Informāciju sagatavoja Augstākās tiesas Komunikācijas nodaļa, tālrunis: 7020396

Autors: Ilze Eida, Augstākās tiesas preses sekretāre

E-pasts: ilze.eida@at.gov.lv, tālrunis: 7020396, 8652211

Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments un tiesas Judikatūras nodaļa sagatavojusi tiesu prakses apkopojumu Pieteikuma nepieņemšana vai tiesvedības izbeigšana lietā sakarā ar to, ka pieteikumu iesniegusi persona, kurai nav šādu tiesību.
Viens no Administratīvā procesa likuma mērķiem ir pakļaut neatkarīgas, objektīvas un kompetentas tiesu varas kontrolei izpildvaras darbības, kuras attiecas uz konkrētām publiski tiesiskajām attiecībām starp valsti un privātpersonu. Taču minētais nenozīmē, ka tiesai jāpārbauda jebkuras administratīvā procesā veiktas valsts pārvaldes rīcības (lēmuma) tiesiskums, bet gan tikai tādas, kuras izskatīšana tiesā iniciēta atbilstoši likuma prasībām.
Administratīvā procesa likuma 191. panta pirmā daļa paredz nosacījumus, kad pieteikuma pieņemšana izskatīšanai administratīvajā tiesā nav pieļaujama. Savukārt šī likuma 282. pants paredz nosacījumus, kurus konstatējot, tiesai ir pienākums tiesvedību ierosinātajā lietā izbeigt.
Lai rastu atbildes uz jautājumiem, kas saistīti ar Administratīvā procesa likuma 191. panta pirmās daļas 8. punktā un 282. panta 2. punktā ietverto normu saturu un piemērošanu, Augstākā tiesa apkopojusi un analizējusi 46 Senāta Administratīvo lietu departamentā izskatītas lietas, kā arī atsevišķus nolēmumus lietās, kurās galējo nolēmumu pieņēmusi apelācijas instances tiesa.
Tiesu prakses apkopojumā atspoguļoti vairāki būtiski atzinumi.
Ar to vien, ka tiesā tiek iesniegts pieteikums par vienu no Administratīvā procesa likuma 184. pantā minētajiem pieteikuma iesniegšanas priekšmetiem, nepietiek, lai tiesai rastos pienākums ierosināt administratīvo lietu. Šāda lieta ierosināma vienīgi tad, kad likumā noteiktajā kārtībā pieteikumu tiesā iesniegusi persona, kurai saskaņā ar likumu ir šādas tiesības. Savukārt, ja pieteikumu tiesā iesniegusi persona, kurai nav šādu tiesību, tiesai nav pamata veikt kontroli pār iestādes izdotā administratīvā akta vai faktiskās rīcības tiesiskumu.
Pieteikuma nepieņemšanas pamatus izsmeļoši nosaka Administratīvā procesa likuma 191. panta pirmā daļa. Konstatējot kādu no šajā pantā uzskaitītajiem pieteikuma nepieņemšanas iemesliem, tiesnesim ir pienākums atteikt pieteikuma pieņemšanu izskatīšanai un administratīvās lietas ierosināšanu.
Pieteikuma nepieņemšana vai tiesvedības izbeigšana lietā ir adekvāti jāmotivē. Tiesnesim lēmumā par atteikšanos pieņemt pieteikumu vai tiesvedības izbeigšanu ir jānorāda konkrētais atteikuma vai tiesvedības izbeigšanas iemesls un jāatsaucas uz konkrēto normu – proti, Administratīvā procesa likuma 191. panta pirmās daļas konkrēto punktu.
Saņemot pieteikumu tiesā, primāri jānoskaidro, vai pieteikums iesniegts par kādu no Administratīvā procesa likuma 184. pantā paredzētajiem pieteikuma priekšmetiem, proti, vai lēmums vai rīcība, par kuru iesniegts pieteikums, vispār ir pakļauts administratīvo tiesu kontrolei. Tikai tad, ja tiesa atzinusi, ka pieteikums par šādu lēmumu vai rīcību vispārēji iekļaujas administratīvās tiesas kompetencē, tiesai jānoskaidro, vai konkrētajai personai, kura pieteikumu iesniegusi, ir tiesības vērsties tiesā.
Lai konstatētu, vai konkrētai personai ir tiesības vērsties tiesā ar pieteikumu, nepieciešams konstatēt, ka ar pārsūdzēto lēmumu ir aizskartas attiecīgās personas tiesības vai tiesiskās intereses. Savukārt, lai noskaidrotu, vai personai ir tiesības kaut ko prasīt, jāizvērtē, vai šādas tiesības izriet no kādas tiesību normas. Lai noskaidrotu, vai ir aizskartas personas tiesiskās intereses, ir jānoskaidro piemērojamās normas mērķis, proti, jānoskaidro, vai tiesību norma izdota ar mērķi attiecīgajā tiesiskajā situācijā aizsargāt noteiktas personas individuālo interesi.
Tiesu prakses vispārinājums liecina, ka, lemjot par pieteikuma nepieņemšanu izskatīšanai vai tiesvedības izbeigšanu lietā, tiesas mēdz pieļaut kļūdas to gadījumu, kad pieteikumu iesniegusi persona, kurai nav šādu tiesību, nošķiršanā no gadījumiem, kad lieta vispār nav izskatāma administratīvā procesa kārtībā. Pētījumā vienlaikus norādīts, ka kļūdaina normas norādīšana gadījumos, kad pieteikuma pieņemšana atsakāma vai lieta izbeidzama, pamatojoties uz vienu no minētajām normām, bet lēmums pamatots ar otru, parasti netiek atzīts par tādu procesuālu pārkāpumu, lai tiesas lēmumu atceltu un lietu nodotu jaunai izskatīšanai – vairumā gadījumā augstākas instances tiesa kļūdu labo, lēmumu grozot.
Pilns tiesu prakses apskopojuma teksts publicēts Augstākās tiesas mājaslapā www.at.gov.lv sadaļā „Tiesu prakses apskopojumi”.