Augstākās tiesas mājaslapas Judikatūras sadaļā nolēmumu arhīva klasifikatoros decembrī pievienoti piecpadsmit Administratīvo lietu departamenta nolēmumi (iekavās aiz virsraksta norādīta nolēmuma klasifikācija pēc lietu kategorijām).

 

Pievienoti klasifikatoros ar virsrakstu un tēzēm

 

Tēze:
Ja lietā ir tādi pārliecinoši pierādījumi, kurus ar liecinieka liecībām nav iespējams atspēkot, tad šādā gadījumā, noraidot lūgumu nopratināt liecinieku, tiesības uz taisnīgu tiesu pārkāptas netiek. Tomēr tiesai, gadījumā, ja lūgums par liecinieka izsaukšanu tiek noraidīts, savā lēmumā  ir jāsniedz pietiekams pamatojums, lai varētu pārliecināties, ka lūguma noraidīšana nav bijusi patvaļīga.

Tēze:
No Elektroenerģijas tirgus likuma 31.panta izriet ne tikai ražotāja pienākums sākotnēji izvēlēties piemērojamo tiesisko regulējumu, atbilstoši kuram tiks ražota elektroenerģija. Tā ar šo pašu jēgu ir attiecināma uz tādu situāciju, kad elektroenerģijas ražošana jau notiek. Proti, tas nozīmē ražotāja tiesības ražot elektroenerģiju elektrostacijā atbilstoši tikai vienam no minētajiem regulējumiem. Ja elektroenerģija jau tiek ražota, tad ir piemērojams tiesiskais regulējums, kas paredz, kādā veidā ražotājs var atteikties no tam piešķirtajām tiesībām.

Tēze:
Apstrādājamās informācijas apjomu var ietekmēt ne tikai laika periods, par kādu informācija tiek pieprasīta, bet arī tādi faktori, kā, piemēram, iestādes darbinieku skaits, par kuriem informāciju pieprasa, vai informāciju iespējams apkopot automātiski vai nepieciešams manuāls darbs, pieprasītās informācijas detalizācijas pakāpe, kā arī iespējamais apkopoto dokumentu apjoms. Šādu novērtējumu var sniegt tikai iestāde, jo tas tieši saistīts ar tās rīcībā esošo resursu novērtējumu. Tādēļ iestādei, izvirzot argumentu par informācijas pieprasījuma apgrūtinošo raksturu, ir pienākums iesniegt atbilstošus pierādījumus.

Tajā pašā laikā tiesai jāvērtē, vai pieprasītās informācijas sabiedriskais nozīmīgums ir samērojams ar iestādes ieguldīto darba apjomu. Pat apjomīgi informācijas pieprasījumi ir izpildāmi, ja to pamatā ir pietiekami svarīgas sabiedrības intereses. Informāciju par sabiedrības interesēm tiesa var gūt, vērtējot personas norādītos informācijas pieprasīšanas mērķus.

Tēze:
Aizsargjoslas objekta valdītājam nav jāatlīdzina elektrolīniju ekspluatācijas aizsargjoslā koku ciršanas rezultātā dabas daudzveidībai nodarītais zaudējums, jo šādu koku ciršana ir vispār atbrīvota no zaudējumu atlīdzības, proti, elektrisko tīklu valdītāja nav Ministru kabineta 2012.gada 2.maija noteikumu Nr. 309 ,,Noteikumi par koku ciršanu ārpus meža” 23.punktā paredzētā pienākuma maksāt zaudējumu atlīdzību subjekts.

Ņemot vērā Aizsargjoslu likuma 45.panta pirmās daļas 13.punktā noteikto aizliegumu koku un krūmu audzēšanai aizsargjoslās gar elektriskajiem tīkliem, prezumējams, ka koki un krūmi, kas aug aizsargjoslās var radīt apdraudējumu infrastruktūras darbībai, cilvēka veselībai, dzīvībai vai īpašumam, tātad ir bīstami. Attiecīgi uz šādu gadījumu attiecināms regulējums, ka bez pašvaldības atļaujas koku ciršanai ārpus meža atļauts cirst kokus, kuri apdraud infrastruktūras darbību, cilvēka veselību, dzīvību vai īpašumu, ja pirms darbu veikšanas ir notikusi situācijas fotofiksācija un informēta pašvaldība.

Tēze:
Tiesības uz zaudējumu atlīdzināšanu sakarā ar labvēlīga administratīvā akta atcelšanu ne vienmēr ir atkarīgas no iestādes rīcības tiesiskuma. Atceļot administratīvo aktu saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 85.panta otrās daļas 4.punktu, adresātam ir tiesības saņemt zaudējumu atlīdzinājumu arī gadījumā, kad tiklab atceltais, kā arī atceļošais administratīvais akts ir bijis tiesisks. Tiesības uz atlīdzinājumu šādā gadījumā ir no iestādes vainas neatkarīgas tiesības sui generis. Tāpēc Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma normas ir piemērojamas tikai pēc analoģijas, jo atbilstoši šī likuma 1.pantam likuma mērķis ir nodrošināt atlīdzinājumu, kas nodarīts ar prettiesisku administratīvo aktu.

Tādējādi atlīdzinājuma prasījuma pamats šādos gadījumos nav iestādes prettiesisks administratīvais akts vai prettiesiska faktiskā rīcība atbilstoši Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumam, bet gan labvēlīgā administratīvā akta atcelšana saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 85.panta otrās daļas 4.punktu vai 86.panta otrās daļas 3.punktu.

Tēzes:
1. Prasīt no nodokļu maksātāja, lai tas veic papildu pārbaudes, var tad, ja konkrētajos apstākļos nodokļu maksātājam vajadzēja rasties objektīvām šaubām par savu darījumu partneri un ja tādēļ bija pamatoti sagaidāms, ka nodokļu maksātājs noskaidros attiecīgo informāciju, lai šīs šaubas novērstu.

Apstākļos, kad darījumus ir iespējams nokārtot bez savstarpējas saskarsmes un papildu informācijas apmaiņas, būtu īpaši jāpamato, kāpēc nodokļu maksātājam būtu jāizrāda lielāka interese par darījumu partneri, kas arī būtu pamats pieteicējai pārmest apzinātu iesaisti nelikumīgos darījumos.

2. Lai arī 2002.gada 28.janvāra Eiropas Parlamenta un Padomes regulas (EK) Nr. 178/2002, ar ko paredz vispārīgus pārtikas aprites tiesību aktu principus un prasības, izveido Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi un paredz procedūras saistībā ar pārtikas nekaitīgumu 18.pants kopumā ir vērsts uz pārtikas izsekojamības mērķa sasniegšanu, tomēr uzņēmēja pienākums šā mērķa ietvaros ir vienīgi identificēt piegādātāju – tā nosaukumu un adresi. Uzņēmējam šā mērķa īstenošanai nav patstāvīgi jānoskaidro pārtikas izcelsme. Turklāt, ja arī piegādātāja identificēšanas pienākums netiek izpildīts, tas pats par sevi nevar būt pamats priekšnodokļa atskaitīšanas tiesību liegšanai.

Tēzes:
1. Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 23.panta 3.1daļā amatpersonai paredzēto pienākumu izšķirties, vai audita lēmuma pieņemšanas termiņu pagarināt līdz 60 dienām, nevar izdarīt, formāli balstoties tikai uz apstākli, ka ir pieprasīta informācija no ārvalstīm. Objektīvais pamats šādam novērtējumam ir saņemtā informācija, tās apjoms un sarežģītība kontekstā ar citiem audita apstākļiem.

Informācijas pieprasīšana un saņemšana kā formāls pamats kalpo citam likuma „Par nodokļiem un nodevām” 23.panta 3.1daļā paredzētajam instrumentam, proti, noteiktu laikposmu neieskaitīšanai audita termiņā, kas tādējādi iezīmē atšķirības lēmuma par audita termiņa pagarināšanu un lēmuma par noteiktu laikposmu izslēgšanu no audita termiņa tiesiskajā dabā.

2. Tiesa, vērtējot nodokļu revīzijas audita termiņa pagarināšanas tiesiskumu, ņem vērā objektīvos apstākļus, proti, nevadoties tikai no formālā apsvēruma, ka lēmums par termiņa pagarinājumu ir pieņemts reizē ar informācijas pieprasījumu, jo nevar izslēgt, ka lietas apstākļi liecina, ka šāds termiņa pagarinājums galu galā bija objektīvi nepieciešams. Gadījumā, ja tiesa nonāk pie secinājuma, ka audita termiņš pagarināts nepamatoti, tā novērtē šī procesuālā pārkāpuma būtiskumu.

Tēze:
Pierādījuma izprasīšana un pieņemšana atbilstoši Administratīvā procesa likuma 151.pantam (tiesa pieņem tikai tos pierādījumus, kuriem ir nozīme lietā) un 305.panta otrajai daļai (ja nepieciešams, tiesa uzdod administratīvā procesa dalībniekiem iesniegt papildu pierādījumus vai izprasa tos pati) dot tiesības procesa dalībniekiem uz pārliecību, ka tiesas pieņemtie pierādījumi ir nepieciešami un attiecināmi uz lietu. Līdz ar to tiesai ir jānovērtē visi lietā iegūtie pierādījumi, tostarp, arī lai neradītu šaubas par procesa taisnīgumu.

Ja kāda pierādījuma iegūšanas procesā nav bijis tik skaidrs, ka pierādījumam nav nozīmes strīda izšķiršanā, vai arī tiesa ir kļūdījusies, iegūstot tādus pierādījumus, kuriem nav nozīmes lietā, tad spriedumā ir jāpamato, kāpēc konkrētais pierādījums netiek vērtēts. Turklāt šāds pamatojums nevar aprobežoties tikai ar konstatējumu, ka pierādījums nav attiecināms uz izskatāmo lietu, ir jānorāda arī iemesls.

Visefektīvāk pierādījumu attiecināmības jautājums ir risināms jau tiesas procesa gaitā, veltot tam nepieciešamo laiku un, ja nepieciešams, izvērstākas diskusijas, lai, piemēram, panāktu procesa dalībnieku vienotu skatījumu uz konkrēta pierādījuma nozīmi lietā, lai izprastu konkrēto pierādījumu nozīmi lietā un nošķirtu būtisko no nebūtiskā, lai tādējādi vēlāk nenoslogotu spriedumu ar tādu pierādījumu vērtējumu, kuriem lietā, iespējams, nav nozīmes. Taču, ja pierādījums ir iegūts un pievienots lietas materiāliem, tas ir jāvērtē tiesas spriedumā.

Tēze:
Likuma „Par uzņēmumu ienākuma nodokli” 20.1panta norma, kas liek un ļauj nodalīt pretpienākumu no ziedojuma, kas veikts ar filantropisku mērķi, nav izprotama tādējādi, ka katrreiz, kad pastāv pretpienākums, kopējā nodotā summa būtu katrā ziņā jādala daļās. Ja ir pamats konstatēt, ka pretpienākums ir saistāms ar visu nodoto finanšu līdzekļu apjomu, vai arī nav iespējams nodalīt kādu summu, kas būtu nodota tikai un vienīgi ar filantropisku mērķi, tas ir pamats atzīt, ka nodotie finanšu līdzekļi visā apjomā ir aptverti ar pretpienākumu un nav uzskatāmi par ziedojumu nekādā daļā.

Tēze:
Dienestā strādājošās personas ir pakļautas dienestā noteiktajai tiesiskajai kārtībai, tostarp noteikumiem par informācijas uzglabāšanu un apriti dienesta vajadzībām. Ierobežotas pieejamības informācijas nodošana personai, kas nav dienestā strādājoša un nav pakļauta šai dienesta tiesiskajai kārtībai, ir ierobežotas informācijas izpaušana citai jeb trešajai personai. Tas ir dienestā noteiktās tiesiskās kārtības pārkāpums.

Tēzes:
1. Ja ieslodzītās personas pieteikums par uzturēšanās apstākļiem ieslodzījuma vietā tiek sadalīts vairākos atsevišķos prasījumos un katrs no tiem tiek analizēts atsevišķi, tas samazina katra argumenta nozīmi, vērtējot vispārējos apcietinājuma apstākļus, un līdz ar to netiek ņemta vērā šo apstākļu kumulatīvā ietekme uz ieslodzīto, kā to prasa Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija. Šāda pieeja var viegli novest pie secinājuma, ka neviena no sūdzībām pati par sevi nav pietiekami nopietna, lai pieprasītu kompensāciju, pat gadījumos, kad vispārējā ietekme uz konkrēto ieslodzīto sasniegtu minētās konvencijas 3.panta pārkāpuma slieksni.

Ir svarīgi ņemt vērā visu apstākļu kumulatīvo ietekmi, jo tikai tādā veidā var adekvāti novērtēt personas tiesību aizskāruma smagumu, kas ir īpaši nepieciešams, ja persona vēlas saņemt arī atlīdzinājumu par nemantisko kaitējumu, kas tai radīts ar neatbilstošiem ieslodzījuma apstākļiem. Līdz ar to tiesai, konstatējot, ka iestāde jau ir atzinusi cilvēktiesību pārkāpumu viena apstākļa dēļ, bet pastāv arī citi apstākļi, kas nav pilnībā atbilstoši visām prasībām, lai arī, atsevišķi ņemot, šie citi apstākļi cilvēktiesību pārkāpumu nerada, būtu spriedumā jāatzīst, ka papildus iestādes atzītajam prettiesisku faktisko rīcību veido arī šie citi prasībām neatbilstošie apstākļi.

2. Gadījumos, kad sanitārais mezgls nav pilnībā nodalīts no pārējās kameras, tīrīšanas (mazgāšanas) piederumu un līdzekļu izsniegšana ir īpaši nozīmīga. Lai arī šādu piederumu un līdzekļu īslaicīga neizsniegšana ieslodzītajam, kurš kamerā ir viens, parasti cilvēktiesību pārkāpumu neradīs, lai pārliecinoši nonāktu pie šāda secinājuma, jāizvērtē arī tas, kā attiecīgās kameras ir tīrītas pirms konkrētā ieslodzītā ievietošanas šajās kamerās.

Tēzes:
1. Valsts civildienesta attiecību izbeigšanai, sakarā ar to, ka ierēdnis nespēj veikt amata pienākumus veselības stāvokļa dēļ, un to apliecina ārsta atzinums (Valsts civildienesta likuma 41.panta pirmās daļas 1.punkta „m” apakšpunkts),  ir divi sabiedrības intereses aizstāvoši pamatmērķi: 1) valsts pārvaldes efektīva funkcionēšana, nodrošinot, ka ierēdnim uzticētās funkcijas un uzdevumi pilnvērtīgi tiek izpildīti; 2) ierēdņa veselības aizsardzība, nodrošinot, ka, pildot pienākumus, viņš būtiski nekaitē savai veselībai.

2. Iestāde var piemērot Valsts civildienesta likuma 41.panta pirmās daļas 1.punkta „m” apakšpunktu, ja no veselības kartes pietiekami saprotami izriet, ka persona nedrīkst strādāt ar kādu no kaitīgajiem vides darba faktoriem, kaut arī ārsts ir pasvītrojis „veselības stāvoklis atbilst veicamajam darbam”, ja personas darba pienākumi ir saistīti ar minēto faktoru un to nav iespējams pārcelt uz citu darba vietu.

Tēzes:
Atteikums pieņemt mutvārdu iesniegumu, novirzot klientu uz apkalpošanas centru, tiesiskā daba

Iestādes atteikums pieņemt mutvārdu iesniegumu kvalificējams kā faktiskā rīcība, ja process neturpinās. Savukārt iestādes atteikšanās noformēt personas mutvārdu iesniegumu un novirzīšana uz klientu apkalpošanas centru uzskatāma par procesuālu darbību. Šādai rīcībai nav galīga noregulējuma rakstura.

Personu apkalpošana klientu apkalpošanas centrā

1. Klientu apkalpošanas centri tiek veidoti, lai atvieglotu personu iespēju vērsties ar iesniegumiem un saņemt vēlamo, nevis, lai to sarežģītu. Tas nozīmē, ka klientu apkalpošanas centra funkcijām attiecībā uz iesniedzēju nebūtu jāaprobežojas tikai ar papīra un pildspalvas izsniegšanu un viņa uzrakstītā iesnieguma paņemšanu un reģistrēšanu. Administratīvā procesa likuma 56.panta piektajā daļā noteikts, ka iestāde pēc iespējas sniedz iesniedzējam nepieciešamo informāciju vai cita veida palīdzību jautājuma sekmīgai atrisināšanai atbilstoši iesniedzēja interesēm. Ja iesniegumu pieņem klientu apkalpošanas centrs, tam iespēju robežās šis pienākums jāpilda.

2. Valsts pārvaldes iekārtas likuma normas, kas paredz, ka valsts pārvalde pakalpojumus pēc iespējas sniedz viena klientu apkalpošanas centra ietvaros, piemērojot tās kontekstā ar Administratīvā procesa likuma normu, kas paredz personas tiesības vērties tieši tajā iestādē, no kuras tiek sagaidīta konkrētā rīcība, pamatmērķis ir atvieglot privātpersonu iespēju vērsties ar iesniegumiem un saņemt no iestādēm vēlamo. Vienlaikus likumdevējs ir arī vēlējies procesa efektivizēšanas nolūkā veicināt vai vismaz pieļāvis, ka iestāde iesniedzēju, kurš vērsies kompetentajā iestādē procesa ierosināšanas stadijā, iesnieguma noformēšanai var novirzīt uz klientu apkalpošanas centru.

 

Pievienoti klasifikatoros tikai ar virsrakstu (bez tēzēm)