Augstākās tiesas mājaslapas Tiesu prakses sadaļā nolēmumu arhīva klasifikatoros martā pievienoti vienpadsmit Administratīvo lietu departamenta nolēmumi (iekavās aiz virsraksta norādīta nolēmuma klasifikācija pēc lietu kategorijām).

 

Pievienoti klasifikatoros ar virsrakstu un tēzēm

 

Tēzes:
1. Vērtējot tirgus dalībnieku rīcības atbilstību neatkarīgai rīcībai, lielākajā daļā gadījumu pret konkurenci vērstu darbību vai nolīgumu pastāvēšana ir jāizsecina no dažādām sakritībām un norādēm, kuru daudzums izslēdz šaubas par nejaušību no noteikta skaita sakritību un norāžu. Pret konkurenci vērstu darbību vai nolīgumu pastāvēšana ir pārbaudāma arī no netiešiem pierādījumiem, kuri, skatīti kopā un nepastāvot citam loģiskam izskaidrojumam var veidot pierādījumu par konkurences normu pārkāpumu. Šāda secinājumu izdarīšana no netiešiem pierādījumiem nav nevainīguma prezumpcijas pārkāpšana.

Ievērojot, ka vienošanās par saskaņotu rīcību konkurentu starpā tiek sodīta ar smagām sekām, nav sagaidāms, ka konkurējoši tirgus dalībnieki atstās uzskatāmus pierādījumus par to. Pamatā lielākajā daļā gadījumu pret konkurenci vērstu darbību vai nolīgumu pastāvēšana ir pārbaudāma no netiešiem pierādījumiem, kuri var veidot pierādījumu par konkurences normu pārkāpumu.

2. Pastāvot noteiktam sadarbības veidam, komersantiem sniedzot informāciju un akceptējot tās tālāku izmantošanu vai pašiem iesniedzot piedāvājumus, nav konstatējama katra tirgus dalībnieka vienpusēja tiesiska rīcība, par kuras tālāku izmantošanu pret konkurenci vērstai darbībai tie būtu varējuši nezināt. Šī līdzdalība ir pasīva piedalīšanās pārkāpumā, kas uzņēmumam var radīt atbildību vienotajā līgumā vai saskaņotajā darbībā. Pretlikumīga pasākuma netieša apstiprināšana, publiski nepaziņojot par norobežošanos no apspriedēs nolemtā vai to neizpaužot administratīvām iestādēm, veicina pārkāpuma turpināšanos un kavē tā atklāšanu.

Tēzes:
1. Izņemtās mantas glabāšanas izdevumiem jābūt samērīgiem ar personai piemēroto sodu, mantisko stāvokli, rīcību procesa virzībā, nepieciešamību izņemto mantu turēt. Ja Ministru kabineta 2010.gada 7.decembra noteikumu Nr. 1098 „Noteikumi par rīcību ar administratīvo pārkāpumu lietās izņemto mantu un dokumentiem” 4.pielikumā norādītie izdevumi neatbilst faktiskajām izmaksām un tam nav objektīva pamata, aprēķins ir jāveic saskaņā ar šo noteikumu 73.punktu.

Aprēķinā var iekļaut arī ekonomiski pamatotas izmaksas, kas Nodrošinājuma valsts aģentūrai rodas saistībā ar izņemtās mantas glabāšanas administrēšanu, tai skaitā par līgumcenu, par kādu Nodrošinājuma valsts aģentūra vienojusies ar darījumu partneriem, kuriem uzticējusi transportlīdzekļu glabāšanu.

2. Atbilstoši Ministru kabineta 2010.gada 7.decembra noteikumu Nr. 1098 „Noteikumi par rīcību ar administratīvo pārkāpumu lietās izņemto mantu un dokumentiem” 32.punktam Nodrošinājuma valsts aģentūra nekavējoties, bet ne vēlāk kā piecu darbdienu laikā pēc tam, kad saņemta informācija par lēmumu par atdošanu, ja izņemto mantu turpina uzglabāt Nodrošinājuma valsts aģentūrā, sagatavo izņemtās mantas vai dokumenta īpašniekam (arī pārkāpuma izdarītājam) paziņojumu. Paziņojuma sagatavošana nozīmē arī paziņošanu.

Ņemot vērā, ka ar katru glabāšanas dienu maksājamā summa pieaug, paziņojuma nosūtīšana vēlāk kā dienā, kad Nodrošinājuma valsts aģentūra saņēmusi attiecīgo informāciju, būtu pieļaujama tikai attaisnojošu apstākļu dēļ.

Tēze:
Pašvaldība nevar atsaukties uz teritorijas plānojuma izstrādes stadijā un līdz šādu normu iekļaušanai normatīvajā aktā nevar šo apstākli izmantot kā pamatojumu atteikumam izsniegt azartspēļu organizēšanas atļauju.

Grozījumi teritorijas plānojumā, kad tie izstrādāti un publicēti, var radīt tiesisko noteiktību par to, kā pašvaldības teritorijā tiek izsniegtas azartspēļu vietu atvēršanas un organizēšanas atļaujas, proti, kurās vietās pašvaldība paredz saglabāt un/vai izvietot jaunas azartspēļu vietas, bet kurās vietās azartspēļu vietu izvietošana turpmāk netiks atļauta (un jau izsniegtās atļaujas atceltas). 

Tēze:
Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 28.panta 3.2daļā noteiktais termiņš ir vērsts uz tiesiskās noteiktības veicināšanu. Valsts nedrīkst neierobežotu laiku neatmaksāt pārmaksātos nodokļus, ja kompetentās iestādes nav atklājušas faktus, kas varētu būt pamats pārmaksātās summas aizturēšanai.

Tomēr tiesiskā noteiktība vien neatsver pārmaksāto nodokļu atmaksāšanu, ja brīdī, kad nodokļu administrācijai likumā noteiktajā kārtībā ir jāizlemj jautājums par pārmaksātās summas atmaksāšanu vai aizturēšanu, šāds pamats tās aizturēšanai ir jau radies. Gan no likuma „Par nodokļiem un nodevām” 28.panta trešās daļas, gan no šā panta 3.2daļas izriet skaidra likumdevēja izšķiršanās neatmaksāt nodokļu maksātājam finanšu līdzekļus situācijā, ja nodokļu maksātājs vai tā amatpersona kriminālprocesā ir ieguvusi tādas personas statusu, kurai ir tiesības uz aizstāvību. Šādā gadījumā vairs nav šaubu par finanšu līdzekļu aizturēšanas nepieciešamību un 28.panta 3.2daļā norādītā termiņa iestāšanās nevar attaisnot finanšu līdzekļu atmaksāšanu (JUDIKATŪRAS MAIŅA).

Tēzes:
1. Ar „iestādi” Informācijas atklātības likumā ir jāsaprot gan ikviena iestāde atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likumam, gan arī ikviena persona, kas īsteno pārvaldes funkcijas un uzdevumus, ja šī persona informācijas apritē ir saistīta ar attiecīgo funkciju un uzdevumu izpildi.

2. Publiskas personas kapitālsabiedrība, kas, veicot komercdarbību peļņas gūšanas nolūkā, tiesiskajās attiecībās piedalās kā privātpersona (privāto tiesību juridiskā persona), nav iestāde Valsts pārvaldes iekārtas likuma izpratnē, tomēr, ja šāda persona īsteno kādu pārvaldes uzdevumu, tai šādas izpildes ietvaros ir saistošas Informācijas atklātības likuma normas.

Tēzes:
1. Patērētāju tiesību aizsardzības centram ir kompetence veikt vispārīgu patērētāju tiesību ievērošanas uzraudzību, konsultējot un informējot patērētājus, bet, administratīvos aktus izdodot, sabiedrības interešu aizsardzības nolūkā, tas ir, konstatējot iespējamu patērētāju kolektīvo interešu aizskārumu.

2. Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 26.1panta desmitās daļas 1.punktā minētā Patērētāju tiesību aizsardzības centra palīdzība strīda risināšanā var izpausties, piemēram, kā informācijas vai konsultāciju sniegšana, nevis kā administratīvā akta izdošana. Attiecīgi ar Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 26.1panta desmitās daļas 4.punktā minēto terminu „tiesa” saprotama vispārējās jurisdikcijas tiesa, nevis administratīvā tiesa.

Tēze:
Būvniecības likuma 14.panta devītās daļas mērķis ir nodrošināt, ka gadījumā, kad ar būvatļauju skartās personas par iespējamo tiesību aizskārumu var neuzzināt būvatļaujas spēkā stāšanās brīdī, tās var iebilst pret būvatļauju vēlāk, nekā tas būtu parastā gadījumā, kad visi nepieciešamie saskaņojumi saņemami (un tātad personas var uzzināt par iespējamo aizskārumu) pirms būvatļaujas izsniegšanas. Proti, šī norma nenoteic, no kura brīža vispār drīkst iebilst pret būvatļauju, bet gan noteic, cik ilgi personām ir tiesības to darīt. Būvniecības likuma 15.panta otrās daļas piemērošanas gadījumā šis termiņš ir viens mēnesis, skaitot no dienas, kad izdarīta atzīme par projektēšanas nosacījumu izpildi.

Tēze:
Iestādes iekšējās lietošanas informācija, proti, kas iestādei nepieciešama, sagatavojoties lietu kārtošanai, ir ierobežotas pieejamības informācija. Informācijas atklātības likuma 6.panta normā ar jēdzienu „lietu kārtošana” ir saprotami tie darbi, ko iestāde dara, risinot jautājumus, kas ietilpst tās kompetencē. Savukārt lēmumu pieņemšana šajā kontekstā nozīmē jebkurus iestādes funkciju pildīšanas ietvaros pieņemtos lēmumus, un tie var būt gan lēmumi saistībā ar politikas veidošanu, gan lēmumi saistībā ar darba organizāciju vai iekšējo normatīvo aktu izdošanu, gan lēmumi, kas adresēti privātpersonām.

Tēze:
Kapitāldaļu iegāde jākvalificē kā ar pievienotās vērtības nodokli neapliekams darījums. Tomēr starpniecības pakalpojums kapitāldaļu iegādē nedod tiesības uz priekšnodokļa atskaitījumu tikai tad, ja starp sākotnēji sniegtajiem pakalpojumiem un no nodokļa atbrīvoto vēlāko akciju nodošanu tiek konstatēta cieša un tūlītēja saikne. Šādās lietās nepieciešams pārbaudīt, vai tieša un tūlītēja saikne pastāv tieši ar kapitāldaļu iegādes darījumiem vai ar visu saimniecisko darbību kopumā, jo otrajā gadījumā varētu atzīt priekšnodokļa atskaitīšanas tiesības.

Priekšnodokļa atskaitīšanas tiesības par starpniecības pakalpojumiem, kas sniegti, lai varētu notikt kapitāldaļu nodošanas darījumi, ir pieļaujamas tikai tad, ja pakalpojumu vērtība attiecībā pret minēto kapitāldaļu un aktīvu nodošanu veido daļu no vispārējiem izdevumiem, kuri saistīti ar nodokļa maksātāja saimniecisko darbību kopumā, neiekļaujot to minēto kapitāldaļu pārdošanas cenā.

Vērtējot kapitāldaļu iegādes starpniecības pakalpojumu iespējamo tiešo un tūlītējo saikni ar nodokļa maksātāja saimniecisko darbību, būtu jāpārbauda, vai pieteicējas darījumu būtība bija kapitāldaļu iegāde vai attiecīgo kapitālsabiedrību aktīvu iegūšana. Vienkārša kapitāldaļu turēšana atšķirībā no sabiedrības aktīvu turēšanas nav neatkarīga saimnieciskā darbība. Savukārt uzņēmuma pāreja (aktīvu iegūšana) atbilstoši Latvijas tiesiskajam regulējumam nav piegāde, ja uzņēmuma ieguvējs turpina savu saimniecisko darbību. Lai ar kapitāldaļu iegādi saistītie pakalpojumi, tai skaitā arī starpniecības pakalpojumi, varētu ietilpt pievienotās vērtības nodokļa piemērošanas jomā, šo darījumu iemeslam ir jābūt ar nodokli apliekamajā saimnieciskajā darbībā vai arī šiem darījumiem jābūt šīs darbības tiešam, pastāvīgam un nepieciešamam turpinājumam. Proti, šādās lietās ir svarīgi noskaidrot, vai saņemtie pakalpojumi ietver pastāvīgu ieņēmumu gūšanu no darbībām, kas pārsniedz vienkāršu kapitāldaļu iegādi un līdz ar to ietilpst pievienotās vērtības nodokļa piemērošanas jomā. Tā kā aktīvu nodošana netiek uzskatīta par preču piegādi, izmaksas, kas pieteicējai radušās par saņemtajiem pakalpojumiem, lai veiktu šo pārņemšanu, varētu būt daļa no pieteicējas vispārējām izmaksām, un tādējādi tiem principā ir tieša un tūlītēja saikne ar visu saimniecisko darbību.

Vērtējot tiešo un tūlītējo saikni, svarīgi ņemt vērā nodokļa maksātāja saņemto pakalpojumu faktisko izmantošanu, ja tā atšķiras no sākotnējā nodoma.

Tēzes:
1. Objektīvās izmeklēšanas princips izriet no Administratīvā procesa likuma 154.panta, un šis princips prasa, lai tiesa vispusīgi noskaidrotu lietas izlemšanai būtiskos apstākļus un, ja nepieciešams, pati savāktu pierādījumus vai dotu norādījumus procesa dalībniekiem par pierādījumu iesniegšanas nepieciešamību. No objektīvās izmeklēšanas principa neizriet tiesas pienākums mērķtiecīgi veikt noteiktas darbības, lai lietas izskatīšanas gaitā apstiprinātu pieteicēja uzturēto pozīciju, proti, objektīvās izmeklēšanas princips nav izprotams kā pienākums tiesai meklēt pieteicēja apgalvojumus apstiprinošus pierādījumus. Tiesa pati šī principa ietvaros ir kompetenta izlemt, vai esošais pierādījumu kopums ir tāds, kas ir pietiekams lietas izspriešanai, vai ir nepieciešams pēc vēl papildu pierādījumiem. Ja tiesa secina, ka lietā iegūto pierādījumu kopums ir pietiekams, un tāpēc tiek noraidīts lūgums vākt vēl papildu pierādījumus, netiek pārkāpts objektīvās izmeklēšanas princips.

2. Priekšnodokļa atskaitīšanas lietās tiesai ir nepieciešams noskaidrot, vai ir konstatējamas kādas norādes, kuru dēļ nodokļu maksātājam vajadzēja rasties objektīvām šaubām par sava darījuma partnera spējām izpildīt darījumus un saprātīgi rīkoties, lai novērstu šaubas, un nodrošinātos pret riskiem tikt iesaistītam pievienotās vērtības nodokļa sistēmas ļaunprātīgā izmantošanā. Šādu un citu lietā nozīmīgo faktu pārbaudei un pierādīšanai ir izmantojamas jebkuras ziņas – gan konkrētas ziņas par pierādāmā fakta esību vai neesību, proti, tieši pierādījumi, gan daudznozīmīgas ziņas, kas var attiekties kā uz pierādāmo faktu, tā arī uz citiem blakus apstākļiem, proti, netieši pierādījumi.

Nevienām no ziņām nav iepriekš noteikta spēka un augstākas ticamības pakāpes salīdzinājumā ar citam ziņām. Gan netiešie, gan tiešie pierādījumi tiek pakļauti pierādījumu pārbaudei, kurai ir jābūt vispusīgai, pilnīgai un objektīvai, kā arī balstītai loģikas likumos, zinātnes atziņās un taisnības principos. Tikai šādi pārbaudīti pierādījumi rada tiesas iekšējo pārliecību par pārbaudāmo faktu esību vai neesību.

Fakts, ka lietā nav tiešu pierādījumu, kas apstiprina nodokļu maksātāja iesaisti nodokļu sistēmas ļaunprātīgā izmantošanā, nenozīmē, ka tiesas secinājumi par pieteicējas informētību par iesaistīšanos nepamatotā nodokļu samazināšanās plānā ir patvaļīgi un nepamatoti. Proti, priekšnodokļu atskaitīšanas lietās faktu pierādīšanai nav izmantojami tikai un vienīgi tiešie pierādījumi, nodokļu maksātāja krāpnieciskās vai ļaunprātīgās rīcības pierādīšanai, ir pieļaujami izmantot arī netiešos pierādījumus. Būtiski ir, lai šie pierādījumi atbilstu visām pierādījumu pazīmēm, ir nopietni un atbilstošas pārbaudes un novērtēšanas rezultātā savā kopumā veido pārliecinošu pamatu slēdzienam par konkrētā fakta pastāvēšanu.

 

Pievienoti klasifikatoros tikai ar virsrakstu (bez tēzēm)