai pielāgots likuma teksts, lai novērstu to, ka sākotnējā likuma teksta pieņemšanas laikā neapzinātu problēmu dēļ varētu netikt īstenotas nodokļa maksātāja tiesības, kas paredzētas Padomes 2006.gada 28.novembra Direktīvas 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu 90.pantā.

Tēze:
Personai apstrīdēšanas iesniegumā jāspēj skaidri definēt savu tiesisko interesi, norādot konkrēti, ko tā sagaida no augstākas iestādes. Attiecīgi Administratīvā procesa likuma 78.pants atspoguļo pieturas punktus, pēc kuriem personai būtu jāvadās, sastādot apstrīdēšanas iesniegumu. Vienlaikus minēto prasību ievērošana nav pašmērķīga. Norma ir vērsta uz to, lai augstākai iestādei, saņemot apstrīdēšanas iesniegumu, ir saprotams, kurš administratīvais akts un kādā apjomā ir jāpārbauda.

Administratīvā procesa likums neizvirza īpašus priekšnoteikumus attiecībā uz apstrīdēšanas iesnieguma formu. Līdz ar to atsevišķas, konkrētas lūguma daļas par administratīvā akta atcelšanu neesība iesniegumā, pati par sevi nevar liecināt par to, ka persona nav apstrīdējusi administratīvo aktu (pilnībā vai daļā). Par šāda lūguma esību var liecināt iesnieguma saturs, kas katrā konkrētajā gadījumā ir jānovērtē.

Tēze:
Likumā „Par akcīzes nodokli” Padomes 2008.gada 16.decembra Direktīvas 2008/118/EK par akcīzes nodokļa piemērošanas vispārēju režīmu, ar ko atceļ Direktīvu 92/12/EEK normas, ir ieviestas, izmantojot citu struktūru. Minētajā direktīvā jautājumi par akcīzes nodokļa iekasējamību, tā uzlikšanas laiku un vietu, par nodokļa samaksu atbildīgajām personām, par nodokļa iekasējamības brīža un vietas noteikšanas kārtību tiek aplūkoti atsevišķi, savukārt Latvijas likumdevējs visus šos jautājumus ir sapludinājis, noregulējot katra akcīzes preču apritē iesaistītā tiesību subjekta tiesības un pienākumus konkrētās situācijās, turklāt raugoties no nodokļa maksāšanas pienākuma skatupunkta. Taču minētais neliedz konstatēt, ka likuma normas ir ieviestas, pilnībā atspoguļojot direktīvas mērķi un būtību.

Atbilstoši minētās direktīvas 10.panta 4.punkta pirmajā daļā nostiprinātajai prezumpcijai par nodokļa samaksu atbildīgajai personai pienākums maksāt akcīzes nodokli iestājas automātiski. Prezumpcijas atspēkošana atbrīvo no pienākuma maksāt nodokli tikai tādā gadījumā, ja noteiktā termiņā tiek iesniegti pierādījumi par to, ka pārkāpums nav noticis. Savukārt gadījumā, ja tiek iesniegti pierādījumi par pārkāpuma vietu un tie atspēko prezumpciju, tas tomēr vēl nenozīmē, ka šī persona tiek atbrīvota no pienākuma maksāt nodokli. No pienākuma maksāt nodokli var atbrīvot un nosūtītājā dalībvalstī samaksāto nodokli var atmaksāt tikai tad, ja nodoklis ir samaksāts dalībvalstī, kurā faktiski izdarīts pārkāpums. Prezumpcijas atspēkošanas procesam ir nozīme, taču tikai tiktāl, ciktāl tas tiek īstenots tiesību normās noteiktajā termiņā, kas dod pamatu paļauties, ka nodokli varēs piedzīt citā dalībvalstī. Turklāt, ievērojot minētā procesa būtību un sasniedzamos mērķus, tam būtu jānotiek, pirms tiek prasīta pārmaksas atmaksa.

Likuma „Par akcīzes nodokli” 34.panta ceturtā daļa noregulē jautājumu par pienākumu maksāt nodokli, uzskaitot visus priekšnoteikumus, kas no šā nodokļa maksāšanas pienākuma atbrīvo. Secināms, ka akcīzes nodoklis nav jāmaksā tad, ja izpildās priekšnoteikumi atliktā nodokļa maksāšanas režīma piemērošanai, proti, kad akcīzes preces nonāk citā akcīzes preču noliktavā. Ja šis fakts četru kalendāra mēnešu laikā no pārvietošanas sākuma dienas netiek apstiprināts, tad apstiprinātam noliktavas turētājam ir jāmaksā nodoklis. Nodoklis ir jāmaksā arī tad, ja četru mēnešu laikā pēc akcīzes preču nosūtīšanas Valsts ieņēmumu dienestam nav sniegti pierādījumi par vietu, kur pārkāpums izdarīts, kā arī pierādījumi, ka nodoklis par minētajām akcīzes precēm samaksāts citā dalībvalstī. Tas vien, ka tiek iesniegti pierādījumi par vietu, kur pārkāpums ir izdarīts, nenozīmē, ka apstiprināts noliktavas turētājs ir atbrīvojams no nodokļa samaksas pienākuma. No šāda pienākuma var atbrīvot tikai pierādījumi par to, ka akcīzes preces ir nonākušas galamērķī, vai arī pierādījumi par nodokļa samaksu citā dalībvalstī.

Tēzes:
1. Valsts pārvalde ir izveidota, lai darbotos sabiedrības interesēs, un tās darbībai ir jābūt vērstai tikai un vienīgi uz tādu mērķu sasniegšanu, kas atbilst sabiedrības interesēm. Iestādes rīcība, kas ir patvaļīga un neatbilst pilnvarojuma jēgai un mērķim, ir pretēja tiesiskas valsts pārvaldes būtībai un grauj sabiedrības uzticību valsts pārvaldei. Tas, ka valsts pārvalde pret privātpersonu ir rīkojusies patvaļīgi un savas pilnvaras izmantojusi neleģitīmu mērķu sasniegšanai, nozīmē, ka valsts pārvalde apzināti nav ievērojusi tās darbības pamatprincipus, tostarp Administratīvā procesa likuma 9.pantā nostiprināto patvaļas aizlieguma principu.

Tiesiskas valsts pārvaldes praksē nav pieļaujams, ka iestāde citos procesos izmanto patvaļīgi ierosinātu administratīvā pārkāpuma lietu. Ja ir konstatējams, ka šāda iestādes rīcība ir bijusi apzināta, tas ir, ar mērķi kaitēt personai, tad tā ir uzskatāma par ļaunprātību.

2. Apzināti patvaļīga iestādes rīcība neleģitīmu mērķu sasniegšanai uzskatāma par būtisku personas tiesību aizskārumu. Šādos apstākļos kaitējums personas tiesiskajām interesēm ir jāatzīst par nozīmīgu un atvainošanās nav uzskatāma par atbilstīgu atlīdzinājumu.

Tēzes:
1. Amatpersonas (darbinieka) profesionālā pieredze un darba izpildes novērtējums ir individuālā vērtējuma kritēriji, kuri kopā veido konkrētās personas individuālās kvalifikācijas un prasmju novērtējumu, kas ir pamats noteiktas kategorijas piešķiršanai amatpersonai (darbiniekam). Savukārt kategorija tiek ņemta vērā, nosakot mēnešalgu.

Kategorijas noteikšana pati par sevi neskar personas tiesības, jo tās skar galīgais lēmums – par mēnešalgas noteikšanu. Līdz ar to arī lēmums par kategorijas noteikšanu ir starplēmums nevis administratīvais akts.

2.1. Ministru kabineta 2013.gada 29.janvāra noteikumu Nr. 66 „Noteikumi par valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku darba samaksu un tās noteikšanas kārtību” 18.punkts nosaka, ka amatpersonas kategoriju jāpārskata vismaz reizi gadā, ņemot vērā abus individuālā vērtējuma kritērijus – darba izpildes novērtējumu un profesionālās pieredzes ilgumu. Tātad šī norma neprasa obligāti pārskatīt kategoriju vairāk kā vienu reizi gadā. Prasība par kategorijas pārskatīšanu vismaz reizi gadā ir izpildīta arī tad, ja pārskatīšana notiek tikai vienu reizi gadā.

2.2. Ministru kabineta 2012.gada 10.jūlija noteikumu Nr. 494 „Noteikumi par valsts pārvaldes iestādēs nodarbināto darba izpildes novērtēšanu” 4.5.apakšpunkts nav attiecināms uz kārtējām un paredzamām situācijām, kad amatpersonas profesionālās pieredzes ilgums, kas kā viens no kritējiem var būt pamats kategorijas pārskatīšanai, mainās starplaikā starp ikgadējām darba izpildes novērtēšanām. Šādā gadījumā nepastāv tūlītēja vajadzība pēc ārpuskārtās darba izpildes novērtējuma kategorijas noteikšanai, jo kategorija jau ir noteikta un tās pārskatīšana notiek vispārējā kārtībā reizi gadā.

Tēzes:
1. Gadījumos, kad nodokļu maksātājs jaunus pierādījumus iesniedz tikai tiesvedības laikā, vispirms nepieciešams novērtēt nodokļu maksātāja norādītos iemeslus, kuru dēļ pierādījumi netika iesniegti jau iestādē. Nekonstatējot objektīvus šķēršļus pierādījumu savlaicīgai iesniegšanai, tiesa var atteikt pieņemt tiesvedības laikā iesniegtos pierādījumus.

2. Gadījumos, ja jauni pierādījumi tiek iesniegti tikai tiesvedības laikā, personas norādītie iemesli pierādījumu savlaicīgai neiesniegšanai vērtējami kopsakarā ar pierādīšanas līdzekļiem, kuros fiksēti attiecīgie pierādījumi jeb ziņas. Jo lielāka ticamības un drošības pakāpe ir piešķirama pierādīšanas līdzeklim, jo nopietnākam pamatam jābūt attiecīgo pierādījumu izslēgšanai no pierādījumu kopuma.

3. Judikatūras atziņas, kas paustas par gadījumiem, kad nodokļu maksātājs jaunus pierādījumus iesniedz tikai tiesvedības laikā, vērstas nevis uz to, lai ierobežotu tiesu izmantot tiesvedības laikā iesniegtos pierādījumus, bet gan, lai izskaidrotu nodokļu maksātājiem pienākumu līdzdarboties ar nodokļu administrāciju un jau audita laikā iesniegt visus nepieciešamos pierādījumus, tādējādi nodrošinot pilnvērtīgu, vispusīgu un objektīvu nodokļu audita veikšanu.

Tēze:
Secinājumi par pieredzējuša speciālista rīcību var tikt vērtēti, ņemot vērā klīniskās vadlīnijas, kas izstrādātas un reģistrētas atbilstoši Ministru kabineta 2010.gada 25.maija noteikumu Nr. 469 „Kārtība, kādā izstrādā, izvērtē, reģistrē un ievieš klīniskās vadlīnijas” normām. Šaubu gadījumos arī to atbilstība pārbaudāma jaunāko zinātnisko pētījumu un atzinumu gaismā. Pieredzējuša speciālista rīcība var tikt vērtēta arī, ņemot vērā ārstniecības personu profesionālo organizāciju atzinumus, kā arī atsevišķu lietpratēju viedokļus un atzinumus un citus avotus.

Tēze:
Finanšu un kapitāla tirgus komisija ieguldītāja interešu aizsardzību īsteno ar ieguldījumu pārvaldes pakalpojumu sniegšanas uzraudzību savas kompetences ietvaros, neiejaucoties individuālajās tiesiskajās attiecībās starp fondu ieguldītājiem un ieguldījumu pārvaldes sabiedrībām, nenodibinot, negrozot un neizbeidzot šīs attiecības, bet izmantojot tos tiesiskos instrumentus, kas paredzēti Finanšu un kapitāla tirgus komisijas likumā un Ieguldījumu pārvaldes sabiedrību likumā.

Tēzes:
1.1. Kriminālprocesa likuma 369.panta otrās daļas 3.punkts ir interpretējams tādējādi, ka tas nav uzskatāms par tiesisko pamatu, kas ļauj ārstniecības iestādēm un ārstniecības personām pēc savas iniciatīvas nodot informāciju par pacientu Valsts policijai. Šī norma tikai vispārīgā veidā atspoguļo citās normās (piemēram, Ārstniecības likuma 56.1pantā) ietverto daudz konkrētāko regulējumu.

1.2. Skaidra atkāpe no ārstniecības personu profesionālā noslēpuma aizsardzības un arī konfidencialitātes pienākuma ir paredzēta Ārstniecības likuma 56.1pantā, kas paredz ārstniecības iestādēm nepārprotamu pienākumu sniegt informāciju Valsts policijai pēc savas iniciatīvas, nesaņemot pieprasījumu no Valsts policijas. Taču tas attiecas tikai uz konkrētiem normā norādītiem gadījumiem, kuri attiecas uz tādām situācijām, kad ir cietis tieši pats pacients, un līdz ar to ziņošana par šiem gadījumiem Valsts policijai ir noteikta pašu pacientu aizsardzības nolūkā, nevis kādu citu interešu aizsardzībai. Līdz ar to šis izņēmums nerada būtisku pretrunu ar vienu no ārsta profesijas pamatprincipiem, ka tieši pacienta veselība un labklājība būs ārsta vissvarīgākais jeb primārais apsvērums.

2. Ārstniecības personas profesija ir viena no tām profesijām, kurām konfidencialitāte ir profesionālā standarta pamatelements. Konfidencialitātes pienākums attiecas uz visu informāciju, ko ārstniecības persona ir ieguvusi pacienta ārstniecības laikā, un to ir atļauts izmantot tikai ārstniecībai. Konfidencialitātes pienākums liedz nodot šo informācijai jebkurai trešajai personai, pat citām ārstniecības personām, izņemot gadījumus, kad pacients tam ir piekritis vai tas ir īpaši paredzēts tiesību aktos.

3. Piešķirot ārstniecības personām tiesības sniegt kādam informāciju par pacientu tādiem mērķiem, kas nav saistīti ar ārstniecību, tiek paredzēta būtiska atkāpe no pacienta datu konfidencialitātes principa un līdz ar to arī paredzēts būtisks tiesību uz privāto dzīvi ierobežojums. Šādā gadījumā īpaši svarīgi ir tas, lai šāda pamattiesības ierobežojoša norma būtu skaidri formulēta un paredzama, kas nozīmē, ka tajā ir pietiekami skaidri jānosaka kompetento institūciju rīcības brīvības robežas un īstenošanas veidi.

Tēzes:
1. Tiesas kompetence lietās par zvērināta advokātu eksāmena rezultātu apstrīdēšanu neaprobežojas tikai ar tiesas kontroli pār tehniskiem un formālās procedūras ievērošanas jautājumiem. Taču tā vienlaikus neļauj tiesai iejaukties iestādes novērtējuma brīvībā.

2. Administratīvo tiesu kompetencē ir pārbaudīt to, vai komisijas vērtējums nav patvaļīgs. Tiesai, vērtējot Latvijas Zvērinātu advokātu padomes organizēto zvērināta advokāta eksāmenu, jāpārbauda, vai tas bija objektīvs, vai bija ievērots procesuālais taisnīgums, vai netika pārkāpts patvaļas aizlieguma princips un atšķirīgas attieksmes aizlieguma princips, tostarp vai visiem pretendentiem bija vienādas iespējas un vienādi apstākļi, kā arī vai novērtējums veikts pēc tādiem pašiem kritērijiem kā pārējiem pretendentiem. Tas nozīmē, ka tiesai šādā lietā nav jāizdara savs vērtējums pēc būtības par to, vai personas eksāmenā demonstrētās zināšanas, prasmes un iemaņas atbilst nepieciešamajām prasībām, lai kļūtu par zvērinātu advokātu.

3. Valsts zvērināta advokāta profesijai var izvirzīt paaugstinātas prasības attiecībā uz spējām un kvalifikāciju. Turklāt Latvijas Zvērinātu advokātu padomei ir tiesības izvirzīt šīs profesijas pretendentu pārbaudei attiecīgus standartus, kas apliecinātu viņu spēju darboties augstā profesionālā līmenī. Tas izriet no padomes pašpārvaldes tiesībām, tādēļ nav arī nepieciešams, lai visi vērtēšanas kritēriji būtu izsmeļoši noteikti ārējos normatīvajos aktos.

Tēzes:
1. Ievērojot Ministru kabineta 2012.gada 2.maija noteikumu Nr. 309 ,,Noteikumi par koku ciršanu ārpus meža” 13.punktu, koku ciršanas pieļaujamība pilsētā ir vērtējama no dažādiem aspektiem, paturot prātā, ka koks kā dabas elements pats par sevi ir vērtība, kas vienlaikus pilda vairākas svarīgas funkcijas. Šādā izvērtējumā ir sabalansējama koku kā dabas vērtības saglabāšana no vienas un pilsētas plānotā teritorijas attīstība no otras puses, lai, ievērojot saimnieciskās, komerciālās, atpūtas, veselības, dabas aizsardzības u.c. intereses, veidotu harmonisku vidi un veicinātu cilvēku labsajūtu. Normā noteiktie aspekti – sugu un biotopu aizsardzība, īpaši aizsargājamās dabas teritorijas, ainaviskais, dendroloģiskajai un ekoloģiskais aspekts, kā arī dabas daudzveidība un antropogēnās negatīvās ietekmes samazināšana – nav formāli. Lemjot par to, vai ir atļaujama koku ciršana, ir jāveic saturiski pilnvērtīgs izvērtējums.

2. Nav pareizi uzskatīt, ka esošo koku izciršanas pieļaujamību jebkurā gadījumā noteic jaunu koku iestādīšana to vietā pati par sevi. Esošie koki pēc iespējas ir saudzējami. Tādēļ vispirms ir aplūkojami risinājumi, kas ļauj saglabāt esošos kokus, iekļaujot tos plānotajā apbūvē, un tikai tad, ja projekta īpatnību vai citu būtisku apstākļu dēļ tas nav iespējams vai rada būtisku apgrūtinājumu, ir pieņemams risinājums esošo koku vietā stādīt jaunus.

Tēzes:
1. Latvijas Republikas Satversmes 100. un 115.pantā ietvertās un Vides aizsardzības likumā nostiprinātās tiesības saņemt ar teritorijas attīstības plānošanu saistītu vides informāciju attiecināmas gan uz fiziskajām, gan juridiskajām personām, gan arī uz personu izveidotām apvienībām (biedrībām, organizācijām, grupām). Īstenojot atklātības principu, tiesības uz informāciju veido tiesību uz līdzdalību teritorijas plānošanas procesā neatņemamu daļu.

Iestādes rīcība, novēloti izsniedzot personai pieprasīto informāciju un tādējādi liedzot tai iespēju pilnvērtīgi un efektīvi īstenot līdzdalības tiesības lokālplānojuma izstrādē, kas ir viens no būtiskajiem elementiem teritorijas attīstības plānošanas procesā, aizskar Satversmes 100. un 115.pantā ietvertās tiesības uz vārda brīvību un tiesību uz labvēlīgu vidi procesuālos elementus. Pieļautais aizskārums ir būtisks.

2. Atbilstoši Vides aizsardzības likuma 7.panta pirmajai un trešajai daļai sabiedrībai ir tiesības no valsts un pašvaldību iestādēm saņemt vides informāciju un pieprasītājam nav jāpamato, kādam nolūkam šī informācija ir nepieciešama. Tādējādi, pamatojoties uz Informācijas atklātības likuma 10.panta trešajā daļā nostiprināto principu, vides informācija uzskatāma par vispārpieejamu informāciju, jo tās pieprasīšanai personai nav jānorāda informācijas pieprasīšanas pamatojums un izmantošanas mērķis.

Tēzes:
1. Aizsargjoslu likuma 36.panta otrās daļas 4.punktā minētā kritērija (jauna apbūve krasta kāpu aizsargjoslā pieļaujama tikai tad, ja iepriekšējā apbūve ir likumīga) jēga ir noteikt, ka tiesības īstenot jaunu būvniecību ir atzīstamas tikai tad, ja būvniecība, kuras dēļ konkrētā teritorija jau ir ietekmēta, ir bijusi tiesiska, nevis patvaļīga. Proti, šīs prasības mērķis ir novērst situācijas, kurās tiesību būvēt avots būtu iepriekš īstenota prettiesiska rīcība – patvaļīga būvniecība. Tā kā patvaļīga būvniecība pati par sevi ir prettiesiska rīcība, tā nevar ilgtermiņā radīt personai kādas priekšrocības (tostarp – tiesības būvēt krasta kāpu aizsargjoslā). Šajā ziņā nav arī izšķirošas nozīmes, vai patvaļīgu būvniecību krasta kāpu aizsargjoslā būtu veikusi persona, kura pati vēlāk vēlas īstenot tiesisku būvniecību, vai nekustamā īpašuma iepriekšējie īpašnieki.

2. Pārbaudot, vai iepriekšējā senā apbūve bijusi likumīga, noskaidroto apstākļu vērtējumā jāņem vērā mērķis, kāpēc šāds kritērijs likumā noteikts.

Tēzes:
1. Dabas liegumos pieļaujamās un aizliegtās darbības noteiktas tādējādi, lai ierobežotu cilvēku radītu ietekmi – antropogēno slodzi – uz dabas liegumu teritorijām. Cilvēku radītas ietekmes ierobežošana ir instruments, kuru likumdevējs atzinis par nepieciešamu leģitīmā mērķa – dabas daudzveidības saglabāšana – nodrošināšanai.

2. Ministru kabineta 2010.gada 16.marta noteikumu Nr. 264 „Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju vispārējie aizsardzības un izmantošanas noteikumi” 17.punktā paredzētie izņēmumi interpretējami šauri un primāri ir sasaistāmi ar objektīvu nepieciešamību zemes vienību sadalīt. Zemes vienību dabas lieguma teritorijā sadalīšanai katrā konkrētā gadījumā izvērtējami individuālie apstākļi un personas, kura vēlas zemes vienības sadalīšanu, apsvērumi par sadalīšanas objektīvo nepieciešamību. Dabas lieguma teritorijā esošas zemes vienības apbūve pati par sevi nav pietiekams iemesls atļaut zemes vienības sadalīšanu tādā veidā, ka pēc sadalīšanas tiek izveidotas vairākas patstāvīgas apbūvētas zemes vienības (vairākas saimniecības).

3. Ja Dabas aizsardzības pārvalde atzinusi, ka zemes vienības sadalīšana nav objektīvi nepieciešama, un persona, tam nepiekrītot, ir vērsusies tiesā ar pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, tiesai ir gan tiesības, gan pienākums pašai pārbaudīt, vai konkrētajā gadījumā ir pamats zemes vienības sadalīšanai.

Tēzes:
Ikviena strīda par negodīgu komercpraksi gadījumā jēdziena „negodīga komercprakse” saturs ir piepildāms ar konkrēto situāciju raksturojošiem individuālajiem apstākļiem. Tādējādi arī tad, kad tiek aplūkota situācija saistībā ar tādām precēm, kuru reklamēšanas kārtību nosaka speciālās tiesību normas, vērtējums par to, vai konkrēto preču reklamēšana ir vai nav atzīstama par negodīgu komercpraksi, būtu izdarāms, izvērtējot konkrēto situāciju raksturojošos individuālos apstākļus.

Tēzes:
Iestādes atteikums ieskaitīt konkrētu periodu personas izdienas stāžā pats par sevi nerada personai tiesiskas sekas, tādēļ tas nav administratīvais akts, attiecīgi arī prasījums par laika perioda ieskaitīšanu izdienā nav prasījums par labvēlīga administratīvā akta izdošanu.

Tiesiskas sekas radīs, piemēram, iestādes lēmums, ar kuru, neieskaitot personai izdienā konkrētu periodu, tiks izlemts personas tiesības skarošs jautājums, proti, tāds lēmums, ar kuru personai pēc būtības netiks piešķirts tas labums, kuru personai būtu tiesības saņemt, ja konkrētais periods būtu ieskaitāms viņa izdienā. Tāpat šāds prasījums nav vērtējums kā Administratīvā procesa likuma 184.panta pirmās daļas 3.punktā minētais prasījums par konkrētu publiski tiesisko attiecību pastāvēšanu.

Tēze:
Studentam ir tiesības uz objektīvu vērtējumu katrā no pārbaudes darbiem, tomēr ne katrs pārbaudes darbs ir pakļaujams tiesas kontrolei. Šādi strīdi pamatā ir risināmi augstskolas iekšienē, jo students ir iestādei īpaši pakļautā persona. Citāds secinājums var būt gadījumā, ja pārbaudes darba vērtējums apgrūtina vai izslēdz personas turpmākās studijas vai darba gaitas.

 

Pievienoti klasifikatoros tikai ar virsrakstu (bez tēzēm)