Augstākās tiesas mājaslapas Judikatūras sadaļā nolēmumu arhīva klasifikatoros februārī pievienoti astoņi Administratīvo lietu departamenta nolēmumi (iekavās aiz virsraksta norādīta nolēmuma klasifikācija pēc lietu kategorijām).

Pievienoti klasifikatoros ar virsrakstu un tēzēm

 

Tēzes:
Aizgādības tiesību pārtraukšana, ja vecāks ļaunprātīgi izmanto savas tiesības, nepildot tiesas nolēmumu

1. Ar Civillikuma 203.panta trešo daļu ir radīts papildus mehānisms, kā gadījumā, ja ir konstatēta ļaunprātīga vecāka rīcība, nepildot tiesas nolēmumu, kas izriet no bērna aizgādības un saskarsmes tiesībām, nodrošināt bērna tiesību ievērošanu.

Civillikuma 203.panta trešās daļas piemērošanai nepieciešami šādi trīs kumulatīvi kritēriji:

1) vecāks tieši ļaunprātīgi (nevis aiz nezināšanas vai maldības) izmanto savas tiesības, nepildot tiesas nolēmumu;

2) šāda vecāka rīcība rada būtisku kaitējumu bērnam;

3) otram vecākam nepastāv šķēršļi īstenot bērna aprūpi.

2. Līdz, ko bāriņtiesai kļūst zināmi apstākļi par vecāka tiesību ļaunprātīgu izmantošanu, nepildot tiesas nolēmumu, bāriņtiesa bērnu tiesību un interešu aizsardzības nolūkā uzsāk apstākļu noskaidrošanu un izvērtēšanu. Ja, izvērtējot konkrēto gadījumu no bērnu tiesību un interešu ievērošanas viedokļa, tostarp izpildās priekšnoteikumi lēmuma pieņemšanai, bāriņtiesa pieņem lēmumu par aizgādības tiesību pārtraukšanu vecākam, kurš ļaunprātīgi izmanto savas tiesības. Bāriņtiesa nevērtē šāda lēmuma iespējamo ietekmi uz tiesvedības procesiem un pieņemtajiem nolēmumiem vispārējās jurisdikcijas tiesās.

Aizgādības tiesību pārtraukšana vecākam, kas ļaunprātīgi izmanto savas tiesības un aizgādības tiesību pārtraukšana pret bērnu, pieļautas emocionālas vardarbības dēļ

Civillikuma 203.panta pirmās daļas 3.punktā (vecāka tiesību ļaunprātīga izmantošana) un 5.punktā (emocionālā vardarbība pret bērniem) minētie apstākļi ir patstāvīgi pamati aizgādības tiesību pārtraukšanai. To piemērošanas priekšnoteikums nav būtiska kaitējuma radīšana bērnam. Kā arī tie nav saistāmi ar vispārējās jurisdikcijas tiesas nolēmuma izpildi (Civillikuma 203.panta trešā daļa).

Ļaunprātīgas vecāka tiesību izmantošanas tvērums

Ļaunprātīga savu tiesību izmantošana (Civillikuma 203.panta pirmās daļas 3.punkts) attiecas uz jebkurām tiesībām, kas pieder vecākam. Proti, tās ir aizgādības tiesības, tostarp arī aprūpes tiesības un saskarsmes tiesības.

Saskarsmes tiesību liegšana notiek, ja bērns vispār vienu no vecākiem ilgstoši nesatiek – ne vecāka dzīvesvietā, ne citur. Ja persona, nepildot tiesas nolēmumu, nenodrošina bērna dzīvošanu bērna otra vecāka dzīvesvietā, tai jebkurā gadījumā atbilstoši Civillikuma 181.pantam ir jānodrošina bērnu saskarsme ar otru vecāku, jo saskaņā ar minēto tiesību normu bērnam ir saskarsmes tiesība arī ar to vecāku, pie kura bērns tajā brīdī faktiski nedzīvo.

Jo ilgāk bērns atrodas kopā tikai ar vienu vecāku, jo lielāka pieķeršanās bērnam rodas tieši ar šo vecāku, un bērns ir vairāk pakļauts konkrētā vecāka ietekmei, tostarp tas atstāj arī tiešu ietekmi uz bērna viedokli par vecākiem.

Bāriņtiesas amatpersonas vienpersoniska lēmuma par aizgādības tiesību pārtraukšanu un bāriņtiesas koleģiāla lēmuma par aizgādības tiesību atjaunošanu vai neatjaunošanu tiesiskā daba un mijiedarbība

1. No Bāriņtiesu likuma 23.panta izriet, ka vienpersonisks bāriņtiesas amatpersonas lēmums par aizgādības tiesību pārtraukšanu ir pagaidu risinājums, jo nākamo 15 dienu laikā bāriņtiesai ir pienākums objektīvi un pilnīgi noskaidrot apstākļus par turpmāku vecāku iespēju īstenot bērna aprūpi. Vienpersoniskā bāriņtiesas amatpersonas lēmuma mērķis ir noregulēt situāciju tikai līdz lēmumam par aizgādības tiesību atjaunošanu vai neatjaunošanu.

2. Bāriņtiesas vienpersoniskais lēmums un bāriņtiesas koleģiālais lēmums ir divi patstāvīgi administratīvie akti. Vienpersoniskais lēmums zaudē spēku līdz ar koleģiālā lēmuma pieņemšanu. Koleģiālais lēmums neietver vienpersonisko lēmumu, proti, šie lēmumi nav vērtējami kopā.

Bāriņtiesa koleģiālā lēmuma pieņemšanā vērtē ne tikai to, vai ir zuduši iemesli aizgādības tiesību pārtraukšanai, bet arī aktuālo situāciju bērna tiesību ievērošanā. Koleģiālajā lēmumā nav liegts konstatēt papildu apstākļus, kāpēc nav atjaunojamas aizgādības tiesības. Attiecīgi arī koleģiālais lēmums var saturēt papildu pamatojumu aizgādības tiesību neatjaunošanai, jo, kamēr pastāv faktiskie apstākļi, kas ir pretēji bērna tiesībām un interesēm, aizgādības tiesību atjaunošanai nav pamata.

Tēzes:
1. Īstenojot savu kompetenci azartspēļu organizēšanā, pašvaldībai vispirms jāņem vērā, ka azartspēļu rīkošana ir pakalpojums, kuru komersants sniedz savas saimnieciskās darbības ietvaros un tādējādi vispārīgi bauda pakalpojumu sniegšanas brīvību. Tādēļ, lai piemērotu ierobežojumus, ir jāievēro zināmi priekšnoteikumi:

1) ierobežojuma iemesliem jābūt pamatotiem;

2) ierobežojumiem jābūt samērīgiem;

3) jāievēro vienlīdzīgas attieksmes princips pret komersantiem, kuri var pretendēt uz atļauju saņemšanu.

2. Priekšnoteikumi ierobežojumam saņemt atļauju spēļu zāles atvēršanai jau pēc savas būtības liek pašvaldībai šim jautājumam pievērsties konceptuāli. Tas nozīmē, ka pašvaldībai vispirms pašai ir jāsaprot, kādā veidā tās teritorijā tiks atļautas un darbosies spēļu zāles. Ja tā ir apzinājusi teritorijas, kurās atzīst azartspēļu nepieļaujamību sabiedrisko interešu vārdā, tad tai konsekventi ir jārīkojas gan, lemjot par jaunu atļauju izsniegšanu, gan attiecībā uz jau izsniegtajām atļaujām. Pretējā gadījumā var rasties šaubas, vai ierobežojums ir balstīts patiesos nolūkos rūpēties par iedzīvotāju interesēm, kā arī par vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošanu.

Lai ievērotu vienlīdzīgas attieksmes principu, azartspēļu izsniegšanas sistēmai ir jābūt pamatotai ar nediskriminējošiem un iepriekš zināmiem objektīviem kritērijiem, lai nodrošinātu, ka iestāžu rīcības brīvības izmantošana tiek ierobežota tādā veidā, lai tā netiktu izmantota patvaļīgi, un, lai atsevišķiem pakalpojuma sniedzējiem neradītu, nepamatotas priekšrocības.

Tēze:
Ar Latvijas Sodu izpildes kodeksa 13.2panta trešo daļu valsts pati ir atzinusi īpašo risku, ar ko ieslodzījuma vietās saskaras ieslodzītie, kas ir pirmās pakāpes radinieki personām, kas strādā vai strādājušas ar valsts un sabiedrības drošības nodrošināšanu saistītās valsts institūcijās. Šie ieslodzītie ir pakļauti riskam nevis kādu personisku vai individuālu iemeslu dēļ, bet gan tādēļ, ka viņi ir piederīgi noteiktai cilvēku grupai. Ir lielāka iespējamība, ka pret viņiem var tikt vērsta vardarbība, bet ir grūti noteikt, kad tieši tas varētu notikt, tāpēc ir īpaši svarīgi preventīvi mehānismi.

Valstij ir pienākums veikt pasākumus riska grupai piederošu ieslodzīto drošības garantēšanai, neskatoties uz to, ka nav konstatējams kāds konkrēts un reāls ieslodzītā apdraudējuma gadījums.

Tēzes:
Fiziskās personas datu apstrāde likumā noteikto pienākumu izpildei

Lai secinātu, vai konkrētu personas datu apstrāde ir nepieciešama pārzinim likumā noteikto pienākumu pildīšanai, jāpārbauda, vai konkrēta pienākuma pienācīga izpilde nav iespējama bez attiecīgo datu apstrādes. To noskaidrojot, primāri jāņem vērā mērķis, kura sasniegšanai likumā ir paredzēts konkrēts pienākums, jo tikai tādējādi ir iespējams noskaidrot, kādi dati un kādā apjomā ir nepieciešami pienākuma izpildei.

Informācijas izsniegšana no Uzņēmumu reģistra vestajiem reģistriem

1. Uzņēmumu reģistram pienākums izsniegt informāciju ir noteikts tāpēc, lai tādējādi tiktu nodrošināta normatīvajos aktos noteiktu ziņu par reģistrētajiem tiesību subjektiem un juridiskajiem faktiem publiska ticamība un pieejamība. Tas nozīmē, ka Uzņēmumu reģistra pienākums sniegt informāciju ir nesaraujami saistīts ar to, kādas ziņas atbilstoši tiesiskajam regulējumam ir reģistrējamas Uzņēmumu reģistra vestajos reģistros, jo tieši šo ziņu publiska ticamība un pieejamība ir jānodrošina citstarp ar informācijas izsniegšanu. Līdz ar to šis informācijas izsniegšanas pienākums neattiecas uz jebkuru informāciju, kas kaut kādā veidā ir nonākusi Uzņēmumu reģistra rīcībā, bet gan tikai uz to, kas pēc savas būtības ir nepieciešama Uzņēmumu reģistra pamatfunkcijas pildīšanai.

2. Informācija, kas Uzņēmumu reģistram nepieciešama, lai reģistrētu kompetento iestāžu vai amatpersonu lēmumus un rīkojumus par piemērotajiem nodrošinājuma līdzekļiem, ietver ziņas par to, ka kompetentā iestāde vai amatpersona ir pieņēmusi lēmumu, ar kuru ir uzlikts arests mantai. Attiecīgi šī informācija arī ir tā, kas attiecas uz Uzņēmumu reģistra reģistrēto juridisko faktu un kas līdz ar to ir izsniedzama informācijas pieejamības nodrošināšanai. Savukārt kompetentās iestādes vai amatpersonas motīvi, kāpēc konkrētajā gadījumā ir pieņemts lēmums par aresta uzlikšanu mantai, tostarp motīvos ietvertā informācija par cietušajām personām, nav tāda veida informācija, kas Uzņēmumu reģistram nepieciešama attiecīgā juridiskā fakta reģistrācijai un tā publiskās ticamības un secīgi informācijas par reģistrēto juridisko faktu pieejamības nodrošināšanai.

Tiesiskuma principa saturs

1. Tiesību virsvadības princips un no tā atvasinātais tiesiskuma princips noteic, ka iestādes rīcībai pēc būtības ir jāatbilst tiesību normām, turklāt tas nozīmē ne tikai rakstītās tiesību normas, bet arī vispārējos tiesību principus. Līdz ar to tiesiskuma princips paredz tiesību piemērotāja pienākumu izprast tiesību sistēmu (tostarp tiesību normu hierarhiju) un tiesību sistēmas pamatā esošos tiesību principus un konstitucionāla ranga vērtības (tātad arī cilvēktiesības) un piemērot tiesību normas, noskaidrojot to jēgu un mērķi šīs tiesību sistēmas kontekstā.

2. Tiesiskuma princips, proti, tas, ka iestādes rīcībai ir jāatbilst iestādes darbību regulējošajām tiesību normām, nenozīmē, ka iestāde var formāli piemērot Ministru kabineta noteikumu normu, neskatoties, kāda ir attiecīgās normas jēga kontekstā ar citām piemērojamām tiesību normām.

Tēzes:
1. No Biedrību un nodibinājumu likuma 7.panta pirmās daļas izriet, ka vispārīgi biedrībai nav liegts papildus tās pamatdarbībai – biedrības statūtos noteikto mērķu īstenošanai – veikt arī saimniecisko darbību, ja vien šī saimnieciskā darbība ir saistīta ar biedrības īpašuma izmantošanu un uzturēšanu vai kā citādi vērsta uz biedrības statūtos noteikto mērķu sasniegšanu. Minētajā normā lietotais vārds „papilddarbība” pats par sevi jau norāda uz to, ka biedrībām saimnieciskā darbība ir pieļaujama papildus pamatdarbībai – darbībai, kas vērsta uz biedrības mērķu īstenošanu. Tāpēc, lai atzītu, ka saimnieciskā darbība tiek veikta kā papildu darbība, būtu nepieciešams konstatēt to, ka biedrība veic pamatdarbību. Pretējā gadījumā ir pamats pieņemt, ka tieši saimnieciskajai darbībai ir pamatdarbības raksturs.

2. Uzņēmumu ienākuma nodokli saistībā ar biedrības veikto saimniecisko darbību biedrībai nav jāmaksā tajos gadījumos, ja saimnieciskā darbība tiek veikta, lai veicinātu biedrības kā bezpeļņas organizācijas mērķu sasniegšanu. Šādos apstākļos saimnieciskā darbība un ar to saistīto ienākuma gūšana ir vērsta uz pilsoniski un sabiedriski nozīmīgu aktivitāšu īstenošanu, darbojoties biedrībā.

Tādējādi, lai konstatētu, vai biedrības saimnieciskās darbības ietvaros gūtie ienākumi apliekami ar uzņēmumu ienākumu nodokli, būtiski noskaidrot, kāds ir biedrības saimnieciskās darbības mērķis. Tāpēc biedrības saimnieciskās darbības novērtējums ir nesaraujami saistīts ar biedrības kā bezpeļņas organizācijas pamatdarbības novērtējumu.

Tēze:
Tiesību uz informācijas pieejamību mērķis ir citstarp nodrošināt sabiedrības tiesības sekot līdzi tam, kā valsts pilda tai uzticētās publiskās funkcijas. Demokrātiskas un tiesiskas valsts funkcionēšanas neatņemama sastāvdaļa ir arī tiesas spriešana – tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšana. Līdz ar to arī tiesu darbam pamatā ir jābūt atklātam un caurskatāmam. Informācijas, kas saistīta ar tiesas spriešanu, pieejamību regulē likuma „Par tiesu varu” 3.1nodaļā „Informācijas pieejamība” iekļautās tiesību normas (28.2–28.7pants).

No likuma „Par tiesu varu” 28.2panta izriet, ka tiesas spriedums, ja tas taisīts lietā, kas izskatīta atklātā tiesas sēdē (atklātā procesā), ir uzskatāms par vispārpieejamu informāciju ar tā pasludināšanas brīdi un sabiedrībai ir tiesības ar to iepazīties, saņemot sprieduma tekstu, kurā aizklāti fizisko personu personas dati, neatkarīgi no tā, vai tiesvedība konkrētajā lietā ar attiecīgo spriedumu ir noslēgusies. Minētais regulējums nodrošina ikvienam interesentam iespējas iepazīties ar atklātā tiesas procesā izskatītā lietā taisīto tiesas spriedumu, tādējādi ļaujot sabiedrībai sekot līdzi tam, kā tiesas pilda sev uzticēto publisko funkciju – tiesas spriešanu. Atkāpes no šīs normas piemērošanas vērtējamas kā atkāpes no lietas izskatīšanas atklātuma jeb publiskuma principa un vienlaikus kā tiesību uz informāciju ierobežojums. Šādas atkāpes pieļaujamas tikai tad, ja tas konkrētā gadījumā ir nepieciešams, lai aizsargātu citas būtiskas intereses, kurām konkrētos apstākļos dodama priekšroka.

No Kriminālprocesa likuma 450., 530 un 531.panta izriet skaidra likumdevēja griba noteikt, ka atklātā tiesas sēdē izskatītā krimināllietā tiesas spriedumu pasludina publiski. Savukārt sprieduma publiska pasludināšana nozīmē sprieduma padarīšanu par publiski pieejamu informāciju. Minētās normas uzskatāmas par speciālajām normām, iepretim Kriminālprocesa likuma 374. un 375.pantam, kas regulē jautājumus par krimināllietas lietvedības vešanu un krimināllietas materiālu pieejamību. Kriminālprocesa likumā nav paredzēti no likuma „Par tiesu varu” atšķirīgi nosacījumi jeb īpašs speciālais regulējums atklātā tiesas sēdē izskatītā lietā pasludināta sprieduma pieejamībai. Tādējādi atklātā tiesas sēdē izskatītā krimināllietā publiski pasludināts spriedums atzīstams par vispārpieejamu informāciju.

Apstrādājot informācijas pieprasījumus saistībā ar šādu nolēmumu izsniegšanu, tiesa rīkojas kā iestāde, kas izsniedz vispārpieejamu informāciju, nevis kā tiesa, kas spriež tiesu.

 

Pievienoti klasifikatoros tikai ar virsrakstu (bez tēzēm)