Augstākās tiesas mājaslapas Tiesu prakses sadaļā nolēmumu arhīva klasifikatoros janvārī pievienoti septiņpadsmit Administratīvo lietu departamenta nolēmumi (iekavās aiz virsraksta norādīta nolēmuma klasifikācija pēc lietu kategorijām).

Pievienoti klasifikatoros ar virsrakstu un tēzēm

Tēzes:
1. Publiska persona, aizbildinoties ar līdzēju privātautonomijas principu, nevar akceptēt nepamatotu tiesību vai priekšrocību piešķiršanu vai noteikt privātpersonai nelabvēlīgākus ierobežojumus kā tos, kas objektīvi izriet no tiesību normām. Valsts pārvaldes iekārtas likuma 12.panta otrajā daļā papildus norādei uz Civillikuma noteikumiem vienlaikus ir paredzēts, ka publisko tiesību līgumu slēdz, ievērojot normatīvajos aktos noteiktos ierobežojumus. Šā regulējuma jēga ir uzsvērt, ka publisko tiesību līguma slēgšanā iestādei ir jārēķinās ar to tiesisko regulējumu, kas tai ir saistošs kā publiskās varas īstenotājam.

2. Administratīvo līgumu gadījumā līgumsoda paredzēšana ir pieļaujama tikai tad, ja šādu pašu nelabvēlīgu pienākumu – maksāt līgumsodu – iestāde varētu noteikt arī tad, ja līguma vietā konkrētās tiesiskās attiecības tiktu regulētas ar administratīvo aktu.

Tēzes:
1. „Kredīta kopējās izmaksas patērētājam” ir autonoms Eiropas Savienības tiesību jēdziens, kurš visā tās teritorijā ir jāinterpretē vienādi. Tas aptver visas izmaksas, kuras patērētājam jāmaksā saistībā ar kredītlīgumu, un ir kreditoram zināmas, tostarp gan izmaksas, kas ir saistītas ar kredīta saņemšanu, gan izmaksas, kas ir saistītas ar tā lietošanu laika gaitā.

Kreditēšanas līgumu gadījumā, kuru nosacījumos un noteikumos, par kuriem, noslēdzot līgumu, vienojas kredīta devējs un kredīta ņēmējs, citstarp ietilpst arī kredīta pagarināšanas noteikumi –, kredīta kopējās izmaksās patērētājam ietilpst arī kredīta pagarināšanas izmaksas.

2. No Administratīvā procesa likuma 98.panta trešās daļas 2.punkta un 100.panta 5.punkta izriet, ka būtiska uzziņas institūtu raksturojošā pazīme ir konkrētība – proti, personai iesniegumā par uzziņu ir jānorāda konkrēts jautājums, atbilde uz kuru ir atkarīga no personas aprakstīto faktu juridiska vērtējuma, bet iestādei uzziņā ir jāietver atbilde uz šo jautājumu. Šis aspekts ir attiecināms arī gadījumiem, kad kompetentā iestāde savu atbildi sniegusi ne tikai uzziņas, bet arī kādā citā formā. Proti, jo konkrētāku jautājumu persona uzdod iestādei un jo konkrētu atbildi personai sniedz iestāde, jo vairāk ir aizsargājama personas paļāvība uz iestādes doto apsolījumu par konkrētu tiesisko seku iestāšanos nākotnē.

Tēzes:
1. Kazuistiskā pieeja regulējumā nesniedz skaidru priekšstatu par likumdevēja izvēli attiecībā uz to, kāda kadastrālā vērtība ir atzīstama par aktuālo kadastrālo vērtību, nosakot nekustamā īpašuma iegādes vērtību tajos likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” noteiktajos gadījumos, uz kuriem nav attiecināms Ministru kabineta 2010.gada 21.septembra noteikumu Nr. 899 „Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” normu piemērošanas kārtība” regulējums. Šādā gadījumā, nosakot nekustamā īpašuma iegādes vērtību, jāņem vērā privātpersonai labvēlīgāks risinājums, ievērojot privātpersonas tiesību ievērošanas principu.

2.1. Tas, vai mežs tiek atdalīts no nekustamā īpašuma un pārdots faktiski kā kustama manta vai tas tiek pārdots nekustamā īpašuma sastāvā, ir personas izvēle. Tomēr, ja šī izvēle ir izdarīta, tad tā tiek ņemta vērā arī nodokļu samaksas aprēķinā.

Atkarībā no darījuma rakstura ar nodokli tiek aplikti ienākumi no fiziskās personas īpašumā esoša augoša meža atsavināšanas izciršanai un tajā iegūto kokmateriālu atsavināšanas, atzīstot, ka tiks veikta vai ir veikta mežaudzes atdalīšana no zemes īpašuma, vai, ja mežaudze nav atdalīta un tiek pārdots nekustamais īpašums, tad mežaudzes vērtība ietilpst pārdodamā nekustamā īpašuma vērtībā.

2.2. No tiesību normām izriet skaidra likumdevēja griba īpašuma kadastrālajā vērtībā neiekļaut mežaudzes vērtību. Tādējādi nodokļu aprēķināšanas vajadzībām paredzot tieši nekustamā īpašuma kadastrālo vērtību, likumdevējs ir apzināti izšķīries nodokļu aprēķinā neiekļaut nekustamā īpašuma mežaudzes vērtību.

3. Situācijā, ja sprieduma motīvu daļa pietiekami precīzi nosaka daļu, kurā lēmums ir atceļams un kurā lēmums ir atstājams spēkā, matemātiskajām darbībām ir vienīgi precizējošs raksturs. Atsevišķu matemātiska rakstura darbību veikšana, ja tā nepieciešama tikai tam, lai precizētu, kurā daļā ar lēmumu noteiktais nodokļu aprēķins ir atceļams, nav pamats lēmumu atcelt pilnībā.

Ja šo matemātisko darbību veikšana ir apgrūtināta, tiesa rezolutīvajā daļā apraksta veidā var noteikt atsevišķās lēmuma daļas, pasakot, ka precīzu aprēķinu iestāde izdarīs sprieduma izpildes stadijā.

Tēzes:
1. No likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 14.panta nav secināms, ka likumdevējs ir vēlējies ierobežot nodokļu maksātāju tiesības atskaitīt attaisnotos izdevumus atkarībā no veida, kādā tie norēķinājušies par pakalpojumiem – paši vai ar citu personu starpniecību.

Tas, ka likuma 14.panta 1.1daļā īpaši atrunātas nodokļu maksātāja tiesības atskaitīt arī tādus izdevumus, kas faktiski radušies viņa ģimenes locekļiem veicot samaksu par pakalpojumiem nodokļu maksātāja vietā, nozīmē vienīgi to, ka šādā situācijā nodokļu maksātājam nav jāpierāda, ka attiecīgie izdevumi radušies viņam. Tomēr minētā norma neattiecas uz situāciju, kad nodokļu maksātājs par pakalpojumiem samaksājis pats, bet ar citu personu, kas nav šīs personas ģimenes locekļi, starpniecību. Attiecīgā norma šādas situācijas vispār neregulē, nevis liedz nodokļu maksātājam tādos gadījumos atskaitīt attaisnotos izdevumus.

2. Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 14.pants paredz dokumentāru pierādījumu iesniegšanu attaisnoto izdevumu pamatošanai, taču minētā norma nenosaka, ka ir pieļaujami vienīgi tādi dokumenti, no kuriem izriet, ka pats nodokļu maksātājs ir tieši veicis pārskaitījumu apdrošināšanas sabiedrībai. Akceptējami būtu arī tādi dokumentāri pierādījumi, no kuriem nepārprotami var secināt, ka nodokļu maksātājam pašam ir radušies izdevumi par attiecīgo pakalpojumu, pat ja tiešos norēķinus ar pakalpojumu sniedzēju praktiski veikusi cita persona, kas nav attiecīgā nodokļu maksātāja laulātais.

Tēze:
Iestāde administratīvā procesa gaitā var gan atzīt pieteikumā ietverto prasījumu, gan arī atzīt faktus, neraugoties uz administratīvā akta pamatojumu. Tas, cik nopietni un rūpīgi procesa dalībnieks ir apsvēris prasījuma vai fakta atzīšanu un šādas darbības sekas, jau ir paša procesa dalībnieka ziņā.

Atzīstot faktu, uz kuru otrs procesa dalībnieks pamato savus prasījumus vai iebildumus, procesa dalībnieks pēc būtības atbrīvo šo otru procesa dalībnieku no šī fakta pierādīšanas pienākuma. Tas nozīmē, ka otram procesa dalībniekam ir tiesības paļauties uz to, ka pirmais ir atzinis kādus faktus un ka nav vairs jāiegulda pūles to pierādīšanā. Savukārt tiesai vairs nav pamata pievērsties šā fakta pārbaudei.

Tēzes:
1. Izskatot prasījumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, tiesai parasti ir  jāvērtē tie faktiskie un tiesiskie apstākļi, kādi konstatējami lietas izskatīšanas pabeigšanas laikā. Tomēr jāņem vērā, ka šim principam ir izņēmumi. Viens no šādiem izņēmumiem attiecas uz sociālajās tiesībās noteikto labumu gūšanu, kad tiesai ir jāvērtē tie faktiskie un tiesiskie apstākļi, kādi pastāvēja laikā, kad persona ar iesniegumu par sociālā labuma saņemšanu vērsās iestādē. Izskatot šādu prasījumu, tiesai vienlaikus ir arī jāvērtē, vai nav kādi papildu apstākļi, kas minēto var ietekmēt.

2. Ievērojot vēsturisko regulējumu attiecībā uz tiem starptautiskajiem līgumiem, kas slēgti sociālās nodrošināšanas jomā, kā arī starptautisko tiesību pamatprincipu pacta sunt servanda, atzīstams, ka 1992.gada 5.novembrī noslēgtā Latvijas Republikas valdības un Amerikas Savienoto Valstu valdības līguma par savstarpēju pensiju izmaksu noteikumi prevalē pār likuma „Par valsts pensijām” normām. Līdz ar to ASV pilsonim, iepretim likuma „Par valsts pensijām” 3.panta pirmajā daļā noteiktajām tiesībām uz valsts vecuma pensiju Latvijas teritorijā dzīvojošām personām, ir no šā starptautiskā līguma izrietošas tiesības prasīt Latvijas valsts vecuma pensijas piešķiršanu par Latvijā uzkrāto apdrošināšanas stāžu, pat ja šī persona nedzīvo Latvijas teritorijā.

3. Lieta apelācijas instances tiesā tiek izskatīta rakstveida procesā, bet, izvērtējot procesa dalībnieka motivētu lūgumu, tiesa var noteikt lietas izskatīšanu arī mutvārdu procesā. Lietas izskatīšana mutvārdu procesā ir apelācijas instances tiesas prerogatīva arī tad, ja pirmās instances tiesā lieta nav skatīta mutvārdu procesā. Vienlaikus tiesai, lemjot par procesa dalībnieka lūgumu par pierādījumu iegūšanu (liecinieku liecības), ir jāraugās, lai tiktu ievērotas personas tiesības uz taisnīgu tiesu. Gadījumā, ja lūgums par liecinieka izsaukšanu tiek noraidīts, tiesai ir jāsniedz pamatojums.

Tēzes:
1. Tiesiskajā regulējumā noteiktais izņēmumu raksturs nekustamā īpašuma iegādes vērtības noteikšanai gadījumos, kad nekustamais īpašums ir iegūts bez atlīdzības, liecina, ka likumdevējs vēlējies izskaidrot, kā būtu nosakāma nekustamā īpašuma iegādes vērtība gadījumā, ja nekustamā īpašuma iegūšanas īpašumā veids neparedz darījuma dokumentu sastādīšanu vai arī īpašuma vērtības norādīšanu darījuma dokumentā neparedz darījuma raksturs.

Ar šādu izņēmumu noregulējumu likumdevējs pēc būtības ir pretnostatījis situācijas, kad dokumentos nav norādīta nekustamā īpašuma vērtība, iepretim situācijām, kad darījuma būtība prasa norādīt nekustamā īpašuma iegādes cenu. Tas savukārt nozīmē, ka ar likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 11.9panta pirmajā daļā lietoto jēdzienu „iegādes vērtība” ir jāsaprot darījuma dokumentā norādītā nekustamā īpašuma iegādes vērtība, nevis reāli radušies izdevumi jeb samaksātā pirkuma maksa.

2. Iedzīvotāju ienākuma nodokļa aprēķina vajadzībām pirkuma līgums aplūkojams kā tāds, kas apliecina konkrētās personas izdevumus. Gadījumā, ja persona nav norēķinājusies ar pārdevēju par saviem līdzekļiem (vai kāds ir norēķinājies tās vietā), nodokļu maksātājam ir palielinājušās saistības pret kādu trešo personu attiecīgās pirkuma maksas apmērā. Apstākļiem, kas izriet no šādām saistībām, nodokļu aprēķināšanas vajadzībām nav jāpiešķir nozīme.

Līdz ar to, nosakot ar iedzīvotāju ienākuma nodokli apliekamo ienākumu no kapitāla pieauguma, par atsavinātā nekustamā īpašuma, kas iegūts uz pirkuma līguma pamata, iegādes vērtību uzskatāma pirkuma līgumā norādīta pirkuma maksa neatkarīgi no tā, vai pirkuma maksu samaksājis konkrētais nodokļu maksātājs vai kāda cita persona.

Tēze:
Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 34.3panta piektā daļa paredz iespēju personu izslēgt no riska personu saraksta, ja pēc tās iekļaušanas riska personu sarakstā persona veic darbības (kaut ar nokavējumu), lai novērstu pārkāpumu, kas bija par pamatu personas iekļaušanai riska personu sarakstā. Minētās tiesību normas jēga ir dot personai iespēju ar savām darbībām pierādīt, ka apstākļi ir mainījušies (novērsti) un vairs nav pamata to uzskatīt par riska personu. Lai minētā tiesību norma būtu piemērojama, ir jākonstatē šādas personas darbības.

Tomēr apstāklis, ka persona ir izslēgta no riska personu saraksta sakarā ar to, ka lēmums par iekļaušanu riska personu sarakstā ir zaudējis spēku uz likuma pamata, nedod pamatu izdarīt secinājumu par tiesiskā strīda izbeigšanos Administratīvā procesa likuma 282.panta 7.punkta izpratnē.

Tēzes:
1. Iedzīvotāju ienākuma nodokļa no kapitāla pieauguma aprēķināšanas sakarā, vērtējot nekustamajā īpašumā veiktos ieguldījumus, nav izšķirošs jautājums par personas īpašuma tiesībām, jo ir skaidrs, ka personas īpašumā minētais nekustamais īpašums ir bijis, ja reiz tas ir ticis pārdots. Attiecīgi ir pieļaujams, ka personai izdevumi saistībā ar ieguldījumiem nekustamajā īpašumā var rasties pirms īpašuma tiesību reģistrācijas – personai šajā laikā var būt iespēja faktiski ar konkrēto īpašumu rīkoties vai arī sagatavoties plānoto ieguldījumu veikšanai.

Jebkurā gadījumā tas, vai konkrētie izdevumi, kas radušies laika posmā starp darījuma noslēgšanu un īpašuma tiesību reģistrāciju, ir uzskatāmi par ieguldījumiem nekustamajā īpašumā, ir atkarīgs no spējas to pierādīt. Ja pierādījumi apliecina, ka tieši konkrētais nodokļu maksātājs ir veicis šos ieguldījumus, nav pamata pierādījumus atzīt par nederīgiem tikai tā iemesla dēļ, ka īpašuma tiesības tajā laikā vēl nav bijušas reģistrētas zemesgrāmatā.

2. Ar remontdarbu veikšanu vai ar to pabeigšanu var būt saistīti arī tādi priekšmeti, kuri parasti tiek uzskatīti par mājsaimniecībai nepieciešamiem ikdienas sadzīves priekšmetiem, bet kuri tikpat labi var tikt attiecināti uz remontdarbu veikšanu vai pabeigšanu. Ja vien uz racionāliem un loģiskiem apsvērumiem balstītā pierādījumu novērtēšanas rezultātā gūta pārliecība, ka remontdarbiem nepieciešamie rīki, priekšmeti un materiāli ar lielu ticamību ir dabiski saistīti ar remontdarbiem vai to pabeigšanu, vai ir tikuši izmantoti, lai uzlabotu un atjaunotu nekustamo īpašumu (objektīvi nepieciešami konkrēto darbu izpildei), tie ir atzīstami par ieguldījumiem nekustamajā īpašumā.

Tēzes:
1. Neesot tiesību normai, kas paredz privātpersonai tiesības noteikt maksu par administratīvā akta izdošanu, nav konstatējamas arī tiesības ietvert to administratīvā aktā kā ierobežojošu nosacījumu, pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 68.panta otrajā daļā ietverto rīcības brīvību lemt par administratīvā akta izdošanu vai tā saturu, kā arī lai panāktu administratīvā akta atbilstību tiesību normām.

2. Par iestādi Administratīvā procesa likuma izpratnē ir uzskatāms tiesību subjekts, kuram ir noteiktas valsts varas pilnvaras valsts pārvaldes jomā, arī privātpersona, kurai ar normatīvo aktu ir piešķirtas tiesības īstenot publisko varu – izdot administratīvos aktus. Proti, ja Latvijas Republika ir deleģējusi ar likumu privātpersonai pārvaldes uzdevumu, atbildētājs kā atbildīgā persona par šā publiskā uzdevuma īstenošanu joprojām paliek Latvijas Republika kā deleģētājs, bet privātpersona, pildot deleģēto uzdevumu, to pārstāv kā iestāde.

Tēze:
Likumdevējs nav vēlējies attiecināt valsts sociālo pabalstu sistēmu uz personām, kuru uzturēšanās Latvijā ir likumīga, bet terminēta. Tomēr tādos netipiskos apstākļos kā izskatāmajā lietā ir tikai taisnīgi, ja pilngadību sasniegušajai personai, kas pirms tam bija aizbildnībā esošs bērns, un, kura turpina izglītības iestādē Latvijā iegūt izglītību, valsts jautājumā par ģimenes valsts pabalstu rīkojas atbilstoši tam, kā tas notiek attiecībā uz citiem Latvijā aizbildnībā bijušajiem bērniem, kuri pēc pilngadības sasniegšanas turpina mācības.

Tēze:
No likuma „Par nodokļiem un nodevām” 1.panta 31.punkta „e” apakšpunkta izriet, ka viens no priekšnoteikumiem personas atzīšanai par riska personu ir, ka nokavēto nodokļu maksājumu samaksas termiņš nav ticis pagarināts vai komercsabiedrība nav iesniegusi maksātnespējas procesa pieteikumu tiesā. Tātad nav nepieciešams konstatēt vienlaicīgi šo abu priekšnoteikumu iestāšanos, jo saiklis vai norāda, ka pietiek ar vienu no tiem.

Tēzes:
1. Ievērojot Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 5.panta pirmajā daļā reglamentēto sociālās palīdzības sniegšanas pamatprincipu, ka sociālo palīdzību personai sniedz, pamatojoties uz viņa materiālo resursu – ienākumu un īpašuma novērtējumu, individuāli paredzot katras personas līdzdarbību atbilstoši likumam „Par sociālo drošību”, tad arī īpašuma (piemēram, dzīvokļa) atbilstība īpašuma jēdzienam Ministru kabineta 2010.gada 30.marta noteikumu Nr. 299 „Noteikumi par ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas atzīšanu par trūcīgu” izpratnē novērtējama kontekstā ar šo pamatprincipu.

Līdz ar to Ministru kabineta 2010.gada 30.marta noteikumu Nr. 299 „Noteikumi par ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas atzīšanu par trūcīgu” 2.1.apakšpunkta piemērošanā ir jāievēro samērīguma princips. Proti, iestādei, konstatējot, ka personai pieder īpašums (manta vai tiesība), iespēju robežās ir jānovērtē šī fakta nozīme, t.i., vai īpašuma vērtība ir pietiekami nozīmīga, lai atzītu, ka persona nav atzīstama par trūcīgu personu. Pārāk formāli piemērojot šo tiesību normu, var nonākt pie gadījumiem, kad trūcīgas personas statuss tiek atteikts nepamatoti.

2. Ievērojot Ministru kabineta 2010.gada 30.marta noteikumu Nr. 299 „Noteikumi par ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas atzīšanu par trūcīgu” 1.punkta jēgu, ir svarīgi konstatēt ne tikai to, ka personas mitinās vienā mājoklī, bet arī to, ka viņām ir kopēji izdevumi pamatvajadzību nodrošināšanai. Tas vien, ka personas mitinās vienā mājoklī, vēl nenozīmē, ka viņām ir kopēji izdevumi pamatvajadzību nodrošināšanai.

3. Sociālajam dienestam piešķirtais izvērtēšanas pienākums prasa ne tikai vērtējumu par personas atbilstību trūcīgas ģimenes (personas) prasībām, bet arī plašāku vērtējumu par personas situāciju, lai nodrošinātu to, ka trūcīgas personas statusa piešķiršana vai atteikšana ļauj sasniegt sociālās palīdzības mērķi un ievērot arī tos pienākumus, kas valstij izriet no sociāli atbildīgas valsts principa.

Tēze:
Likumdevējs sporta federācijām ir piešķīris īpašu statusu un tiesības. Tomēr tas pats par sevi nenozīmē, ka sporta federācijas darbojas publisko tiesību jomā.

Lai konstatētu tiesību subjektam deleģētas pilnvaras publisko tiesību jomā, katrā konkrētajā gadījumā ir izvērtējams nozares darbību reglamentējošo tiesību normu saturs. Sporta nozare, lai arī daļēji ir regulēta no valsts puses, pati par sevi nav pieskaitāma publisko tiesību jomai, jo sports ir vai nu personas brīvprātīgas aktivitātes brīvā laika ietvaros, vai arī personas profesionāla nodarbe uz darba līguma pamata. Tikai atsevišķos ar sporta sfēru saistītos jautājumos parādās publiski tiesiskais elements, piemēram, publisko finanšu līdzekļu piešķiršana sporta atbalstam, sporta federāciju atzīšanas un darbības kontroles process, autosporta, motosporta, ūdens motosporta trašu un tiesnešu licencēšanas.

Ievērojot, ka sporta nozarei ir privāttiesisks raksturs, sporta vadīšana un koordinēšana, tostarp sporta veidu noteikumu un sacensību norises nolikumu izdošana, nav valsts pārvaldes jautājums. Tādējādi no Sporta likuma 10.panta ceturtās daļas neizriet valsts pārvaldes uzdevums sporta federācijām izdot administratīvos aktus vai veikt citas darbības valsts pārvaldes jomā.

Tēze:
Pagaidu aizsardzības lūguma mērķis ir pagaidu aizsardzības piemērošana, un tiesas uzdevums, izskatot šādu lūgumu, ir vērsts tieši uz jautājuma par pagaidu aizsardzības piemērošanu izšķiršanu. Attiecīgi arī augstākas instances tiesas uzdevums, izskatot blakus sūdzību par tiesas lēmumu pagaidu aizsardzības jautājumā, ir pārbaudīt, vai tiesa pareizi izlēmusi, ka pagaidu aizsardzība konkrētajā gadījumā ir (vai nav) piemērojama un vai tiesa ir izvēlējusies pareizu pagaidu aizsardzības līdzekli.

Līdz ar to šādas blakus sūdzības iesniegšanas un izskatīšanas mērķis nav augstākas instances tiesas pirmšķietamu vadlīniju sniegšana tiesai par jautājumiem, kas nav izšķiroši pagaidu aizsardzības piemērošanai, bet, kas varētu būt aktuāli, izskatot lietu pēc būtības.

Pievienoti klasifikatoros tikai ar virsrakstu (bez tēzēm)