Augstākās tiesas mājaslapas Judikatūras sadaļā nolēmumu arhīva klasifikatoros septembrī pievienoti divdesmit Administratīvo lietu departamenta nolēmumi (iekavās aiz virsraksta norādīta nolēmuma klasifikācija pēc lietu kategorijām).

 

Pievienoti klasifikatoros ar virsrakstu un tēzēm

 

Tēzes:
1. Tā kā likuma „Par policiju” 12.panta pirmās daļas 20.punktā ietvertie nosacījumi prasa vērtēt tieši attiecīgā transportlīdzekļa vai transportlīdzekļa vadītāja saistību ar iespējamu pārkāpumu, tad katrs gadījums, kad tiek apsvērta transportlīdzekļa apskate, prasa individuālu izvērtējumu. Līdz ar to policijas darbiniekiem ir jāspēj norādīt uz tieši konkrēto situāciju raksturojošiem apstākļiem, kas liecina par transportlīdzekļa vai transportlīdzekļa vadītāja saistību ar iespējamu pārkāpumu un pamato minētās normas nosacījumu izpildi.

2. Ņemot vērā, ka transportlīdzekļa bagāžas nodalījuma un motortelpas apskate ir saistīta ar personas tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību ierobežošanu, pirms transportlīdzekļa apskates ir nepieciešams apsvērt arī to, vai šāds personas tiesību ierobežojums konkrētajā situācijā ir samērīgs un nepieciešams policijas uzdevumu pilnvērtīgai veikšanai.

Tēze:
Dzīvokļa īpašuma likuma normas pēc būtības nostiprina to pašu principu, kas noteikts Civillikuma 1068.panta pirmajā daļā, proti, ka ar kopīpašumu visi kopīpašnieki rīkojas kopīgi. Tādējādi, ja dzīvokļa īpašnieka plānotā būvniecība ietekmē kopīpašumā esošo daļu, tostarp ietekmējot arī pārējo kopīpašnieku domājamo daļu apmēru, šādas būvniecības veikšanai nepieciešams saņemt visu dzīvokļu īpašnieku kopības piekrišanu.

Tēze:
Kasācijas instances tiesvedības laikā pieteiktais lūgums par pagaidu aizsardzību ir izskatāms, ievērojot Administratīvā procesa likuma 325.pantā noteiktās kasācijas instances tiesas kompetences ietvarus. Proti, kasācijas kārtībā pārbaudāmie argumenti, kuri varētu būt pamats apgabaltiesas sprieduma tiesiskuma apšaubīšanai un atcelšanai. Lūgums par pagaidu aizsardzību un iebildumi pret šo lūgumu nevar tikt pamatoti vienkārši ar argumentiem par to, ka zemākas instances tiesa nepareizi konstatējusi lietas faktiskos apstākļus, jo šādā ziņā zemākas instances spriedumu pārbaudīt šajā tiesvedībā nevarēs, arī izskatot kasācijas sūdzību.

Tēzes:
1. Atbilstoši likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11.9panta 7.4daļai un 16.1panta 4.1daļai ienākums, kas gūts no nekustamā īpašuma ieguldīšanas kapitālsabiedrības pamatkapitālā, ir apliekams ar iedzīvotāju ienākuma nodokli. Par šāda ienākuma gūšanas dienu ir uzskatāma diena, kad tiek atsavinātas apmaiņas rezultātā iegūtās kapitālsabiedrības akcijas. Šāda ienākuma aprēķinā ir svarīgi divi lielumi: apmaiņā iegūto akciju nominālvērtība un nekustamā īpašuma iegādes vērtība. Ja šo lielumu starpība ir pozitīva, gūtais ienākums ir apliekams ar iedzīvotāju ienākuma nodokli un Valsts ieņēmumu dienestā ir iesniedzama deklarācija par ienākumu no kapitāla pieauguma, kurā ir jādeklarē gūtais ienākums un no tā aprēķinātais nodoklis.

2. No likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11.9panta 7.4daļas un 16.1panta 4.1daļas teksta izriet, ka šīs tiesību normas paredz tādu nekustamā īpašuma atsavināšanas darījumu, kurā nodokļu maksātājs par nekustamo īpašumu saņem nevis naudas līdzekļus, bet gan akcijas. Akciju atsavināšana minēto normu izpratnē ir instruments, ar kura palīdzību nodokļu maksātājs realizē no nekustamā īpašuma atsavināšanas gūto ienākumu un ar kura palīdzību tiek fiksēta diena, kas tiek atzīta par ienākuma no nekustamā īpašuma atsavināšanas gūšanas dienu un kas secīgi nodokļu maksātājam rada nodokļa samaksas pienākumu.

Līdz ar to, atzīstams, ka nodokļu maksātājs, ieguldot nekustamo īpašumu kapitālsabiedrības pamatkapitālā un secīgi veicot par nekustamo īpašumu saņemto akciju atsavināšanu, veic vienu kapitāla aktīva atsavināšanas darījumu.

Tēze:
Fakts, ka biedrības statūtos izvirzītie mērķi ir vērsti uz esošās kārtības maiņu, pats par sevi nevar būt par pamatu reģistrācijas atteikumam, ja vien esošās kārtības (normatīvo aktu) maiņu ir paredzēts veicināt demokrātiskā procesā, nepārkāpjot likumu. Turklāt īpaši gadījumos, kad biedrības izvēlētajos mērķos ir saskatāmi politiskas diskusijas elementi, to ierobežošana pieļaujama tikai stingrā uzraudzībā.

Karoga zaimošanas legalizācija pati par sevi neatbilst Latvijas demokrātiskajām pamatvērtībām, tāpēc var būt biedrības reģistrācijas atteikuma pamats.

Tēze:
Lēmumu par rezidenta apmācībai izlietoto valsts budžeta līdzekļu atmaksu pieņem Veselības ministrija, nosakot gan konkrētu maksājamās summas apmēru, gan līdzekļu atmaksas grafiku. Šāds lēmums uzskatāms par administratīvo aktu, līdz ar to ir apstrīdams, pārsūdzams un izpildāms Administratīvā procesa likumā paredzētajā kārtībā.

Tēzes:
1. No Ministru kabineta 2009.gada 25.augusta noteikumu Nr. 972 „Rezidentu sadales un rezidentūras finansēšanas noteikumi” un Ministru kabineta 2011.gada 30.augusta noteikumu Nr. 685 „Rezidentu uzņemšanas, sadales un rezidentūras finansēšanas kārtība” pietiekami skaidri izriet, ka gadījumā, ja mācībām izlietotie līdzekļi ir jāatmaksā, tie jāatmaksā atbilstoši tam, kas paredzēts ministrijas un augstskolas līgumos. Summas nenorādīšana ar studentu noslēgtajā līgumā pati par sevi nav iemesls nepiemērot finanšu līdzekļu atmaksas kārtību. Līgumā iekļautajai norādei par līdzekļu atmaksāšanas pienākumu ir tikai informatīva nozīme, jo šis pienākums izriet no tiesiskā regulējuma.

Aprēķinot atmaksājamo summu, jāpārbauda, vai personas mācībām piešķirtie līdzekļi ir tikuši izlietoti pilnībā, un gadījumā, ja nav, tie atrēķināmi no atmaksājamās summas. Vienlaikus jāpārbauda, vai personas mācībām nav izmantoti līdzekļi, kas atlikuši no iepriekšējā gada, kad pieteicējs vēl nestudēja.

2. Tiesību normas tiešā tekstā neparedz proporciju atmaksājamo valsts budžeta līdzekļu aprēķinā atkarībā no nostrādātā laika. Vienlaikus pretējs secinājums nenonāktu pretrunā tiesību sistēmai un ar tiesību normām sasniedzamajam mērķim. Turklāt tas būtu taisnīgāks.

Kamēr normatīvajā regulējumā nav noteikta cita kārtība, atmaksājamā summa samazināma proporcionāli ārsta pēc mācībām rezidentūrā Latvijā nostrādātajam laikam. Izšķiroša nozīme ir tieši nostrādātajam laikam, nevis slodzēm.

3. Objektīvās izmeklēšanas princips ir atvasināts no pieņēmuma, ka privātpersona ir vājākais procesa dalībnieks, un tāpēc tiesa ne tikai balstās uz procesa dalībnieku iesniegtajiem pierādījumiem, bet arī pēc savas iniciatīvas var iegūt pierādījumus vai dot norādījumus procesa dalībniekiem.

Taču tas nenozīmē, ka tiesai jācenšas noskaidrot visus apstākļus tikai vājākās puses (privātpersonas) labā. Tas nozīmē, ka administratīvajai tiesai jācenšas iegūt jebkuru informāciju, lai objektīvi izspriestu lietu. Administratīvā procesa likuma 250.panta otrā daļa ierobežo objektīvās izmeklēšanas principa īstenošanu tikai attiecībā uz nelabvēlīgā administratīvajā aktā ietverto pamatojumu (taču ne pierādījumiem).

Tēzes:
1. Ministrs īsteno ministrijas politisko vadību, dodot politiskos uzstādījumus ministrijas kompetencē esošo nozaru attīstībai un normatīvo aktu izstrādei. Tādējādi ministra izvēle tikties un uzklausīt kādu personu izriet no viņa politiskās darbības. Savukārt politiskas amatpersonas politiskā darbība nav pakļauta administratīvās tiesas kontrolei. Līdz ar to, ja ministrs pats nav izvēlējies tikties ar personu, tiesai nav kompetences uzdot ministrijai nodrošināt personas tikšanos ar ministru.

2. Ministrijai savā darbībā ir jāievēro labas pārvaldības princips, kas ietver atklātību. Tāpēc tas, ka ministrija nesniedz tādu pakalpojumu, kura nodrošināšanai ir jāorganizē pieņemšana, neliedz tai būt atvērtai pret sabiedrību un uzklausīt privātpersonas priekšlikumus klātienē. Tajā pašā laikā ministrijas darbībai ir jābūt efektīvai un no ministrijas darba efektivitātes un valsts resursu lietderīgas izmantošanas viedokļa nebūtu akceptējams, ja ministrijas amatpersonas organizētu privātpersonu pieņemšanu par nebūtiskiem jautājumiem vai jautājumiem, kas nav ministrijas kompetencē. Līdz ar to ir saprotami, ka ministrija aicina iesniedzēju izteikt savus priekšlikumus rakstiski.

Iestādes rīcības brīvības ietvaros ministrija, izvērtējot priekšlikumu nozīmīgumu, var izlemt, vai ir lietderīga amatpersonas tikšanās ar privātpersonu klātienē, un, ja tā ir lietderīga, kurš darbinieks tiksies ar iesniedzēju. Līdz ar to ministrijas valsts sekretāram ir tiesības noteikt, kādā veidā – rakstiski vai tiekoties klātienē – tiks organizēta tikšanās ar personu, kā arī to, ja tikšanās tiek organizēta klātienē, kura amatpersona tiksies. Privātpersonas pienākums ir respektēt valsts resursu lietderīgas izmantošanas principu.

Tēzes:
1. Lietās, kas saistītas ar ārzemnieka izraidīšanu, ir būtiski ņemt vērā cilvēktiesību aspektu. Proti, Latvija ir uzņēmusies starptautiskas saistības cilvēktiesību jomā, kas nozīmē to, ka ir rūpīgi jāizvērtē konkrētās lietas apstākļi, lai secinātu, ka, izraidot personu no Latvijas, netiek pārkāptas šīs personas cilvēktiesības. Šāds valsts pienākums ir nostiprināts Imigrācijas likuma 47.pantā, kurā noteikts, ka ārzemnieku neizraida, ja izraidīšana ir pretrunā ar Latvijas Republikas starptautiskajām saistībām.

2. Ne Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 2.pants, ne 3.pants neparedz valsts obligātu pienākumu nodrošināt ikvienu personu ar dzīvesvietu vai darbavietu, noteikta apmēra finansiālu atbalstu.

Tomēr Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 3.pants varētu tikt pārkāpts, ja persona no valsts, no kuras atbalsta tā ir pilnībā atkarīga, puses saskartos ar pilnīgu vienaldzību smagas nabadzības situācijā vai situācijā, kas nav savienojama ar cilvēka cieņu.

Personai ir pienākums pietiekami skaidri norādīt uz apstākļiem un iesniegt pierādījumus, kas liecina par reālu risku tikt pakļautam Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 2. vai 3.panta pārkāpumam. Norādītie apstākļi par to, ka personas pilsonības valstī, personai nav īpašumu un nav radinieku paši par sevi nenorāda uz tiesību uz dzīvību un cietsirdīgas izturēšanās aizlieguma pārkāpumiem.

Tēzes:
1. Gadījumi, kad uzturlīdzekļi no Uzturlīdzekļu garantiju fonda personai ir izmaksāti nepamatoti, ir pietiekami precīzi formulēti Uzturlīdzekļu garantiju fonda likumā, un tie, ir jānošķir no gadījumiem, kad Uzturlīdzekļu garantijas fonds izmaksājis uzturlīdzekļus personai, jo bija spēkā tiesas spriedums par uzturlīdzekļu maksāšanas kārtību, un tieši tas ir bijis pamats uzturlīdzekļu izmaksai no fonda. Ar to, ka bērnu vecāki vēlāk ar izlīgumu savstarpēji atzinuši, ka „spriedums zaudējis izpildāmību” no brīža, kad ir noslēgta vienošanās, šis pamats pats par sevi neatkrīt. Abi bērnu vecāki savas pretenzijas par to, kas kuram pienākas sakarā ar sprieduma spēkā esības laikā faktiski pildīto bērnu uzturēšanas pienākumu, var risināt civiltiesiskā kārtībā.

Šādā gadījumā personai savs prasījums par to naudas summu atmaksu, kuras, viņa ieskatā, nepamatoti izmaksātas bērna mātei, un vai nu ir jau piedzītas, vai nākotnē tiks piedzītas no personas, ir vēršams tieši pret personu, kura bijusi šīs naudas summas saņēmēja, t.i., bērnu māti.

2. Senāta departamentu priekšsēdētāju sēžu lēmumos izteiktās atziņas ir vērstas uz tiesu prakses vienveidības nodrošināšanu, izšķirot strīdīgas situācijas par to, kurai tiesai jeb kuram tiesvedības procesa veidam pakļauti noteikta veida strīdi. Šādi lēmumi paši par sevi nav normas, bet tie tiek pieņemti, pamatojoties uz spēkā esošo tiesisko regulējumu. Tas nozīmē, ka, ja vien nerodas šaubas par šāda lēmuma pareizību pēc būtības, ir pamats tos ņemt vērā, vērtējot lietas pakļautību izskatīšanai noteiktā procesuālā kārtībā.

Tēzes:
1. Lai nodrošinātu Satversmes 109.pantā aizsargātās personu tiesības uz sociālo nodrošinājumu, Latvijā ir izveidota valsts sociālās apdrošināšanas sistēma, kas sniedz personai aizsardzību noteiktu sociālo risku iestāšanās gadījumā, un ir balstīta uz sociālās apdrošināšanas iemaksām, kas tiek veiktas, kamēr persona ir nodarbināta. Darbā gūtu ienākumu zudums invaliditātes dēļ ir viens no riskiem, kas tiek apdrošināts sociālās apdrošināšanas sistēmas ietvaros, un invaliditātes pensija ir sociālās apdrošināšanas sistēmas ietvaros paredzēts sociālā nodrošinājuma instruments. Tāpēc invaliditātes pensijas saņemšanai ir izvirzīta prasība, lai personai būtu apdrošināšanas stāžs – laika periods, kurā persona bijusi darba ņēmējs un par to maksātas sociālās apdrošināšanas iemaksas invaliditātes riska apdrošināšanai.

2. Ja likumdevējs neatbilstoši Latvijas Republikas Satversmei ir noteicis, ka darba ņēmēji ar I vai II grupas invaliditāti netiek sociāli apdrošināti invaliditātes riskam, attiecīgajām personām tiek nodarīts neattaisnojams pamattiesību (tiesību uz sociālo nodrošinājumu) aizskārums. Šādā gadījumā, kad pamattiesību aizskārumu ir izraisījusi valsts (likumdevēja) kļūda, taisnīguma apsvērumi prasa, lai tiktu rasts risinājums, kas novērš valsts kļūdas radīto personas aizskārumu.

Tāpēc, lai arī parasti personai tiesības uz sociālās apdrošināšanas sistēmas pakalpojumiem (pensijām, pabalstiem) pamatā atzīstamas tikai tad, ja šī persona bijusi attiecīgi sociāli apdrošināta, tas, ka par personu attiecīgas sociālās apdrošināšanas iemaksas nav veiktas Satversmei neatbilstoša tiesiskā regulējuma dēļ, nevar būt iemesls, lai atteiktu personai invaliditātes pensiju. Atbilstoši vienlīdzības principam personu ar I vai II grupas invaliditāti neatbilstošā regulējuma spēkā esības laikā nostrādātais darba laiks ņemams vērā, nosakot šo personu apdrošināšanas stāžu.

Tēzes:
1. No Ministru kabineta 2001.gada 3.aprīļa noteikumu Nr. 152 „Darbnespējas lapu izsniegšanas un anulēšanas kārtība” 13.punkta skaidri izriet, ka ārstniecības iestādes ārsts darbnespējas lapu var izsniegt ne tikai par visu darbnespējas periodu, kura laikā persona atradusies ārstniecības iestādē, bet arī par periodu, kurā persona atradusies ārstniecības iestādes ārsta aprūpē.

2. Ārsta noteiktā režīma pārkāpums pats par sevi ir patstāvīgs pamats slimības pabalsta izmaksas pārtraukšanai (vai pabalsta nepiešķiršanai vispār). Likuma „Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” 19.panta otrās daļas jēga ir dot iespēju situācijās, kurās tiek konstatēts, ka pacienta pieļautais ārstēšanās režīma pārkāpums nav ietekmējis slimības turpināšanos, attiecībā uz laika posmu pēc pieļautā pārkāpuma slimības pabalstu atsākt izmaksāt. Ārsta sniegtam atzinumam (ieteikumam), ka pēc izdarītā pārkāpuma persona ir ievērojusi ārsta noteikto režīmu un pārkāpums nav ietekmējis slimības turpināšanos, nav izšķiroša nozīme jautājumā par to, vai personai pienākas slimības pabalsts par laiku, kamēr tika pieļauts ārstēšanās režīma pārkāpums. Šādam atzinumam var būt nozīme, vienīgi pārbaudot, vai personai slimības pabalsta izmaksa pēc pieļautā pārkāpuma ir atjaunojama.

Tēzes:
1.1. Klimata pārmaiņu finanšu instrumenta mērķis ir veicināt siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanu, nevis sniegt atbalstu komersantu ražošanas jaudu palielināšanai vai ražotnes paplašināšanai.

1.2. Personai ir jāapzinās, ka piešķirtā finansējuma saņemšanai tai ir pienākums projektu īstenot stingrā saskaņā ar līguma nosacījumiem. Tas vien, ka projekta īstenotājs saskata, ka viņa pieļautās atkāpes no projekta nosacījumiem joprojām nodrošina labvēlīgu ietekmi uz vides stāvokļa uzlabošanu un siltumnīcefekta gāzu emisiju ierobežošanu, nedod tiesības nepildīt līguma saistības. Ja pastāv objektīva nepieciešamība projekta īstenošanā kaut ko mainīt, tas saskaņojams noteiktā kārtībā, un līgumā izdarāmi attiecīgi grozījumi. Kamēr līgums nav grozīts, finansējuma saņēmējam nav tiesību projektu īstenot, atkāpjoties no līguma prasībām. Finansējuma saņēmēja efektīvas ražošanas apsvērumi nav uzskatāmi par tādiem apstākļiem, kas varētu attaisnot līguma saistību nepildīšanu.

2.1. No Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata izmaiņām Kioto protokola 3.panta skaidri izriet, ka Kioto protokolā valstīm tiek noteikts pienākums īstenot pasākumus, kas vērsti uz oglekļa dioksīda izmešu samazināšanu, tomēr tas, kā to panākt, ir atstāts valstu pašu ziņā. Līdz ar to valstij nav pienākuma nodrošināt iespēju konkursa rezultātā iegūt finansējumu jebkuram projektam, kura īstenošanas rezultāts būtu oglekļa dioksīda izmešu samazināšana.

2.2. Kā redzams no likuma „Par Latvijas Republikas dalību Kioto protokola elastīgajos mehānismos” 8.pantā iezīmētajā atbalstāmo projektu raksturojuma, aktivitāšu loks, kas vērsts uz oglekļa dioksīda izmešu samazināšanu un vides aizsardzību, var būt ļoti plašs, savukārt piešķiramā finansējuma apjoms pašsaprotami ir ierobežots. Tāpēc tā ir valsts tiesība (politiska izšķiršanās) izvēlēties, kādiem tieši projektiem (aktivitātēm) paredzēt iespēju saņemt klimata pārmaiņu finanšu instrumenta līdzekļus, ja vien tie ir projekti, kas ir vērsti uz Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata izmaiņām Kioto protokola un likuma „Par Latvijas Republikas dalību Kioto protokola elastīgajos mehānismos” mērķu sasniegšanu.

3. Ar Ministru kabineta 2012.gada 14.augusta noteikumu Nr. 559 „Klimata pārmaiņu finanšu instrumenta finansēto projektu atklāta konkursa „Kompleksi risinājumi siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanai” nolikums” 8.1.apakšpunktā lietoto jēdzienu „teritorija” ir domāta zeme ārpus ēkām, un gadījumā, ja projekta aktivitātes plānotas ēkā, tad projekta iesniedzējam jāievēro noteikumos ar ēkām saistītās prasības.

Tēze:
Situācijā, kad ir strīds par publiskā iepirkuma nolikuma prasību samērīgumu, vispirms ir noskaidrojama strīdus prasību būtība un, ievērojot attiecīgo prasību saturu un jēgu, pārbaudāms, vai attiecīgās prasības neietver ko tādu, kas pārsniedz saprātīgi nepieciešamo konkrētā iepirkuma mērķa sasniegšanai.

Kvalifikācijas prasību noteikšana vispārīgi ir pasūtītāja kompetencē ietilpstošs jautājums. Lai respektētu pasūtītāja rīcības brīvību un publisko iepirkumu procedūras pamatprincipus, ne pretendenti, ne arī tiesa nevar pasūtītājam diktēt, kādas prasības ir nosakāmas, lai tas varētu pārliecināties par to, ka iepirkumā piedalās tādi pretendenti, kas spēs nodrošināt iepirkuma priekšmetam atbilstošu un kvalitatīvu izpildījumu. Samērīgums ir ievērots, ja izvirzītās prasības attaisno konkrētā iepirkuma līguma priekšmets.

Tēzes:
1. Pašvaldības izvēle nodrošināt pašvaldības teritorijā pieejamus kremācijas pakalpojumus ir tieši vērsta uz likuma „Par pašvaldībām” 15.panta pirmās daļas 2.punktā paredzētās autonomās funkcijas  (rūpēties par savas administratīvās teritorijas sanitāro tīrību, kapsētu izveidošana un uzturēšana) nodrošināšanu. Piešķirot tiesības privātpersonai sniegt kremācijas pakalpojumus pašvaldībai piederošajā krematorijā, pašvaldība privātpersonai nodod ar publiski tiesiskas funkcijas īstenošanu saistīta uzdevuma izpildi.

2.1. Pašvaldība ar publiski tiesiskas funkcijas īstenošanu saistītu uzdevumu (pakalpojumu) izpildi var organizēt vairākos veidos: pašvaldībai ir iespējams nodrošināt pakalpojuma sniegšanu pašai ar saviem resursiem, sadarbībā ar kādu citu publisko tiesību subjektu vai arī uzticēt attiecīgo uzdevumu īstenošanu privātpersonai. Publiski tiesiskā funkcijā ietilpstošu uzdevumu uzticēšana privātpersonai var notikt, slēdzot līgumu par publisko uzdevumu deleģēšanu, slēdzot līdzdarbības līgumu vai piesaistot privātpersonas kādu uzdevumu veikšanai komercdarbības formā. To personu izvēlei, kas iegūs tiesības sniegt kādus pakalpojumus privātpersonām, jānotiek pēc konkursa principiem, tādējādi nodrošinot vienlīdzīgu, taisnīgu un caurredzamu attieksmi pret konkurējošiem uzņēmumiem, kas vienlīdz vēlētos pretendēt uz šādu pakalpojumu sniegšanu, un vienlaikus izvēloties finansiāli izdevīgāko piedāvājumu.

2.2. Tas, ka speciālajās tiesību normās nav noteikts, kāds instruments pašvaldībai jāizmanto privātpersonas iesaistīšanai publiska uzdevuma nodrošināšanā, nozīmē, ka pašvaldībai ir rīcības brīvība šajā jautājumā. Tomēr vienlaikus minētais nenozīmē, ka pašvaldība varētu rīkoties patvaļīgi. Katrs no veidiem, kādā iespējams organizēt publiski tiesiskā funkcijā ietilpstoša uzdevuma izpildi, prasa ievērot attiecīgajam veidam paredzēto regulējumu. Tāpēc, līdzko pašvaldība pēc būtības izvēlējusies savu darbību autonomās funkcijas nodrošināšanā īstenot kādā konkrētā veidā, tai ir pienākums ievērot šī veida īstenošanai tiesību normās izvirzītās prasības un ierobežojumus. Turklāt izšķirošā nozīme ir nevis tam, kā iestāde kvalificē konkrētās līgumattiecības, bet gan tam, kāda pēc būtības ir slēdzamā  līguma tiesiskā daba.

3. Primārā atšķirība starp pakalpojumu publisko iepirkumu un pakalpojumu koncesiju ir atlīdzībā par pakalpojumu sniegšanu. Publisks pakalpojumu līgums ietver atlīdzību, ko līgumslēdzēja iestāde tieši maksā pakalpojumu sniedzējam, bet pakalpojumu koncesijas gadījumā atlīdzību par pakalpojumu sniegšanu veido vai nu tikai tiesības izmantot pakalpojumu, vai arī šādas tiesības kopā ar samaksu, kas parasti tiek saņemta no pakalpojuma galapatērētājiem. Izšķiroša nozīme ir arī tam, vai ar līguma noslēgšanu līgumslēdzēja puse uzņemas visu vai vismaz lielāko līgumslēdzējas iestādes ar pakalpojuma izmantošanu saistītā riska daļu. Tādējādi pakalpojumu koncesijas būtību raksturo tas, ka ar līgumu privātajam partnerim tiek nodotas tiesības galapatērētājiem sniegt sabiedrībai vajadzīgus pakalpojumus, atlīdzības veids par pakalpojumu sniegšanu ir īpašs (atkarīgs no sniegtajiem pakalpojumiem trešajām personām (galapatērētājiem)) un pakalpojumu koncesionāram jāuzņemas ar attiecīgo pakalpojumu sniegšanu saistītais risks.

Tēzes:
1. Pieņemot likumu „Par fizisko personu datu apstrādi kriminālprocesā un administratīvā pārkāpuma procesā”, likumdevējs attiecībā uz operatīvās darbības ietvaros veiktu datu apstrādi ir vēlējies noteikt īpašu kontroles kārtību – ārpus vispārīgās ar personas datu apstrādi saistītās kārtības.

2. Operatīvo darbību regulējošos normatīvajos aktos nav noteikta atsevišķa kārtība tieši sūdzību saistībā ar datu par personu vākšanu operatīvās darbības ietvaros izskatīšanai. Tomēr Operatīvās darbības likumā ir noteikta vispārīga kārtība, kādā persona var iebilst pret operatīvās darbības ietvaros pieļautiem personas likumīgo tiesību un brīvību pārkāpumiem, tāpēc, ievērojot likuma „Par fizisko personu datu apstrādi kriminālprocesā un administratīvā pārkāpuma procesā” 10.panta piektajā daļā norādīto, šo kārtību ir pamats piemērot arī gadījumiem, kad persona vēlas uzzināt informāciju par pret sevi vērstu operatīvo darbību.

3. Personas informēšana par operatīvās darbības pasākumiem ir pieļaujama pie konkrētiem nosacījumiem, kuru iestāšanās konstatēšana un uzraudzība pēc jēgas ir operatīvās darbības subjektu, kriminālprocesa virzītāja un prokuratūras kompetencē. Tāpēc iesniegumu izskatīšana par informācijas par operatīvās darbības pasākumu veikšanu sniegšanu ir īpaši nozīmēta prokurora un pēc tam ģenerālprokurora kompetencē.

Personas sūdzība saistībā ar operatīvās darbības veikšanu nekļūst par piekritīgu administratīvajai tiesai tikai tāpēc vien, ka persona ar attiecīgo sūdzību neizvirza konkrētus iebildumus pret operatīvās darbības pasākumiem, bet ir vienīgi vēlējusies noskaidrot, vai konkrētas iestādes pret to ir veikušas operatīvās darbības pasākumus, proti, vai operatīvās darbības subjekti operatīvās darbības pasākumu ietvaros ir vākuši (apstrādājuši) datus par attiecīgo personu.

Personas informēšana par to, ka pret personu ir veikti operatīvās darbības pasākumi, atsevišķās situācijās var būtiski apdraudēt vai pat izslēgt operatīvās darbības uzdevumu īstenošanu un mērķu sasniegšanu un būt pilnīgi nesavienojama ar operatīvās darbības būtību. Tādējādi vērtējums par to, vai personai ir atklājama informācija par to, vai pret attiecīgo personu ir veikti operatīvās darbības pasākumi, ir nesaraujami saistīts ar vērtējumu par konkrēto operatīvās darbības pasākumu jēgu, mērķi un nepieciešamību, kas nav administratīvās tiesas kontrolei pakļauts jautājums.

Tēzes:
1. No likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11.panta 1.1 un 1.2 daļas izriet nepārprotams secinājums, ka zvērināta advokāta darbība kā profesionālā darbība ir atzīstama par saimniecisko darbību. Atzīstot, ka persona ir veikusi saimniecisko darbību, personai jāievēro attiecīgo normatīvo aktu prasības un jākārto ieņēmumu un izdevumu uzskaites žurnāls, un jāpamato, tajā izdarītos ierakstus ar atbilstošiem attaisnojuma dokumentiem.

2. Ikvienam pierādījumam ir jābūt attiecināmam, pieļaujamam un ticamam. Ja tiek konstatēts trūkums kādā no šīm pierādījumu īpašībām, ar konkrēto pierādījumu nevar pamatot faktus, kuriem ir nozīme lietas izspriešanā.

Tēze:
Lietās, kas saistītas ar bērnu tiesību ievērošanu, strīdi pamatā būtu atrisināmi ārpus tiesas, bērna vecākiem savstarpēji komunicējot tikai ar vienu mērķi – nodrošināt bērna vislabāko interešu ievērošanu. Konstruktīva un objektīva komunikācija dod ilgtermiņa rezultātu – bērna pilnvērtīgu attīstību, tostarp emocionālo stabilitāti.

Lai arī tiesas nolēmums formāli noregulē konkrēto tiesisko situāciju, tomēr cilvēciskās attiecības no šādiem tiesas procesiem cieš, it īpaši cieš lietā iesaistītais bērns. Tādējādi vecākiem šādās lietās saprātīgi ir izmantot visus iespējamos ārpustiesas līdzekļus komunikācijas veicināšanai, tostarp mediāciju, kas tieši ģimenes lietās ir viens no efektīvākajiem strīda risināšanas līdzekļiem. Tāpat liela nozīme ir arī bāriņtiesas un sociālo dienestu darbam ar konkrēto ģimeni. Ja ģimene pietiekami saņem konsultācijas par alternatīviem strīda risināšanas veidiem (savstarpējas sarunas, mediācija u.c.), kā arī tiek piedāvāta kvalitatīva palīdzība ģimenei ar psihologu konsultācijām, kas vērstas uz situācijas mierīgu atrisināšanu, tad vēršanās tiesā, visdrīzāk, nebūtu vairs nepieciešama, jo strīds jau būtu atrisināts.

 

Pievienoti klasifikatoros tikai ar virsrakstu (bez tēzēm)