Augstākās tiesas mājaslapas Judikatūras sadaļā nolēmumu arhīva klasifikatoros maijā pievienoti desmit Administratīvo lietu departamenta nolēmumi (iekavās aiz virsraksta norādīta nolēmuma klasifikācija pēc lietu kategorijām).

 

Pievienoti klasifikatoros ar virsrakstu un tēzēm

 

Tēzes:
Personas kā būves īpašnieka reģistrēšana Kadastra informācijas sistēmā

Valsts zemes dienests Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmā var reģistrēt personu kā būvju īpašnieku, tikai pamatojoties uz dokumentiem, kas apliecina būves tiesisku iegūšanu.

Būves reģistrēšana kadastra informācijas sistēmā

1. No Nekustamā īpašuma valsts kadastra likuma 6.panta otrās daļas izriet, ka Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmā nekustamā īpašuma sastāvā nevar būt reģistrētas būves, par kurām dienestā nav iesniegti būvju tiesisku iegūšanu apliecinoši dokumenti. Tas būtu pretrunā nekustamā īpašuma veidošanas principiem un kadastra darbību regulējošām tiesību normām.

2. Nekustamā īpašuma valsts kadastra likuma 7.panta pirmās daļas 2.punkta „d” apakšpunkts attiecas uz tādu nekustamo īpašumu, kas saskaņā ar likumu ir atzīstams par nekustamo īpašumu, taču nav ierakstāms zemesgrāmatā, bet tikai Kadastra informācijas sistēmā. Tas nozīmē, ka šī norma neattiecas uz būvēm, kas ierakstāmas zemesgrāmatā.

Tēze:
Personai, ja tā vēlas risināt jautājumu par vides pieejamības prasību nodrošināšanu, ir iespējams izmantot vairākus mehānismus savu tiesību aizsardzībai. Ar prasījumu, lai vides pieejamības prasības tiek nodrošinātas, var vērsties institūcijā, kuras uzdevums ir konkrētajā jomā kontrolēt pieejamības prasību nodrošināšanu. Ar prasījumu, lai vides pieejamības prasības tiek nodrošinātas, var vērsties arī būvvaldē kā būvniecības procesu uzraugošajā institūcijā, ja strīds par pieejamības prasību nodrošināšanu ir saistīts ar jauna objekta būvniecību. Ja vides pieejamības prasības nav nodrošinājusi iestāde (arī privātpersona, kas darbojas publisko tiesību jomā), personai ir tiesības vērsties šajā, bet pēcāk – šīs iestādes augstākā iestādē – ar iebildumiem pret iestādes faktisko rīcību, kas izpaudusies kā bezdarbība, nenodrošinot atbilstošu piekļuvi.

Ja jautājums par pieejamības prasību nodrošināšanu netiek atrisināts iestādē un persona vēršas tiesā, tas, kuras iestādes rīcības tiesiskums konkrētā procesa ietvaros vērtējams un no kuras iestādes pieprasāms veikt darbības vides pieejamības prasību nodrošināšanai, ir atkarīgs no personas konkrētajā gadījumā izvēlētā mehānisma savu tiesību aizsardzībai.

Tēze:
Valsts vides dienesta lēmums par operatora, kura profesionālā darbība izraisījusi kaitējumu videi, konstatēšanu vispārīgi ir atzīstams par administratīvo aktu un ir apstrīdams un pārsūdzams arī tādā gadījumā, ja netiek pieņemts lēmums par neatliekamo vai sanācijas pasākumu veikšanu. Tomēr, ja pēc lēmuma par operatora konstatēšanu pieņemšanas ir pieņemts arī lēmums par neatliekamo vai sanācijas pasākumu veikšanu, galīgo noregulējumu rada tieši pienākums veikt dienesta noteiktos pasākumus kaitējuma novēršanai.

Tēzes:
1. Efektīvs piesārņojuma novēršanas un piesārņojošo darbību pieļaujamības regulējums ir daļa no vides aizsardzības sistēmas, kas valstij ir jāizveido. Šo regulējumu likumdevējs ir iekļāvis likumā „Par piesārņojumu”, kā arī uz šā likuma pamata izdotajos normatīvajos aktos. Tieši minētais likums un uz tā pamata izdotā Ministru kabineta 2010.gada 30.novembra noteikumi Nr. 1082 „Kārtība, kādā piesakāmas A, B un C kategorijas piesārņojošās darbības un izsniedzamas atļaujas A un B kategorijas piesārņojošo darbību veikšanai” regulē procedūru un prasības atļauju piesārņojošo darbību veikšanai izsniegšanai.

Tomēr tas nenozīmē, ka prasības piesārņojošo darbību pieļaujamībai var būt ietvertas tikai minētajā likumā vai Ministru kabineta noteikumos. Tas, ka Saeima un Ministru kabinets ir noteikuši kārtību, kādā persona var saņemt atļauju piesārņojošu darbību veikšanai, nenozīmē, ka pašvaldība, pieņemot teritorijas plānojumu, nevarētu savā teritorijā vispār aizliegt veikt noteiktas piesārņojošas darbības. Vienlaikus tas, ka pašvaldībai ir piešķirtas tiesības lemt par teritorijas izmantošanu, kā arī tas, ka teritorijas plānošanas normatīvie akti vispārīgi pieskaitāmi vides aizsardzību reglamentējošajiem aktiem, pats par sevi nenozīmē, ka teritorijas izmantošanas noteikumos pašvaldība varētu iekļaut jebkādas ar vides aizsardzību saistītas prasības (piemēram, tādas, kas ir pretrunā augstāka juridiskā spēka tiesību normām vai kas tikai attālināti varētu tikt sasaistītas ar teritorijas izmantošanu).

2. Ņemot vērā ostu īpatnības un ģeogrāfisko novietojumu, katras ostas gadījumā var būt nepieciešams noteikt īpašas vides aizsardzības, tostarp arī piesārņojuma novēršanas prasības. Ir pašsaprotami, ka tieši pašvaldība, kuras teritorijā šāda osta atrodas, vislabāk pārzina savu iedzīvotāju vajadzības saistībā ar ostas radītā piesārņojuma novēršanu, un tāpēc pašvaldībai, kuras teritorijā osta atrodas, izpildot no Satversmes 115.panta izrietošos pienākumus, ir jāraugās, lai ostas teritorijā radītais piesārņojums pēc iespējas efektīvāk tiktu novērsts vai vismaz pēc iespējas mazināts.

Lai pašvaldība aizsargātu savus iedzīvotājus no ostas teritorijā radītā piesārņojuma, likumdevējs attiecībā uz ostu darbības radītā kaitējuma videi novēršanu ir paredzējis pašvaldībai kompetenci ostu noteikumos noteikt ostas teritorijā ievērojamās vides prasības.

Tēze:
Faktiski pastāvošas tuvas un ģimeniskas attiecības nevar ierobežot vienīgi formālos priekšnoteikumos par savstarpējas radniecības esību, jo īpaši tad, ja individuāla gadījuma apstākļi liek šādas attiecības aplūkot plašākā tvērumā. Jautājumā par aizbildņa iecelšanu neapšaubāmi likums priekšroku tikt ieceltam par aizbildni dod bērna tuvākajiem radiniekiem. Tomēr gadījuma, kad bērns, palicis bez vecāku un vecvecāku, dzīvojis faktiskās ģimeniskās attiecībās ar personu, neesot tiešai radniecībai, būtu atzīstamas personas subjektīvās tiesības prasīt iecelšanu par bērna aizbildni. Bērna tuvākā radinieka interese nodrošināt šā bērna intereses arī ir aizsargājama, vienlaikus paturot prātā bērna interešu prioritāro raksturu.

Tēze:
Bāriņtiesas koleģiālais lēmums par pārtraukto aizgādības tiesības neatjaunošanu nozīmē to, ka arī turpmāk vecāka aizgādības tiesības ir pārtrauktas. Bāriņtiesa, ar koleģiālo lēmumu neatjaunojot aizgādības tiesības, nevis atsaka tiesību piešķiršanu, bet turpina ierobežot vecāka tiesības. Tāpēc, tas nav negatīvs administratīvais akts (tiesības atsakošs), bet gan ir nelabvēlīgs (tiesības ierobežojošs) administratīvais akts.

 

Pievienoti klasifikatoros tikai ar virsrakstu (bez tēzēm)