Augstākās tiesas mājaslapas Judikatūras sadaļā nolēmumu arhīva klasifikatoros jūlijā pievienoti desmit Administratīvo lietu departamenta nolēmumi (iekavās aiz virsraksta norādīta nolēmuma klasifikācija pēc lietu kategorijām).

Pievienoti klasifikatoros ar virsrakstu un tēzēm

 

Tēzes:
1. Kopīpašnieka piekrišanas došana būvniecībai ir kopīpašnieku civiltiesiskās attiecības. Piekrišanas došana ir darījums kopīpašnieku starpā, kurš vispārīgi, tas ir, ja vien paši darījuma dalībnieki tieši nav vienojušies par ko citu vai nav konstatējams gribas īstuma trūkums, proti, nepastāv maldības, spaidu vai viltus apstākļi, nav atsaucams. Tāpat tas nav ierobežots ar termiņu.

Apstāklis, ka būvniecības procesa laikā ir mainījies kopīpašnieks un pati veiktā būvniecība pilnībā neatbilst obligātajiem noteikumiem par to, pats par sevi neiznīcina saņemtās un īstenotās (vai īstenot uzsāktās) piekrišanas spēku.

2.Tā kā kopīpašuma gadījumā būvniecība vispār nav iespējama bez kopīpašnieka piekrišanas, tās saņemšanai piemērots brīdis ir tieši, ierosinot būvniecības ieceri.

Tēzes:
1. Aizbildnis ar aizbilstamo dzīvo vienā ģimenē un viņam ir pienākums gādāt par aizbilstamo kā par savu bērnu. Proti, aizbilstamais ar aizbildnības nodibināšanu kļūst par aizbildņa ģimenes locekli. Šajā gadījumā (tas ir, skatot jautājumu par pabalstu aizbildnim par bērna uzturēšanu) jēdziens „ģimene” interpretējams plašāk, proti, ne tikai vecāki un bērni, bet arī aizbildnis (kā vecāku atvietotājs) un bērni. Līdz ar to atzīstams, ka sociālās drošības sistēma, kurā noteikta sociālā palīdzība ģimenēm ar bērniem, ietver arī pabalstu aizbildnim par bērna uzturēšanu.

Tāpat kā vecākiem, arī aizbildnim sakarā ar aizbilstamā uzturēšanu rodas papildu izdevumi. Tie pārsvarā gulstas uz aizbildni, tāpēc likumdevējs ar pabalstu aizbildnim bērna uzturēšanai ir paredzējis atbalstīt aizbildni, kurš ir bērna apgādnieks, lai mazinātu ar bērna uzturēšanu saistītos izdevumus. Pabalsts aizbildnim par bērna uzturēšanu paredzēts pašam aizbilstamajam bērnam.

2. Atlīdzība par aizbildņa pienākumu pildīšanu nav sociālās drošības pabalsts klasiskā izpratnē. Tā domāta kā atlīdzinājums aizbildnim (valsts sociālās pabalstu sistēmas ietvaros) par aizbildņa izdevumiem un pūlēm aizbilstamā labā, pārstāvot aizbilstamā intereses un nodrošinot citus aizbildņa pienākumus. Atlīdzība par aizbildņa pienākumu pildīšanu paredzēta pašam aizbildnim, un tās mērķis ir motivēt personu, kura piemērota aizbildņa pienākumu pildīšanai, kļūt par bērna aizbildni, tā pēc iespējas nodrošinot, ka bērns uzaug ģimeniskā vidē.

Tādējādi atlīdzība par aizbildņa pienākum pildīšanu neatbilst regulā Padomes 1971.gada 14.jūnija regulas (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā ietvertajiem ģimenes pabalsta kritērijiem, kas nozīmē, ka tiesības saņemt atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu vērtējamas atbilstoši Latvijas Republikas normatīvajiem aktiem.

Tēzes:
1. Pārbaudot, vai iestāde ir vērsusies pret konkrētu personu, pieļāvusi emocionālu spriedzi un radījusi nepanesamus apstākļus (t.i., vai ir notikusi emocionālā vardarbība), ir jāvērtē visu apstākļu kopums ilgākā periodā. Turklāt iestādes rīcība ir vērtējama ne tikai saistībā ar konkrēta disciplinārpārkāpuma apstākļiem, bet plašākā kontekstā, tā kā tieši citu, arī ar disciplinārlietu tieši nesaistītu, apstākļu kopums var norādīt uz iestādes rīcības patiesajiem motīviem attiecībā pret personu. Atziņa par nepieciešamību vērtēt visus apstākļus ietver arī vajadzību aplūkot pašas amatpersonas rīcību ilgākā laika posmā, kas arī, iespējams, var sniegt atbildes par piemērotā disciplinārsoda tiesiskumu.

2. Par vēršanos pret konkrētu personu var liecināt un veidot daļu no emocionālās vardarbības regulāra disciplinārsodu piemērošana salīdzinoši neilgā laikā, it īpaši, ja citas personas salīdzināmos apstākļos nav sodītas. Nav izslēgts, ka iestāde ar šādu rīcību vēlas panākt atbrīvošanos no konkrētas personas, vai nu pati pieņemot lēmumus, ar ko tas tiek panākts, vai, radot apstākļus, kuru rezultātā persona pati aiziet no darba.

Tēzes:
1. Veselības inspekcijai, izdarot secinājumus par kaitējuma esību, cēloņsakarības pastāvēšanu vai kaitējuma apmēru, ir jāsniedz arī pamatojums šādam secinājumam, it īpaši tad, ja šis secinājums varētu būt personai nelabvēlīgs. Tikai tad, ja Veselības inspekcija ir pienācīgi pamatojusi savu secinājumu, tiesa var prasīt personai, lai tā argumentēti atspēko šo secinājumu, kas zināmos gadījumos varētu ietvert arī tiesības prasīt iesniegt speciālista atzinumu, vienlaikus neaizmirstot arī par to, ka tiesa nepieciešamības gadījumā var noteikt ekspertīzi. Šāds pienākums pamatot savu secinājumu Veselības inspekcijai saglabājas arī tad, ja kādu iemeslu dēļ tiesa Veselības inspekcijas viedokli par cēloņsakarību noskaidro tikai tiesas procesa laikā.

2. Lietās par pacienta tiesībām uz atlīdzību no Ārstniecības riska fonda cēloņsakarības konstatēšanai ir izmantojams pierādīšanas standarts „iespējamības pārsvars”.

Ar pierādīšanas standartu „iespējamības pārsvars” netiek prasīts izslēgt visas saprātīgās šaubas par cēloņsakarības esību, bet tikai konstatēt, ka iespēja, ka cēloņsakarība pastāv, ir lielāka nekā iespēja, ka tā nepastāv.

Tēze:
Atbilstoši likuma „Par valsts pensijām” 11.panta sestajai daļai personām ir tiesības vecuma pensiju pieprasīt priekšlaicīgi divus gadus pirms šā panta pirmajā daļā noteiktā vecuma sasniegšanas (kopsakarā ar likuma pārejas noteikumu 8.1punktu). Tātad saskaņā ar šo normu par atskaites punktu izmantojams nevis vispārējais pensionēšanās vecums laikā, kad pensija tiek pieprasīta priekšlaicīgi, bet gan brīdis, kad konkrētā persona sasniegs pensijas piešķiršanai nepieciešamo vecumu. Tikai pēc tam, kad atbilstoši tiesību normām noteikts konkrētās personas pensionēšanās vecums, no tā atskaitāmi divi gadi priekšlaicīgai vecuma pensijas piešķiršanai.

Tēze:
Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 34.3panta pirmās daļas gramatiskais teksts paredz iestādei rīcības brīvību, jo Valsts ieņēmumu dienestam, konstatējot likuma 1.panta 31.punkta kritēriju esību, ir tiesības pieņemt lēmumu, bet tam nav pienākuma šādu lēmumu pieņemt (izdošanas izvēles administratīvais akts). Tas nozīmē, ka Valsts ieņēmumu dienestam, apsverot, vai konkrētajā gadījumā lēmums par personas iekļaušanu riska personu sarakstā ir izdodams, ir jāizdara lietderības apsvērumi.

Lēmumam par riska personas statusa piešķiršanu ir jābūt vērstam uz negodīgu komersantu efektīvu atturēšanu no uzņēmējdarbības vides sasniegšanu. Līdz ar to, apsverot šāda lēmuma pieņemšanu, vispirms ir jānoskaidro, vai konkrētās lietas ietvaros konstatētie apstākļi liecina, ka šis mērķis ir apdraudēts un, ja jā, cik būtisks ir šis apdraudējums.

Tēze:
Publiskajā pārvaldē piemērojamais princips in dubio pro civis (šaubas par labu cilvēkam) nozīmē, ka iestādei, lemjot par privātpersonai nelabvēlīga administratīvā akta izdošanu, un tiesai, to kontrolējot, pamatotu šaubu gadījumā tās jātulko par labu indivīdam.

Ar pamatotām šaubām šā principa kontekstā nav saprotamas jebkuras šaubas, bet gan tādas, kas ir vērstas uz lietas izmeklēšanai izšķirošiem apstākļiem un kuras lietas izskatīšanas gaitā, noskaidrojot un izvērtējot visus būtiskos lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus, nav iespējams novērst. No tā izriet arī iestādes un tiesas pienākums lietu izskatīt tā, lai iespējamās šaubas tiktu pēc iespējas novērstas, kas savukārt nozīmē, ka iestādei un tiesai parasti jāuzņemas lielāka nasta lietas apstākļu noskaidrošanā.

Tēze:
No 2018.gada 29.jūnija Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr. 2017-32-05 neizriet, ka administratīvo tiesu kontrolei ir pakļauta jebkādu pašvaldības deputātu strīdu izskatīšana ar pašvaldības domi vai tās orgāniem. Administratīvajām tiesām likumdevējs ir uzticējis tikai tādu strīdu izskatīšanu, kas izriet no individuālām publiski tiesiskām attiecībām (izņemot krimināltiesiskas attiecības). Tādējādi pašvaldības deputāta tiesību aizskāruma aizsardzība administratīvajā tiesā ir iespējama tikai tad, ja tas izriet no pašvaldības deputāta individuālām publiski tiesiskām attiecībām ar pašvaldības domi vai tās orgāniem un veido deputāta subjektīvo publisko tiesību aizskārumu.

 

Pievienoti klasifikatoros tikai ar virsrakstu (bez tēzēm)