Augstākās tiesas Judikatūras nodaļa sadarbībā ar krimināltiesību ekspertiem sagatavojusi un Augstākās tiesas mājas lapā www.at.gov.lv publicējusi apkopojumu par tiesu praksi krimināllietās pēc Krimināllikuma 160. panta (vardarbīga dzimumtieksmes apmierināšana) un 162. panta (pavešana netiklībā).

Pētījuma objekts bija Latvijas apgabaltiesās 2005. – 2006. gadā iztiesātas 100 krimināllietas, kurās notiesātas 100 personas no 106 sākotnēji apsūdzētajām. Trīs no apsūdzētajām personām bija sievietes. Jaunākajam apsūdzētajam bija 14 gadi, vecākajam – 83.

Izpētītajās krimināllietā ir 176 no seksuālās vardarbības cietušie, no kuriem 144 ir sieviešu dzimuma un 32 vīriešu dzimuma personas. Tikai 4 cietušās personas ir bijušas pilngadīgas. Visvairāk no seksuālās vardarbības bija apdraudētas meitenes vecumā no 7 līdz 13 gadiem. Tika skaidrotas arī attiecības vainīgais–cietušais, un te aina ir šāda: no 106 apsūdzētajiem 16 personas cietušajiem bija sveši cilvēki; 39 personas – kaimiņi, cietušo pašu vai viņu vecāku paziņas; 2 personas īrēja no cietušo vecākiem dzīvesvietu; 10 apsūdzētie atradās kopā ar cietušajiem vienā mācību vai korekcijas iestādē; viena apsūdzētā bija cietušā skolotāja. Pārējie 37 apsūdzētie bija vai nu cietušo radinieki vai arī dzīvoja ar cietušo vienā ģimenē, tajā skaitā tēvs – 6 gadījumos; vectēvs – 2, audžutēvs – 4, māte – 1, brālis –2, pusbrālis – 2, vecāsmātes vīrs – 1 gadījumā. 11 apsūdzētie bija cietušā mātes kopdzīvotāji, 2 apsūdzētie – vecāsmātes kopdzīvotāji, mātes brālis un citi radinieki – 5 personas, aizbildnis – 2 apsūdzētie. Vairumā gadījumu gan nepilngadīgie apsūdzētie, gan arī cietušie nāk no nelabvēlīgām ģimenēm. Visai bieži seksuālā vardarbība norisa ilgstoši, tomēr cietušo tuvinieki, par to zinādami, nekādus pasākumus notiekošā novēršanai neveica.

Pētījumā analizēti Krimināllikuma 160. un 162. pantā noziedzīgo nodarījumu kvalifikācijas problēmjautājumi. Uzmanības pievērsta gan nodarījuma kvalifikācijas kļūdām pirmstiesas kriminālprocesā, kur apsūdzības uzrādīšana ir prokurora kompetencē, gan arī iztiesājot krimināllietas tiesās, kur tiesa vērtē celtās apsūdzības pamatotību. Eksperti secinājuši, ka praksē atsevišķos gadījumos vērojama atšķirīga to pamatsastāva un kvalificējošo pazīmju izpratne, kas izraisījusi kļūdainus kvalifikācijas risinājumus.

Uzmanība veltīta arī soda noteikšanas praksei un tās atbilstībai soda noteikšanas vispārīgajiem principiem. Krimināllikuma 160. un 162.pantā ietvertie noziedzīgie nodarījumi klasificēti kā noziegumi, par ko paredzēti visai bargi sodi, piemēram, KL 160.panta otrajā un trešajā daļā nosakot brīvības atņemšanas soda minimālo robežu attiecīgi 3 un 5 gadus, bet maksimālo – 12 un 15 gadus. Par KL 160.panta pirmajā daļā un 162.panta otrajā daļā ietvertajiem noziegumiem paredzēta brīvības atņemšana uz laiku līdz 6 gadiem. Sodu noteikšanas praksi analizējamās krimināllietās eksperti vērtē kā bargāku, salīdzinot ar citās krimināllietu kategorijās piespriestajiem, bargākus sodus lūguši piespriest arī prokurori. Vienlaikus secināts, ka prokurora lūgtais un tiesas piespriestais sods ne vienmēr ir adekvāts izdarītajam noziegumam un vainīgā personībai, kas izskaidrojams ar soda noteikšanas vispārīgo principu un citu likumdevēja priekšrakstu neievērošanu, uz ko jau vairākkārt norādīts judikatūrā. Nosacītā notiesāšana piemērota 42 personām no 100 apsūdzētajiem, bet Krimināllikuma 49.panta noteikumi par vieglāka soda noteikšanu nekā likumā paredzētais piemēroti 17 personām.

Apkopojuma rezultāti apspriesti Senāta Krimināllietu departamenta senatoru kopsēdē. Apkopojumā ietvertie secinājumi un ieteikumi kā rekomendācija var veicināt vienotas tiesu prakses veidošanu valstī.



Informāciju sagatavoja Augstākās tiesas Komunikācijas nodaļa

Autors: Rasma Zvejniece, Augstākās tiesas Komunikācijas nodaļas vadītāja

E-pasts: rasma.zvejniece@at.gov.lv, tālrunis: 7020396, 28652211