Augstākās tiesas mājaslapas Judikatūras sadaļā nolēmumu arhīva klasifikatoros decembrī pievienoti divdesmit Administratīvo lietu departamenta nolēmumi (iekavās aiz virsraksta norādīta nolēmuma klasifikācija pēc lietu kategorijām).

 

Judikatūras klasifikatoros pievienoti Administratīvo lietu departamenta lēmumi ar judikatūras tēzēm

Tēzes:
1. Prasījumam, kas ir saistīts ar iestādes nepienācīgu atbildēšanu uz iesniegumu, piemērojams Iesniegumu likums, bet prasījumam, kas iesniegts sakarā ar iestādes atteikumu sniegt informāciju – Informācijas atklātības likums. Abu likumu piemērošanas nošķiršana nepieciešama, jo tiem likumā noteikta atšķirīga darbības joma.

Tiesai, vērtējot pieteikumā ietverto prasījumu, ir jāņem vērā pieteicējas patiesais mērķis.

2. Lai arī administratīvā procesa kārtībā nav pārbaudāms iestādes lēmums (rīcība), kas pieņemts administratīvā pārkāpuma lietā, tomēr jāņem vērā, ka kaitējuma, kas privātpersonai nodarīts administratīvā pārkāpuma lietvedībā iestādes prettiesiskas vai nepamatotas rīcības dēļ, atlīdzināšana ir skatāma administratīvā procesa kārtībā atbilstoši Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likumam, kas stājās spēkā 2018.gada 1.martā.

Tomēr gadījumā, ja iestādes rīcība un lēmumi administratīvā pārkāpuma lietā pieteicēju neskar, tas ir pamats atteikumam pieņemt atlīdzinājuma prasījumu.

Tēze:
Vides kvalitātes saglabāšanai un atjaunošanai, kā arī dabas resursu ilgtspējīgu izmantošanai, ikvienai personai (fiziskai vai juridiskai) un šo personu izveidoto apvienībai (biedrību, organizāciju, grupu) ir tiesības vērsties tiesā par vides aizsardzības jautājumiem. Ja pieteikums iesniegts vides tiesību jomā, lai aizsargātu tiesības dzīvot labvēlīgā vidē (trases darbības rezultātā radītā trokšņa nelabvēlīga ietekme uz veselību), vērtējot pagaidu aizsardzības līdzekļa piemērošanas subjektīvo kritēriju, jāvērtē ne tikai administratīvā akta ietekme uz pieteicēju, bet arī tā ietekme uz vidi.

Tēze:
Piedāvājuma precizēšanas jēga ir atklāt pretendenta jau piedāvājuma iesniegšanas laikā pastāvējušo ieceri attiecībā uz piedāvājumu, kas sākotnēji nav formulēta pietiekami konkrēti vai skaidri, taču jauna satura piešķiršana kādam piedāvājuma formulējumam (pat ja šis saturs sākotnējam nekonkrētajam formulējumam atbilst) uzskatāma par piedāvājuma grozījumiem.

Tēze:
Republikas pilsētas domes un novada domes deputāta statusa likuma 13.panta pirmās daļas 2.punkts noteic, ka pašvaldības iestāžu un kapitālsabiedrību vadītājiem un citām amatpersonām deputāta vēlēšanu apgabala teritorijā ir pienākums izsniegt deputātam viņa pilnvaru realizēšanai nepieciešamo dokumentu norakstus. Līdz ar to pašvaldības domes deputātam ir subjektīvas tiesības saņemt informāciju no pašvaldības iestāžu un kapitālsabiedrību vadītājiem un citām amatpersonām.

Ja pašvaldības domes deputātam tiek atteikts sniegt informāciju vai tā vienkārši netiek sniegta, tad pastāv strīds par pašvaldības deputāta subjektīvo publisko tiesību izmantošanu, kas atbilstoši demokrātiskas tiesiskas valsts principam un Administratīvā procesa likuma 2.pantam ir pakļauts administratīvās tiesas kontrolei.

Tēzes:
1. Gan tas, kad un kādā apmērā izveidojusies nodokļu pārmaksa (kas atkarīgs no tā, kad iestājās nodokļa maksāšanas termiņš), gan tas, kad persona šo pārmaksu pieprasīja atmaksāt vai novirzīt kārtējo nodokļu maksājumu segšanai, ir faktu jautājums, kas noskaidrojams Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā.

2. Privātpersonas tiesību ievērošanas princips nevar ietekmēt likumā skaidri noteikto, ka nodokļu pārmaksu var pieprasīt ne vēlāk kā trīs gadus pēc konkrētā nodokļa likumā noteiktā maksāšanas termiņa. Tiesas uzdevums strīda gadījumā ir noteikt, kurā periodā ir radusies nodokļu pārmaksa un kad tā pieprasīta, un tas nedrīkst būt patvaļīgs pieņēmums, bet vienlaikus arī nevar tikt pakārtots personas vienpusējam viedoklim – tas ir objektīvi jānoskaidro.

3. Personai, kura prasa labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ir pienākums vispārīgi iesniegumā iestādei norādīt, kāda satura administratīvo aktu un ar kādu pamatojumu tā sagaida. Ja tiek prasīts atmaksāt nodokļu pārmaksu, tad ir jānorāda uz šādas pārmaksas esību, kas parasti prasa arī uzrādīt faktus par pārmaksas izveidošanos un apjomu. Pašam nodokļu maksātājam ir jāseko savam nodokļu samaksas apjomam un jāformulē pārmaksas atmaksas pieprasījums – tas tieši izriet no tā, ka šāds pieprasījums ir iesniedzams, tātad arī atbilstoši ar noteiktu saturu formulējams. Ja iestāde, šos faktus pārbaudot, nonāk pie citiem secinājumiem, tai nelabvēlīgs lēmums ir jāpamato ar attiecīgiem faktiem.

Tēze:
Vienādos un salīdzināmos apstākļos atrodas tās personas, kuras Latvijas pilsonību zaudēja vēsturiskā dubultpilsonības aizlieguma dēļ, un tās personas, kuras atteicās no Latvijas pilsonības, jo pamatoti paļāvās uz kļūdainu iestādes norādi par dubultpilsonība nepieļaujamību. Ņemot vērā to, ka Pilsonības likuma 25.panta trešās daļas mērķis ir dot iespēju atjaunot Latvijas pilsonību pirmajai grupai piederošajām personām, tad Pilsonības likuma 25.panta trešā daļa ir piemērojama pēc analoģijas arī attiecībā uz otrajai grupai piederošajām personām.

Tēzes:
1. Adopcijas mērķis ir nodrošināt konkrētam bērnam harmonisku dzīves vidi, ģimeniskas attiecības pie personām, kuras spēj bērnam tādu radīt, nevis nodrošināt ģimenei konkrētu bērnu – bērna interešu un tiesību ievērošana prevalē pār personu vēlmi adoptēt bērnu.

Adoptējamā bērna aprūpe ir ne tikai bērna nodrošinājums ar materiāli nodrošinātu dzīves vidi, bet adopcijas gadījumā bāriņtiesai ir jākonstatē, ka adoptētāju un adoptējamā bērna starpā ir izveidojušās patiesas vecāku un bērna attiecības un adoptētāji spēj bērnam nodrošināt harmonisku ģimenisku vidi. Harmoniskas dzīves vides radīšana tostarp nozīmē, ka personai, kuras aprūpē un uzraudzībā atrodas bērns, jāspēj arī līdzsvarot ģimenē augošu bērnu intereses, tādējādi nodrošinot bērnu tiesību ievērošanu.

2. Pirms bērna adopcijas apstiprināšanas, bāriņtiesa veic konkrēto adoptētāju ģimenes izpēti noteiktu termiņu, kas parasti ir seši mēneši, bet var būt arī mazāks laika periods. Tikai pēc ģimenes izpētes, kuras rezultātā tiek secināts, ka adopcija atbilst bērna interesēm, proti, ir konstatējama adoptētāja un adoptējamā bērna savstarpējā piemērotība, kā arī bērnam konkrētajā ģimenē tiek nodrošināta stabila un harmoniska dzīves vide, bāriņtiesa sagatavo atzinumu, ka adopcija ir konkrētā bērna interesēs, un adopcijas process var tikt virzīts tālāk apstiprināšanai tiesā. Tas nozīmē, ka bērna interešu ievērošana adoptētāju ģimenē tādējādi netiek pieņemta kā pastāvoša a priori, bet ir jāpārbauda pirmsadopcijas procesā.

Kamēr tiek izvērtēta adoptētāja un adoptējamā bērna savstarpējā piemērotība un tas, vai bērnam adoptētāju ģimenē tiek nodrošināta stabila un harmoniska dzīves vide, bāriņtiesa ir pilnībā atbildīga par adoptējamā bērna tiesību un interešu juridisko pārstāvību, kā arī par to, lai tiktu kontrolēts, kā adoptētāju ģimenē tiek nodrošināta bērna aprūpe un uzraudzība, kā tiek ievērotas bērna tiesības un intereses.

Ja pirmsadopcijas laikā bāriņtiesa konstatē vai tai ir pamatotas aizdomas par pret adoptējamo bērnu pieļautu fizisku vai cita veida vardarbību, pirmsadopcijas procesā bāriņtiesa var pieņemt ne tikai koleģiālu lēmumu saskaņā ar Bāriņtiesu likuma 34.panta pirmās daļas 5.punktu un 57.panta pirmās daļas 3.punktu, bet bāriņtiesas pārstāvim ir tiesības pieņemt arī vienpersonisku lēmumu saskaņā ar Bāriņtiesu likuma 23.pantu un Bērnu tiesību aizsardzības likuma 27.panta 1.punktu par bērna šķiršanu no konkrētās viņa tiesības un intereses apdraudošās vides.

3. Potenciālajiem adoptētājiem bērns tiek nodots tikai aprūpē un uzraudzībā, un šīm personām likums nepiešķir bērna tiesību un interešu pārstāvības tiesības. Tādējādi potenciālie adoptētāji pirmsadopcijas procesā nav bērna juridiskie pārstāvji, bet ir personas, kuru aprūpē un uzraudzībā bērns tiek nodots uz noteiktu laiku, lai izvērtētu, vai adopcija var notikt.

Adoptētāji, kuri pēc adopcijas apstiprināšanas kļūtu par bērna vecākiem, jo adopcija kā juridisks fakts tiesiskā ziņā rada pilnvērtīgas vecāku un bērnu tiesiskās attiecības, pirmsadopcijas procesā ir pakļauti tam tiesiskajam regulējumam, kas attiecas uz bērna vecākiem daļā par bērna aprūpes un uzraudzības īstenošanu.

Tā kā pirmsadopcijas laikā bērns faktiski atrodas adoptētāju ģimenē, nav pamata uz adoptētājiem raudzīties atšķirīgi kā uz bērna vecākiem daļā, kas attiecas uz aprūpes un uzraudzības pienākumu nodrošināšanu, kā arī bērna tiesību ievērošanu kopumā.

Tēze:
Ja normatīvā regulējuma grozījumu rezultātā tiesiskā situācija ir mainījusies un tā rezultātā personai ir iespēja īstenot tādas tiesības, kuras iepriekš normatīvajos aktos nebija paredzētas, tad netaisnīgums tiek novērsts. Līdz ar to šajā gadījumā kompensācijas un samierināšanas funkciju pilda tas, ka tiek atzīts, ka pastāvējis Satversmei neatbilstošs personas pamattiesību ierobežojums un valsts labprātīgi ir veikusi pasākumus, lai novērstu pamattiesību aizskārumu.

Tēze:
Nekustamā īpašuma atsavināšanas gadījumā, ja nepastāv likumā „Par nekustamā īpašuma nodokli” 7.pantā norādītie izņēmuma gadījumi, nekustamā īpašuma pārdevējam ir pienākums samaksāt nodokli par laiku līdz atsavināšanas gada beigām (31.decembrim), savukārt tā pircējam nodoklis jāmaksā par laiku no nākamā gada 1.janvāra. Šāda kārtība nozīmē, ka ne vienmēr par nodokļa samaksu atbildīgā persona būs tā brīža nekustamā īpašuma īpašnieks, jo nodokļu maksāšanas pienākums laikā parasti pārsniedz īpašuma tiesību laiku.

Likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” 7.pants nenošķir nodokļa pamatlikmes un tā papildlikmes maksāšanas pienākumu, un tajā noteiktā pienākuma rašanās un izbeigšanās kārtība (laiks) attiecas arī uz papildlikmi par neapstrādātu lauksaimniecības zemi. Proti, nekustamā īpašuma atsavināšanas gadījumā pārdevējs ir atbildīgs gan par nodokļa pamatlikmes, gan papildlikmes samaksu, ciktāl tās maksājamas par to gadu, kurā notikusi īpašnieku maiņa.

Tātad par papildlikmes maksātāju atzīstama tā persona, kurai bija nodokļa maksāšanas pienākums gadā, kurā lauksaimniecības zeme netika apstrādāta, un nekustamā īpašuma atsavināšanas gadījumā tas ir šīs zemes pārdevējs.

Tēze:
Vispārīgi, gadījumos, kad Veselības inspekcijas atzinums ir šķērslis labvēlīga administratīvā akta izdošanai, šādu Veselības inspekcijas atzinumu var uzskatīt par starplēmumu ar būtisku ietekmi, kas būtu pārsūdzams tiesā atsevišķi, jo pēc šāda Veselības inspekcijas atzinuma labvēlīgs administratīvais akts vairs nevar sekot. Savukārt gadījumos kad Veselības inspekcijas atzinums kalpo jau iegūtu tiesību ierobežošanai, bet Veselības inspekcijai pašai nav kompetences ierobežot šīs tiesības, tad šādu atzinumu varētu uzskatīt par starplēmumu, uz kura pamata cita iestāde ierobežo jau iegūtas tiesības. Tādā gadījumā šāds starplēmums nebūtu pārsūdzams atsevišķi, bet tā tiesiskums būtu pārbaudāms galīgā administratīvā akta tiesiskuma pārbaudes ietvaros.

 

Pievienoti klasifikatoros tikai ar virsrakstu (bez tēzēm)